Viedoklis par pieturzīmēm plakātos

Atruna — šis ieraksts ir tikai manas pārdomas.

Droši vien acīgākie internetizklaides tīkotāji būs pamanījuši jaunu lapu feisbukā — Dainu skapis. Tur asprāši būtībā nodarbojas ar to, ar ko savas stundas aizpilda ikviens literatūras skolotājs — interpretē par tēmu “ko autors ar šo domāja”. Tikai daudz jēdzīgākā veidā.

Lūk, piemērs. Šīs bildes klejo arī tviterī. Attēls bez atļaujas izgrābts no Dainu skapja Facebook lapas.

Ilgi nebija jāgaida grammar nazi reakcija — trūkst komata aiz Blaumaņa! Tā trūkstot, ka acī dur. Es arī tā paskatījos, tā paskatījos. Un sāku domāt. Redz — lasot uzrakstu, nemaz nav tik uzkrītoši, ka komata nav. Jo intonatīvā pauze tur šā kā tā ir.

Komats latviešu valodā ir atdalītājpieturzīme. Paredzēts tam, lai palīdzētu lasītājam saprast tekstu, peldēt pa to un iepauzēt īstajās vietās. Kā arī — nereti tieši komatu izkārtojums nosaka nozīmi. Blinkena par komatu saka šādus vārdus:

Komats lietojams gan kā atsevišķa pieturzīme ar atdalītājpieturzīmes nozīmi, .., gan arī pāros .. . Turklāt komats tiek lietots arī kā nosacīta tehniska zīme.*

Tātad — iepriekšminētā Blaumaņa gadījumā tur būtu jālieto komats kā atdalītājpieturzīme — atdala salikta sakārtota teikuma daļa. Taču vizuālos attēlos viss ir nedaudz citādi. Redzat — teksts ir izvietots tā, ka tas jau dabiski ir atdalīts. Salīdzinājumamа — ja starp diviem pagastiem ir 5 m plata un dziļa upe, kas iezīme šo pagastu robežu, tad kāda rutka pēc vēl papildus būvēt robežžogu?

Nezinu, ko grafiskie dizaineri par šo domā un ko viņiem skolā māca, bet gara acīm redzu, kā katrā aģentūra strādā pa niknai korektorei, kas dzīvo pēc likumiem, nevis pēc loģikas. Un gadījumā, ja kādā reklāmas materiālā ir uzskaitījums, katru rindiņu sāk ar mazo burtu un galā spītīgi liek semikolus, kaut gan lielā plakātā šāda pieeja izskatās, mazākais, dīvaini.

Punkts ir beigu pieturzīme. Plakātos to neviens nelieto tā vienkāršā iemesla dēļ, ka plakāts ir ierobežotā izmērā un ir skaidrs, ka diezin vai teksts turpināsies aiz plakāta robežām. Un ar komatiem vajadzētu būt līdzīgi — ja teksts dabiski tiek sadalīts tur, kur vajadzētu būt komatam, tad komata nebūšanu nevajadzētu uzskatīt par kļūdu, jo atdalīšana tiek veikta ar citiem paņēmieniem. Līdzīgi kā saistītā tekstā — ja nosaukums tiek izcelts treknrakstā, tad vairs nav nekādas nepieciešamības lietot pēdiņas, kas tieši to arī dara — izceļ.

Rezumējot — pieturzīmes ir būtiska kvalitatīva teksta sastāvdaļa. Taču jāatceras, ka tās kalpo atdalīšanai, izdalīšanai un izcelšanai. Vizuālā pasaulē ir daudz vairāk līdzekļu šo funkciju izpildei, līdz ar to atsevišķos gadījumos būtu vērts padomāt, vai pieturzīmes nedublē kādu vizuālu atdalītāju. Tas ir — nav obligāti ravēt ārā visas pieturzīmes tikai tāpēc, ka intonatīvās pauzes tiek norādītas ar citiem līdzekļiem, bet es par kļūdu to noteikti neuzskatītu.

________________
*Blinkena A. Latviešu interpunkcija. Zvaigzne ABC, 2009, 372.–373. lpp.

Maģiskā slīpsvītra

Ir tādi jautājumi, uz kuriem precīzas atbildes zina vien izredzētie. Visi pārējie — improvizē “katru gad' no jauna”. Viena no šādām tēmām valodā ir slīpsvītra. Segvārds — “slešs”. It kā reizēm noder, it kā reizēm gadās lietot. Bet kur likt atstarpes, kur nelikt — viedoklis pārsvarā atkarīgs no mēness fāzēm. Vai arī — vienreiz tā, otrreiz šitā, un vismaz vienā gadījumā būs bijis pareizi.

Pirmā svarīgā ziņa — slīpsvītra latviešu valodā ir legāla rakstzīme. To drīkst lietot, ja ir nepieciešams.

Otrā svarīgā ziņa — atstarpju esamība vai neesamība ir atkarīga no vārdu skaita abās slīpsvītras pusēs.

Un tagad nedaudz detalizētāks izklāsts. Kad lietot slīpsvītru?

1. Mērvienību apzīmējumos, kur sākotnēji slīpsvītra funkcionēja kā dalīšanas zīme. Piemēram, km/h, m/s.

2. Lai apzīmētu alternatīvu (vai nu viens, vai otrs). Piemēram, un/vai, draugs/paziņa (tiem, kas nevar saprast).

Un te ir ļoti svarīga piezīme. Ja alternatīvie varianti ir īsi, t.i., viens vārds un otrs vārds, tad atstarpi nelieto. Savukārt tad, ja izvēles iespējas ir izklāstītas daiļrunīgāk, tad gan atstarpes jālieto. Un tam ir visnotaļ loģisks pamatojums — uzskatāmība. Ja slīpsvītra ir garākam tekstam vidū bez atstarpēm, domās ar slīpsvītru saistītie vārdi tiek salipināti, bet — ja atstarpes ir, tad smadzenes uzreiz sāk meklēt jēdzienu robežas, kas tad īsti ir šie alternatīvie varianti. Daži piemēri. Kārlis sēdēja parkā un ēda belašu/čebureku, kam pēc ārējām pazīmēm kulināro piederību bija grūti noteikt. Netālu uz soliņa apsēdās jauna dāma / topošā māte. Plandošā mēteļa dēļ Kārlim bija grūtības izšķirt būtnes apveidu. Protams, es te nedaudz blēņojos — slīpsvītra ir vairāk iederīga tehniskos, sausos un ārkārtīgi garlaicīgos tekstos. Daiļliteratūrā nez vai gadīsies šo pieturzīmi sastapt, bet tur, kur tiks vēstīts par pieņemtajām atpazīšanas zīmēm bezpilota lidaparātiem / ar pulti darbināmiem pašlidojošiem aparātiem, slīpsvītras var būt sadēstītas atliku likām.

3. Lai rakstītā tekstā norādītu daļskaitļus. Piemēram, uz galda bija palikušas vien 2/3 gardā siera. Maza svarīga piebilde — izlasām visu pilnos vārdus un attiecīgi arī saskaņojam — “divas trešdaļas (kā?) siera”.

4. Gada pierakstā, ja periods ir viens gads, kas nesakrīt ar kalendāro gadu un aptver divus gadus. Klasiskais piemērs ir mācību gads — ar to tiek saprasti 12 mēneši (ja skaita arī brīvlaiku kā daļu no mācību procesa), kas izklāti pāri diviem gadiem. Piemēram, 2013./2014. mācību gadā es skolu neapmeklēju. Vai, piemēram, runājot par ziemu: 2015./2016. gada ziema vēl ir miglā tīta.

Pie šī neliela piebilde — Blinkena savos piemēros pieļauj otru gadu lietot saīsinātā veidā, ietaupot veselas divas rakstzīmes. Manuprāt, nav jēgas taupīties, jo tas, kas bija gauži saprotams 1956./57. gadā, var izskatīties nedaudz pārprotami 2011./12. gadā. Kaut gan — droši vien jāskatās individuāli uz katru situāciju, izvērtējot potenciālās mērķauditorijas spriestspēju un noslieci uz pārprašanu.

5. Māju numuros, ja māja ir iepletusies uz diviem atsevišķi numurētiem apbūves gabaliem. Piemēram, Sarkankāpostu ielā 23/25 dzīvoja vīrs, kuram kāposti nepavisam negaršoja.

Ir vēl arī daži citi gadījumi — starp dzejas rindām (ar atstarpēm, jo tās tomēr ir atsevišķas rindas) un diagonālsaīsinājumos — tādos antīkos izrakumos kā a/s un i/u. Šī tomēr ir seno laiku palieka, kas neko īpašu valodā neienes, tikai nekonsekventu apzīmējumu lietošanu. Jo SIA nez kāpēc vienmēr ir SIA, bet AS — reizēm arī a/s. Konsekvence tomēr ir svēta lieta, lai diagonālsaīsinājumi paliek iepriekšējam gadsimtam.


Tātad — ja nepieciešams, lietojam slīpsvītru. Ja atdalām kaut ko garāku par vienu vārdu katrā pusē — lietojam atstarpes — vispirms nedalāmo atstarpi, lai teksts neaizbēg, un pēc tam pavisam parasto, lai lieki nelauzītu rindas.

Vēl kāda piebilde — tīmekļa vietņu vietrāžos (tautā sauktiem arī par mājaslapu URL) nekādas modifikācijas nav jāveic neatkarīgi no tā, kas tur ir iekšā. Ja nepieciešams kaut kur ielīmēt skaistu saiti, kas darbojas, tad vienkārši kopējam un līmējam bez pašdarbības. Piemēram, www.karsts_kartupelis.lv/talka_liela/balle_laba.htm. Nekādas atstarpes nav jāpievieno.

_____________
Lieliskie informācijas avoti, ja nu kāds vēlas ar savu aci pārbaudīt minēto faktu patiesumu:

Blinkena A. Latviešu interpunkcija, 414. lpp, Zvaigzne ABC, 2009. g.

Iestāžu publikāciju noformēšanas rokasgrāmata. 10. Teksta noformējuma noteikumi latviešu valodā: http://publications.europa.eu/code/lv/lv-4100100.htm#1019

Kur lai liek komatus ap “piemēram”

Šis būs stāsts par apstākļa vārdu “piemēram”, kas netiek locīts un stīvs kā sētas miets stāv iemiets teikumā.

Īsā atbilde. Abpus vārdam “piemēram” un vēl aiz paša piemēra teksta allažiņ liek komatus.

Garā atbilde. Vārds “piemēram” ir iespraudums. Vai precīzāk — garāka paskaidrojoša iesprauduma ievadītājvārds. Bet iespraudums ir vesels vienums, kas iesprausts veselā teikumā.

Neliela liriska atkāpe par iespraudumiem. Ir kādreiz gadījies ēst apelsīnu? Dažiem apelsīniem no viena gala ir tāds “vēl viens apelsīns”, kuru itin mierīgi var izņemt no sākotnējā apelsīna, netraumējot ne vienu, ne otru. Lūk, uz teikumiem ar iespraudumiem vajadzētu lūkoties kā uz šādiem dubultiem apelsīniem — tas mazais apelsīns tur ir, viņam pat ir sava vietiņa, bet bez tā mierīgi arī var iztikt, jo, kā rāda pieredze, neko diži gards tas nav. Lūk — ja, raugoties pēc nozīmes, iespraudumu var izpogāt ārā no teikuma, bet teikums jēgu saglabā, tad, visticamāk, mums ir darīšana ar iespraudumu, kas no abām pusēm būs jāatdala ar komatiem.

Tādi ir arī iespraudumi ar “piemēram”. Kaut gan, turpinot analoģiju ar apelsīnu, iespraudumos ar “piemēram” ir apelsīns apelsīnā apelsīnā (pārfrāzējot slaveno, bet absolūti bezjēdzīgo spārnoto teicienu: “Roze ir roze ir roze.”)

Pats “piemēram” ir pavisam parasts apstākļa vārds. Un šim vārdam šādā formā ir tikai viena nozīme — to lieto, lai norādītu, ka tekstā ir iekļauts piemērs. Gaužām vienkārši, ja jūs jautātu man.

Vārdu "piemēram" tekstā var iespraust divējādi — vai nu kopā ar garāku iespraudumu, kurā tiešām kā vezumiņā rātni ir sakrāmēti piemēri, vai arī — vienu pašu pliku, ja stilistiskos nolūkos nepieciešams norādīt, ka visa turpmākā teikuma daļa ir viens liels piemērs.

Un tālāk — daži piemēri!

Alvilam vēlējās iegādāties mājdzīvnieku, piemēram, mazu sunīti, ar kuru dalīt dienišķās rūpes un priekus. Viņš apmācītu savu sunīti dažādās prasmēs tā, ka mazais zvēriņš, piemēram, spētu uzlidot koka galotnē un nonest Alvilam sarkano vārnu. Protams, sarkanā vārna bija vēl viens Alvila fantāzijas auglis, tāpat kā, piemēram, mazais sunītis, silta vasara un algas pielikums. Alvilam piederēja dažādas lietas, piemēram, krūze, kauss un zābaku pāris, kuras viņš dien dienā aplūkoja ar apcerīgu sejas izteiksmi.

Tātad — ja gadās uzskriet virsū vārdam “piemēram”, tas vienmēr (vienmēr!) jāatdala ar diviem glītiem komatiem, katru rātni liekot no savas puses, kā arī — jāpalūko, vai tiešām ir minēti kādi piemēri. Ja ir, tad arī aiz visas piemēru virknes jāieliek vēl viens komats. Ja īsti neizskatās, ka tur būtu kādi konkrēti piemēri minēti, tad jāpalūko no otras puses — vai vārds “piemēram” nav iesprausts tāpat vien, lai paustu nelielu nenoteiktību.

Līdzskanis “s” vai “z” pirms divdabja izskaņām -dams, -ts

Cilvēki mēdz iegaumēt lietas dažādi. Vienam pietiek pliki iegaumēt, citam ir iekšēja nepieciešamība aizrakties līdz saknei. Es piederu pie tiem citiem. Plika iegaumēšana nav mana stiprā puse. Es kaut ko spēju atcerēties tikai tad, ja izprotu būtību — tiesa, tad arī atcerēties vairs nav tik svarīgi, jo, tiklīdz būtība ir skaidra, tā atbildi nepieciešamības gadījumā var arī izfunktierēt, nevis vienkārši izvilkt no atmiņas apcirkņiem.

Bet ne vienmēr izdodas tikt līdz būtības kodolam (reizēm tāda nav, reizēm — pārāk sarežģīts), tādēļ es mēdzu izdomāt sev tādus saprašanas “īsceļus”. Lūk, par vienu tādu īsceļu no pamatskolas (vai varbūt vidusskolas) laikiem šodien pastāstīšu. Kazi — varbūt kādam noderēs.

Atvirzoties no visām smalkajām teorijām un klasifikācijām — ir divi problemātiski divdabji — daļēji lokāmais divdabis, kas beidzas ar -dams (un visām šīs izskaņas variācijām), un ciešamās kārtas pagātnes divdabis, kas beidzas ar -ts (un dažiem variantiem). Nereti rodas grūtības saprast, kāds līdzskanis jāraksta — s vai z — šo divdabju izskaņu priekšā (krist - krizdams vai krisdams; gāzt - gāsts vai gāzts).

Es sev izdomāju pavisam vienkāršu veidu, kā saprast, kurš burts ir pareizs, par atspēriena punktu nosakot līdzskaņu balsīgumu. Tātad — d (no izskaņas -dams) ir balsīgs līdzskanis, savukārt t (no izskaņas -ts) ir nebalsīgs līdzskanis. Sarežģītie burti, kas rada grūtības šo burtu priekšā, ir s un z — attiecīgi — s ir nebalsīgs līdzskanis, z — balsīgs līdzskanis.

Tiktāl viss ir vienkārši. Tālāk — ņemam darbības vārda pagātnes formu, no kuras veidots attiecīgais divdabis. Šajā pagātnes formā ir iespējam četri līdzskaņi, kas līdzskaņu mijas un citu brīnišķīgu pārmaiņu rezultātā kļūs vai nu par s izskaņas priekšā, vai arī par z. Šie līdzskaņi pagātnē ir t, d, s un z.

Mans risinājuma ceļš ir vienkāršs — ņemam problemātisko divdabi, piemēram, nests un ēzdams. Izvelkam darbības vārdu pagātnes formas — nesa un ēda. Šajā brīdī es personificēju savas izskaņas — izskaņas -ts līdzskanis t ir nebalsīgs, tādēļ no četriem iespējamajiem burtiem (t, d, s, z) raudzīs visus savā priekšā padarīt nebalsīgus — tātad par s. T tā dara, un viņam izdodas, vienīgais, kas sevi saglabā nebalsīgā t priekšā, ir balsīgais z — kāds bija, tāds palika, nemainīja ne balsīgumu, ne skaņu. Tātad - mūsu piemērā redzam, ka vārdā nesa ir s — nebalsīgs, tādēļ nebalsīgā t priekšā tāds arī paliks.

Līdzīgs domu gājiens attiecināms arī uz d — balsīgs līdzskanis, kas savā priekšā visus no iespējamiem četriem burtiem (t, d, s, z) raudzīs padarīt par balsīgiem z. Vienīgais, kas spēj pretoties šī balsīgā d spēkam, ir s — kas sevi saglabā. Piemēram, nest - nesa - nesdams, raust - rausa - rausdams.

Tātad — balsīgais d visus līdzskaņus savā priekšā raudzīs padarīt balsīgus (attiecīgi — par z), vienīgais, kas tam spēj pretoties, ir pats s, kas sevi saglabā un tāds arī paliek -dams priekšā.

Nebalsīgais t rauga visus līdzskaņus savā priekšā padarīt nebalsīgus (attiecīgi — par s), vienīgais, kas tam spēj pretoties, ir balsīgais z, kas sevi saglabā un tāds arī paliek izskaņas -ts priekšā.

NB! Mēs aplūkojam tikai tos gadījumus, kad notiek līdzskaņu mija (attiecīgi — pagātnē ir t, d, s, z). Ja pagātnē ir kāds cits līdzskanis, tad tas nemainās un tur problēmas nerodas, piemēram, pērt - pēra - pērdams, paklupt - paklupa - paklupdams, maisīt - maisīja - maisīts, apkampt - apkampa - apkampts.

Daži praktiski piemēri.
Alfrēds veda no kūts mēslojumu. Vezdams kārtējo vezumu, viņš aizķērās aiz sētas stabiņa un izgāza visu kravu. Mēslojums tika vests uz tuvējo rožu dobi.
Mirta meta pie malas visus darbus un lēma steigties palīgā. Bet, tā mezdama visu pie malas, viņa netīšām nometa ne to, ko gribējusi. Darbs, kas steigā mests pie malas, var apvainoties.
Pa to laiku runcis nesa mājās peli. Nesdams viņš pat nepamanīja, ka ierastās taciņas vidū uzradies šķērslis. Nestā pele gan juta, ka labi nebūs.
Kamēr Mirta steidzās, Alfrēds jau mēza kopā skādi. Mēzdams viņš apcerēja dzīvi un darba bezjēdzību. Viss bija samēzts itin drīz, bet rūgtums sirdī palika.

Pieklājīgā “jūsošanās”

Nepasen (ir tāds vārds latviešu valodā, vai arī es te jau kalkoju no latgaliešu valodas?) man tika uzdots jautājums par pieklājīgā “jūs“ lietošanu — kad tur vajag lielo burtu, kad tas lieks.

Definēju nelielu likumiņu, kas varētu līdzēt — ja personas vietniekvārds lietots, lai privātā sarunā aizstātu personas vārdu, vietniekvārds būtu lietojams ar lielo burtu. Visos citos gadījumos nav nekādas nepieciešamības pēc liekas pogu spaidīšanas un lielajiem burtiem.

Piemēram, Ivars raksta vēstuli Ilzei. Ilzīt, kad es Jūs pirmoreiz ieraudzīju, Jums rokās bija piena paka!

Otra situācija — namsaimnieks ir salaidis dēlī apkures grafiku, tādēļ jau augusta pirmajā nedēļā sāksies apkures sezona. Cienījamie iedzīvotāji, drukas kļūdas dēļ jums apkure tiks pieslēgta desmitajā augustā (10.08.), nevis astotajā oktobrī (8.10.). Lai jums silta vasara! Šeit nav nekādas vajadzības pēc lielā burta — tiek uzrunāti vairāki cilvēki, nevis kāds personiski.

Gramatikas padomu grāmatās, kas man gadījās pa rokai, šis likums vai nu nav minēts, vai arī pausts ārkārtīgi lakoniski.

Brošūrā "Latviešu valoda raksturīgākās kļūdas" (kurš kretīns to nosaukumu rakstīja? Uz vāka teksts izkārtots ar dažādu formatējumu, līdz ar to iztiekot vispār bez pieturzīmēm starp daļām!) stāv rakstīts:

Personu vietniekvārdu tu, jūs (ja to attiecina uz vienu personu), piederības vietniekvārdus tavs, jūsu vēstulēs un iesniegumos raksta ar lielo sākumburtu.

Brošūrā "Latviešu valodas rokasgrāmata" likums ir gauži līdzīgs:

Tu, Jūs, Tavs — visos locījumos vēstulēs un iesniegumos raksta ar lielo burtu, lai pagodinātu adresātu.

Šie teksti ir veci kā pasaule un droši vien pārrakstīti teju visa gadsimta garumā kopš pasaules radīšanas. Kāda būtiska piebilde — arī digitalizācijas laikmetā nevajadzētu aizmirst par pieklājību, tāpēc lieciet aiz auss likumiņus, kad personu vietniekvārdus vēlams rakstīt ar lielo burtu:

• vēstulēs, kas adresētas vienai konkrētai personai, kur personas vietniekvārds dublē personvārdu;
• iesniegumos (tie parasti arī ir adresēti kādai konkrētai personai);
• e-pasta vēstulēs (jo tās arī ir vēstules, ko lasīs viens konkrēts cilvēks);
• komentāros, uzrunājot autoru vai atbildot uz kāda cita autora komentāru (te arī tiek uzrunāta konkrēta persona, tāpēc būtu pieklājīgi izspiest no sevis lielo burtu).

Lielo sākumburtu nevajag lietot:

• daudzskaitlī (skaidrs, ka tiek uzrunāts vairāk par vienu personu vai arī vispārīgā nozīmē);
• reklāmās ar plašu auditoriju (var, protams, visādi iznesties, bet man šādi mākslīgi pieklājības žesti netīkami duras acīs);
• plašam lietotāju lokam domātos paziņojumos;
• lietošanas pamācībās (precei būs daudz lietotāju, nevis viens vienīgs, kā arī dažos gadījumos personas vietniekvārds vienkārši var būt lietots daudzskaitlī, domājot par daudziem laimīgiem lietotājiem);
• atstāstot (rakstiski) sarunas (pat ja sarunas biedrs tiek ļoti cienīts);
• intervijās un drukātos dialogos (arī sarunas atstāstījums);
• komentāros lielo burtu nevajag, ja vietniekvārds ir lietots daudzskaitlī, neuzrunājot nevienu personiski.

Gramatiskā centra saskaņošana, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma priekšmeti

Kad pazūd internets, dzīve apstājas… Mēģināsim lietderīgi izmantot laiku.

 

Gluži nesen pavisam netīšām nācu uz pēdām pāris interesantiem gramatikas likumiem, kas varētu saimniecībā noderēt. Stāsts par tiem pašiem nelaimīgajiem saskaņojumiem teikumā. Kā rīkoties, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma locekļi, kas pieskaņoti kaut kam vienam. Reiz jau par to rakstīju, bet tolaik nebiju tikusi līdz gramatisko cetru īpašajiem gadījumiem. Par gramatisko centru būs šis stāsts — kā glīti saskaņot, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma priekšmeti.

Var gadīties, ka teikuma priekšmets ir salikts, respektīvi, ir kāds vārds, kas paskaidro teikuma priekšmetu tik cieši, ka abus šos vārdus var uzskatīt par vienu veselumu. Var sacīt, ka apzīmētājs ir brutāli pielauzis pie sevis apzīmējamo vārdu tā, ka nominatīvs kļūst par ģenitīvu. Nu, nevis kļūst, bet vārdi saskaņojas, un tad par teikuma priekšmetu var uzskatīt vārdkopu — maz matu, daudz latu, desmit ratu, mazāk blatu. Tad var rasties jautājums par šāda divgalvaina brīnuma saskaņošanu. Tie ir tādi gadījumi, kā, piemēram, daudz dienu pagājis vai daudz dienu pagājušas. Kurš variants ir pareizs? Gramatika apgalvo, ka abi varianti ir pareizi. Likums ir visnotaļ vienkāršs: ja teikuma priekšmeta pirmā daļa ir nelokāms skaitļa vārds (desmit, piecdesmit), lokāms skaitļa vārds (desmits, simts, tūkstotis) vai apstākļa vārds (daudz, maz, cik, necik, tik, vairāk, mazāk), tad izteicēja lokāmās daļas divdabis ir saskaņojams ar teikuma priekšmeta otro daļu vai lietojams vīriešu dzimtes vienskaitlī. Tātad — vai nu ar otro daļu, vai nu vīriešu dzimtes vienskaitlī.

desmit darbu paveikti — desmit darbu paveikts

daudz dienu pagājušas — daudz dienu pagājis

simts bērzu iestādīti — simts bērzu iestādīts

Tālāk — ja ir divi (vai vairāk) vienas dzimtes teikuma priekšmeti. Tad ir vienkārši — to ir daudz, tāpēc izteicēja lokāmā daļa ir tās pašas dzimtes daudzskaitlī. Piemēram, katls un vāks ir sadauzīti, grāmata un burtnīca ir saplēstas.

Joprojām aplūkojam tikai gramatisko centru — teikuma priekšmetu un izteicēju. Galvenais — neizdomāt šos likumus mēģināt lietot tur, kur šie nemaz nav derīgi.

Tālāk — ja ir divi (vai vairāk) teikuma preikšmeti dažādās dzimtēs un apzīmē priekšmetus. Ir izvēles iespēja — vai nu saskaņot ar tuvāko, vai arī lietot vīriešu dzimtes daudzskaitlī. Piemēram, tējkanna un nazis ir salauzti, katls un tasīte ir netīra. Pareizi ir abējādi, bet tīri subjektīvi — man daudzskaitlis labāk iet pie sirds, jo tad nerodas pārpratumi ar to, vai tiešām izteicējs attiecas uz abiem teikuma priekšmetiem un tur nav nekādi šitie te „trešais lieks” varianti.

Ja ir divas dzīvas būtnes, tad likums nedaudz mainās — tad gan izteicējs var būt tikai vīriešu dzimtes daudzskaitlī, lai nerastos nekādi pārpratumi. Juris un Anna ir noskumuši, jo Petra un Pjotrs nav atnākuši.

Tālāk nedaudz retāk sastopamas situācijas. Kā būt, ja vienlīdzīgie teikuma priekšmeti norāda uz dažādām personām? Izrādās, te likums ir sauss un ciets — ja vienlīdzīgie teikuma priekšmeti ir vārdi, kas norāda uz otro un trešo personu, tad izteicējs lietojams daudzskaitļa otrajā personā. Piemēram, Tu un vēl kāds braucat mājup, tu un Anna būsiet spiesti kārtot virtuvi.

Tālāk ir vēl interesantāk — ko tad, ja kāds teikuma priekšmets ir pirmajā personā? Tad ir tikpat vienkārši — ja kaut viens no teikuma priekšmetiem apzīmē pirmo personu, tad izteicējs lietojams daudzskaitļa pirmajā personā, piemēram, tu, Robis un es iesim zemenēs, es un māsa pirksim salčuku.

Kopsavilkums — kā rīkoties, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma locekļi.

Ja ir priekšmeti vienā dzimtē — izteicējs būs tās pašas dzimtes daudzskaitlī.

Ja ir priekšmeti dažādās dzimtēs — izteicējs ir jāsaskaņo ar tuvāko vai jālieto vīriešu dzimtes daudzskaitlī.

Ja priekšmeti apzīmē dzīvas būtnes dažādās dzimtēs — izteicējs būs vīriešu dzimtes daudzskaitlī.

Ja kāds no vienlīdzīgiem teikuma priekšmetiem norāda uz kādu personu — saskaņo ar šo personu daudzskaitlī — pirmā persona ir visjaudīgākā — “pakļauj” gan otro, gan trešo, ja ir otrā un trešā persona, tad izteicējs būs daudzskaitļa otrajā personā.

 

Šo pašu teoriju var atrast:

Rūta Koluža “Latviešu valodas rokasgrāmata “Tā vai šitā?””, Lielvārds, 2003, 45.–46. lpp.

B. Ceplīte, L. Ceplītis “Latviešu valodas praktiskā gramatika”, Zvaigzne ABC, 1997, 135.–136. lpp.

Pavasara tīrīšana rakstu darbos

Burvīgais pavasaris, maģiskais ceriņu ziedēšanas laiks, ko liela daļa dažādu izglītības iestāžu pasniedzēju pavada, laiski sēžot zālītē, labojot studentu pēdējā brīdī iesniegtos noslēguma darbus un plēšot matus.

Tā, raugoties uz šiem pavasara rituāliem, es sāku domāt par profesionālo kretīnismu. Redz, tie, kas augām dienām rušinās pa burtiem, ir daudz piekasīgāki pie dažādiem formas un smukuma nosacījumiem. Tāpat kā fitnesa treneri, izejot ielās, droši vien galvā automātiski veido treniņu plānus katram garāmgājējam. Kādas jomas profesionāļiem ir padziļinātas zināšanas, tādēļ viņi “zina labāk” — tā ir profesionālā daļa. Taču nereti profesionāļi vērtē citu veikumu (vai ko nu vēl), aizmirstot, ka zināšanu līmenis atšķiras, — tā ir kretīniskā daļa.

Lai profesionālismu vairotu un kretīnismu mazinātu, piedāvāju nelielu špikerīti teksta sakārtošanā. Skaidrs, ka pats savu lodi nedzird un pareizrakstības kļūdu nemana, bet nedaudz pacensties, lai viss būtu glīti, noteikti var ikviens. Pat ja rakstītājs nav virtuozs komatu pavēlnieks vai maģisks teikumu pinējs, tālāk norādīto ieteikumu ievērošana palīdzēs tekstu sakopt vismaz tik daudz, lai tas neizskatītos pēc rakstzīmju izgāztuves.

Pirmais un svētākais likums — viendabība (meklēju piemērotāku vārdu, bet neatradu; pagaidām).

• Vienādas pēdiņas visā tekstā. Ja tādas maz tiek lietotas, labais tonis prasa, lai visā tekstā būtu vienāds pēdiņu stils, vienalga, vai tās būtu apaļās “”, taisnās "", stūrainās «» vai vēl sazin kādas. Lai arī kāda būtu gaume, tai jābūt nemainīgai viscaur tekstā. (Šeit par pēdiņām plašāk.)
• Pareizs (vienāds) domuzīmju garums. Lai viss teksts izskatītos glīti, svarīgi arī domuzīmēm lietot vienu stilu un nespraust iekšā visas strīpiņas, kas gadās pie rokas, bet gan izvēlēties trīs (vai divas, ja slinkums) un lietot tikai tās. Īsākā — defise “-” — vārdu daļu norādīšanai un pārnešanai jaunā rindā (ja kāds ar tādu arhaismu vēl nodarbojas), vidējā bez atstarpēm “–” diapazona norādīšanai, garā “—” — parsatā domuzīme. Sliņķi var apvienot vidējo un garo un lietot tikai vidējo. (Šeit nedaudz plašāk par strīpiņām un to garumu.)
• Atstarpes tikai tur, kur nepieciešams. Latviešu valodā izmanto vienu pliku atstarpi tur, kur nu tā ir nepieciešama. Nejauši saklabināt vairākas un tā arī atstāt nepavisam nav labais tonis. Un jā — kāds noteikti pamanīs! Tāpat jāuzmanās, lai, veicot labojumus tekstā, netīšām neizdzēstu atstarpi tur, kur tā nepieciešama. Jāraugās, lai atstarpju nebūtu pirms pieturzīmēm (kur nevajag).
• Nedalāmās atstarpes. Laikus saliekot šos labos draugus tekstā, gadskaitļi, mērvienības un citas savienotās lietas rātni draudzēsies un neizšķirsies pat tad, ja gadīsies nonākt rindas galā. (Šeit sīkāk.)
• Konsekvence. Ja teksts nav ikurāt dzeja vai poētisks apcerējums, būtu labi elementus, kas atkārtojas, rakstīt vienādi visā tekstā. Piemēram, ja tekstā ir daudz piemēru, tad glītāk izskatās, ja visi piemēri ir norādīti vienādi — piem. vai piemēram, vai kā citādi. Tāpat arī citas lietas. Ja teksts ir par Roberta Brīnumu zapti, tad visā tekstā tai jābūt Roberta Brīnumu zaptei, nevis Robčika Brīnumu zaptei, Roberta brīnumzaptei vai kā citādi.

Ja darbojaties ar kādu datorizētu teksta redaktoru, lieciet lietā visas tā tehniskās iespējas — padariet redzamus slēptos simbolus, lai pārbaudītu, vai nepieciešamajās vietās ir nedalāmās atstarpes. Izmantojiet atrašanas funkciju, lai pārbaudītu vienādos vienumus tekstā, tā arī labi noder, lai izķertu nejauši ieklīdušās dubultās atstarpes. Izmantojiet automātiskās formatēšanas rīkus, lai tekstu padarītu glītu un viegli uztveramu.

Droši vien daudzi rauc degunu un bubina “Thanks, Captain Obvious”, bet, ticiet man, iepriekš minētās pamatlietas mēdz neievērot pat tie, kas redaktora amatam piesakās...