Pirmais jautājums — atkal no aizmirstības izvilktais jautājums par to, vai vārds un uzvārds ir indivīda personīgā darīšana, vai arī gramatika tomēr būtu jāņem vērā un tā ir arī sabiedrības darīšana. Diskusija tviterī bija visai sazarota, bet sākums apmēram te: mrserge
Jautājums ir par tādiem personvārdiem kā Oto/Otto, Rake/Rakke, Ate/Atte.
Mēģināšu paskaidrot īsi. Latviešu valodas rakstība kopē izrunu, izņemot tos gadījumus, kad pozīcijas dēļ kaut kas tiek izrunāts citādi. Piemēram, mēs zinām, ka jāraksta “pats”, nevis “pac”, kaut gan runātā tekstā vārda galotne nedaudz saplūst. Tāpat mēs zinām, kā raksta tādus vārdus kā “aka, bute, pape, trupe, klape”. Mēs arī protam locīt vārdus “medus, ledus” bez īpašām grūtībām. Bet — atliek šos vārdus uzrakstīt ar lielo burtu, kā pēkšņi galva ir tukša, gramatika vairs neeksistē, mēs grimstam aizmirstībā un uzskatām, ka neviens nezina, kā mūsu īpašo uzvārdu pareizi pierakstīt... Man ir skumji. Es ceru, ka jums arī.
Latviešu valodā ir tāds maziņš likumiņš — nebalsīgs līdzskanis starp īsu uzsvērtu un īsu neuzsvērtu patskani izrunā pagarinās. To mūsdienās māca 10. klasē. Attiecīgi literārajā valodā tā tam būtu jānotiek vienmēr, ja mēs gribam runāt pareizi un citiem saprotami. Pavisam banāls piemērs no dzīves — arī manā uzvārdā notiek šī līdzskaņa pagarināšana. Tā kā latgalieši ir tendētu uz īsumiem un lauzumiem, lielpilsētā man visai bieži pārjautāja, kāds īsti ir mans četrburtu uzvārds. Tad es atklāju pareizās izrunas formulu, un nu man divreiz jau gadiem neviens neko nav jautājis. Saprot ar pirmo reizi. Jauki, vai ne?
Tā ir gramatikas būtība — izpētīt valodas sistēmu un sakārtot likumus (kas ir pieejami ikvienam un nav nekāds noslēpums), lai palīdzētu radīt precīzu valodu, kur nevajag četras reizes skaidrot un beigās vēl rakstīt priekšā.
Neaizmirsīsim, ka mūsdienu gramatika ir divdesmitā gadsimta produkts. Laikā, kad uzvārdi tika dalīti, tās vēl nebija, kā arī — vācu baroniem tā diez vai būtu interesējusi, pat ja tā būtu. Tas ir jāņem vērā, rokoties dzimtas uzvārdu līkločos. Es saprotu, ka kādam vecvectēvam uzvārds bija, teiksim, Atte. No mūsdienu gramatikas viedokļa — uzvārds ar drukas kļūdu pašā viducī. Var, protams, izsliet galvu un teikt, ka visa dzimta lepojas ar vēsturisko drukas kļūdu, ka viņi vienmēr ir dzīvojuši ar drukas kļūdu un ka drukas kļūda ir viņu būtība. Bet var arī senču piemiņu godināt sešdesmit septiņos citos veidos — pasūtīt individuālas tapetes ar vēsturisko uzvārdu visai mājai, pielikt pie sienas dekoru, pasūtīt dzimtas kapakmeni ar vienojošu vēsturisko uzvārdu centrā un faktiskajiem apakšā, izšūt uz sava karoga un piekārt pie mājas... Nav tā, ka vēsturiskais uzvārds būtu pasludināts ārpus likuma. Tas vienkārši neatbilst mūsdienu gramatikas prasībām.
Es jau dzirdu argumentu, ka vajadzētu gramatiku pielāgot 21. gadsimta prasībām, nevis 21. gadsimta reālijas esošajai gramatikai. Es esmu atvērti domājoša persona, es saprotu šādu ierosinājumu. Un tam pat būtu jēga, BET (viens liels bet) — ļoti bieži šie gramatikas pārmaiņu alcēji ir cilvēki, kas ar gramatiku ir ļoti “uz jūs”. Un tas vedina domāt, ka problēma ir cilvēkos, kuri slikti pārzina gramatiku, nevis gramatikā, kura būtu tālu no cilvēkiem.
Gadās dzirdēt par cilvēkiem, kuri tiesājas, lai dabūtu sev tādu vai citādu uzvārdu. Man šķiet, es jau esmu teikusi, ko par to domāju. Vai arī nē, jo tas ir visai necenzēts dažādu fonēmu virknējums.
Pamēģināšu paskaidrot, izmantojot galēju piemēru. Iedomāsimies, ja es būtu izdomājusi, ka gribu, lai manu uzvārdu rakstītu TIKAI ar lielajiem burtiem. Jo tas taču ir mans uzvārds, es ar to varu darīt, ko gribu, vai ne? Un tad es iestātos partijā KPV (šķiet, ka tur pie publicitātes visātrāk var tikt), raudzītu iebāzties teju ikkatrā plašsaziņas līdzeklī un publiski lamātu visus žurnālistus, kas uzdrošinātos manu uzvārdu ar mazajiem burtiem rakstīt. Savukārt vēlēšanu biļetenā tas pavisam labi izskatītos.
Rezumējot. Uzvārds ir tikai pliks vārds. Lielais sākumburts nepadara to par kaut ko ārpus likuma. Daudzos uzvārdos neatbilstība gramatikai ir ieviesusies kādas kļūdas dēļ, nevis tāpēc, ka uzvārdam ar šādu kļūdu būtu kāda īpaša augstāko spēku svētība. Pirms gadiem 50–70 visi dokumenti tika rakstīt ar roku. Tāpēc divi manas mammas brāļi ir Civkāji un trešais — Ciukājs. Plika cilvēku kļūda. Viens nepaskatījās, otram bija vienalga, trešajam nepajautāja. Un es nemaz nezinu, kurš būs īstais variants.
Likumi ir vajadzīgi tādēļ, lai rakstītā un runātā pasaule būtu pēc iespējas paredzamāka un pārbaudāmāka. Lai gramatikas likumu kopa galvā jau laikus spētu signalizēt, ja kāds vārds nav pareizi uzrakstīts. Jo juridiskās sekas var būt visnotaļ aizraujošas.
Tiem, kas izlasīja tik tālu, veca anekdote:
- Vārds, uzvārds?
- Jā-jā-jānis Bē-bē-bērziņš.
- Jūs raustāt valodu?
- Nē, valodu raustīja mans tēvs, bet tas, kurš noformēja dzimšanas apliecību, bija idiots.
Otra aktuālā problēma — atlaists (jau ir vai vēl tiks?) augstskolas SSE Riga rektors A. Pālzovs, jo valsts valodas zināšanu līmenis nav vismaz C1. Kaut arī latviešu valoda man ir sirdij tuva, šajā gadījumā nepiekrītu. Šorīt, 25. janvārī, Rīta Panorāmā bija īsa intervija ar Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāju Jāni Vētru.
Runāja viņa par dažādām tēmām, no 15:45 pieskaras jautājumam par nepieciešamību rektoram zināt latviešu valodu augstākajā līmenī. Un šeit Vētras kungs pauda kādu domu, kam nevar nepiekrist — valodas zināšanas augstākā līmeņa vadītājiem nepieciešamas tādēļ, lai nevarētu atrunāties ar to, ka valodas zināšanu trūkuma dēļ ir pārkāpts likums, kaut kas nav ievērots vai palaists garām. Tas viss ir ļoti loģiski, bet šajā gadījumā to varētu risināt pavisam vienkārši — nosakot, ka šāda līmeņa izglītības iestāžu vadītājiem nepieciešams personīgais asistents, kura atbildība attiecīgi ir nepalaist neko svarīgu garām, tādējādi gādājot, lai nevērības dēļ netiktu pārkāpti likumi. Otrs variants — noteikt, ka valoda ir jāapgūst nepieciešamajā līmenī. Mums ir ļoti daudz pozitīvu piemēru, kas vedina domāt, ka cittautieši itin labi spēj apgūt valodu teicamā līmenī. Manu sirdi allaž silda Hosams Abu Meri. Un kebabus es pēdējā laikā ēdu tikai tāpēc, ka mani apkalpo latviski. Pat ja tie būtu tikai seši vārdi — galvenais ir attieksme.
Tātad — ir absolūta muļķība un tuvredzība atlaist augstākā līmeņa vadītājus un speciālistus TIKAI valodas zināšanu dēļ. To var risināt ar obligātiem asistentiem vai dot noteiktu laiku valodas apguvei. Te gan ir viena cita nianse — negribētos, lai šādi tiktu atvērta Pandoras lāde un beigās mēs attaptos, ka teju visur augstākā līmeņa vadītāji ir ārvalstnieki, teiksim, no dažām kaimiņvalstīm, kas latviešu valodu neprot un pat netaisās apgūt... Tā būtu ļoti skumja perspektīva. Te risinājumam jābūt tādam, lai gan vilks būtu paēdis, gan kaza dzīva (un ganiņš arī!).
