Par svarīgām personām un viņu runām

Rakstu šo pirmajā janvārī. Gada pirmajā dienā, kad mēs visi esam pildīti ne tikai ar rosolu* un šampanieti**, bet arī labiem nodomiem visam nākamajam gadam.

Tā nu iegadījās, ka gadumijā izdevās noskatīties gan Ministru prezidentes, gan Valsts prezidenta uzrunu. Katrai runai bija savas kvalitātes un trūkumi satura ziņā, taču mani kaut kā vairāk aizķēra forma. Tēma, par ko es jau kādu brīdi prātoju, bet līdz šim nebiju nevienu domu aizprātojusi līdz galam.

Visi, kas redzēja abas uzrunas, būs vienisprātis, ka Evikai tā bija sausa, kokaina un nekāda, kamēr Edgars teju ielija katrā sirsniņā – dažus iedvesmojot, citus – sarājot, jo, kaut arī teksts nemainās, uztver to katrs no savas perspektīvas.

Bet kas tieši vainas bija Evikas runai? Saturs jau nebija slikts – diezgan plašs un saturīgs aizvadītā gada kopsavilkums, šis tas priecīgs, šis tas mazāk. Humora nekāda, bet visur jau arī nevajag. Balss tembrs patīkams, skatīties jauki. Tad kāpēc tomēr neaizķer?

Runas galvenā problēma ir veids, kā šādas runas tiek rakstītas. Tas ir – uz papīra. Īsta vai digitāla. Neesmu pētījusi, vai par to kaut ko ir teikuši kolēģi, bet – tā ir viena no valodas īpatnībām (turklāt – visās valodās, ne tikai latviešu), ka runātā un rakstītā valoda atšķiras. Atšķiras arī veids, kā mēs tekstu uztveram.

Rakstos teikumi ir garāki, konstrukcijas sarežģītākas, pakārtojumi, savrupinājumi, iespraudumi un blakus domas priekšā un pakaļā. Rakstos nav iespējams pievienot ne balss tembru, ne intonācijas, tādēļ noskaņa tiek radīta citos veidos – izvēloties noteiktus sinonīmus, kas precīzāk pauž sajūtas, veidojot sarežģītākus teikumus, lai paustu kaut kāda veida pārākumu, vai, gluži otrādi, izsakoties strupi, īsi, kā noskaldot.

Pamazām gan arī rakstītā tekstā ieviešas elementi, kā nebija iepriekš – slīpinājumi vai cita veida izcēlumi, lai lasot pie kāda vārda īpaši aizķertos. Brīvākos tekstos tiek pieliktas emocijikonas, kas īsajās saziņas formās sasniedz gluži vai sērgas apmēru.

Un tā nu mēs rakstīto tekstu veidojam un patērējam atšķirīgi no tā, kā mēs runātu. Lasot mēs varam lasīt ātri, lēni, atgriezties, pārlasīt, pasteigties uz priekšu, pasvītrot un iepauzēt, lai padomātu par nupat izlasīto.

Jūtat, uz ko es velku?

Runātais teksts darbojas pavisam citādi. Mums tur ir, pirmkārt, pats runātājs un viņa harizma. Balss tembrs, intonācija, ātrums. Acu kontakts. Smaids, ko var dzirdēt balsī. Daudz dažādu sīkumu, kam mēs pat nepievēršam uzmanību, bet kas iedarbojas uz mūsu maņām un rada kaut kādu iespaidu. Un ļauj uztvert tekstu kā kaut ko vairāk par to, kas tika vienkārši pateikts.

Un te nu mēs tiekam pie problēmas saknes. Tekstus, kas paredzēti nolasīšanai publiski, nevajadzētu veidot tieši tādus, kādus tos iesniegtu publicēšanai drukātā plašsaziņas līdzeklī... Tas ir ļoti nejauki pret tiem, kam šie teksti paredzēti.

Vecgada runas tam ir ļoti uzskatāms piemērs. Evikas runa uz papīra noteikti izskatās lieliski, un, kad tiks publicēta kaut kur, arī būs labi lasāma. Mēs varēsim skatīties uz to tekstu un reflektēt par to, kam piekrītam, kam nepiekrītam, kas par saldu, kas par asu.

Savukārt prezidenta uzruna rakstītā veidā būs sarežģītāk nododama. It īpaši tad, ja kādam ir vēlme pārrakstīt tekstu 1:1 no runas. Un jūtu līdzi tiem, kas pie tulkošanas likti...

Šeit gribas arī pieminēt aizvadītā gada lielisko seriālu “Asistente”, ko visi, kam nav slinkums, slavēja par dzīvo valodu. Nu, es tik ļoti sajūsmā gan nebiju (realitāte ir labi, bet pārāk daudz realitātes mēdz normalizēt to, ko cenšamies (un vajadzētu) labot, bet tas tā), un tomēr – nevaru noliegt, ka valodas aspekts bija atšķirīgi patīkams un ļoti baudāms. Un klusums un acu skatiens tika izmantots tur, kur mazāk talantīgie scenāristi būtu iebliezuši kaut kādu banālu frāzi, jo uz papīra, pēc kā tie kino darboņi vadās, citādi nevar redzēt, par ko ir stāsts!

Ko tad darīt? Šobrīd teju visa pasaule ir redzama ekrānos – vai nu kā rakstīts teksts, vai arī kā video. Un kaut kāda savdabīga izpratne par lietu kārtību liek gribēt, lai teksti sakristu gan runātā, gan rakstītā vidē. Bet varbūt nevajag? Varbūt pieņemam, ka tie ir dažādi spēles laukumi? Žurnālisti iebildīs, ka, nepierakstot visu vārds vārdā, nebūs precīzi, savukārt tie, kas dabū klausīties runas, dabūs arī ciest no šo runu kokainuma, ja tās būs radītas lasīšanai.

Es tomēr gribētu, lai mēs atzīstam, ka tie ir dažādi laukumi, un dodam žurnālistiem darbu, kur tie runas nevis nospiež no video, bet gan izraksta spilgtākos citātus un pārējo pārstāsta rakstītam tekstam piemērotā formā. Savukārt personas, kurām ticis tas cēlais uzdevums runas rakstīt, tās paši arī nolasītu skaļi un ieklausītos, ko tad tur var saklausīt.

Ja es kādreiz izdomātu turpināt studijas, šī būtu brīnišķīga tēma – runātā un rakstītā teksta veidošanas atšķirības, veiksmes un neveiksmes. Ja šo lasa kāds students – droši ņemiet ideju un īstenojiet Tikai kvalitatīvi, lūdzu!

Neizliksimies, ka rakstītais teksts ir tas pats, kas runātais. Jo tā nav. Izmantojot katra teksta pasniegšanas veida stiprās puses, teksti kļūs tikai labāki, un jūsu lieliskās domas – daudz patīkamāk baudāmas.

____

* Rosolistu un rasolistu kaujas man šķiet ļoti absurds žanrs. Rietumu kultūras apsēstība ar vēsturi un to, kā kas ir bijis pirmsākumos. It kā pirmsākumos cilvēki būtu kaut ko sapratuši no pasaules un lietu kārtības. Mēs tos salātus ēdam, un mēs drīkstam saukt tos tā, kā gribam. Nav jārokas vēstures dzīlēs meklēt kaut kādu patiesību. Tās tur nav. Un nekad nav bijis. Nav tāda viena pareizā veida. Neiedeva mums salātu recepti no debesīm uz māla plāksnes.

** Par šampanieti laikam gan drīkst saukt tikai to, kas no Šampaņas. Un te man sakāms apmēram tas pats, kas par rosolu. Ja mēs to burbuļūdeni tā saucam, tad saucam. Valodā galvenais ir nepārprotamība un saprašana. Visi mēģinājumi regulēt šādus jautājumus ar likumiem ir, mazākais, smieklīgi.

Ziemas darbi un “tāpat kā”

Draugi, pabeidziet remontu manā vietā. Man jau apnika. Putekļi, nekārtība un ciešanas. Tas nebūt nenāk par labu iedvesmai un emuāra rakstīšanai. No otras puses — tas haoss ir lielisks universāls attaisnojums jebkam — jāsatiek radi? Nevar — remonts! Jāraksta blogs? Remonts! Jāuzņem ciemiņi? Kādi vēl ciemiņi — remonts! Un tā tālāk.

Par labajām ziņām — apsveicu visus ar sniega kupenām, kas veltin novēlās un visu maigi sapakoja (visu, izņemot tos nedaudzos kokus, kas šādu laimi nespēja panest un kapitulēja, eleganti izguļoties uz ceļa braucamās daļas). Izejot ārā, es spiedzu aiz sajūsmas. Spiedzu, lēkāju un tad vēl nedaudz spiedzu. Ārkārtīgi skaisti. Un nevajag man te stāstīt, ka sniegs nav nekas jauns un ir katru gadu. Šitāds sniegs bieži vis negadās! Jo īpaši — kā pirmais (nopietnais) sniegs!

Par valodas lietām tātad beidzot. Ir kāda lieliska lietiņa, ko jau pāris mēnešus taisos pastāstīt, bet kā nesanāk, tā nesanāk (remonts!).

Bija man reiz ciešanu pilnas pārdomas par to, kā īsti saprast, kad “tāpat kā” ir jākomato. Un kad nav jākomato. Un kad var būt abējādi. Te nāca talkā tviterpalīgs @AldisLauzis un noklāja acu priekšā šādu piemēru: Anna rīkojas tāpat kā Ieva; Anna rīkojas, tāpat kā Ieva. Šajā īsajā piemērā skaidras top daudzas lietas. Pirmā un galvenā — komata būšana vai nebūšana pirmām kārtām ir atkarīga no tā, ko autors mēģina pateikt. Otrā — ka komats šķir nozīmi. Tādad — ja ir kaut kādu salīdzināmu reāliju vienādība, tad komatu neliek (tāpat kā pirms salīdzinājuma saikļa “kā”). Un te saprot, ka “tāpat kā” ir kā vienādības zīme. Neliekot komatu — Annas rīcība ir vienāda ar Ievas rīcību. Ieliekot komatu, nozīme mainās — tas ir iespraudums, kurā ir pausts kāds secinājums, bez kura varbūt arī varētu iztikt. Ieliekot komatu — nozīme ir, ka arī Anna rīkojas, bet pirms tam “rīkojusies” ir Ieva.

Vēl kāds piemērs, ar ko es pati sāku domāt — tālrunis tāpat kā dators ir ierīce. Ja komatu nav, tad sanāks, ka veids, kādā telefons ir ierīce, ir tāds pats kā veids, kādā dators ir ierīce (...jēgas laikam maz...). Pārkārtojot vārdus: tālrunis ir ierīce tāpāt kā [tādā pašā veidā kā] dators. Ja komatus ieliek: tālrunis, tāpat kā dators, ir ierīce — nozīme — tālrunis ir ierīce, un arī dators ir ierīce.

Tātad — ja ir kaut kādas reālijas, starp kurām liekama vienādības zīme, tad komatu nav. Ja tiek izdarīts secinājums (aizkadra balss, kas visu zina) par kaut kā būšanu tā vai citādi, tad komatus liek.

Vienlīdzīgie teik. loc. un apzīmētāji

Labvakar, manu mazo draudziņ. Lielā dzīves upe lēni plūst savu gaitu, jaunības maksimālisma audzinātos krūmus pieskalojot ar ikdienas rutīnas smiltīm, kas grauž acīs, mēģinot saskatīt, kur dzīvības kokam saknes sietas.

Tā, dienišķā poētikas deva nodrošināta. Daudz pēdējā laikā manā dzīvē izmaiņu bijis. Lielākā droši vien ir tā, ka nomainīju darbu (vai arī darbs nomainīja mani). Un, kā var redzēt, šis jaunais lieliskais darbs paņem visas manas domas, laiku un enerģiju. Lūk, tur arī aprakti visi neuzrakstītie emuāra ziņojumi – astoņu stundu darba dienā (+ stundā pusdienām, + divās stundās sabtranam).

Tā ka tā.

Lai Tavam nācienam uz šo ierakstu būtu kāda paliekošāka jēga, pastāstīšu arī šo to no valodas lietām.

Vienlīdzīgu teikuma locekļu saskaņošana ar kādu cimperlīgu apzīmētāju. Lai būtu skaidrāk – stāsts šodien būs par šādiem gadījumiem: Aina un Ivars ir gudri; apdomīgās Baiba un Ieviņa; Ģederts prot čigānu, pupiņu un latgaliešu valodu.

Kā man laipni pavēstīja Ceplīšu pāris savā lieliskajā grāmatā “Latviešu valodas praktiskā gramatika”, situācijas ir risināmas visnotaļ vienkārši, ņemot vērā, ka te vēstīts par trim gadījumiem.

1. Ja ir viens apzīmētājis pie vairākiem vārdiem. Piemēram, Pie galda stāvēja gudrie Aina un Ivars, spriedelējot par ēdiena ietekmi uz domāšanu; apdomīgie Roberts un Kārlis lēnām šļūca no kalna uz vecas auto riepas. Te svarīgi saprast, kāpēc ir lietots daudzskaitlis. Iemesls ir pavisam vienkāršs – pretējā gadījumā varētu domāt, ka apzīmētājs attiecas tikai uz tuvāko vārdu – Apdomīgais Roberts un Kārlis (nekas nenorāda, ka arī Kārlis būtu apdomīgs). Ainas un Ivara gadījumā ir vēl sarežģītāk – atšķiras dzimtes, tādēļ apzīmētāja saskaņošana tikai ar vienu vārdu nederēs, ja ir iecerēts, ka iezīme attiecas uz abiem. Tāpat arī jāpatur prātā, ka latviešu valodā vispārinošā nozīme ir vīriešu dzimtei, tādēļ, ja vien runa nav par 100% dāmu kolektīvu, vispārinošais apzīmētājs jālieto vīriešu dzimtē, piemēram, Galda labajā pusē sēdēja cienījami viesi – Ausma, Ārija, Brunhilde un Ījābs. Galda kreisajā pusē sēdēja agri ieradušās viešņas – Skaidrīte, Jautrite un Zeltīte.

2. Ja apzīmējamie vārdi ir dažādās dzimtēs – tad parasti saskaņo ar tuvāko, bet nepārprotamības labad var arī lietot vīriešu dzimtes daudzskaitli (vai atkārtot apzīmētāju). Piemēram – Agrā rīta stundā pa trolejbusa logu žēli skatījās mana tante un onkulis, viņiem blakus sēdēja piepūties večuks un balons, savukārt vadītāja vietā bija iekārtojušies gurķis un biete, kas cītīgi vēroja spožos kloķus un spožās pogas.

3. Ja divi vai vairāki vienlīdzīgi apzīmētāji ir izteikti ar ģenitīvu, apzīmējamais vārds parasti ir vienskaitlī, piemēram, Ēdnīcā uz gala karsti kūpēja biešu, skābu kāpostu, sēņu un zeķu zupa. Onufrijs, kurš prata tikai rumāņu un franču valodu, pēc smaržas izvēlējās tīkamāko virumu.

Kā redzams, valodas likumības nav pārāk sarežģītas, bet pilnībā nodrošināties pret pārpratumiem vai neskaidrībām šā vai tā nav iespējams. Kā reiz teica Mērfijs: “Jebko var padarīt muļķudrošu, bet pret pilnīgiem idiotiem nodrošināties nav iespējams.”

"Pēc" un komati, komati un "pēc"

Man šķiet, organisms pamazām apsver domu par došanos ziemas miegā līdz ar lāčiem, ežiem un susuriem. Man nav cita izskaidrojuma miegainajam gurdumam, kas pārņem miesu katrreiz, kad prātā ienāk kāds labs darbiņš, kas darāms būtu.

Lai vai  kā — kamēr tauta, mākslīgo lielpilsētas uguņu maldināta, gulēt dodas līdz ar pūcēm, pameditēsim nedaudz par komatu tēmu.

Noteikti ir redzētas dažādas konstrukcijas ar pēc. Reizēm ar komatiem, reizēm bez, un ej nu tu, homo vulgaris, saproti, kam par godu ir tā, kā ir.

Viss ir vienkārši — ja pēc ir lietots secības vai pēctecības nozīmē, tad komatu nevajag, savukārt gadījumos, kad pēc parāda kaut kādus metafiziskus apstākļus, kas nosaka kaut ko tālāk, tad komatu vajag.

Blinkena 257. lappusē par šo saka tādus vārdus: “Ar komatiem atdala nomināla rakstura iespraudumus pēc manām domām, pēc preses ziņām, pēc aptuveniem datiem, pēc vecas paražas, pēc šīs teorijas u. tml., kuri norāda informācijas avotu, darbības motivāciju.”

Tiesa, tālāk mazākiem burtiņiem stāv atkāpe no likuma: “Ja šādi vārdu savienojumi teikumā iekļaujas kā cēloņa vai veida apstākļi vai arī kā papildinātāji vai ierobežotāji, tos ar komatiem neatdala. Piemēram, Bet, tā kā tas viņai pienācās pēc visām vecām paražām, ķēve vienaldzīgi pārkrustoja asti un aizčāpoja tālāk. Atkarā no satura niansēm un intonācijas pieturzīme varētu būt fakultatīvā, jo ne vienmēr viegli noteikt, vai vārdu savienojumam ir modāla vai jēdzieniska nozīme.”

Zinu, izklausās pārāk gudri. Lūk — muļķudrošs padoms — ja pēc lietots ar nozīmi 'according to', tad komatu vajag, ja ar nozīmi 'after' — nevajag. (Es ceru, ka ar angļu valodas piemēriem pietiek — krievu tastatūras man nav, savukārt vācu valodu vēl neprotu.)

Daži piemēri gludākai aiziešanai.
Indulis, skatoties televizoru, nolēma uzēst. Viņam bija bulciņa un pīrādziņš. Indulis gribēja uzklausīt vispirms bulciņu, bet pēc bulciņas domām uzklausīt pīrādziņa domas, vai tie ir ar mieru. Pēc bulciņas domām, šī iecere bija absurda, jo ēdamais nedomā.

Un tagad normāli piemēri.
Pēc vakardienas vētrainās uzdzīves Ārijai nedaudz sāpēja galva un ļoti slāpa.
Pēc Induļa domām, Ārija pati pie tā bija vainīga.

Ceru, ka šis ieraksts atviegloja kāda censoņa dzīvi. Katrreiz, kad jūs pareizi ieliekat komatu, ...ē, komats ir pareizā vietā.