Zaļš samulsis trusis ieiet bārā...

No vienas puses, gramatika ir stabila un visnotaļ racionāla disciplīna ar skaidru noteikumu kopu. No otras puses — ir visai plaša pelēkā zona, kas cilvēkiem jauc prātu. It īpaši tiem cilvēkiem, kuriem latviešu valodas skolotājas pamanījušās ar lineālu smadzenēs iedauzīt kaudzīti it kā nemainīgu likumu bez piedienīgiem skaidrojumiem. Ja viena no gramatikas rievām smadzenēs glabā informāciju par to, ka pirms “lai” vienmēr jāliek komats, tad mēs redzēsim krietni daudz aplamu komatu tādās konstrukcijās kā “es lai ietu muti mazgāt” un “tas lai pats tiek galā”.

Bet stāsts šodien ir par apzīmētājiem. Vienlīdzīgiem. Viena no gramatikas pamatdogmām vēsta, ka starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem mēs liekam komatu. It kā vienkārši. Lācis, alnis un zaķis ieiet bārā. Viss skaidrs. Trīs vienlīdzīgi čaļi. Bet ko darīt ar apzīmētājiem? Pēc šīs pašas teorijas roka pati saliek komatus tādās frāzēs kā “mirgojoša apaļa bumba” un “brūnās ērtās kurpes”. Es tur komatu neieliku. Jo tas tur nav vajadzīgs. It kā.

Apzīmētāju vienlīdzība ir drīzāk filozofisks, ne gramatisks jautājums. Jo apzīmētāji, kas attiecas uz vienu apzīmējamo reāliju, ļoti reti ir pilnīgi vienlīdzīgi, biežāk tie arī paskaidro viens otru. Apaļā bumba bija mirgojoša. Un ērtās kurpes bija brūnā krāsā. Katrs apzīmētājs paskaidro ne tikai to reāliju, uz kuru attiecas, bet arī pārējos apzīmētājus, ja tādi ir. 

Un tad jūs man jautāsiet — vai tiešām nekad nevajag komatu? Nu, reizēm vajag, reizēm gribas. Reizēm pat noder. Bet lielā tiesā gadījumu tas būs visai lieki, jo turklāt tekstā rada intonatīvo pauzi, kurai tur nevajag būt, ja jūs vienkārši aprakstāt kaut kā veidu vai izskatu. 

Palūkojiet uz šo brīnišķīgo grāmatas nosaukumu. Teorētiski tur ir divi vienlīdzīgi apzīmētāji vienādā formā (īpašības vārdi ar noteikto galotni), praktiski — šis ir vienkāršs gadījums — brīnišķīga ir nevis pasaule, bet gan tieši jaunā pasaule. Tāpēc likt komatu būtu noziedzīgi.

Savukārt kāda cita populāra seriāla nosaukums nav tik vienkārši interpretējams no interpunkcijas aspekta. 

“Šaurā zilā strīpiņa” — skaidrs, ka strīpiņa ir gan šaura, gan zila, bet — lai būtu šaura, tai nav obligāti jābūt zilai. Šie apzīmētāji viens otru nepaskaidro. Tomēr komats pa vidu likts netiek. Un nevajag arī.

Gana gari un plaši par šo tēmu ir izrunājusies arī mana mīļā Blinkena. 73. paragrāfs tam veltīts. Paragrāfs pagarš, bet doma īsumā tāda pati — var likt, var nelikt. Ja ir izteikti redzams apzīmētāju savstarpējais pakārtojums (kā Hakslijam), tad komatu noteikti nevajag, savukārt Atkinsona gadījumā — pēc vēlēšanās. Ja vēlas uzsvērt abu minēto īpatnību vienlīdzību, tad komatu var likt.

(Citāts no “Latviešu interpunkcijas” 73. paragrāfa)

Mana mīļā I. Lokmane LU Akadēmiskā apgāda izdotajā lielgrāmatā “Latviešu valoda” (2013) gan pārāk nekrāmējas un lielākoties iesaka likt komatu, taču tur 117. lpp. ir lasāmi arī šādi vārdi:

Tas arī atbild uz jautājumu, vai komatus var nelikt arī starp vairāk nekā diviem apzīmētājiem.

Man labāk tīk dzīve bez komata — teksts izskatās plūdenāk un mīlīgāk. Ja jums ikurāt šķiet, ka bez komata pasaule pārstās griezties — lieciet vien, šķību aci neviens neskatīsies.

Kur lai liek komatus ap “piemēram”

Šis būs stāsts par apstākļa vārdu “piemēram”, kas netiek locīts un stīvs kā sētas miets stāv iemiets teikumā.

Īsā atbilde. Abpus vārdam “piemēram” un vēl aiz paša piemēra teksta allažiņ liek komatus.

Garā atbilde. Vārds “piemēram” ir iespraudums. Vai precīzāk — garāka paskaidrojoša iesprauduma ievadītājvārds. Bet iespraudums ir vesels vienums, kas iesprausts veselā teikumā.

Neliela liriska atkāpe par iespraudumiem. Ir kādreiz gadījies ēst apelsīnu? Dažiem apelsīniem no viena gala ir tāds “vēl viens apelsīns”, kuru itin mierīgi var izņemt no sākotnējā apelsīna, netraumējot ne vienu, ne otru. Lūk, uz teikumiem ar iespraudumiem vajadzētu lūkoties kā uz šādiem dubultiem apelsīniem — tas mazais apelsīns tur ir, viņam pat ir sava vietiņa, bet bez tā mierīgi arī var iztikt, jo, kā rāda pieredze, neko diži gards tas nav. Lūk — ja, raugoties pēc nozīmes, iespraudumu var izpogāt ārā no teikuma, bet teikums jēgu saglabā, tad, visticamāk, mums ir darīšana ar iespraudumu, kas no abām pusēm būs jāatdala ar komatiem.

Tādi ir arī iespraudumi ar “piemēram”. Kaut gan, turpinot analoģiju ar apelsīnu, iespraudumos ar “piemēram” ir apelsīns apelsīnā apelsīnā (pārfrāzējot slaveno, bet absolūti bezjēdzīgo spārnoto teicienu: “Roze ir roze ir roze.”)

Pats “piemēram” ir pavisam parasts apstākļa vārds. Un šim vārdam šādā formā ir tikai viena nozīme — to lieto, lai norādītu, ka tekstā ir iekļauts piemērs. Gaužām vienkārši, ja jūs jautātu man.

Vārdu "piemēram" tekstā var iespraust divējādi — vai nu kopā ar garāku iespraudumu, kurā tiešām kā vezumiņā rātni ir sakrāmēti piemēri, vai arī — vienu pašu pliku, ja stilistiskos nolūkos nepieciešams norādīt, ka visa turpmākā teikuma daļa ir viens liels piemērs.

Un tālāk — daži piemēri!

Alvilam vēlējās iegādāties mājdzīvnieku, piemēram, mazu sunīti, ar kuru dalīt dienišķās rūpes un priekus. Viņš apmācītu savu sunīti dažādās prasmēs tā, ka mazais zvēriņš, piemēram, spētu uzlidot koka galotnē un nonest Alvilam sarkano vārnu. Protams, sarkanā vārna bija vēl viens Alvila fantāzijas auglis, tāpat kā, piemēram, mazais sunītis, silta vasara un algas pielikums. Alvilam piederēja dažādas lietas, piemēram, krūze, kauss un zābaku pāris, kuras viņš dien dienā aplūkoja ar apcerīgu sejas izteiksmi.

Tātad — ja gadās uzskriet virsū vārdam “piemēram”, tas vienmēr (vienmēr!) jāatdala ar diviem glītiem komatiem, katru rātni liekot no savas puses, kā arī — jāpalūko, vai tiešām ir minēti kādi piemēri. Ja ir, tad arī aiz visas piemēru virknes jāieliek vēl viens komats. Ja īsti neizskatās, ka tur būtu kādi konkrēti piemēri minēti, tad jāpalūko no otras puses — vai vārds “piemēram” nav iesprausts tāpat vien, lai paustu nelielu nenoteiktību.

Ziemas darbi un “tāpat kā”

Draugi, pabeidziet remontu manā vietā. Man jau apnika. Putekļi, nekārtība un ciešanas. Tas nebūt nenāk par labu iedvesmai un emuāra rakstīšanai. No otras puses — tas haoss ir lielisks universāls attaisnojums jebkam — jāsatiek radi? Nevar — remonts! Jāraksta blogs? Remonts! Jāuzņem ciemiņi? Kādi vēl ciemiņi — remonts! Un tā tālāk.

Par labajām ziņām — apsveicu visus ar sniega kupenām, kas veltin novēlās un visu maigi sapakoja (visu, izņemot tos nedaudzos kokus, kas šādu laimi nespēja panest un kapitulēja, eleganti izguļoties uz ceļa braucamās daļas). Izejot ārā, es spiedzu aiz sajūsmas. Spiedzu, lēkāju un tad vēl nedaudz spiedzu. Ārkārtīgi skaisti. Un nevajag man te stāstīt, ka sniegs nav nekas jauns un ir katru gadu. Šitāds sniegs bieži vis negadās! Jo īpaši — kā pirmais (nopietnais) sniegs!

Par valodas lietām tātad beidzot. Ir kāda lieliska lietiņa, ko jau pāris mēnešus taisos pastāstīt, bet kā nesanāk, tā nesanāk (remonts!).

Bija man reiz ciešanu pilnas pārdomas par to, kā īsti saprast, kad “tāpat kā” ir jākomato. Un kad nav jākomato. Un kad var būt abējādi. Te nāca talkā tviterpalīgs @AldisLauzis un noklāja acu priekšā šādu piemēru: Anna rīkojas tāpat kā Ieva; Anna rīkojas, tāpat kā Ieva. Šajā īsajā piemērā skaidras top daudzas lietas. Pirmā un galvenā — komata būšana vai nebūšana pirmām kārtām ir atkarīga no tā, ko autors mēģina pateikt. Otrā — ka komats šķir nozīmi. Tādad — ja ir kaut kādu salīdzināmu reāliju vienādība, tad komatu neliek (tāpat kā pirms salīdzinājuma saikļa “kā”). Un te saprot, ka “tāpat kā” ir kā vienādības zīme. Neliekot komatu — Annas rīcība ir vienāda ar Ievas rīcību. Ieliekot komatu, nozīme mainās — tas ir iespraudums, kurā ir pausts kāds secinājums, bez kura varbūt arī varētu iztikt. Ieliekot komatu — nozīme ir, ka arī Anna rīkojas, bet pirms tam “rīkojusies” ir Ieva.

Vēl kāds piemērs, ar ko es pati sāku domāt — tālrunis tāpat kā dators ir ierīce. Ja komatu nav, tad sanāks, ka veids, kādā telefons ir ierīce, ir tāds pats kā veids, kādā dators ir ierīce (...jēgas laikam maz...). Pārkārtojot vārdus: tālrunis ir ierīce tāpāt kā [tādā pašā veidā kā] dators. Ja komatus ieliek: tālrunis, tāpat kā dators, ir ierīce — nozīme — tālrunis ir ierīce, un arī dators ir ierīce.

Tātad — ja ir kaut kādas reālijas, starp kurām liekama vienādības zīme, tad komatu nav. Ja tiek izdarīts secinājums (aizkadra balss, kas visu zina) par kaut kā būšanu tā vai citādi, tad komatus liek.

"Pēc" un komati, komati un "pēc"

Man šķiet, organisms pamazām apsver domu par došanos ziemas miegā līdz ar lāčiem, ežiem un susuriem. Man nav cita izskaidrojuma miegainajam gurdumam, kas pārņem miesu katrreiz, kad prātā ienāk kāds labs darbiņš, kas darāms būtu.

Lai vai  kā — kamēr tauta, mākslīgo lielpilsētas uguņu maldināta, gulēt dodas līdz ar pūcēm, pameditēsim nedaudz par komatu tēmu.

Noteikti ir redzētas dažādas konstrukcijas ar pēc. Reizēm ar komatiem, reizēm bez, un ej nu tu, homo vulgaris, saproti, kam par godu ir tā, kā ir.

Viss ir vienkārši — ja pēc ir lietots secības vai pēctecības nozīmē, tad komatu nevajag, savukārt gadījumos, kad pēc parāda kaut kādus metafiziskus apstākļus, kas nosaka kaut ko tālāk, tad komatu vajag.

Blinkena 257. lappusē par šo saka tādus vārdus: “Ar komatiem atdala nomināla rakstura iespraudumus pēc manām domām, pēc preses ziņām, pēc aptuveniem datiem, pēc vecas paražas, pēc šīs teorijas u. tml., kuri norāda informācijas avotu, darbības motivāciju.”

Tiesa, tālāk mazākiem burtiņiem stāv atkāpe no likuma: “Ja šādi vārdu savienojumi teikumā iekļaujas kā cēloņa vai veida apstākļi vai arī kā papildinātāji vai ierobežotāji, tos ar komatiem neatdala. Piemēram, Bet, tā kā tas viņai pienācās pēc visām vecām paražām, ķēve vienaldzīgi pārkrustoja asti un aizčāpoja tālāk. Atkarā no satura niansēm un intonācijas pieturzīme varētu būt fakultatīvā, jo ne vienmēr viegli noteikt, vai vārdu savienojumam ir modāla vai jēdzieniska nozīme.”

Zinu, izklausās pārāk gudri. Lūk — muļķudrošs padoms — ja pēc lietots ar nozīmi 'according to', tad komatu vajag, ja ar nozīmi 'after' — nevajag. (Es ceru, ka ar angļu valodas piemēriem pietiek — krievu tastatūras man nav, savukārt vācu valodu vēl neprotu.)

Daži piemēri gludākai aiziešanai.
Indulis, skatoties televizoru, nolēma uzēst. Viņam bija bulciņa un pīrādziņš. Indulis gribēja uzklausīt vispirms bulciņu, bet pēc bulciņas domām uzklausīt pīrādziņa domas, vai tie ir ar mieru. Pēc bulciņas domām, šī iecere bija absurda, jo ēdamais nedomā.

Un tagad normāli piemēri.
Pēc vakardienas vētrainās uzdzīves Ārijai nedaudz sāpēja galva un ļoti slāpa.
Pēc Induļa domām, Ārija pati pie tā bija vainīga.

Ceru, ka šis ieraksts atviegloja kāda censoņa dzīvi. Katrreiz, kad jūs pareizi ieliekat komatu, ...ē, komats ir pareizā vietā.

Iespraudumi

Par godu tam, ka šodien pati meklēju vienu komatu būšanu un uznāca iedvesma, paķidāšu lielisko Blinkenas apcerējumu par komatiem un izkonspektēšu dzīvībai svarīgākās lietas laukā. Domāju, noderēs gan pašam, gan Sašam.


Tātad — iespraudumi: visādi nieki teikumā, ko tikpat labi varētu arī neiespraust (zinu, ka izsmeļoša definīcija, bet, lūdzu, necitējiet  mani savos noslēguma darbos!).

Ar komatiem atdala

Dažādus verbālus iespraudumus un iespraustus vārdus un vārdu savienojumus, kam centrā ir darbības vārda personas forma: cerams, domājams, iespējams, protams, redzams, zināms u.c., kā arī šie paši savienojumā ar kā, cik vai citiem, piemēram, kā redzams, kā skaidri redzams, cik zināms, cik man zināms, vārdu sakot, īsi sakot, tā sakot un citi.
Liekas, šķiet, rādās, arī man liekas, man šķiet, cik rādās (pie šiem svarīga piebilde — nav jāatdala ar komatu, ja tas ir izteicēja funkcijā, piemēram, liekas pats par sevi saprotams, ka miskaste jāiznes tam, kurš iemeta pēdējo drazu, tas suns šķiet tāds nevesels pēc alus baudīšanas).

Tāpat arī var tikt iesprausti verbi dažādās personas formās, tie būtu tādi kā: ceru, domāju, saku, teiksim, redzi, zini, redziet, ziniet, skaties, saka, stāsta (piemēram, Juris, stāsta, ir liels brunču mednieks — nesen devās uz Skotiju, absints, redziet, ir bīstama dzira).

Tāpat komatojami iespraudumi ar verbiem un citiem vārdiem, kas nāk tiem komplektā: kā ceru, kā minēju, cik zinu, cik saprotu, es saku, tu zini, viņš saka, kā dažs saka, kā ļaudis runā u.c., piemēram, kā minēju, Juris devās uz Skotiju, kur, kā dažs saka, brunču netrūkst, bet Jurim, kā ļaudis melš, to tik vajag.

Tāpat komato iespraustus predikatīvus vārdu savienojumus (zem šī gudrā apzīmējuma slēpjas kaut kas ļoti līdzīgs vienkāršam teikumam), piemēram, galdnieks Juris, es atkārtoju, devās uz Skotiju. diemžēl tas, ciema ļaudis runāja, ļoti skumdināja Mildu.

Mūžīgā "lūdzu pateikt, kur te, lūdzu, jāliek komats" problēma

Jau simts gadus taisos un nesataisos ierakstīt šeit kaut ko svaigu un tautas izglītošanai svarīgu. Lai to labotu — pavisam īsi par pavisam senu problēmu — “lūdzu” un komatiem.

Es arī ilgi lauzīju galvu, līdz pareizā atbilde atradās un tur iecementējās. Jācer, uz palikšanu.

Tātad, jāpatur prātā, ka lūdzu var būt gan izsauksmes vārds, gan darbības vārds. Ja tas ir izsauksmes vārds, tad tas ir jāatdala ar komatu, ja tas ir darbības vārds, tad komatu nevajag.

Kā zināt, kad ir kas? Visai vienkārši — darbības vārds saistās ar darbības vārdu nenoteiksmē vai lietvārdu akuzatīvā, teikumā pildot gramatiskā centra izteicēja funkciju (teikuma priekšmets — pirmās personas vietniekvārds “es”, kas var nebūt minēts). Piemēram, [es] lūdzu dot man ēst; lūdzu palīdzību; lūdzu pārlasīt pielikumā pievienotās anekdotes; lūdzu ēdienu; lūdzu izklaidi; lūdzu Dievu.

Izsauksmes vārds lūdzu ir attiecīgi visos citos gadījumos, piemēram, lūdzu, apēdiet saldējumu; lūdzu, iznes miskasti; lūdzu, izslēdz gaismu; aizdod naudu, lūdzu.

Vēl lielākai uzskatāmībai — dažas konstrukcijas, kas atšķiras ar darbības vārdu formām un komatiem, piemēram, lūdzu saklāt gultu = lūdzu, saklāj gultu; lūdzu paglaudīt kaķīti = lūdzu, paglaudiet kaķīti; lūdzu padot aliņu = lūdzu, padodiet aliņu. Un tā bez sava gala.

Vairāk informācijas zinātniskā valodā — Skujiņas grāmatas 61. lpp. (to, kas tā par Skujiņas grāmatu, var noskaidrot šī emuāra lapā, kas veltīta avotiem), kā arī šeit.

Savrupinājumi un iespraudumi

Pārlūkojot atslēgas vārdus, ar kādiem cilvēki ieklīduši manā emuārā (izņemot tos, kas te ieklīduši, īstus vārdotājus, burvestību pratējus un riebējus meklējot), secinu, ka sāpīgs jautājums ir savrupināmi un nesavrupināmi vārdi, ko likt komatos, ko labāk laist teikumā brīvā vaļā. Tad nu mēģināšu sevi izklaidēt, beidzot žmiegties ar zināšanām un raugot tās te sakārtot tādā veidā, lai būtu kur ielūkoties nepieciešamības gadījumā.

Pirmkārt — nav panacejas komatu likšanai, nav tā, ka, ieraugot noteiktu vārdu, 100% gadījumu būs skaidrs, ka tas jāliek vai nav jāliek komatos. Valoda ir sarežģīta lieta, tāpēc jāskatās arī uz blakus lietām teikumā, jo viss ir savā starpā saistīts.


Savrupinājumi — vārdu grupa, kas kaut ko precizē un paskaidro. Savrupinājumiem mēdz būt ievadītājvārdi. Un tur ir āķis — daļu no ievadītājvārdiem atdala ar komatiem no pārējiem paskaidrojošajiem vārdiem, daļu —  ne. Ja aptuveni pārzina galveno daļu, pārējo pēc loģikas un valodas izjūtas var piedomāt klāt.

Tātad —  vārdi, ko ar pieturzīmi atdala no paskaidrojošajiem vārdiem (tas ir —  no abām pusēm obligāti (citādi degsiet elles liesmās)):
piemēram, proti, tas ir, respektīvi*, īsāk, konkrētāk, pareizāk, precīzāk, var teikt, var sacīt, vārdu sakot, jāsaka, citiem vārdiem.
Tāpat ar komatiem no abām pusēm teikumā atdala šos draugus:
iespējams, protams, visticamāk, šķiet, domājams, nenoliedzami, bez šaubām.

Atdalāmie piemēri: gejs Ivars nekad nemaina zeķes, var sacīt, viņš ir staigājošs zilais siers. uz randiņu, jāteic, viņš tomēr darīja ko lietas labā, precīzāk, aplējās ar smaržūdeni “Spartaks”. Protams, Ivars, nenoliedzami, centās, bet, iespējams, viņš vienkārši sirga ar hroniskām iesnām, tādēļ, visticamāk, nespēja izbaudīt sava veikuma jaudu.


Savrupinājumos no paskaidrojošajiem vārdiem neatdala:
galvenokārt, īpaši, it sevišķi, parasti, retāk, biežāk, patiesībā, tā sauktais, tā saucamais, to starpā, vairāk, vismaz, arī, pat, sevišķi, jo sevišķi, to skaitā, tostarp, visvairāk, mazāk.
Tāpat ar komatiem neapgrūtina šos draugus:
savukārt, diemžēl, sakarā ar, saistībā ar, acīmredzot, acīm redzot, saskaņā ar, salīdzinājumā ar, atkarībā no, atbilstoši (kam).

Neatdalāmie piemēri: Antonam patika aizkost ar gaļu, galvenokārt vārītām desām, sardelēm un citiem baisa paskata gaļas izstrādājumiem. Vecais alkoholiķis acīmredzot domāja, ka arī desas taisa no gaļas. Tādas muļķīgas domas viņam bija nākušas prātā saistībā ar reklāmām, ko bieži rādīja LTV 8. kanāls. 


________________________
*Ja respektīvi pilda saikļa vai funkcijas, to komatos nevajag likt. Tiesa, es īsti nesaprotu, kādēļ kādam tā vispār vajadzētu darīt, nu, kā šajā piemērā: Indulis uz ielas paslīdēja uz fekālijas respektīvi kakas. Tas ir —  ja respektīvi nozīmē proti, tas ir, tad tas liekams komatos, ja nozīmē vai (tuvu sinonīmu gadījumā), tad nav jākomato. Es ieteiktu to vārdu vienkārši mest miskastē, izklausās kaut kā nejēdzīgi.