Personvārdu došana — kur vilksim robežu?

Janvāra pēdējā dienā internetus pāršalca ziņas par neparastākajiem bērnu vārdiem. Un šaubu nav — Miesassargs uzvarēja ar atrāvienu. Mazulīt, tev pat nav gadiņš, bet tu jau esi slavenība! Varbūt tāds bija vecāku nolūks?

Reizē ar izbrīnu klātesoši bija arī komentāri par to, kā kaut ko tādu var pieļaut. Un klasiskais jautājums, kas uzpeld gandrīz visās sarunās par personvārdiem — kāpēc vēsturiski sastopamo Otto nedrīkst, bet Miesassargu, redz, drīkst.

Atkāpei par Oto un Otto — ir viens vecāks bloga ieraksts. Bet īsumā — šāda rakstība neatbilst mūsdienu latviešu valodas gramatikai. Un gramatika šobrīd ir vienīgā robeža, kas ir novilkta personvārdu izvēlē. Iespējams, bija vēl kaut kāds noteikums par klaji rupjiem vārdiem, bet to droši vien var komentēt tikai dzimtsarakstu nodaļas darbinieki. Es Otto droši vien atļautu kā vienīgo izņēmumu, jo vectēvi un tā. Bet ar piebildi, ka tas bērns jau uzreiz var tikt pasē pierakstīts kā “Mani sauc Otto ar diviem “t””. Jo tieši no šādiem skaidrojumiem mūs glābj gramatikas normu ievērošana. Lielākoties.

Tātad, par Miesassargu. Man gribētos pajautāt tiem, kas ir sašutuši — kur jūs vilktu robežu? Kādiem kritērijiem jāizpildās, lai vārda reģistrēšanu drīkstētu atteikt? Jo, kad tā iedziļinās, tad vairs nemaz tik skaidri tā bilde nezīmējas.

- Neļaut likt klaji rupjus vārdus! Labi, “Dirsu” nereģistrēs. Bet ja vārds būs “Putamadre”? Specifisks, bet nav rupjš! Rupjš tikai tiem, kas prot spāņu valodu.

- Neļaut likt rupjus vārdus ne latviešu, ne citās valodās! Labi, bet kur būs tas reģistrs, kur tās valodas varēs pārbaudīt? Dzimtsarakstu nodaļā nestrādā poligloti. Un kas būs Pērse latvietim, tas būs Dirsa igaunim. Pastāv iespēja, ka kādā no pasaules valodām teju ikviens vārds kaut ko rupju nozīmēs...

- Likt tikai latviskas cilmes vārdus! Labi, bet tad mums tas vārdu loks būs izcili mazs, un pastāv risks neiedomājāmi daudziem atkārtojumiem un dublikātiem, jo uzvārdi jau arī nav pārāk unikāli...

- Nereģistrēt vairāk kā 100 viena vārda nēsātājus gadā! Un iedomājies — decembrī piedzimst mazulis, un dzimtsarakstu nodaļā paziņo, ka Gustavu, Jāņu, Augustu un citu vārdu gada norma jau izpildīta, bet vēl ir pieejami Teņi. Tik daudz, ka var ielikt pat dubultvārdu Tenis Tenis.

Redziet, tā arī ir tā problēma ar demokrātiju. Mēs iezīmējam robežas, bet tas, kas notiek šo robežu iekšienē, jau ir atkarīgs no cilvēku veselā saprāta, kas ir, ko tur liegties, ļoti stiepjams lielums. Kur mēs velkam tās robežas, ko pārkāpt nedrīkst? Mūsdienās ir tik daudz jauktu ģimeņu, kas neizbēgami ienes arī latvieša ausij neierastākus vārdus. Tā pati dažu valodu un kultūru neizbēgamā klātbūtne ikdienā zīmē savus rakstus. 

Likt bāriņtiesai risināt neparastus vārdus? Bet kurš noteiks to, kas ir neparasts, kas nav? Pēc kādiem kritērijiem to vērtēt? Teiksiet — pēc veselā saprāta? Bet kā to izmērīt? Kāpēc Miesassargs ir slikts, bet Hanters, Teilore un Fišers pieņemami?

Neliegšos, arī mana uzacs izbrīnā paceļas, lasot šos vārdu sarakstus. Bet — tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc dzīve tomēr ir laba. Cilvēkiem ir iespēja izpausties sava radošuma un intelekta robežās. Pārējiem, protams, ir visas tiesības to vērtēt. Un ir tomēr labi cepties par personvārdiem, ne kariem, korupciju, klimata krīzi vai citām šausmīgi lielām tēmām.

Piebildīšu, ka vairāk par unikāliem vārdiem mani kaitina plaši sastopamu vārdu variācijas, kas atšķiras tikai ar vienu burtu. Ej nu un zīlē, kā tad bija pareizi. Eduards vai Edvards, Gundars vai Guntars, Evita vai Evika, Iveta vai Ivita, Marika vai Marita... Lūk, tas sarežģī dzīvi sabiedrībā, bet vai tāpēc jāizskauž?

Aktualitātes — rektors un personvārdi ar gramatikas kļūdām

Parunāsim šodien par problēmām. Lūgums atvērt prātu un nedaudz uzklausīt.

Pirmais jautājums — atkal no aizmirstības izvilktais jautājums par to, vai vārds un uzvārds ir indivīda personīgā darīšana, vai arī gramatika tomēr būtu jāņem vērā un tā ir arī sabiedrības darīšana. Diskusija tviterī bija visai sazarota, bet sākums apmēram te: mrserge

Jautājums ir par tādiem personvārdiem kā Oto/Otto, Rake/Rakke, Ate/Atte.

Mēģināšu paskaidrot īsi. Latviešu valodas rakstība kopē izrunu, izņemot tos gadījumus, kad pozīcijas dēļ kaut kas tiek izrunāts citādi. Piemēram, mēs zinām, ka jāraksta “pats”, nevis “pac”, kaut gan runātā tekstā vārda galotne nedaudz saplūst. Tāpat mēs zinām, kā raksta tādus vārdus kā “aka, bute, pape, trupe, klape”. Mēs arī protam locīt vārdus “medus, ledus” bez īpašām grūtībām. Bet — atliek šos vārdus uzrakstīt ar lielo burtu, kā pēkšņi galva ir tukša, gramatika vairs neeksistē, mēs grimstam aizmirstībā un uzskatām, ka neviens nezina, kā mūsu īpašo uzvārdu pareizi pierakstīt... Man ir skumji. Es ceru, ka jums arī.

Latviešu valodā ir tāds maziņš likumiņš — nebalsīgs līdzskanis starp īsu uzsvērtu un īsu neuzsvērtu patskani izrunā pagarinās. To mūsdienās māca 10. klasē. Attiecīgi literārajā valodā tā tam būtu jānotiek vienmēr, ja mēs gribam runāt pareizi un citiem saprotami. Pavisam banāls piemērs no dzīves — arī manā uzvārdā notiek šī līdzskaņa pagarināšana. Tā kā latgalieši ir tendētu uz īsumiem un lauzumiem, lielpilsētā man visai bieži pārjautāja, kāds īsti ir mans četrburtu uzvārds. Tad es atklāju pareizās izrunas formulu, un nu man divreiz jau gadiem neviens neko nav jautājis. Saprot ar pirmo reizi. Jauki, vai ne?

Tā ir gramatikas būtība — izpētīt valodas sistēmu un sakārtot likumus (kas ir pieejami ikvienam un nav nekāds noslēpums), lai palīdzētu radīt precīzu valodu, kur nevajag četras reizes skaidrot un beigās vēl rakstīt priekšā.

Neaizmirsīsim, ka mūsdienu gramatika ir divdesmitā gadsimta produkts. Laikā, kad uzvārdi tika dalīti, tās vēl nebija, kā arī — vācu baroniem tā diez vai būtu interesējusi, pat ja tā būtu. Tas ir jāņem vērā, rokoties dzimtas uzvārdu līkločos. Es saprotu, ka kādam vecvectēvam uzvārds bija, teiksim, Atte. No mūsdienu gramatikas viedokļa — uzvārds ar drukas kļūdu pašā viducī. Var, protams, izsliet galvu un teikt, ka visa dzimta lepojas ar vēsturisko drukas kļūdu, ka viņi vienmēr ir dzīvojuši ar drukas kļūdu un ka drukas kļūda ir viņu būtība. Bet var arī senču piemiņu godināt sešdesmit septiņos citos veidos — pasūtīt individuālas tapetes ar vēsturisko uzvārdu visai mājai, pielikt pie sienas dekoru, pasūtīt dzimtas kapakmeni ar vienojošu vēsturisko uzvārdu centrā un faktiskajiem apakšā, izšūt uz sava karoga un piekārt pie mājas... Nav tā, ka vēsturiskais uzvārds būtu pasludināts ārpus likuma. Tas vienkārši neatbilst mūsdienu gramatikas prasībām.

Es jau dzirdu argumentu, ka vajadzētu gramatiku pielāgot 21. gadsimta prasībām, nevis 21. gadsimta reālijas esošajai gramatikai. Es esmu atvērti domājoša persona, es saprotu šādu ierosinājumu. Un tam pat būtu jēga, BET (viens liels bet) — ļoti bieži šie gramatikas pārmaiņu alcēji ir cilvēki, kas ar gramatiku ir ļoti “uz jūs”. Un tas vedina domāt, ka problēma ir cilvēkos, kuri slikti pārzina gramatiku, nevis gramatikā, kura būtu tālu no cilvēkiem.

Gadās dzirdēt par cilvēkiem, kuri tiesājas, lai dabūtu sev tādu vai citādu uzvārdu. Man šķiet, es jau esmu teikusi, ko par to domāju. Vai arī nē, jo tas ir visai necenzēts dažādu fonēmu virknējums.

Pamēģināšu paskaidrot, izmantojot galēju piemēru. Iedomāsimies, ja es būtu izdomājusi, ka gribu, lai manu uzvārdu rakstītu TIKAI ar lielajiem burtiem. Jo tas taču ir mans uzvārds, es ar to varu darīt, ko gribu, vai ne? Un tad es iestātos partijā KPV (šķiet, ka tur pie publicitātes visātrāk var tikt), raudzītu iebāzties teju ikkatrā plašsaziņas līdzeklī un publiski lamātu visus žurnālistus, kas uzdrošinātos manu uzvārdu ar mazajiem burtiem rakstīt. Savukārt vēlēšanu biļetenā tas pavisam labi izskatītos.

Rezumējot. Uzvārds ir tikai pliks vārds. Lielais sākumburts nepadara to par kaut ko ārpus likuma. Daudzos uzvārdos neatbilstība gramatikai ir ieviesusies kādas kļūdas dēļ, nevis tāpēc, ka uzvārdam ar šādu kļūdu būtu kāda īpaša augstāko spēku svētība. Pirms gadiem 50–70 visi dokumenti tika rakstīt ar roku. Tāpēc divi manas mammas brāļi ir Civkāji un trešais — Ciukājs. Plika cilvēku kļūda. Viens nepaskatījās, otram bija vienalga, trešajam nepajautāja. Un es nemaz nezinu, kurš būs īstais variants.

Likumi ir vajadzīgi tādēļ, lai rakstītā un runātā pasaule būtu pēc iespējas paredzamāka un pārbaudāmāka. Lai gramatikas likumu kopa galvā jau laikus spētu signalizēt, ja kāds vārds nav pareizi uzrakstīts. Jo juridiskās sekas var būt visnotaļ aizraujošas.

Tiem, kas izlasīja tik tālu, veca anekdote:

- Vārds, uzvārds?
- Jā-jā-jānis Bē-bē-bērziņš.
- Jūs raustāt valodu?
- Nē, valodu raustīja mans tēvs, bet tas, kurš noformēja dzimšanas apliecību, bija idiots. 



Otra aktuālā problēma — atlaists (jau ir vai vēl tiks?) augstskolas SSE Riga rektors A. Pālzovs, jo valsts valodas zināšanu līmenis nav vismaz C1. Kaut arī latviešu valoda man ir sirdij tuva, šajā gadījumā nepiekrītu. Šorīt, 25. janvārī, Rīta Panorāmā bija īsa intervija ar Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāju Jāni Vētru.

Runāja viņa par dažādām tēmām, no 15:45 pieskaras jautājumam par nepieciešamību rektoram zināt latviešu valodu augstākajā līmenī. Un šeit Vētras kungs pauda kādu domu, kam nevar nepiekrist — valodas zināšanas augstākā līmeņa vadītājiem nepieciešamas tādēļ, lai nevarētu atrunāties ar to, ka valodas zināšanu trūkuma dēļ ir pārkāpts likums, kaut kas nav ievērots vai palaists garām. Tas viss ir ļoti loģiski, bet šajā gadījumā to varētu risināt pavisam vienkārši — nosakot, ka šāda līmeņa izglītības iestāžu vadītājiem nepieciešams personīgais asistents, kura atbildība attiecīgi ir nepalaist neko svarīgu garām, tādējādi gādājot, lai nevērības dēļ netiktu pārkāpti likumi. Otrs variants — noteikt, ka valoda ir jāapgūst nepieciešamajā līmenī. Mums ir ļoti daudz pozitīvu piemēru, kas vedina domāt, ka cittautieši itin labi spēj apgūt valodu teicamā līmenī. Manu sirdi allaž silda Hosams Abu Meri. Un kebabus es pēdējā laikā ēdu tikai tāpēc, ka mani apkalpo latviski. Pat ja tie būtu tikai seši vārdi — galvenais ir attieksme.

Tātad — ir absolūta muļķība un tuvredzība atlaist augstākā līmeņa vadītājus un speciālistus TIKAI valodas zināšanu dēļ. To var risināt ar obligātiem asistentiem vai dot noteiktu laiku valodas apguvei. Te gan ir viena cita nianse — negribētos, lai šādi tiktu atvērta Pandoras lāde un beigās mēs attaptos, ka teju visur augstākā līmeņa vadītāji ir ārvalstnieki, teiksim, no dažām kaimiņvalstīm, kas latviešu valodu neprot un pat netaisās apgūt... Tā būtu ļoti skumja perspektīva. Te risinājumam jābūt tādam, lai gan vilks būtu paēdis, gan kaza dzīva (un ganiņš arī!).

Personvārdu atveides spožums un posts

Ārā ir tāds laiks, ka sēdēšana iekšā sagādā teju vai fiziskas ciešanas. Par laimi - esmu atklājusi, kur tiešsaistē var noskatīties vecās "Americas Next Top Model" sērijas - nu arī pēc darba kādu nedēļu mani būs grūti atlīmēt no kompja datora (ja vien netiek piedāvāta ārā iešana). Saulīte dragā pa debess jumu tā, ka maz neliekas, dilles uz palodzes aug griezdamās, kā arī gaismas ir palicis neticami daudz. Tā, šī bija pieklājīgā parunāšana par laikapstākļiem. Tālāk sekos vaimanas un moralizēšana.

Šodien manā prātā mīdās doma par personvārdu atveidi un labumu/sliktumu, ko tā nes sabiedrībai. Iespējams, esmu jau iepriekš par to ieminējusies, bet nu še būs garāks pārdomu izklāsts.

Sākās viss gluži nevainīgi šorīt jau no paša rīta - tviteris piedāvāja kādu konkursu, kur par baltu velti daži gudrīši var tikt pie grāmatām. Ko nu man vairāk vajag! Ķēros pie atbilžu drukāšanas. Par nožēlu nācās secināt, ka manu zināšanu apcirkņos neatrodas ne tuvu viss nepieciešamais, tādēļ ekskursija pa Google likās īsti vietā.

Un te nu nācās pacīnīties - redz - konkurss bija par rakstniekiem un viņu darbiem. Ej nu tagad atrodi internetā ticamu informāciju latviešu valodā par cilvēku, par kuru neviens neko pat dzirdējis nav (nu vismaz es nebiju līdz šodienai). Protams, citās valodās šāda materiāla varētu būt atliku likām, bet tiec nu klāt, ja nezini pašu būtiskāko - kā to vārdu un uzvārdu oriģinālvalodā vai angliski raksta! Liels bija mans pārsteigums, kad pēc ilgstošas nesekmīgas bakstīšanās man izdevās no interneta dzīlēm izspiest, ka Oldess Hakslijs angliski ir ne vairāk un ne mazāk kā: Aldous Leonard Huxley (paldies, Wikipēdij). Ir kaut kāds loģisks ceļš, kā no latviešu valodas tādu izsecināt?

Mūsdienu neticami internetizētajā pasaulē ir ārkārtīgi nesaprātīgi lietot plikas atveidotās personvārdu formas un priecāties, cik glīti izskatās, cik viegli izrunāt un cik latviski visi burti iekšā. Es pat sliecos domāt, ka tā ir necieņa pret lasītāju.

Iedomājieties, piemēram, ziņu kādā interneta portālā: Ome Mailza Bauere uztetovējusi sev uz galvas mazo ērgli. Un bildes klāt nevienas. Tu, cilvēks, sāc domāt, ka internetā tādai bildei ir jābūt, tāpēc nolem doties meklējumos, jo uzskati, ka šādas zināšanas ārkārtīgi bagātinās tavu iekšēju pasauli un piešķirs dzīvei jēgu. Un tad attopies viens pats Google plašumos ar jautājumu - kā, sasodīts, lai to uzraksta meklētājam atpazīstamā formā?!

Un tā ir visu laiku... Cilvēki centīgi latvisko dažādas internacionālas lietas, pat nepacenšoties pievienot starptautisko nosaukumu, un tiem, kam kārojas papildinformācijas, nākas ciest un mocīties, uz labu laimi meklētājā ievadot dažādas burtu kombinācijas un zīlējot iespējamos variantus.

Jā, droši vien kāds teiks, ka - kāpēc tad mēs cīnījāmies par lieliskiem personvārdu atveides nosacījumiem? Kam tad mums ir domāts milzu pasaules atlants, kur visas pasaules vietas salatviskotas? Un kur skatās tikumības policija, ja reiz šādas pretvalstiskas runas iet tautās?

Saprotu bažas, bet vēlmes nemaz nav tik neizpildāmas - tikai pievienot oriģinālrakstību (vai labāk - angļu, ja ņemam vērā, ka papildinformācija arābu vai korejiešu valodā tāpat nebūs nekur liekama) personvārdiem, nosaukumiem un citām šaubīgām lietām, kad šīs reālijas pirmo reizi tiek minētas tekstā. Citādi nav aršana. Mēģināt pēc latviešu valodas rakstības meklēt papildinformāciju internetā ir tāpat, kā zīlēt kafijas biezumos - lieki un apgrūtinoši.

Ko darīt Uldim, Raitim un Artim?

Pirms dienām dažām man tepat komentāros pajautāja, ko Uldim ar sevi darīt - mīt to līdzskani lokot vai tomēr nemīt. Atbildēju pēc labākās sirdsapziņas, bet bez avota sev aiz muguras. Šeku reku - kamēr šodien darbā nebija elektrības, tikmēr notika kabineta literatūras apzināšana (jā, pat vērot žūstošu krāsu ir interesantāk salīdzinājumā ar sēdēšanu pie datora ne tikai bez interneta, bet arī bez elektrības).

Tātad - atradās maza grāmatiņa "Valodas aktualitātes". Protams, nav tik uzticams informācijas avots kā akmens bluķi, uz kuriem bauslības iekaltas, tomēr šā kā tā tāds izdevums ir labāks par "viena tante teica".

Otrās deklinācijas vārdos vienskaitļa ģenitīvā (un daudzskaitļa daudzos locījumos) notiek līdzskaņu mija. Tā kā personvārdos tas var radīt labskaņas problēmas, ir ieviests mazs likumiņš. Divzilbju īpašvārdos, kas beidzas ar -tis vai -dis, pēc tradīcijas nav līdzskaņu mijas. Tas attiecas uz tādiem vārdiem kā Aldis - Alda, Uldis - Ulda, Gatis - Gata, Artis - Arta, Raitis - Raita, Rūdis - Rūda u.c.

Piemēri gludākai lietošanai. Kaimiņš savā dārzā atrada aizdomīgus veļas gabalus un klusībā sev jautāja - vai tie gadījumā nav Gata? Artis lepni pie auto durvīm pienagloja plāksnīti ar uzrakstu "Arta jaunais braucamais".  Matilde, cerot izpelnīties Ulda labvēlību, ar drāšu birsti tīrīja baložu nedarbus no vējstikla.

Tiesa - pie vārda Valdis bez formas Valda minēta arī forma Valža. Pieņemu, ka tas tādēļ, ka likums nav vis akmenī cirsts, bet gan tradīcija. Un tradīcijām mēdz būt arī tradicionāli izņēmumi.

BET - tajos vārdos, kas ar -tis vai -dis nebeidzas, līdzskaņu mija ir nepieciešama. Ja līdzskani nevar samīkstināt, jāpiekabina j burts. Piemēram, Aivis - Aivja, Uvis - Uvja, Raivis - Raivja (tāpat kā cirvis - cirvja).

Šķiet, ar citiem otrās deklinācijas īpašvārdiem viss būtu skaidrs - tur notiek līdzskaņu mija - Dagnis - Dagņa, Hermanis - Hermaņa, Laimnesis - Laimneša, Indulis - Induļa.

Starp citu - teorētiski līdzskaņu mija notiek arī vārdos, kas beidzas ar -ris, bet praktiski rakstos tā netiek atspoguļota - neviens nemīl mīksto ŗ (laikam tāpēc, ka mīkstais). Marģeris - Marģeŗa, Nauris - Nauŗa.

Tiesa, mazais informācijas avots nesniedz padomus daudzskaitļa locījumiem - ko darīt, ja vienā vietā netīšām pulcējas pieci Valži (vai Valdi?), Ulži (vai Uldi?), Raiti (vai Raiši?). Daudzskaitlī līdzskaņu mija ir teju visos locījumos, un tad var parādīties dikti savdabīgas formas. It kā likumam par līdzskaņu mijas ignorēšanu vajadzētu attiekties arī uz daudzskaitli, bet minēts tas nav. Par šo jautājumu informācija vēl būs jāpameklē.

Personvārdi ar galotni -us

Oi, kā tauta šodien kasījās portālā "Satori" galīgi ne par tēmu, bet gan par uzvārdu locīšanu. Diskusija te komentāros par uzvārdu Poškus. Kā locīt un vai locīt. Cik ļoti locīt un vai prātīgāk nebūtu tomēr nelocīt. Kā uzvārda nēsātājs pats sevi loka utt. No vienas puses - interesanti, no otras puses - muļķība mēdz izsaukt vardarbīgas tieksmes. Labi, neiztirzāšu sāpīgu tēmu par to, kurš un kāpēc ir muļķis, labāk pastāstīšu, kā nebūt muļķim.

Mūžīgā sāpe par to, kā locīt trešās deklinācijas (beidzas ar galotni -us un ir vīriešu dzimtē) īpašvārdus. Kā locīt vārdus Mikus, Poškus, Markus, Ingus un tamlīdzīgus vārdus? Vienmēr atrodas kāds, kurš virtuozi mēdz izlocīt vārdu tā, ka izlasot smadzenes apmet kūleni un viena acs sāk raustīties.

Kas tas par fenomenu? Ja jāloka tirgus, medus vai ledus, viss iet rūkdams, tikko vārds ir ar lielo burtu, iestājas lingvistiskā amnēzija un mēs neko vairs neprotam. Skumji.

Izrādot cieņu visiem cilvēkiem, kuriem nācies ciest tādēļ, ka viņu vārds vai uzvārds ir trešajai deklinācijai piederīgs, ievietošu mazu tabuliņu par to, kā jāloka trešās deklinācijas lietvārdi. Starp citu - visiem tiem, kas grib sevi vai citus pārliecināt par to, ka uz īpašvārdiem var attiekties citi locīšanas noteikumi, iesaku palūkoties likumos- divpadsmitajā punktā stāv rakstīts, ka īpašvārdus ar galotni -us loka pēc lietvārdu locīšanas parauga. Tik vienkārši.

Tātad - trešās deklinācijas lietvārdu locīšana

N. kas?    -us     medus, Mikus
Ģ. kā?     -us     medus, Mikus
D. kam?  -um    medum, Mikum
A. ko?     -u     medu, Miku
L. kur?    -ū     medū, Mikū
V. -         -u     medu! Miku!

daudzskaitlis
N. -i          ledi, Miki
Ģ. -u         ledu, Miku
D. -iem     lediem, Mikiem
A. -us       ledus, Mikus
L. -os       ledos, Mikos
V. -i         ledi! Miki!


Varētu jau arī norādīt avotu, kur smelties zināšanas, bet šajā gadījumā tas būtu apmēram tāpat, kā matemātikā norādīt avotu tam, kur var pārbaudīt, ka 2+2=4. Locīšanas tabulas var atrast jebkurā pamatskolai domātā latviešu valodas mācību līdzeklī.

Tā, vēl viena piebilde par uzvārdiem - kā zināms, tādi uzvārdi var gadīties arī daiļā dzimuma pārstāvēm. Ja tā gadās, tos loka tāpat kā vīriešu dzimtes uzvārdus, izņemot datīvu - vienskaitlī datīvs sieviešu dzimtē būs ar galotni -ui - Santai Didžui, daudzskaitlī datīvā - galotne -ūm - Santām Didžūm. Visur citur - dragā ar vīriešu dzimtes galotnēm, kas ļoti labi der:
kas? - Didžus,
kā? - Didžus, 
kam? - Didžui,
ko? - Didžu,
kur? - Didžū, 
V. - Didžu!

Te 41. punktā tas ir minēts: likumi.

Sīkums, bet patīkami - dubultuzvārdi

Bija reiz tāda nepiedienīga anekdote, kas beidzās ar frāzi "sīkums, bet patīkami". Nestāstīšu, jo nepiedienīga, bet pastāstīšu par kādu citu sīkumu, kā ievērošana vērš manu (un citu ļaužu)  ikdienu patīkamāku.

Tātad - dubultuzvārdu rakstība. Jau no tās nelaimīgās dienas, kad kāds izdomāja, ka cilvēkam var būt vairāk par vienu uzvārdu, radās grūtības ar šo uzvārdu saistīšanu vienā veselā vienumā un konsekventu šī saistījuma lietošanu.

Latviešu valodā starp dubultuzvārda daļām lieto defisi - īsāko no tekstam paredzētajām strīpiņām BEZ atstarpēm abās pusēs. Piemēri: ejot garām Rīgas pilij, man vienmēr skumji ap sirdi par to, ka es tā arī ne reizi nebiju pie Vairas Vīķes-Freibergas uz tēju; Apolonija Priede-Apse nolēma pastāvēt zem bērza, līdz pāries lietus. (Tas ir pat likumos rakstīts, var apskatīt te: dokuments par īpašvārdiem.)

Tā, tas ir par dubultuzvārdiem. Par dubult-, trubult- un četrubultvārdiem - starp tiem nekādas strīpiņas neliek. Arī tas ir tajos pašos noteikumos, kur stāv rakstīts: "Ja personai ir divi vārdi, tos raksta vienu aiz otra un starp tiem nelieto nekādas pieturzīmes." 

Tiesa, nedaudz miglā tīts jautājums par to, kāpēc uzvārdus jāsavelk vienā veselumā, bet vārdi drīkst peldēt katrs savā universā. Nedaudz pameditējot par šo tēmu, aizdomājos līdz pavisam vienkāršām lietām - uzvārds mūsdienu pasaulē tomēr ir nedaudz svarīgāks personas identitātes rādītājs nekā vārds, un - ja uzvārdi ir divi, tad tie jāsakabina kopā pēc iespējas ciešāk, lai kāds no tiem nepazūd un nerada problēmas. Kā arī - saskaņā ar noteikumiem latviešu valodā personai drīkst būt ne vairāk kā divi uzvārdi (tas ir - viens dubultuzvārds), ko savelk kopā ar defisi. Savukārt par vārdu daudzumu nekas nav teikts, tāpēc starp tiem neko neliek, lai neveidotos kaut kādas dīvainas konstrukcijas, kā Anna-Solvita-Petronela Bērziņa-Krūmiņa. Tāpat - ja personai ir vairāki vārdi, nereti biežāk lieto vienu - tas ir - personvārdi ir nedaudz patstāvīgāki nekā uzvārdi, tādēļ arī netiek sadefišoti.

Neatbildēts pagaidām paliek jautājums par ārzemnieku personvārdiem, kur defises tiek sastumtas visās spraugās visiem tiem Žaniem-Lukiem, Annām-Marijām un Pējiem-Fransiem. No vienas puses - ja mēs latviešu valodā tur neko neliekam, kāpēc gan lai liktu starp vārdiem, kas šā kā tā tiek pierakstīti latviešu valodā, no otras puses - Blinkena pie defišu tēmas 408. lapā raksta: "Ļoti bieži defise tiek lietota svešu īpašvārdu rakstībā." Tā nu šis jautājums pagaidām ir neatbildēts.

Nobeigumā atkārtošu to, ar ko sāku un ko gribēju pateikt: dubultuzvārdus savieno ar defisi, nelietojot atstarpes.