uz šo ierakstu mani pamudināja sīka saruna sīko sarunu vietnē - tviterī.
tvitersaruna lieliski ilustrē manu iepriekš pausto apgalvojumu par to, ka valodnieki ir sūdabrāļi, kas nerimdami cepsies par tām trim valodas lietām, ko katrs zina, bet citi ne (piemēram, ak, šausmas, šī sabiedrības atlieka ka no kad neatšķir; šausmas, kā var tā nesaprast starpību starp jutīgs un jūtīgs; kas, šim cilvēkam kādas īpašas privilēģijas, ja drīkst tik kroplīgi sacīt ģenetīvs?! utt.). cepsies, bet neiesprings kaut ko darīt lietas labā, jo var gadīties, ka kāds uzdod kādu sarežģītu jautājumu, par kuru nav gadījies citus lamāt. tā kā nevienam negribas izskatīties kā muļķim, labāk ir klusēt un cepties savējo vidū, jo tie neprasīs tādas kutelīgas lietas kā: ja pašreiz ir pareizā forma, tad kāpēc ir forma patlaban, kāpēc konstrukcija par spīti uzskatāma par sliktu, kāpēc līdzpilsoņi ir slikts vārds u.tml.
saruna ar @ammarita (lai viņa man atvaino, ka izmantoju kā piemēru, tas vienkārši pats gadījās pa rokai, bet daudz ir šādu gudrinieku uz pasaules).
tātad, @ammarita: Visus, kuri lieto konstrukcijas "nav biļete, nav nauda" (vai tamlīdzīgas), ir vēlme sist un slānīt. Ilgi. Ar lielu bomi.
tad es savā visgudrībā bildu: protams, tas ir vienkāršāk, nekā mīlīgi paskaidrot, kas par vainu!
savukārt viņa: Kopš kura laika mīlīga paskaidrošana iedarbojas?
diži sadusmojos un neko neatbildēju. viņa laikam manu klusēšanu uztvēra kā piekrišanu, kaut gan patiesība ir visai otrāda.
ar šo ierakstu vēlos apgāzt tēzi, ka mīlīga paskaidrošana nedarbojas. man drīzāk liekas, ka cilvēki ļoti ietekmējas viens no otra, līdz ar to izplatās ar mazāk vēlamas īpatnības. ja patur prātā, ka tīrā valodā tāpat neviens nerunā, tad nav ko svīst, galvenais, kas jāatceras - kā ir pēc literārās valodas normām, jo, kā mēs lieliski atceramies, latviešu literārā valoda ir normēta.
ir vārdiņi, kas prasa, lai komplektā ar tiem tiktu lietots ģenitīvs un nekas cits (citādi vārdiņiem sāk sāpēt vēders un viņi ir ļoti nelaimīgi). šādi vārdiņi ir:
daudz,
maz,
vairāk,
mazāk,
nav,
trūkst,
vajag,
nevajag,
pietiek,
nepietiek.
piemēram, Juzikam vairs nav skapja. kad bija, tad tajā glabājās daudz apakšbikšu, vēl vairāk tur bija zeķu, jo tās, kā zināms, nāk pa pāriem. Juzikam nav naudas, ja būtu, viņš izņemtu skapi no lombarda. Juzikam pietiek rūpju, tāpēc par to, ka trūkst skapja, viņš domās vēlāk.
Rāda ziņas ar etiķeti ģenitīvs. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti ģenitīvs. Rādīt visas ziņas
10/02/2011
01/02/2011
cipari tekstā
var jau teikt, ka visādas pareizrakstības lietas ir tīrie sīkumi, bet jāliek aiz auss, ka visa dzīve sastāv no šādiem sīkumiem, un, jo rūpīgāk attiecas pret katru atsevišķo sīkumu, jo kvalitatīvāks viss dzīves sīkumu kopums.
ir viena tāda lieta, kam rakstītāji steigā mēdz dragāt pāri - skaitļi, kas izteikti ciparu formātā. pats par sevi saprotams, ka tūkstošus un miljonus daudz ērtāk parādīt ar cipariem, nevis vārdiem (viņš bija veikala trīssimt piecdesmit tūkstoš astoņi simti deviņdesmit ceturtais apmeklētājs), un te arī gadās kļūmes, ja rakstītājs savus ciparus neizlasa skaļi, līdz ar to aizmirst saskaņot ar citiem vārdiem.
ja lielāks vai mazāks skaitlis beidzas ar 1, tad jāsaskaņo vienskaitlī. piemēram, veikalā bija 2981 maizes klaips. izņēmums ir tad, ja saskaņojamā reālija ir daudzskaitļinieks, piemēram, Afanāsijs šodienas spēlē guva 71 vārtus.
tālāk - par ģenitīvu. ar to saistās visi desmitnieki, simti, tūkstoši, miljoni, kā arī padsmitnieki. tas tāpēc, ka šādās konstrukcijās skaitļa vārds ir galvenais, tas atbild uz jautājumu cik? un izsaka skaitu, daudzumu. piemēram, man ir vienpadsmit zeķu, Jānim ir 20 gadu, Annai savulaik bija 200 kaķu, Ivars gribētu mēnesī pelnīt 2000 latu, sētniecei Toņai bija miljons klientu.
jāteic, ka šādās konstrukcijās var lietot arī nominatīvu un akuzatīvu, bet tad mainās uzsvars. tiesa, ar apaļiem tūkstošiem gan vienmēr jālieto ģenitīvs, piemēram, pļavā ganījās 13 000 aitu, viņām kopā bija 13 000 ļipu un 52 000 kāju (tātad: trīspadsmit tūkstoši aitu, piecdesmit divi tūkstoši ļipu).
galvenais, kas jāatceras - ja teikumā ir skaitļi, tie pie sevis jāizlasa skaļi, un tad jau valodas izjūta pati pateiks priekšā, kā saskaņot teikuma locekļus.
ir viena tāda lieta, kam rakstītāji steigā mēdz dragāt pāri - skaitļi, kas izteikti ciparu formātā. pats par sevi saprotams, ka tūkstošus un miljonus daudz ērtāk parādīt ar cipariem, nevis vārdiem (viņš bija veikala trīssimt piecdesmit tūkstoš astoņi simti deviņdesmit ceturtais apmeklētājs), un te arī gadās kļūmes, ja rakstītājs savus ciparus neizlasa skaļi, līdz ar to aizmirst saskaņot ar citiem vārdiem.
ja lielāks vai mazāks skaitlis beidzas ar 1, tad jāsaskaņo vienskaitlī. piemēram, veikalā bija 2981 maizes klaips. izņēmums ir tad, ja saskaņojamā reālija ir daudzskaitļinieks, piemēram, Afanāsijs šodienas spēlē guva 71 vārtus.
tālāk - par ģenitīvu. ar to saistās visi desmitnieki, simti, tūkstoši, miljoni, kā arī padsmitnieki. tas tāpēc, ka šādās konstrukcijās skaitļa vārds ir galvenais, tas atbild uz jautājumu cik? un izsaka skaitu, daudzumu. piemēram, man ir vienpadsmit zeķu, Jānim ir 20 gadu, Annai savulaik bija 200 kaķu, Ivars gribētu mēnesī pelnīt 2000 latu, sētniecei Toņai bija miljons klientu.
jāteic, ka šādās konstrukcijās var lietot arī nominatīvu un akuzatīvu, bet tad mainās uzsvars. tiesa, ar apaļiem tūkstošiem gan vienmēr jālieto ģenitīvs, piemēram, pļavā ganījās 13 000 aitu, viņām kopā bija 13 000 ļipu un 52 000 kāju (tātad: trīspadsmit tūkstoši aitu, piecdesmit divi tūkstoši ļipu).
galvenais, kas jāatceras - ja teikumā ir skaitļi, tie pie sevis jāizlasa skaļi, un tad jau valodas izjūta pati pateiks priekšā, kā saskaņot teikuma locekļus.
Abonēt:
Ziņas (Atom)