Kā es ienīstu angļu valodu...

Šodien projekta glosārijā ieraudzīju, ka 24/7 jātulko kā... 24/7, un tas bija pēdējais piliens. Ko es darīšu? Nu neko, tikai pastāstīšu, kāpēc šāds lokalizējums ir kaitīgs.

Jūs teiksiet – nu kas tur tāds! Kaut kas darbojas 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā. Tas tikai tāds saīsināts pieraksts, visi saprot, ko tas nozīmē. Un es teikšu, ka, pirmkārt, nez vai tiešām visi un vienmēr saprot, un, otrkārt, šādus ciparu ķiņķēziņus var lietot valodās, kurās nevajag galotnes locījumu norādīšanai. Ko redzam, to lasām. Latviešu valoda nav tāda valoda. “Veikals atvērts divdesmit četri septiņi.” Skaisti, nu. Tikai nav skaisti. To nav iespējams normāli izrunāt. Uzrakstīt, protams, var, bet viss rakstītais ir paredzēts lasīšanai. Un to nevar arī normāli izlasīt. Tikai interpretēt galvā simbolu nozīmi.

24/7 ir “diennakts”. Jo – ja kaut kas strādā naktī, tas pilnīgi noteikti strādās arī brīvdienās un svētku dienās. “Diennakts veikals.” Un viss, dzīvojam laimīgi. Nu galīgi nav tā, ka skaitļos ietverta kaut kāda maģiska nozīme, ko par visām varītēm vajadzētu paturēt. Mēs drīkstam lietot to, kas mums der. Kultūras taču arī atšķiras, ja lokalizējam, tad domājam par tiem, kas lokalizēto saturu skatīs.

Ja reiz par kultūrām, tad vēl viena sāpīga lieta ir vārds “fun”, kas slinkiem tulkotājiem un mašīntulkošanas rīkiem allaž pārvēršas par “jautri”. Bet tas nepavisam nav jautri. Viena precīza vārda, kas ietvertu kaut daļu no “fun” nozīmēm, mums nav, bet nevajag arī. Mums ir konteksts. Un konteksts pateiks priekšā, vai tas bija pasākums, kur visi smējās,* vēderus turēdami, vai tomēr vienkārši labi pavadīja laiku. Amerikānis aizies uz zoodārzu un teiks, ka bija “fun”. Viņam tiešām tur bija jautri? Žirafes stāstīja jokus? Lūši uzstājās kā klauni? Vai tomēr vienkārši patīkami pavadīja laiku? Konteksts un sinonīmi lai jūs pavada!

Komplektā pievienošu vēl pāris lietas, kas kaitina manu prātu. Tā sacīt, dalīta bēda – dubultbēda, jo jūs arī sāksiet bēdāties tur, kur agrāk nebēdājāties.

Trešās personas darītājs. Latviešu valodā, ja darītājs nav zināms, mēs izmantojam ciešamo kārtu. Vai arī darāmo, bet darītājs netiek pieminēts nekādā veidā. Angļu valodā mēdz iebāzt trešās personas vietniekvārdu. “They took away my dog.” Ja tekstā nav minēts, kas tie “viņi” varētu būt, tad latviešu valodā nekādiem “viņiem” tur nevajadzētu parādīties. Vai nu ciešamā kārta “suns tika aizvests prom”, vai bez darītāja “manu suni aizveda”. Ja parādās “viņi”, tad ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kas tie “viņi” ir. Tas būtu jauki.

Ko jūs gribētu vai negribētu. Ak, jaunā paaudze, kas nupat jau sāks domāt angliski, es uz jums skatos. Tas neveiklais “you would not want to...” ir ieteikums kaut ko darīt vai nedarīt. Jūs nevarat zināt, ko es gribētu vai negribētu, tāpēc nevajag nodarboties ar pieņēmumiem. Turklāt arī gari un liekvārdīgi. Un neveikli. Un kaitinoši. Man turpināt? Tu negribētu apdedzināt rokas > Sargi rokas / Var apdedzināt rokas. Tu negribētu piededzināt katlu > Nepiededzini katlu / Jāuzmanās no katla piededzināšanas.

Tas īsumā par manām sāpēm. Jā, kļuva nedaudz vieglāk.

*Teorētiski tur komatu nevajag, jo tas ir frazeoloģisms, bija kaut kāds atsevišķs izņēmums. Bet nespēju neielikt.

Vai dzīvniekus var adoptēt

Īsā atbilde – nē, nevar.

Iemesls: adoptēt — pieņemt ģimenē (bērnu) ar juridisku aktu radniecības tiesisko attiecību nodibināšanai.

Atlika vien ieminēties tviterī, ka man gauži netīk šī vārda lietošana, ja to attiecina uz dzīvniekiem, un sākās polemika par to, ka angļu valodā taču tā lieto, vārds ir derīgs, pauž atbildību un nepieciešamo rūpības un gādības pakāpi. Un tā tālāk.

Tātad, kas būtu jāņem vērā, spēlējoties ar svešvārdiem un aizgūtiem vārdiem. Tie valodā ir importēti ar kādu noteiktu nolūku – radās vajadzība (tas ir – viena konkrēta nozīme), un kāds izlēma par labu vienam vārdam, kas šo nozīmi varētu precīzi paust, neradot pārpratumus. Lūk, sāka runāt par svešu bērnu pieņemšanu ģimenēs un juridiskajām saistībām, ko tas nes līdzi. Lai viss būtu skaisti, precīzi un nepārprotami (kas svarīgi juridiskās lietās), tika importēts vārds adoptēt, lai šo procesu apzīmētu. Tas ir termins. Un terminiem (atšķirībā no parastiem vārdiem) ir kāda būtiska iezīme – tiem ir viena un tikai viena nozīme. Tieši skaidrības un nepārprotamības labad. Piemēram, asinsvads būs jebkurš asinsvads cilvēka (vai kādas citas dzīvas radības) ķermenī. Bet jūga vēna būs tikai viens konkrēts asinsvads. Vai, piemēram, mētāt bumbu var dažādos veidos, bet dribls ir viens konkrēts veids.

Jā, angļu valodā vārda adoptēt nozīme ir plašāka. Daudz plašāka. Tā var ietvert visu – sākot no bērniem līdz pat dzīvniekiem, romānu pārrakstīšanu un filmas versijām. Par pēdējo latviešu valodā runā, lietojot citu terminu – adaptēt (pielāgot kādām savām vajadzībām).

Vārdu kādā valodā var salīdzināt ar augu. Sākumā tas ir mazs stādiņš, tad iedzīvojas un sāk plesties plašumā, laižot atvases ar jaunām nozīmēm uz visām pusēm. Un tad kādā jaukā dienā latviešu dārznieki izdomāja no angļu dārza savā dārzā pārstādīt adoptēšanas kociņu. Viņi neraka laukā visu milzu krūmu ar visām atvasēm. Viņi paņēma tikai to vienu daļu, kas atbilda vajadzībai. Jā, protams, var jau turpināt analoģiju un sacīt, ka arī latviešu valodā vārds, kas reiz bijis termins ar vienu nozīmi, var sākt plesties plašumā un apaugt ar vairākām nozīmēm. Tā var notikt, bet tas nav īsti labi, jo pēc kāda laika tāpat vajadzēs vārdu tikai ar vienu nozīmi, lai nerastos pārpratumi. Jo īpaši juridiskās lietās.

Atkāpe vēsturē. Reiz universitātē pie valodas kultūras pasniedzējas nodarbības laikā atnāca kāda sieviete. Mēs, studenti, rātni kaut ko rakstījām, kamēr pasniedzēja skaidrojās ar šo sievieti. Izrādās, sievietei bija kaut kādi sarežģījumi ar mantojumu – tur figurēja vārds “atteikties”, ko juristiem būtu labpaticies interpretēt kā “izslēgt no savas un ģimenes realitātes pavisam un uz mūžīgiem laikiem”, savukārt sievietei bija svarīgi pierādīt, ka tā nav vienīgā nozīme un atteikšanās var notikt arī par labu kādam, tas ir “es atsakos no šīs lietas, lai tā tiktu manai meitai”. Mīlenbahā un Endzelīnā šī “par labu” versija bija izskaidrota, un tas jau ir gana nopietns arguments. Liela ķēpa viena nozīmēs izplūduša vārda dēļ.

Ko es ar to visu vēlējos pavēstīt – tas vien, ka kādā svešvalodā vienam vārdam ir vairākas dažādas nozīmes, nenozīmē, ka, šo vārdu ieviešot citā valodā, līdzi nāks arī visa nozīmju bagāža. Tā tas nenotiek. Un tas arī nav vajadzīgs. Ņemiet vērā, ka angliski dzīvnieku īpašnieki sevi arī mēdz dēvēt par māmiņām un papucīšiem, un tas, manuprāt, ārkārtīgi degradē vecāku lomu. Nevar cilvēkbērnam būt tāds pats tētis kā sunim.

Ir gana daudz labu vārdu, ko var lietot, lai pastāstītu, ka saimnieki savā dzīvē taisās ieviest mājdzīvnieku – pieņemt, paņemt, ieviest, iemitināt. Tviterī pat izskanēja versijas “iemājināt” un “iesaimēt”. Dzīvnieks ir dzīvnieks. Viņam būs saimnieks (vārds, kas lieliski paskaidro gaidāmās attiecības – saimnieks ir tas, kurš uzņemas visu atbildību) vai īpašnieks. Un ar to pilnīgi pietiek.

Nevajag nonivelēt cilvēku savstarpējās attiecības. Par dzīvnieku pieņemšanu runā daudz biežāk nekā par bērnu. Un man nav grūti iztēloties divu bērnu ģimenē vecāku sarunu par to, vai būtu iespēja adoptēt trešo mazuli, un kāds no esošajiem bērniem ievaicājas: “Tāpat kā suni?”

Veci jaunumi par valūtas pierakstu

Tāda ir tā pieaugušo cilvēku dzīve. Tāpēc es pat nemēģināšu taisnoties, pretējā gadījumā teju visi mani bloga ieraksti sāksies ar žēlabainu “ak vai, cik sen nekas jauns nav stāstīts”. Manam darbam nav ne vainas, bet tas ar kaudzīti piepilda manu dienu no agra rīta līdz pat vēlam vakaram. Un atņem jebkuru vēlmi redzēt kādu monitoru ārpus darbalaika. Drīzāk — nevis vēlmi redzēt, bet vēlmi intensīvi mijiedarboties.

Lai vai kā — valodas lauciņā bija šādi tādi svarīgi jaunumi par valūtas pierakstu latviešu valodā. Tiesa — šo ziņu esmu tik ilgi marinējusi, ka drīzāk jau tie ir “vecumi”.

Līdz šim latviešu valodā nezināmu iemeslu dēļ valūtas simboliskais apzīmējums, kods un saīsinājums tika rakstīts pirms attiecīgā skaitļa, piemēram, Pēteris pavērās savā makā un konstatēja, ka nekā prātīga tur nav — vien USD 3*un LVL 0,05. Šādu šarlatānisku pieeju atbalsta arī Skujiņas kundze, savā apcerējumā par valodu lietišķajos rakstos (20. lpp., ja vēlamies būt precīzi), norādot, ka tā jādara, jo visi tā dara (“.. parasti raksta pirms attiecīgās naudas summas cipariem”). Ne iemesla, ne pamatojuma, tālāk vien norādot, ka lasot gan viss jāgriež kājām gaisā un jālasa tā, kā var izlasīt: 3 ASV dolāri un 5 santīmi.

Pat 20 gadi nepagāja, līdz Valsts valodas centra eksperti pamanīja, ka tā nav vis lāga darīt. To viņi, protams, pamanīja tad, kad aumaļām vien 2013. gada nogalē visi viņiem metās zvanīt, lai noskaidrotu, kā to jauno latviešu naudu dēvēt, kā rakstīt un ko darīt. It kā ar sāpīgo jautājumu par euro, eiro un eiru nebūtu gana, ne vienam vien savajadzējās zināt valūtas koda pierakstu kopā ar summu. Varu derēt, ka ne viens vien censonis nesamierinājās ar atbildi “Rakstām EUR 3, lasām 3 eiro” un pajautāja — kāpēc? Šie kāpēc sasniedza kritisko masu februāra sākumā — nieka pāris mēnešus pēc valūtas maiņas, parādot vēl nepieredzētu ātrumu latviešu valodas problēmu risināšanā. Tika sasaukta ekspertu komisija, kas pēc ilgas galvas kasīšanas un daudziem “jā, tiešām — kāpēc?” nāca pie stringra lēmuma — EUR jāraksta AIZ summas, tāpat arī simboliskais apzīmējums liekams tieši tur, kur tiks izlasīts — AIZ summas.

Lēmums tika publicēts Valsts valodas centra tīmekļa vietnes sadaļā Aktualitātes, kur gozējas joprojām, tā apgrūtinot dzīvi tiem, kam patīk saglabāk svarīgo informāciju grāmatzīmēs — šī sadaļa regulāri (pāris reizes gadā vismaz) tiek papildināta, līdz ar to sākotnēji noskatīto rakstu nostumjot kaut kur tālāk un apgrūtinot tā lietošanu atsaucēm.

Bet prasīgajai publikai ar to nebija gana — VVC tālrunis turpināja dūkt. Šoreiz jautājums bija vēl komplicētāks — ko lai iesāk ar citām valūtām? Eksperti tikai elsa un pūta — atkal jāvīkšās uz sanāksmi, it kā viena reize gadā jau nebūtu pārmēru bieži! Sanāca, elsa, pūta, sprieda, līdz 14. martā nolēma, ka arī ar citām valūtām vajadzētu beigt māžoties un sākt rakstīt tur, kur vajag — aiz summas.

Šis ieteikums ir visnotaļ nopieni ņemams vērā, tādēļ tur, kur ikurāt dzīvība nav apdraudēta, mainot veco kārtību, valūtas pierakstā valūtas kods, simboliskais apzīmējums vai nosaukums ir rakstāms aiz summas ar saistīto atstarpi (Windows vidē var ielikt, lietojot Ctrl+Shift+atstarpes taustiņš vai Alt+0160).

Lai manis teiktais būtu ticamāks, lūk arī saite un citāts.
Tālāk ir citāti no četriem dažādiem ierakstiem, bet, tā kā valsts iestādēm lietošanas ērtums nekad nav bijis prioritāšu sadaļā, norādīt varu tikai vienu saiti. VVC tīmekļa vietnes sadaļa Aktualitātes.

Ieteicamais valūtas pieraksta veids
1) 25,33 EUR (divdesmit pieci eiro un trīsdesmit trīs centi)
2) 25 (divdesmit pieci) eiro
3) 10 € (desmit eiro)

Pēc Latvijas Bankas iniciatīvas 2014. gada 19. februārī notika tikšanās, kurā piedalījās Valsts valodas centra, Finanšu ministrijas, Valsts kancelejas speciālisti un kuras laikā tika noteikts – Eiropas valūtas oficiālais saīsinājums (valūtas kods) EUR kā vēlamais variants turpmāk latviešu valodā rakstāms aiz summas ar saistīto atstarpi.

Piemēram: 25,33 EUR (divdesmit pieci eiro un trīsdesmit trīs centi).

Tādēļ ieteicams turpmāk konsekventi ievērot teksta vienību loģisko secību latviešu valodā un visus valūtas vienību nosaukumus – gan vārdiskos apzīmējumus (lati, dolāri, mārciņas, kronas, jenas, rubļi, eiro, euro u. c.), gan valūtu kodus (LVL, AUD, CAD, NZD, USD, GBP, DKK, NOK, SEK, JPY, RUR, EUR u.c.), gan grafiskos simbolus ($, £, ¥, € u. tml.) – norādīt aiz summas ar saistīto atstarpi.

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2014. gada 12. marta sēdē (prot. Nr. 33, 2. §) vienbalsīgi nolēma atbalstīt ieteikumu turpmāk konsekventi ievērot teksta vienību loģisko secību latviešu valodā un visus valūtas vienību nosaukumus – gan vārdiskos apzīmējumus (lati, dolāri, mārciņas, kronas, jenas, rubļi, eiro, euro u. c.), gan valūtu kodus (LVL, AUD, CAD, NZD, USD, GBP, DKK, NOK, SEK, JPY, RUR, EUR u.c.), gan grafiskos simbolus ($, £, ¥, € u. tml.) – norādīt aiz summas (ar saistīto atstarpi), kā jau minēts iepriekš, proti, Valsts valodas centra 21.02.2014. informācijā "Kā turpmāk pareizi norādīt valūtu kodus?" un 28.01.2014. informācijā "Eiropas vienotā valūta – eiro, euro vai savādāk?". 

____________________________
* nostrīpots, lai netraumētu cilvēkus ar redzes atmiņu

Pavēles izteiksme īstenības izteiksmei nepavēlēs!

Ļaujiet man jums sacīt īsi — īsi!

Tātad — darbības vārdu izteiksmes. Precīzāk — šodien stāsts par tādām otrās personas daudzskaitļa formām kā varat/variet, gribat/gribiet, ēdat/ēdiet utt. Kura no šīm formām ir pareiza? 10 punkti Grifindoram un tam, kurš apgalvo, ka abas formas ir pareizas. BET — tikai īstajā vietā un pareizajā kontekstā. Par pavēles formu varētu pastāstīt daudz un detalizēti, bet ikdienā jauktas tiek tieši otrās personas daudzskaitļa formas, tāpēc tieši par tām arī stāsts. Valodnieciskāka informācija atrodama Letonikā.

Varat, gribat, ēdat: īstenības izteksme raksturo situāciju kā apgalvojuma teikums, konstatē faktu. Īstenības izteiksmei viss ir skaidrs.

Savukār variet, gribiet un ēdiet ir pavēles izteiksmē. Tā ir pavēle, rosinājums. Darbība, kuras vēl nav, bet kurai vajadzētu būt (vismaz runātājs tā gribētu).

Piemēram: Karalis ienāca stallī, pārlaida skatienu apseglotajiem zirgiem un secināja: "Tātad tomēr dodaties ceļā." Tad karalis izgāja sētā, pamanīja trīs nastu nesējus un uzsauca: "Ko jūs vēl gaidāt? Dodieties ceļā!" Barotājs, kas mūžam vilkās karalim nopakaļ, piedāvāja cukurotas mandeles: "Karali, jūs taču gribat ēst! Nē? Nu tad gribiet!" viņš pavēlēja.

Ja ikdienā gadās sastapt kādu šaubīgu vārdu un īsti nav skaidrs, vai forma ir pareiza (parasti īstenības izteiksmes vietā kļūdaini tiek lietota pavēles izteksme), varat mēģināt pārbaudīt — pārbaudiet, vai ar vārdu var pavēlēt vai rosināt. Ja var, tad šis vārds neder frāzēs, kurās nekādas pavēles vai rosinājuma nav.

Piemēram. Ko darīt ar vārdu variet? Vai ar to var pavēlēt? Karalis uzkāpa tribīnē un uzrunāja tautu: "Variet! Atrodiet sevī spēku un variet!" Var redzēt, ka izsaukuma zīme šim vārdam piestāv. Vārdam varat turpretī nepiestāv. "Varat..." rezignēti novilka karalis. "Varat tagad tās savas mandeles izbarot cūkām..." Pirmajā gadījumā ir rosinājums, pamudinājums, uzruna tautai, otrajā gadījumā — vairāk fakta konstatācija, ka pavārs var izbarot.

Labi, šis varbūt nebija veiksmīgākais piemērs. Pamēģināsim citu.
Karalis piegāja pie bruņinieka un ar dīvainu spīdumu acīs pavēlēja: "Kasiet, kasiet manu muguru! Kasiet cik jaudas! Man tā niez, ka acīs kož!" Un bruņinieks kasīja. Pēc brīža karalis neizpratnē jautāja: "Es atvainojos, bet ko tieši jūs tur kasāt? Es teicu muguru, bet jūs kasāt nu jau nepiedienīgi zemu!"

Vai arī: Rociet! Rociet tā, it kā citas dzīves nebūtu! Tātad jau rokat, ja? Tā, jūs zīmējat krokodilu?! Bet es taču skaidri un gaiši sacīju: "Zīmējiet šo kailo ezi!"

Un te maza tabuliņa tiem, kam patīk mazas tabuliņas.

	ĪSTENĪBAS IZTEKSME		PAVĒLES IZTEIKSME
	Darāmā kārta		Darāmā kārta
	Viensk.	Daudzsk.	Viensk.	Daudzsk.
1.	nirstu, lasu	nirstam, lasām	–	nirsim! lasīsim! (nirstam! lasām!)
2.	nirsti, lasi	nirstat, lasāt	nirsti! lasi!	nirstiet! lasiet!
3.	nirst, lasa	nirst, lasa	lai nirst! lai lasa!	lai nirst! lai lasa!

Un te saites tiem, kam patīk saites:
īstenības izteiksme
pavēles izteiksme
vēl viena pavēles izteiksme

Pārdomas par terminoloģiju

Nedaudz pārdomu par terminoloģiju.

Noteikti ikviens ir pamanījis, ka dators un internets ar gadiem kļūst arvien draudzīgāks dažādām valodām un nāk pie lietotājiem viņu dzimtajā mēlē (it kā). Tāpat visi zina, ka ikviena informātikas pasniedzēja iecienītākās vaimanas ir par to, cik latviešu valodas terminoloģija ir dīvaina, nederīga un visādi citādi dzīvi apgrūtinoša.

Ja arī Tev, dārgo lasītāj, šķiet, ka latviskotāji savā centībā ir pārcentušies, lasi tālāk un domā līdzi (kaut nedaudz).

Mēs, cilvēki, divu triju gadu vecumā kā sākam runāt, tā arī turpinām bez mitas līdz sirmam vecumam. Valoda ir visur — plašsaziņas līdzekļi, apkārtējie cilvēki, literatūra, internets... pat domājam mēs kādā valodā! Lietojam valodu un lietojam valodas vārdus. Vienu pēc otra, citu pēc cita. Un dažādās nozīmēs atkarībā no konteksta.

Un te nu sākas grūtības — jo biežāk tiek lietots kāds vārds, jo vairāk nozīmju tam laika gaitā izveidojas. Piemēram, ja es teikšu sieriņš. Kas tas ir? Ja nav konteksta, tas var būt diezgan daudz kas — veca zeķe, biezpiena sieriņš, mazs siera gabaliņš, vienkārši mīļākais siers, pat vārgulis (kā to piedāvā tezaurs). Šādiem vārdiem ir nepieciešams konteksts, lai tiem vispār būtu kāda saturu nesoša jēga.

Bet kā ir ar terminiem? Ja es, piemēram, teikšu tastatūra. Kādi varianti zibēs acu priekšā? Citam melna, citam balta, citam bezvadu, citam ergonomiskā, bet lielos vilcienos — visiem viena — Datora ievadierīce, ko izmanto, lai ar noteiktā veidā izvietotu taustiņu palīdzību ievadītu datorā programmas un datus, kā arī veiktu noteiktas datora vadības funkcijas.

Lūk, tā tad arī ir terminu svētākā misija, augstākais uzdevums un funkcija — būt viennozīmīgiem, nepārprotamiem un no konteksta neatkarīgiem. (Vārds vai vārdu savienojums, kas apzīmē noteiktu jēdzienu (piemēram, kādā zinātnes, tehnikas, mākslas nozarē) un kam ir specializēta nozīme, lietošanas joma.)

Par terminiem īsti nevar izmantot ikdienas vārdus, jo tie var radīt pārpratumus, kā arī — ir atkarīgi no konteksta. Tāpat ikdienas valodā nav tik specifisku vārdu.

 

 

Un nu atpakaļ pie IT terminiem. Tātad — kas tiem latviešu valodā vainas? Kāpēc nav tik lielisku terminu kā angļu valodā, kur visu var vienkārši saprast? Pie visa vainīgi ieradumi. Angļu valoda, lai arī cik labi to prastu, ir un paliek svešvaloda tiem, kam cita valoda ir dzimtā. Līdz ar to arī visas tūkstoš ikdienas vārdu nozīmes līdz cittautiešiem nenonāk — nonāk tikai viena vai, augstākais, pāris, kas rada iespaidu, ka angliski visu var pateikt vienkārši, bet latviski jālien caur... nu, jūs zināt, kurieni.

 

Patiesībā angļu valoda ir viena liela miskaste, kur kaklu var nolauzt ne vienu vien reizi, ja mēģina kaut kam nopietnākam izburties cauri. Puse vārdu var būt jebkurā vārdšķirā, bet otra puse — nozīmē vismaz 10 radikāli dažādas lietas vienlaikus. Turklāt — angļu valodas lietotāju ir daudz un viņi ir slinki, līdz ar to — izvēlas vienkāršākos variantus.

 

Patiesībā viss ir skaisti vien tad, ja tiek piedāvāts konkrēts vārds ar konkrētu nozīmi. Tikko sākas kaut kādi frazioloģismi, oksimoroni un tēlaini izteikumi ārpus konteksta, tā saprast grūti ir visiem. Un vēl tā viņu tieksme visu apīsināt...

 

Jāņem vērā arī vēl kāda nianse — jaunas reālijas prasa jaunus apzīmējumus. Un ko darīt, ja tāda vārda nemaz nav? Tie paši touchscreen phones — labi, ir skārienjutīgie telefoni. Bet tik pat labi varēja būt arī glāstāmie telefoni — nekā tāda arāju tautai taču senāk nebija. Un kaut kā jau tas jaunais jānosauc, lai nesajauktu ar arklu, parasto telefonu vai teļu.

 

Padomājiet — mēs redzam uzrakstu cookies disabled un saprotam, ka kukiji ir diseibloti. Kāpēc gan lai kāds gribētu sacīt sīkfaili ir atspējoti? Vai arī link shared with contact — links nošērots ar kontaktu, kāds tur vēl saite ir kopīgota ar kontaktpersonu.

 

Bet būtībā te paši valodas lietotāji dara to pašu, ko terminologi — mēģina atrast terminus, kam būtu viena konkrēta nozīme, ko varētu vienkārši lietot. Tiesa — vienkāršie valodas lietotāji to dara visnotaļ brutāli — paņem gatavu citvalodas vārdu, ko fonētiski pielāgo savai valodai, vai arī darina kalku (iztulko vārdu un tulkojumam piešķir nepieciešamo nozīmi — cookie = cepums, mouse = pele u.tml.).

 

Terminologi cenšas darboties smalkāk — atrast (vai radīt) tādu vārdu, kam būtu ne tikai visas termina pazīmes, bet arī atbilstoša morfoloģiskā uzbūve, kas pati spētu pateikt priekšā, ar ko tad īsti ir darīšana. Tas pats cookie — termins sīkfails, manuprāt, ir visnotaļ izdevies — sīks un fails — vismaz aptuvena nojausma, par ko ir stāsts, rodas. Varētu jau arī teikt cepums, bet neko vairāk šis vārds nespētu pavēstīt. Tāpat arī mana senā sāpe — termināls un terminālis — šķiet, tikai filologi spēj saprast, ka pirmais ir īpašības vārds, bet otrais — lietvārds. Kaut gan šķiet tik vienkārši — kāds? — termināls (tāpat kā brutāls, fatāls, nazāls...), kas? — terminālis (tāpat kā kauslis, dokeris, nāsenis...).

 

Var jau sacīt — kāpēc neizgudrot pavisam jaunus vārdus? Varēt jau droši vien varētu, bet kurš tos visus jaunos vārdus gribētu mācīties? Tādi morfoloģiski darināti termini tādi pa pusei jauni vien ir, jo atsevišķas sastāvdaļas jau ir dzirdētas un kādas asociācijas tomēr raisa. Protams, tiem, kam no bērna kājas dators vien angliski runājis, būtu vienkāršāk saprast, ja settings būtu setingi, nevis iestatījumi, ja tools būtu tūļi, nevis rīkkopa, ja visu varētu dovnloudot, nevis lejupielādēt.

 

Latviešu valoda tomēr ir gana dzīva un gana liela, lai lietotāji censtos attīstīt terminoloģiju latviski (un piedevām tā tiktu lietota), tādēļ mans ieteikums — nākamreiz, kad gribēsies gānīties par to, ka saprast grūti, pirmkārt, doties meklēt skaidrojumu tezaurā vai akadTerm, kā arī — pacensties kaut nedaudz novērtēt terminologu veikumu un izvēlēto vārdu — varbūt tas ir vienkārši neierasts, nevis galīgas auzas.

 

Un nē, šī nebija slavas dziesma terminologiem un terminoloģijai, šis bija vienkārši skats no malas — no filologa alas.

Kas ir un kas nav "praktiski"

Šis gan ir visai bieži cilāts un vētīts valodas kultūras jautājums, bet, kā zināms, atkārtošana ir zināšanu māte (un stostīšanās māsa).

Kāda vaina vārdam praktiski? Nekāda, ja vien vārds ir savā vietā un lietots ar nozīmi:
1) saistīts ar praksi - Cilvēka praktiskā darbība;
2) saistīts ar zināšanu vai iemaņu nostiprināšanu praksē - Studentu praktiskie darbi;
3) lietderīgs, ērti lietojams - Praktiska metode;
4) saimniecisks, labi risina sadzīves jautājumus - Praktiska saimniece.
Šī bija saīsinātā versija LVV šķirklim praktisks, praktiski.

Tik tālu dzīve ir viena vienīga puķu pļava. Nātres un kārkli parādās tad, ja kāds mēģina uzstīvēt vārdam praktiski nozīmi gandrīz, aptuveni un to arī lietot teikumā. Mazākā bēda būtu tā, ka tāds lietojums ir ievazāts no krievu valodas, lielākā bēda ir tur, ka zūd izteiksmes skaidrība un saprotamība. Piemēram, pasakiet man, lūdzu, kā būtu jāsaprot tālāk minētajos teikumos paustā doma:

Juris ar savu veco divriteni praktiski ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs. 
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir praktiski sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā praktiski par pieciem kilogramiem.

Tā varētu turpināt ilgi un dikti, bet, par šiem piemēriem runājot, kā tad īsti bija - ieskrēja Juris tajās durvīs vai neieskrēja? Bija sausā vai nebija? Pieņēmās svarā par tiem pieciem kilogramiem vai nepieņēmās?

Salīdzinājumam piedāvāju versijas, kur vārds praktiski ir izravēts un vietā iedēstīts kāds precīzāks vārds.

Juris ar savu veco divriteni gandrīz ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs.
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir teju sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā turpat par pieciem kilogramiem.

Īsais kopsavilkums - latviešu valodā netrūkst dažādu aptuvenības pakāpes nozīmes vārdu, tos arī vajadzētu lietot, jo - tā ir ne tikai latviskāk, bet arī daudz saprotamāk: praktiski, aptuveni, gandrīz, teju, tikpat kā, tepat, turpat, tikko, tik tikko, teju teju, bezmaz (sarunvalodas vārds).

Bieds un bubulis “savādāk”

Labvakar, manu mazo draudziņ. Parunāsim par to, kā pareizi lietot vārdus savādāk un citādi. 

Bieži nākas dzirdēt, kā pūrisma fani labo paviršos runātājus, klusībā tos droši vien dēvējot dažādos ne pārāk glaimojošos vārdos, kad runātā vai rakstītā tekstā pavīd vārdiņš savādāk. Tad parasti ir kāds, kas novaid kaut ko no sērijas “ak, jūs, muļķi, pareizi taču ir citādāk, kad jūs to vienreiz iemācīsieties” un tā tālāk. Un te nu jāteic, ka taisnības nav abiem.

Lai nevilktu intrigu līdz laimīgajām beigām un nezaudētu kādu nepacietīgu lasītāju, kas pēc patiesības, nevis spriedelējumiem te nākuši, īsi pateikšu būtisko — gadījumos, kad vārds savādāk lietots nevietā, pareizi to būtu aizstāt ar vārdu citādi.

Un tagad padziļinātais kurss interesentiem.

Stāsts ir par četriem vārdiem — savādi, savādāk, citādi, citādāk. Šie ir apstākļa vārdi. Divi — pamata pakāpē, divi — izmantojot latviešu valodas piedāvātās iespējas — darināti pārākajā pakāpē ar piedēkli -āk-. (Plašāk par apstākļa vārdu gradāciju var izlasīt Paegles grāmatas 154. lpp.) Nav tā, ka vārds savādāk allažiņ ir nepareizs, nebūt ne. Tam ir sava nozīme, kas pareizā kontekstā pilda savu funkciju.

Vārdiem savādi un citādi latviešu valodā ir dažādas nozīmes, tie nav sinonīmi (kaut gan vārdnīcās pie vārda savādāk var atrast skaidrojumu citādi, to var skaidrot visnotaļ vienkārši — parasti viss, kas ir dīvains, ir arī atšķirīgs, savukārt ne viss, kas ir atšķirīgs, ir dīvains, tāpēc šī saikne abos virzienos nedarbojas). Savādi nozīmē “dīvaini”, “jocīgi”, savukārt citādi nozīmē “citā veidā”.

Jāatzīst, ka pat literatūrā un citos koptos tekstos var atrast vārdu savādāk, kas lietots ar nozīmi “citādi”, jāteic, ka vēlama šāda parādība nav, jo jauc cilvēkiem prātus un tie pavisam aizmirst, ko vārds savādi viens pats nozīmē, tomēr labāk lietot vārdu savādāk, ja ir izbiris no prāta vārds citādi, nekā braši labot savādāk uz citādāk, kas gan ir auzas, jo tā ir sarunvalodas forma, pie kuras smadzeni var izmežģīt, ja mēģina saprast, kāpēc tur ir pārākā pakāpe un ko tā nozīmē (tas ir — ja mēs vārdu citādi tulkotu kā “otherwise”, tad ko, pēc jūsu domām, varētu nozīmēt konstrukcija “more otherwise”, kas būtu vārda citādāk ekvivalents?).

Un te piemēri ar pareizu lietojumu.

Citādi: apēd zirņus, citādi tupēsi kaktā uz neapēstajiem!
Citādāk: nespēju izdomāt nevienu pareizu konstrukciju...
Savādi: bērni no paralēlklases bija savādi — viens nāca uz skolu zilām zeķēm, otrs — zilām acīm.
Savādāk: zilās zeķes likās savādi, bet zilās acis - vēl savādāk.