Rāda ziņas ar etiķeti divdabji. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti divdabji. Rādīt visas ziņas

18/01/2015

Līdzskanis “s” vai “z” pirms divdabja izskaņām -dams, -ts

Cilvēki mēdz iegaumēt lietas dažādi. Vienam pietiek pliki iegaumēt, citam ir iekšēja nepieciešamība aizrakties līdz saknei. Es piederu pie tiem citiem. Plika iegaumēšana nav mana stiprā puse. Es kaut ko spēju atcerēties tikai tad, ja izprotu būtību — tiesa, tad arī atcerēties vairs nav tik svarīgi, jo, tiklīdz būtība ir skaidra, tā atbildi nepieciešamības gadījumā var arī izfunktierēt, nevis vienkārši izvilkt no atmiņas apcirkņiem.

Bet ne vienmēr izdodas tikt līdz būtības kodolam (reizēm tāda nav, reizēm — pārāk sarežģīts), tādēļ es mēdzu izdomāt sev tādus saprašanas “īsceļus”. Lūk, par vienu tādu īsceļu no pamatskolas (vai varbūt vidusskolas) laikiem šodien pastāstīšu. Kazi — varbūt kādam noderēs.

Atvirzoties no visām smalkajām teorijām un klasifikācijām — ir divi problemātiski divdabji — daļēji lokāmais divdabis, kas beidzas ar -dams (un visām šīs izskaņas variācijām), un ciešamās kārtas pagātnes divdabis, kas beidzas ar -ts (un dažiem variantiem). Nereti rodas grūtības saprast, kāds līdzskanis jāraksta — s vai z — šo divdabju izskaņu priekšā (krist - krizdams vai krisdams; gāzt - gāsts vai gāzts).

Es sev izdomāju pavisam vienkāršu veidu, kā saprast, kurš burts ir pareizs, par atspēriena punktu nosakot līdzskaņu balsīgumu. Tātad — d (no izskaņas -dams) ir balsīgs līdzskanis, savukārt t (no izskaņas -ts) ir nebalsīgs līdzskanis. Sarežģītie burti, kas rada grūtības šo burtu priekšā, ir s un z — attiecīgi — s ir nebalsīgs līdzskanis, z — balsīgs līdzskanis.

Tiktāl viss ir vienkārši. Tālāk — ņemam darbības vārda pagātnes formu, no kuras veidots attiecīgais divdabis. Šajā pagātnes formā ir iespējam četri līdzskaņi, kas līdzskaņu mijas un citu brīnišķīgu pārmaiņu rezultātā kļūs vai nu par s izskaņas priekšā, vai arī par z. Šie līdzskaņi pagātnē ir t, d, s un z.

Mans risinājuma ceļš ir vienkāršs — ņemam problemātisko divdabi, piemēram, nests un ēzdams. Izvelkam darbības vārdu pagātnes formas — nesa un ēda. Šajā brīdī es personificēju savas izskaņas — izskaņas -ts līdzskanis t ir nebalsīgs, tādēļ no četriem iespējamajiem burtiem (t, d, s, z) raudzīs visus savā priekšā padarīt nebalsīgus — tātad par s. T tā dara, un viņam izdodas, vienīgais, kas sevi saglabā nebalsīgā t priekšā, ir balsīgais z — kāds bija, tāds palika, nemainīja ne balsīgumu, ne skaņu. Tātad - mūsu piemērā redzam, ka vārdā nesa ir s — nebalsīgs, tādēļ nebalsīgā t priekšā tāds arī paliks.

Līdzīgs domu gājiens attiecināms arī uz d — balsīgs līdzskanis, kas savā priekšā visus no iespējamiem četriem burtiem (t, d, s, z) raudzīs padarīt par balsīgiem z. Vienīgais, kas spēj pretoties šī balsīgā d spēkam, ir s — kas sevi saglabā. Piemēram, nestnesa - nesdams, raust - rausa - rausdams.

Tātad — balsīgais d visus līdzskaņus savā priekšā raudzīs padarīt balsīgus (attiecīgi — par z), vienīgais, kas tam spēj pretoties, ir pats s, kas sevi saglabā un tāds arī paliek -dams priekšā.

Nebalsīgais t rauga visus līdzskaņus savā priekšā padarīt nebalsīgus (attiecīgi — par s), vienīgais, kas tam spēj pretoties, ir balsīgais z, kas sevi saglabā un tāds arī paliek izskaņas -ts priekšā.

NB! Mēs aplūkojam tikai tos gadījumus, kad notiek līdzskaņu mija (attiecīgi — pagātnē ir t, d, s, z). Ja pagātnē ir kāds cits līdzskanis, tad tas nemainās un tur problēmas nerodas, piemēram, pērt - pēra - pērdams, paklupt - paklupa - paklupdams, maisīt - maisīja - maisīts, apkampt - apkampa - apkampts.

Daži praktiski piemēri.
Alfrēds veda no kūts mēslojumu. Vezdams kārtējo vezumu, viņš aizķērās aiz sētas stabiņa un izgāza visu kravu. Mēslojums tika vests uz tuvējo rožu dobi.
Mirta meta pie malas visus darbus un lēma steigties palīgā. Bet, tā mezdama visu pie malas, viņa netīšām nometa ne to, ko gribējusi. Darbs, kas steigā mests pie malas, var apvainoties.
Pa to laiku runcis nesa mājās peli. Nesdams viņš pat nepamanīja, ka ierastās taciņas vidū uzradies šķērslis. Nestā pele gan juta, ka labi nebūs.
Kamēr Mirta steidzās, Alfrēds jau za kopā skādi. zdams viņš apcerēja dzīvi un darba bezjēdzību. Viss bija samēzts itin drīz, bet rūgtums sirdī palika.


10/04/2013

"Nekavējoši" - ko ar to lai iesāk?

Ir man tāds profesionālais kretīnisms - no rīta klausos, kā diktori (cits labāk nostādītā balsī, cits drebelīgāk) lasa ziņas, un domās laboju viņu sacīto. Sīkumos, protams. Mēdz teikt, ka filologiem nav sliktu vārdu. Tā ir, ja vien šie vārdi atrodas pareizajā kontekstā.

Tā nu neliels veltījums rīta ziņās bieži dzirdētajam vārdam "nekavējoši". Nezinu, vai kāds par to ir aizdomājies, bet jau pirmsākumu pirmsākums - skaidrojošā vārdnīca - bilst, ka šāds vārds būtu nevēlams. Te vajadzētu nedaudz plašāk uz šo draugu palūkoties, nevis vienkārši izmest mēslainē pie miskastēm, benčikiem un birstēm.

"Nekavējošs" pēc saviem radu rakstiem būtu lokāms darāmās kārtas tagadnes divdabis, kam pēc būtības un sūtības būtu jānosauc priekšmeta vai dzīvas būtnes stāvoklis, kādā tas atrodas kādu laiku (neba nu pati izdomāju - norakstīju no 7. klasei domātas mācību grāmatas). "Nekavējoši" - attiecīgi no šāda divdabja darināts apstākļa vārds vai arī šī divdabja vīriešu dzimtes daudzskaitļa forma.

Ar divdabi būtu diezgan vienkārši - nosauc kaut ko tādu, kas nekavē, piemēram, Tantes pie trepju telpas rādīja ar līkiem pirkstiem uz pirmklasniekiem, kas laikus devās uz skolu, un čukstēja: "Re, nekavējoši bērni." Mazais Pēterītis lidostā pētīja sarakstu un centās atrast kaut vienu nekavējošu lidmašīnu.

Izdomāt pareizus piemērus ar apstākļa vārdu ir nedaudz sarežģītāk. Nu, piemēram, Ivars, ieraudzījis, ka pulkstenis rāda 21.55, nekavējoties devās lēnā skrējienā uz bodi. Viņam tas izdevās nekavējoši - paspēja laikus. Govs rāja mietu, pie kura bija piesieta: "Tu mani kavē! Pārstāj uzvesties kavējoši un uzvedies ne-kavējoši!"

Lai arī cik no zaļas zāles izpīpēti piemēri arī neliktos, tīri gramatiski tie ir pareizi (cits jautājums - cik viegli saprotami). Nepareizi šis vārds ir tad, ja to lieto kā vārda "immediately" tulkojumu, piemēram, Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoši. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja nekavējošu mātes rīcību šīs problēmas risināšanā.

Šādi nav pareizi un tā darīt nevajag, pamatojumu sk. iepriekš. Pareizāk būtu vai nu lietot tūlītēji, nekavējoties vai uzreiz, vai arī pārveidot teikumu: Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoties. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja tūlītēju mātes rīcību šīs problēmas risināšanā // pieprasīja, lai māte rīkotos tūlīt.

Nu tā apmēram.

Papildināta: 14.04.2013.

Pēc šī ieraksta nolēmu pajautāt arī Kušķa domas (ielūkojoties grāmatā, protams). Izrādās, pret vārdu "nekavējoši" vērsies jau Endzelīns, novērtējot to kā nelaimīgu vārdu, kas, iespējams, radies kancelejās, mēģinot atdarināt krievu valodas vārdus "ņemedļiteļno" un "nezamedļiteļno". Tiesa, neko daudz vairāk par to, ka jālieto tikai un vienīgi pareizais vārds "nekavējoties", Kušķis gan nepasaka.

03/01/2012

Kādēļ man netīk vārds "salīdzinoši"

Sveiciens šajā gadā! Ceru, ka visi ir pie labas veselības un moža gara, jo man, šķiet, trūkst kā viena, tā otra. Šausmīgas iesnas pērn kā sākās, tā šogad vēl nav devušās prom. Ar nepacietību gaidu šīs ciemošanās beigas, - man te šņupdrāniņas iet uz beigām.

Katrs taču būs gan dzirdējis, gan lietojis kaut ko tamlīdzīgu - šī bija salīdzinoši laba ziema, kompots bija salīdzinoši garšīgs, klepus nepārgāja salīdzinoši ilgi, jaunākā "Hausa" sērija bija salīdzinoši interesanta u.tml.

Tātad - kas vainas vārdam salīdzinoši? Pēdējā laikā šī vārda lietojums atgādina invazīvu zivju sugu, kas iepeldējusi ne savā upē un nu izēd visu dabas daudzveidību. Tieši tā vārds salīdzinoši uzvedas mūsdienu latviešu valodā.

Kaut arī gramatiski tur viss pat būtu pieņemami (-ošs, -oša - tas ir lokāmais darāmās kārtas tagadnes divdabis, ko pilnīgi mierīgi var izmantot par apzīmētāju), stilistiski tas ir uzurpējis valodas daudzveidību ar visai nesaprotamu formu, kas pati maz ko pasaka par lietas būtību. Pirmkārt - tas vairs nav apzīmētājs, bet gan ar galotni -i kļuvis par apstākļa vārdu, otrkārt - tas ir tik neitrāls un izplūdis savā nozīmē šādā lietojumā, ka tikai aizņem vietu teikumā - minētās piemēru frāzes tikai iegūtu, ja tajās nebūtu šī šaubīgā vārda.

Labi, man apnika teoretizēt, pateikšu, kur es šo deķīti velku. Tātad - ja teikumā akurāt kaut ko vajag salīdzināt, tad, lūdzu, man par prieku (un sev par labumu) lietojiet konkrētu salīdzināšanu, pasakot arī - kas ar ko tiek salīdzināts, piemēram, šī, salīdzinot ar pagājušo gadu, bija laba ziema; kompots bija garšīgs, ja salīdzina ar tēju, kurai kāds cukura vietā bija piebēris sāli; klepus salīdzinājumā ar citām reizēm nepārgāja ilgi; jaunākā "Hausa" sērija bija interesanta salīdzinājumā ar iepriekšējo. Nu kaut kā tā. (Svarīga piebilde pie šī - salīdzinot veido divdabja teicienu, kas jāatdala ar komatiem, salīdzinājumā ar ar komatiem nav jāatdala.)

Bet - labāks un saprātīgāks risinājums - vairot valodas daudzveidību un ielikt tiešām noderīgu ekvivalentu, kas ne tikai aizņem vietu tekstā, bet arī pasaka kaut ko būtisku. Ir vesela rinda lielisku vārdu. Piemēram, neitrālie - diezgan, samērā, visnotaļ, visai, apmierinošišī bija samērā laba ziema, kompots bija diezgan garšīgs.

Pozitīvie - ļoti, patiešām, neticami, trakoti, iepriecinoši, pārsteidzoši, iespaidīgi utt., piemēram, šī bija neticami laba ziema, kompots bija ārkārtīgi garšīgs, klepus nepārgāja neparasti ilgi, jaunākā "Hausa" sērija bija pārsteidzoši interesanta.

Es šajā gadā esmu PAR valodas daudzveidību! Mums ir lieliska bagāta valoda, nedrīkst ļaut tai noplicināties slinkumiņa dēļ.