2024-02-23

Kā intervēt valodnieku

Podkāsti un raidieraksti visās malās. Tēmas tādas un intervējamie šitādi. Un man allažiņ gribas, lai paaicina arī kādu lingvistu. Valodnieku. Tulkotāju kaut vai! Bet tad tiešām paaicina... Un... saruna ir garlaicīga. Un es nedomāju, ka tas tāpēc, ka es pati esmu valodniece un redzu tam priekškaram no otras puses. Drīzāk – valoda ir sarežģīta tēma ar savu vienkāršību. Valoda ir mums visiem. Mēs visi to lietojam. Kā nu kuram sanāk. Visi ir mācījušies, un visi zina tos pamatpostulātus, kas tāpat izlien katrā sarunā. Tas ir:

  • lai labi rakstītu, ir daudz jālasa;
  • jābūt iecietīgiem pret citu kļūdām, jo kam negadās, bet tik un tā jācenšas rakstīt pēc iespējas pareizāk;
  • latviešu valoda nav maza;
  • latviešu valodā var pateikt visu to pašu, ko citās valodās;
  • anglicismi un ko ar tiem darīt (ko tieši tur varētu darīt?!);
  • un tā tālāk (ievietojiet sausu komentāru pēc saviem ieskatiem).

Un, tā kā tēma ir valoda, tad visiem gribas izskatīties pēc baigajiem nažiem, attiecīgi sarunas reģistrs ir visai stīvs un formāls. Un tā tautiņās turpina veidoties priekšstats par valodniekiem kā baigajiem sausiņiem.

Intervētāju grūtības es visnotaļ saprotu. Ja man vajadzētu intervēt zeķu uzvilkšanas speciālistu, man arī nebūtu ne jausmas, ko ar tādu runāt. Jo zeķes man ir, velku, ar baigajām grūtībām nesastopos, ko tieši vesels speciālists (vai pat nozare) tur varētu krāmēties?!

Tādēļ es empātiski vēlos te ieskicēt dažas lietas, ko varbūt ir vērts pajautāt valodniekiem (bet vispār arī citu mazzināmu specialitāšu pārstāvjiem), kad kādu noķerat.

  1. Kā tu nonāci savā jomā? Aicinājums vai nejaušība? Un ko atklāji par nozari, kad sāki iedziļināties?
  2. Ko tieši dara valodnieki? Vispār un konkrēti intervējamā persona? Detalizēti!
  3. Kas visvairāk patīk savā darbā? Un kas patīk vismazāk?
  4. Kādas ir globālās tendences valodas jomā? Kā tas ietekmēs latviešu valodu?
  5. Kurās mazāk acīmredzamās jomās valoda ir svarīga?
  6. Vai darba dzīvē gadās arī kas smieklīgs?

Šis tā – iedvesmai, lai jūs zinātu, ka nav obligāti ar valodnieku jārunā par ka/kad un -īt/-ināt. Jo pēc sarunas tāpat nez vai tās konkrētās lietas baigi aizķersies prātā.

Ko es atbildētu uz pašas uzdotajiem jautājumiem? Nav ne jausmas, jāpadomā!

1. Vairāk nejaušība. Filoloģijas fakultāte bukletā bija daiļi aprakstīta, tā bija otrā prioritāte, pirmā bija komunikācijas zinātne, uz ko manā gadā bija pieteikušies VISI. Man bija plāns studēt literatūru, bet pēc pirmā semestra sapratu, ka tas nu būs pēdējais, ko es gribētu padziļināti apgūt. Paldies, nē, paldies. Bet valodniecība bija strukturēta, faktos un patiesībās balstīta, saprotama un noderīga. Tur arī paliku līdz maģistra studiju beigām. Paralēli sāku strādāt par korektori, kas man nedz patika, nedz padevās, labam korektoram nedaudz citas kvalitātes ir vajadzīgas. Bet – izrādās, ka daļu no prasmēm tomēr var uztrenēt.

2. Kā kurš. Daži māca, citi pēta. Mūsdienās ļoti daudz darba valodniekiem sagādā visas pasaules digitalizācija, mašīnmācīšanās un valodas dabūšana tīmeklī tā, lai to pēc tam varētu izmantot citiem mērķiem. Mans ikdienas darbs ir tulkošana un rediģēšana. Un šī darba rezultāts nereti kalpo par nākamo barību mašīntulkošanas rīkiem.

3. Patīk rediģēt gatavu tekstu. Vai tulkot mārketingu, kur ir plašākas izpausmes iespējas. Bet dienās, kad nekas nesanāk, ļoti novērtēju, ka mašīntulkošanas rīki “sausajās” tēmās palīdz ātri tikt uz priekšu. Tulkotu tekstu rediģēšanu kaut kādā mērā uztveru kā sportu – atrast veiksmīgāko veidu, kā kaut specifisku pateikt. Un te arī tas jautājums, vai latviešu valodā var pateikt to pašu un tāpat kā angļu valodā. Reizēm var, reizēm jāmeklē kompromisi. Bet atslēga uz pareizo izteiksmes līdzekļu atrašanu primāri ir saprašana. Saprast būtību avota tekstam (vai avota domai, ja teksts ir rakstīts latviski). Ko man te mēģina pateikt un kā man par to būtu jājūtas. Ja to saprot, tad var lūkot pēc valodas līdzekļiem, kas to vislabāk atspoguļos mērķa valodā. Jo visbiežāk tad, ja kāds apgalvo, ka “šito latviski nevar pateikt”, tas drīzāk nozīmē, ka nevis nevar, bet runātājs pilnībā neizprot būtību, tāpēc ir bail pazaudēt tulkojumā. Šis jo īpaši attiecas uz frazeoloģismiem. “Two birds one stone” neslēpj nekādu dziļu iekodētu domu, ko nepaustu “divi zaķi ar vienu šāvienu”.

Nepatīk valodas mācīšana ārzemniekiem. Man gan tas nav jādara. Bet, cik ir nācies, tās ir šausmas. Mums nav normālu resursu, nav digitālu resursu, nav Duolingo latviešu valodai. Tas ir briesmīgi. Un man šķiet arī visai nežēlīgi, ka mēs esam tik, nezinu, skopi. It kā latviski drīkstētu runāt tikai latvieši. Un visi malējie – lai peras kā pliki pa nātrēm un pierāda, ka ir šīs valodas cienīgi. Visa mana apbrīna tiem ārzemniekiem, kas latviešu valodu ir iemācījušies! (Te gan es nerunāju par tiem, kas latviešu valodas vidē dzīvo kopš dzimšanas un joprojām nerunā. Tiem fuj ar kaudzīti!)

4. Globālās tendences ir brīnišķīgas un šausmīgas reizē. No vienas puses, angļu valodā kā mells mākulis pārņem visu digitālo telpu. No otras puses, vēl nekad iepriekš citām valodām nav bijušas tādas digitālās iespējas. No jebkuras pasaules valodas tulkot jebkurā pasaules valodā sekunžu laikā! Un kaut kādā mērā šie procesi līdzsvarojas. It kā tās angļu valodas ir visur pārāk daudz, bet ir arī iepriekš nebijušas iespējas visu tulkot savā valodā ciešamā (un bieži pat ļoti labā) kvalitātē. Šis man nedaudz atgādina laikus, kad tika veidota latviešu valodas literārā valoda. Tas ir process, kas valodu standartizē, bet vienlaikus arī noplicina. Sarunvalodā katrā valsts stūrī kartupeļus sauc savā vārdā, literārajā valodā ir tikai viens apzīmējums. Un tie malējie pamazām izzūd. Kas it kā ir bēdīgi, bet – valodas standartizācija pilnīgi noteikti ir galvenais pīlārs valodas saglabāšanā. Līdzīgi kā kopjot koku – mazāk svarīgos zarus nozāģē, lai vairāk spēka paliek stumbram. Un ar globalizāciju ir līdzīgi – kaut kas no valodas dailes un ekspresijas mums droši vien būs jāziedo, bet tā ir normāla cena par iespējām, ko mēs saņemam pretī. Es turu visus īkšķus, lai tās komandas, kas stādā pie mašīnmācīšanās rīkiem un visa kā cita (ko es pat nespēju iedomāties), lai tā valoda tiktu tālāk, dara savu darbu izcilā kvalitātē, jo tas ir nākotnes pamats.

5. Mūsdienās tik populārās stāvizrādes un dažādi humora pasākumi tiešā veidā balstās uz valodas kājām. Tas, cik joks būs veiksmīgs, ir atkarīgs no tā, cik precīzi, strukturēti un trāpīgi būs veidots teksts. Pat vissmieklīgāko joku var nogalināt slikta sintakse. Un otrādi – saliekot akcentus un uzsvarus pareizajās vietās, uzsverot būtisko un neizplūstot nebūtiskajā, pat viduvējs joks pareizā kontekstā var izsaukt smieklu vētru. “Kā” pastāstīt ir ne mazāk svarīgi par “ko” pastāstīt.

6. Biežākie izklaižu avoti manā darbiņā ir pārrakstīšanās kļūdas, kā arī mašīntulkošanas rīku piedāvātās versijas par doto tēmu. Viens no maniem mīļākajiem joprojām ir Google Translate jaunības dienu veikums: Tavs pārlūks, šķiet, ir cepumi invalīdiem. (Cepums tam, kas uzminēs, kāds teksts tika ievadīts angļu valodā!)

Paldies, ka izlasīji tik daudz burtu! Un atvaino par reklāmām blogā, bet tos divus centus mēnesī tomēr gribas nopelnīt.


2024-01-31

Personvārdu došana — kur vilksim robežu?

Janvāra pēdējā dienā internetus pāršalca ziņas par neparastākajiem bērnu vārdiem. Un šaubu nav — Miesassargs uzvarēja ar atrāvienu. Mazulīt, tev pat nav gadiņš, bet tu jau esi slavenība! Varbūt tāds bija vecāku nolūks?

Reizē ar izbrīnu klātesoši bija arī komentāri par to, kā kaut ko tādu var pieļaut. Un klasiskais jautājums, kas uzpeld gandrīz visās sarunās par personvārdiem — kāpēc vēsturiski sastopamo Otto nedrīkst, bet Miesassargu, redz, drīkst.

Atkāpei par Oto un Otto — ir viens vecāks bloga ieraksts. Bet īsumā — šāda rakstība neatbilst mūsdienu latviešu valodas gramatikai. Un gramatika šobrīd ir vienīgā robeža, kas ir novilkta personvārdu izvēlē. Iespējams, bija vēl kaut kāds noteikums par klaji rupjiem vārdiem, bet to droši vien var komentēt tikai dzimtsarakstu nodaļas darbinieki. Es Otto droši vien atļautu kā vienīgo izņēmumu, jo vectēvi un tā. Bet ar piebildi, ka tas bērns jau uzreiz var tikt pasē pierakstīts kā “Mani sauc Otto ar diviem “t””. Jo tieši no šādiem skaidrojumiem mūs glābj gramatikas normu ievērošana. Lielākoties.

Tātad, par Miesassargu. Man gribētos pajautāt tiem, kas ir sašutuši — kur jūs vilktu robežu? Kādiem kritērijiem jāizpildās, lai vārda reģistrēšanu drīkstētu atteikt? Jo, kad tā iedziļinās, tad vairs nemaz tik skaidri tā bilde nezīmējas.

- Neļaut likt klaji rupjus vārdus! Labi, “Dirsu” nereģistrēs. Bet ja vārds būs “Putamadre”? Specifisks, bet nav rupjš! Rupjš tikai tiem, kas prot spāņu valodu.

- Neļaut likt rupjus vārdus ne latviešu, ne citās valodās! Labi, bet kur būs tas reģistrs, kur tās valodas varēs pārbaudīt? Dzimtsarakstu nodaļā nestrādā poligloti. Un kas būs Pērse latvietim, tas būs Dirsa igaunim. Pastāv iespēja, ka kādā no pasaules valodām teju ikviens vārds kaut ko rupju nozīmēs...

- Likt tikai latviskas cilmes vārdus! Labi, bet tad mums tas vārdu loks būs izcili mazs, un pastāv risks neiedomājāmi daudziem atkārtojumiem un dublikātiem, jo uzvārdi jau arī nav pārāk unikāli...

- Nereģistrēt vairāk kā 100 viena vārda nēsātājus gadā! Un iedomājies — decembrī piedzimst mazulis, un dzimtsarakstu nodaļā paziņo, ka Gustavu, Jāņu, Augustu un citu vārdu gada norma jau izpildīta, bet vēl ir pieejami Teņi. Tik daudz, ka var ielikt pat dubultvārdu Tenis Tenis.

Redziet, tā arī ir tā problēma ar demokrātiju. Mēs iezīmējam robežas, bet tas, kas notiek šo robežu iekšienē, jau ir atkarīgs no cilvēku veselā saprāta, kas ir, ko tur liegties, ļoti stiepjams lielums. Kur mēs velkam tās robežas, ko pārkāpt nedrīkst? Mūsdienās ir tik daudz jauktu ģimeņu, kas neizbēgami ienes arī latvieša ausij neierastākus vārdus. Tā pati dažu valodu un kultūru neizbēgamā klātbūtne ikdienā zīmē savus rakstus. 

Likt bāriņtiesai risināt neparastus vārdus? Bet kurš noteiks to, kas ir neparasts, kas nav? Pēc kādiem kritērijiem to vērtēt? Teiksiet — pēc veselā saprāta? Bet kā to izmērīt? Kāpēc Miesassargs ir slikts, bet Hanters, Teilore un Fišers pieņemami?

Neliegšos, arī mana uzacs izbrīnā paceļas, lasot šos vārdu sarakstus. Bet — tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc dzīve tomēr ir laba. Cilvēkiem ir iespēja izpausties sava radošuma un intelekta robežās. Pārējiem, protams, ir visas tiesības to vērtēt. Un ir tomēr labi cepties par personvārdiem, ne kariem, korupciju, klimata krīzi vai citām šausmīgi lielām tēmām.

Piebildīšu, ka vairāk par unikāliem vārdiem mani kaitina plaši sastopamu vārdu variācijas, kas atšķiras tikai ar vienu burtu. Ej nu un zīlē, kā tad bija pareizi. Eduards vai Edvards, Gundars vai Guntars, Evita vai Evika, Iveta vai Ivita, Marika vai Marita... Lūk, tas sarežģī dzīvi sabiedrībā, bet vai tāpēc jāizskauž?

2024-01-23

Kā kļūt par latviešu valodas speciālistu? Nekā!

Kamēr gaidu vienu darbu atnākam, piemetīšu arī savu pagali aktuālajā ugunskurā par humanitāro zinātņu situāciju Latvijā. Un to, kurp dodas latviešu valoda (uz izmiršanu un aizmiršanu, ja bez izskaistinājumiem).

LU ir arī mana Alma Mater. Kaut kā tolaik šķita, ka lielākajā valsts universitātē viss būs vislabāk, tāpēc citas pat īpaši neapsvēru. Pavadīju trīs gadus bakalaura studijās un vēl divus maģistra. Ēka bija viena un tā pati, bet fakultātes nosaukums mainījās kādas reizes trīs, un manā maģistra diplomā ir teikts, ka man ir humanitāto zinātņu maģistra grāds filoloģijā, kas man šķiet pārmēru abstrakti, jo es iestājos, lai mācītos baltu filoloģiju (ir arī klasiskā, angļu un kādas tik vēl ne), kā arī — mācījos tieši valodniecību. Kas tomēr visai konkrēti un šauri ievirza manas prasmes un zināšanas.

Bet ne par to es gribēju runāt. Par praktisko pusi. 

Tātad. Es biju maģistra studiju vidū, kad man piedāvāja korektores darbu. Ak, ziniet šito jaunības maksimālismu, kad šķiet, ka jā — es taču mācos, es daudz zinu, mana speciālitāte un tā tālāk. 

Skuju. Darbs no teorijas atšķīrās krietni. Un tur, pie tā raustīgā monitora ar tekstiem ne pārāk ērtā vidē, es sapratu, ka pēc vidusskolas, kur man bija gluži labas latviešu valodas skolotājas, un tobrīd 4 gadiem augstskolas solā, kur neko citu, kā vien latviešu valodu, es faktiski neesmu mācījusies (bija arī citi kursi, bet tie mani gaužām neinteresēja, es pamodos tikai sintakses lekcijās, literatūras priekšmetus, kā man šķita, varētu vienkārši saīsināt līdz grāmatu draugu pulciņam), manas zināšanas praktiskajos aspektos ir, maigi sakot, nepilnīgas.

Rakstīju uz krāsainām lapiņām divdabjus, kas jāatdala, šķirstīju pieejamos bukletus un atzīmēju ar treknu pasvītrojumu, ka balzams rakstāms ar īso a. Un tā tālāk. Tur arī dzima šis emuārs. No manām ciešanām darbā un apziņas, ka es ne tikai neko daudz nezinu, bet arī man nav nekādu ērtu resursu, kur šīs zināšanas iegūt. Tieši praktiskās zināšanas par to, kurus iespraudumus mēs atdalām ar komatiem un kāpēc, nevis prūšu valodas smalkumus un kosmoloģiju tautasdziesmās...

Jā, tā bāze, kopaina, detaļas — to visu studijās var iegūt. Un tas ir vērtīgi. Nenoliedzami. Bet smalkumus, nianses, tieši praktiskās lietas — tomēr nē. Visu to, kas man vajadzīgs praktiskajā darbā, es tomēr tajā praktiskajā darbā arī esmu apguvusi. Lielākoties tik sāpīgā veidā kā manu darbu labojumi ar komentāriem. 

Ja man šobrīd vajadzētu jaunu kolēģi, man īsti nav ideju, kur es meklētu. Un ja man kāds jautātu, kur jāmācās, lai kļūtu par latviešu valodas redaktoru, mana atbilde droši vien būtu “nekur”. Bija reiz maksas kurss literārajiem redaktoriem. Bet sen jau izbija. Reizēm ir atsevišķi kursi, kur galopā izskrien cauri tēmām. Bet tā sistemātiski un padziļināti apgūt ne tikai valodas teoriju, bet arī praksi, īsti tomēr nevar.

Ko es gribēju teikt. Ja tu gribi būt valodas speciālists — ej un roc, gan jau beigās kaut kas sanāks. BET — ja valoda ir mūsu kultūras stūrakmens, tad tāda pašdarbība un paļaušanās uz privātu entuziasmu un iniciatīvu gan no mācībspēku, gan studējošo puses tomēr ir absurda. 

Es priecājos par katru, kas pēta, dara un dalās ar zināšanām. Bet vēl vairāk es priecātos, ja mums būtu spēcīga humanitāro zinātņu fakultāte ar izcilu baltistikas nodaļu, kurā motivēti (un labi apmaksāti) pasniedzēji radītu jaunos valodas speciālistus. Manā Saules pilsētā tā noteikti būtu.

2024-01-03

Dievs ar kādu burtu jāraksta?

Īsā atbilde uz virsrakstā redzamo jautājumu — ar kādu burtu vēlaties, ar tādu rakstiet. Galvenais — pamatot sev, kāpēc šāda izvēle ir veikta. Un, ja iespējams, tekstā ievērot konsekvenci, tiesa, ar šo nav tik vienkārši. Tūliņ paskaidrošu.

“Dievs” ir viens no tiem vārdiem, kur sugasvārds sakrīt ar īpašvārdu. Tas nav nekas pārāk neparasts, mums ir visai daudz līdzīgu vārdu:

  • Saule/saule — gan debesu spīdeklis, gan arī tās zvaigznes vārds, kas mūsu planētu sistēmas centrā atrodas. Atkarībā no konteksta var rakstīt gan ar lielo burtu, gan ar mazo. Biežāk būs ar mazo.
  • Zeme/zeme — gan vienkārši zeme, gan planētas nosaukums. Te arī konteksts diezgan skaidri parādīs, ko un kā vajag.
  • Kaimiņš/kaimiņš — gan persona, kas dzīvo blakus, gan arī Artuss Kaimiņš. Nu un atkarībā no tā, par ko tieši ir stāsts, izvēlas lielā burta lietojumu.

Ar “dievu” problēma nedaudz ir semantikā — tā ir pārdabiska augstākā būtne. Un nereti cilvēkiem šķiet, ka šī pārdabiskā augstākā būtne varētu apvainoties, ja kāds nezinītis šo vārdu uzraksta ar mazo burtu. Es gan neviena dieva vārdā runāt nevaru, bet gribētos gan domāt, ka no visiem grēkiem, ar ko cilvēks nodarbojas, šis nu būtu vismazākais.

Tātad. Lielā burta lietošana vai nelietošana ir atkarīga ko konteksta, idejas un jēgas, par ko vispār ir stāsts. Mēģināšu sašķirot.

Daži gadījumi, kad būtu jāraksta ar mazo burtu

  • Tas ir ekspresīvs izteiciens, izsaukums, abstrakta emociju izpausme.

Ak dievs, dieviņ tētiņ, te jau dievam jāsmejas.

  • Runā vispārīgi par kaut ko, kur dievam ir pakārtota nozīme, tas tiek pieminēts tā, starp citu, tā vietā varētu būt jebkas cits.

Nemuļķojies, dievs visu redz.

  • Tiek nosaukti dažādi dievi, kuriem konkrētās reliģijās ir citi vārdi.

Musulmaņu dievs Allāhs, seno latviešu dievs Pērkons, sengrieķu dievi.

  • Daudzskaitlī. Tur skaidrs, ka nav domāts kaut kas viens un unikāls, bet gan daudzi, attiecīgi ne-unikāli.

Un tad es dieviem jautāju, par ko man tāda laime!

Situācijas, kuras prasa lielo burtu

  • Jūs esat kristiešu mācītājs un rakstāt sprediķi. Kā arī jebkādā ar reliģiju cieši saistītā kontekstā.
  • Lūgšanās. Vai sirsnīgos vēlējumos, ja adresāti arī ir kristieši, kur dievam cita vārda nav.
  • Kontekstā, kas vēsta par šo vienu konkrēto būtni, nevis abstraktu būtnes ideju.
  • Dainās un tautasdziesmās — tur tomēr pasaules ainā bija viens, tiesa, biežāk Dieviņš, ne Dievs. Attiecīgi lielais burts būtu atbilstošāk.
  • Ja jūsu teksts ir adresēts kādam, kura dziļākās jūtas tiks aizskartas, redzot mazo burtu.
Es gribēju atrast kādu autoritatīvu avotu par šo tēmu. Neticēsiet, bet tā uz ātru roku neizdevās. Nu tad ar dievpalīgu!


Zaļš samulsis trusis ieiet bārā...

No vienas puses, gramatika ir stabila un visnotaļ racionāla disciplīna ar skaidru noteikumu kopu. No otras puses — ir visai plaša pelēkā zona, kas cilvēkiem jauc prātu. It īpaši tiem cilvēkiem, kuriem latviešu valodas skolotājas pamanījušās ar lineālu smadzenēs iedauzīt kaudzīti it kā nemainīgu likumu bez piedienīgiem skaidrojumiem. Ja viena no gramatikas rievām smadzenēs glabā informāciju par to, ka pirms “lai” vienmēr jāliek komats, tad mēs redzēsim krietni daudz aplamu komatu tādās konstrukcijās kā “es lai ietu muti mazgāt” un “tas lai pats tiek galā”.

Bet stāsts šodien ir par apzīmētājiem. Vienlīdzīgiem. Viena no gramatikas pamatdogmām vēsta, ka starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem mēs liekam komatu. It kā vienkārši. Lācis, alnis un zaķis ieiet bārā. Viss skaidrs. Trīs vienlīdzīgi čaļi. Bet ko darīt ar apzīmētājiem? Pēc šīs pašas teorijas roka pati saliek komatus tādās frāzēs kā “mirgojoša apaļa bumba” un “brūnās ērtās kurpes”. Es tur komatu neieliku. Jo tas tur nav vajadzīgs. It kā.

Apzīmētāju vienlīdzība ir drīzāk filozofisks, ne gramatisks jautājums. Jo apzīmētāji, kas attiecas uz vienu apzīmējamo reāliju, ļoti reti ir pilnīgi vienlīdzīgi, biežāk tie arī paskaidro viens otru. Apaļā bumba bija mirgojoša. Un ērtās kurpes bija brūnā krāsā. Katrs apzīmētājs paskaidro ne tikai to reāliju, uz kuru attiecas, bet arī pārējos apzīmētājus, ja tādi ir. 

Un tad jūs man jautāsiet — vai tiešām nekad nevajag komatu? Nu, reizēm vajag, reizēm gribas. Reizēm pat noder. Bet lielā tiesā gadījumu tas būs visai lieki, jo turklāt tekstā rada intonatīvo pauzi, kurai tur nevajag būt, ja jūs vienkārši aprakstāt kaut kā veidu vai izskatu. 

Palūkojiet uz šo brīnišķīgo grāmatas nosaukumu. Teorētiski tur ir divi vienlīdzīgi apzīmētāji vienādā formā (īpašības vārdi ar noteikto galotni), praktiski — šis ir vienkāršs gadījums — brīnišķīga ir nevis pasaule, bet gan tieši jaunā pasaule. Tāpēc likt komatu būtu noziedzīgi.

Savukārt kāda cita populāra seriāla nosaukums nav tik vienkārši interpretējams no interpunkcijas aspekta. 

“Šaurā zilā strīpiņa” — skaidrs, ka strīpiņa ir gan šaura, gan zila, bet — lai būtu šaura, tai nav obligāti jābūt zilai. Šie apzīmētāji viens otru nepaskaidro. Tomēr komats pa vidu likts netiek. Un nevajag arī.

Gana gari un plaši par šo tēmu ir izrunājusies arī mana mīļā Blinkena. 73. paragrāfs tam veltīts. Paragrāfs pagarš, bet doma īsumā tāda pati — var likt, var nelikt. Ja ir izteikti redzams apzīmētāju savstarpējais pakārtojums (kā Hakslijam), tad komatu noteikti nevajag, savukārt Atkinsona gadījumā — pēc vēlēšanās. Ja vēlas uzsvērt abu minēto īpatnību vienlīdzību, tad komatu var likt.


(Citāts no “Latviešu interpunkcijas” 73. paragrāfa)

Mana mīļā I. Lokmane LU Akadēmiskā apgāda izdotajā lielgrāmatā “Latviešu valoda” (2013) gan pārāk nekrāmējas un lielākoties iesaka likt komatu, taču tur 117. lpp. ir lasāmi arī šādi vārdi:
Tas arī atbild uz jautājumu, vai komatus var nelikt arī starp vairāk nekā diviem apzīmētājiem.

Man labāk tīk dzīve bez komata — teksts izskatās plūdenāk un mīlīgāk. Ja jums ikurāt šķiet, ka bez komata pasaule pārstās griezties — lieciet vien, šķību aci neviens neskatīsies.



2020-06-15

Mācieties latviešu valodu, bērni!

Gribēju uzrakstīt niknu ziņu par to, kur raksta un kur neraksta lielos sākumburtus, lietojot tādus vietniekvārdus kā “tu” un “jūs”. Domāju – ja nu cilvēki vienkārši nezina, ja nu neviens nav pateicis...
Nekā. Man ir vecum vecs ieraksts, kur skaidri un gaiši viss izklāstīts.

Ejiet un lasiet visi: Pieklājīgā “jūsošanās”.

Visādi citādi. Vēlos lieku reizi atgādināt, ka nezināt latviešu valodas dziļākos un slēptākos ūdeņus nav nekāds kauns. Jūs taču zobus paši sev nelabojat. Un matus arī biežāk tomēr uzticat speciālistiem. Tāpēc – ja valodas speciālists apgalvo, ka lielie burti nav jālieto, tad tas vienkāršā valodā nozīmē, ka NAV JĀLIETO.

Tas, ka Inesītei no mārketinga nodaļas devītās klases domrakstos bija desmitnieki, nenozīmē, ka Inesīte ir autoritāte šajos jautājumos. Pilnīgi gara acīm redzu sapulci kādā reklāmas vai PR aģentūrā:

- Tā, mums vajag plakātu. Uzraksts varētu būt “Gardākā aukstā zupa tev”.
- Es domāju, ka labāk “Gardākā aukstā zupa Tev”, jo mēs tomēr uzrunājam katru individuāli, katram garāmgājējam burtiski sirsniņā to zupiņu lejam, nevis vienkārši atstrādājam.

Lūdzu, beigsim izlikties samāksloti pieklājīgi, jo nupat jau viss iet tādā absurdā, ka pat tīmekļvietnēs vispārīgas nozīmes teksti ir pārraibināti ar, nebīšos vārda, pretīgiem “Jūsojumiem”.

Sarunājam tā – ja tā ir ar roku rakstīta vēstule vienā eksemplārā – lietojiet kādus burtus gribat. Tāpat tikai vienam acu pārim ar to būs jācīnās. Visur citur – mazie burti ir labi. Mazie burti ir pieklājīgi. Mazie burti ir acīm draudzīgi!

Kā arī – neticiet inesītēm un ivetiņām, kas profesionālu tekstu autoru darbus ar savām kreisajām rociņām uzlabo. Neticēsiet, bet cilvēki speciāli pavada gadus augstskolās, lai apgūtu visvisādus smalkumus. Jums nav jāzina viss, jums tikai pietiek zināt savas kompetences robežas un visu, kas ir aiz tām, uzticēt speciālistiem. Speciālisti netiesā, nekritizē, nesmejas pie kafijas krūzītēm par jūsu izbirušajiem komatiem vai kroplīgajiem lielajiem burtiem. Speciālisti skumst, jo jūs laižat pasaulē sliktus piemērus un radāt iespaidu, ka speciālisti tam ir piekrituši.

2020-01-10

Ak, valoda, valodiņa, kādus ceļus ej...

Runājot par valodas attīstību (degradāciju, ja vēlaties), sarunas nez kāpēc grozās lielākoties ap leksiku. Vārdi tādi, vārdi šitādi. Aizguvumi, žargonvārdi, barbarismi. Standarta viedoklis – tas viss ir slikti, tas viss piesārņo valodu. Taču leksika ne tuvu nav vienīgais valodas slānis, kurā notiek pārmaiņas. Un pārmaiņas citos slāņos man šķiet daudz biedējošākas.

Leksika

Ar leksiku ir vienkārši. To var salīdzināt ar produktiem virtuvē – jo plašāka izvēle, jo daudzveidīgākus mielastus var pagatavot. Un, ja neaug avokado, var ievest no zemēm, kurās aug. Uztura speciālisti neļaus samelot – vienveidīgs uzturs nevienam nenāk par labu. Tāpat – ir modes lietas, kas pēc laika pazūd. Par to mēs nez kāpēc nesvīstam. Neredzu demonstrācijas, kur būtu plakāti ar pelēkajiem zirņiem, rāceņiem un skābputru.
Līdzīgi arī ar vārdu krājumu – dzīve ir mainīga, dinamiska. Parādās arvien vairāk jaunu lietu, ko mēs gribam nosaukt vārdā. Jo tikai tas, kas ir nosaukts vārdā, ir īsts. Reizēm terminologu piedāvātie vārdi iedzīvojas labi un ātri (tastatūra, izvēlne, zīmols), reizēm ir kāda aizķeršanās (skandas, aplāde), reizēm – piedāvājums tiek izsmiets un izmests kā nederīgs.
Arī iekšējās pasaules un sajūtu apzīmēšanai tiek meklēti arvien precīzāki vārdi. Vecākiem māca, ka bērniem jāpalīdz savas emocijas nosaukt vārdā, jo tikai tā var attīstīt emocionālo inteliģenci un spēju pārvaldīt savu iekšējo pasauli.
Un tas viss ir labi un pareizi. Kaut kādas drazas leksikā parasti arī tiek atpazītas kā drazas. Un ne viss, kas ir modē šobrīd, pārdzīvos laiku. Nezinu, vai kāds vēl atceras, bet vēlajos deviņdesmitajos biznesmeņi ofisos nodarbojās ar merčendaizingu un strādāja pie kompjūteriem.
Laiks rādīs, kas mums paliks, kas tiks aizmirsts, kas – tiks aizstāts.

Gramatika un sintakse

Gramatika ir nedaudz konservatīvāka. Pārmaiņas ienāk lēnāk, kā arī – inerce ir daudz lielāka. Tieši tāpēc ir sāpīgi redzēt, ka mainās arī šī valodas daļa. Tas valodas plūdumu un domas skaidrību ietekmē krietni.
Pieminēšu dažas pamanītas sāpīgas parādības. Saraksts nebūt nav pilnīgs. Tur droši vien varētu rakstīt un rakstīt.


  • Norādāmo vietniekvārdu aizstāšana ar personu vietniekvārdiem. Labais tonis paredz personu vietniekvārdus pataupīt dzīvām būtnēm, taču nu šī ekskluzivitāte mazinās, it īpaši sarunvalodā. Es notīrīju dīvānu, viņš bija apliets.
  • Ģenitīva bojāeja. Var jau smieties, ka par šo tikai runā un runā, bet vēl nekas nav nomiris. Nekā. Šī sērga iet plašumā! Ir saraksts ar vārdiem, kas pieprasa ģenitīvu (nav, daudz, maz, vairāk, mazāk, tik, cik) . Un ģenitīva nelietošana pārmetas no viena vārda pie nākamā.
  • Saliktā pagātne. Latviešu valodā ir šāds skaists laiks. Un ko es dzirdu ikdienā no jaunākās paaudzes un tiem, kam krievu valoda tuvās asinīs? Vienkāršo pagātni tur, kur jābūt saliktajai! Es par šo jaunumu nekad nezināju. Es šo aktrisi nekad neredzēju. Pat rakstīt skumji...
  • Neskaidras teikumu konstrukcijas. Savdabīgi, bet veids, kādā cilvēki lieto valodu, ļoti ietekmē prasmes un iemaņas. Ir cilvēki, kas labi runā, ir cilvēki, kas labi raksta. Bet labi rakstītāji var nebūt labi runātāji (par to es pārliecinājos, kad mēģināju paātrināt darbu, izmantojot runas atpazīšanas lietotni, kas no runāta teksta rada glītu rakstītu tekstu – nekas man nesanāca, nemāku verbāli paust domas). Nu aug īstekstu paaudze – dažādas sīkziņas dažādās lietotnēs, daļa no tām – emocijikonas, kas kompensē mīmikas un intonācijas trūkumu. Šādai saziņai piemērotā vietā un laikā nav nekādas vainas. Bet – ja tas ir galvenais valodas lietošanas veids, tad ar laiku domu formulēšana kļūst pavisam lēna, un beigās pusaudži man stāsta par to tur un tiem tur, kas kaut kur, nu tur, ai, bija. Nu, jā, tā. Un beigās, kad tiek izspiests kaut cik normāls teikums, izrādās, ka reāliju apzīmētāji jāvelk ārā kā ar stangām. Kaut kur ir doma, bet tā nekādā veidā nav tikusi noformulēt
  • Personu vietniekvārdi ar lielajiem burtiem vispārīgos tekstos. Tā ir kaut kādas pārprastas pieklājības sērga. Šodien stāvēju pie evakuācijas norāžu paneļa, kur kādam bija šķitis, ka lietotāji varētu ņemt ļaunā vai neuzskatīt tekstu par nopietni uztveramu, tāpēc evakuācijas instrukciju plakātā (doma un noformējums kopumā labs) kāds bija salicis lielos burtus. Pārliecinies, ka Tavi kolēģi ir evakuējušies. Man neradās sajūta, ka plakāts uzrunā tieši mani. Man radās sajūta, ka veidošanas posmā darbojies kāds āpsis... Nav pilnīgi un galīgi neviena iemesla, lai šādos plašam lietotāju lokam paredzētos tekstos kāds lietotu lielo burtu. Es priecājos, ka pamazām atkāpjas stīvums un šādi teksti tiek sacerēti lietotājam draudzīgā valodā. Darbiniekam pirms ēkas pamešanas trauksmes gadījumā jāpārliecinās, vai darbinieka kolēģi spēj dislocēt evakuācijai nepieciešamos maršrutus. Trauksmes gadījumā paskaties, kur ir tavi kolēģi, vai tiem nav nepieciešama palīdzība. Es, protams, pārspīlēju, bet ir tomēr atšķirība.

  • Doma netiek līdzi tekstam. Viena ļoti bieži novērota bēda rakstītos tekstos – tiek aizmirsts par lasītāju. Rakstītājs tik raksta, viņam viss skaidrs. Bet lasītājam konteksta nav, ir tikai teksts. Tāpēc ir visai noziedzīgi teikuma vidū pārlekt uz citu domu vai palīgteikumu veidot tā, ka var pārprast. Piemēram: Bet skaitam visu, ko var saskatīt. Katrā ziņā, man liekas, ka cipari grūti lien galvā nekā burti, jo tos daudz zināja vēl 2g nebija. Ko daudz zināja? Tos burtus? Vai ciparus? Palīgteikuma novietojums ir viegli pārprotams. Nav, protams, viss jāraksta galīgi plakani, bet es kaut kā īpaši bieži manu tādu neveiklu aizdreifēšanu no tēmas, kas var radīt pārpratumus. 


Savelkot kopā – tas, ka pusaudži runā tā, it kā vārdu krājumu būtu no kāda sadzīves atkritumu konteinera paņēmuši, vēl nav nekas briesmīgs. Viņi pieaugs, nobriedīs, specializēsies kaut kur un beigs runā piecās valodās vienlaikus. Es par leksiku pārāk nebēdātu (tikai nedaudz). Skumjāk būs, ja paviršas attieksmes dēļ cietīs sintakse un dažādas gramatiskās formas, jo tas ievērojami noplicina izteiksmes bagātību.