Zaļš samulsis trusis ieiet bārā...

No vienas puses, gramatika ir stabila un visnotaļ racionāla disciplīna ar skaidru noteikumu kopu. No otras puses — ir visai plaša pelēkā zona, kas cilvēkiem jauc prātu. It īpaši tiem cilvēkiem, kuriem latviešu valodas skolotājas pamanījušās ar lineālu smadzenēs iedauzīt kaudzīti it kā nemainīgu likumu bez piedienīgiem skaidrojumiem. Ja viena no gramatikas rievām smadzenēs glabā informāciju par to, ka pirms “lai” vienmēr jāliek komats, tad mēs redzēsim krietni daudz aplamu komatu tādās konstrukcijās kā “es lai ietu muti mazgāt” un “tas lai pats tiek galā”.

Bet stāsts šodien ir par apzīmētājiem. Vienlīdzīgiem. Viena no gramatikas pamatdogmām vēsta, ka starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem mēs liekam komatu. It kā vienkārši. Lācis, alnis un zaķis ieiet bārā. Viss skaidrs. Trīs vienlīdzīgi čaļi. Bet ko darīt ar apzīmētājiem? Pēc šīs pašas teorijas roka pati saliek komatus tādās frāzēs kā “mirgojoša apaļa bumba” un “brūnās ērtās kurpes”. Es tur komatu neieliku. Jo tas tur nav vajadzīgs. It kā.

Apzīmētāju vienlīdzība ir drīzāk filozofisks, ne gramatisks jautājums. Jo apzīmētāji, kas attiecas uz vienu apzīmējamo reāliju, ļoti reti ir pilnīgi vienlīdzīgi, biežāk tie arī paskaidro viens otru. Apaļā bumba bija mirgojoša. Un ērtās kurpes bija brūnā krāsā. Katrs apzīmētājs paskaidro ne tikai to reāliju, uz kuru attiecas, bet arī pārējos apzīmētājus, ja tādi ir. 

Un tad jūs man jautāsiet — vai tiešām nekad nevajag komatu? Nu, reizēm vajag, reizēm gribas. Reizēm pat noder. Bet lielā tiesā gadījumu tas būs visai lieki, jo turklāt tekstā rada intonatīvo pauzi, kurai tur nevajag būt, ja jūs vienkārši aprakstāt kaut kā veidu vai izskatu. 

Palūkojiet uz šo brīnišķīgo grāmatas nosaukumu. Teorētiski tur ir divi vienlīdzīgi apzīmētāji vienādā formā (īpašības vārdi ar noteikto galotni), praktiski — šis ir vienkāršs gadījums — brīnišķīga ir nevis pasaule, bet gan tieši jaunā pasaule. Tāpēc likt komatu būtu noziedzīgi.

Savukārt kāda cita populāra seriāla nosaukums nav tik vienkārši interpretējams no interpunkcijas aspekta. 

“Šaurā zilā strīpiņa” — skaidrs, ka strīpiņa ir gan šaura, gan zila, bet — lai būtu šaura, tai nav obligāti jābūt zilai. Šie apzīmētāji viens otru nepaskaidro. Tomēr komats pa vidu likts netiek. Un nevajag arī.

Gana gari un plaši par šo tēmu ir izrunājusies arī mana mīļā Blinkena. 73. paragrāfs tam veltīts. Paragrāfs pagarš, bet doma īsumā tāda pati — var likt, var nelikt. Ja ir izteikti redzams apzīmētāju savstarpējais pakārtojums (kā Hakslijam), tad komatu noteikti nevajag, savukārt Atkinsona gadījumā — pēc vēlēšanās. Ja vēlas uzsvērt abu minēto īpatnību vienlīdzību, tad komatu var likt.

(Citāts no “Latviešu interpunkcijas” 73. paragrāfa)

Mana mīļā I. Lokmane LU Akadēmiskā apgāda izdotajā lielgrāmatā “Latviešu valoda” (2013) gan pārāk nekrāmējas un lielākoties iesaka likt komatu, taču tur 117. lpp. ir lasāmi arī šādi vārdi:

Tas arī atbild uz jautājumu, vai komatus var nelikt arī starp vairāk nekā diviem apzīmētājiem.

Man labāk tīk dzīve bez komata — teksts izskatās plūdenāk un mīlīgāk. Ja jums ikurāt šķiet, ka bez komata pasaule pārstās griezties — lieciet vien, šķību aci neviens neskatīsies.

"Nekavējoši" - ko ar to lai iesāk?

Ir man tāds profesionālais kretīnisms - no rīta klausos, kā diktori (cits labāk nostādītā balsī, cits drebelīgāk) lasa ziņas, un domās laboju viņu sacīto. Sīkumos, protams. Mēdz teikt, ka filologiem nav sliktu vārdu. Tā ir, ja vien šie vārdi atrodas pareizajā kontekstā.

Tā nu neliels veltījums rīta ziņās bieži dzirdētajam vārdam "nekavējoši". Nezinu, vai kāds par to ir aizdomājies, bet jau pirmsākumu pirmsākums - skaidrojošā vārdnīca - bilst, ka šāds vārds būtu nevēlams. Te vajadzētu nedaudz plašāk uz šo draugu palūkoties, nevis vienkārši izmest mēslainē pie miskastēm, benčikiem un birstēm.

"Nekavējošs" pēc saviem radu rakstiem būtu lokāms darāmās kārtas tagadnes divdabis, kam pēc būtības un sūtības būtu jānosauc priekšmeta vai dzīvas būtnes stāvoklis, kādā tas atrodas kādu laiku (neba nu pati izdomāju - norakstīju no 7. klasei domātas mācību grāmatas). "Nekavējoši" - attiecīgi no šāda divdabja darināts apstākļa vārds vai arī šī divdabja vīriešu dzimtes daudzskaitļa forma.

Ar divdabi būtu diezgan vienkārši - nosauc kaut ko tādu, kas nekavē, piemēram, Tantes pie trepju telpas rādīja ar līkiem pirkstiem uz pirmklasniekiem, kas laikus devās uz skolu, un čukstēja: "Re, nekavējoši bērni." Mazais Pēterītis lidostā pētīja sarakstu un centās atrast kaut vienu nekavējošu lidmašīnu.

Izdomāt pareizus piemērus ar apstākļa vārdu ir nedaudz sarežģītāk. Nu, piemēram, Ivars, ieraudzījis, ka pulkstenis rāda 21.55, nekavējoties devās lēnā skrējienā uz bodi. Viņam tas izdevās nekavējoši - paspēja laikus. Govs rāja mietu, pie kura bija piesieta: "Tu mani kavē! Pārstāj uzvesties kavējoši un uzvedies ne-kavējoši!"

Lai arī cik no zaļas zāles izpīpēti piemēri arī neliktos, tīri gramatiski tie ir pareizi (cits jautājums - cik viegli saprotami). Nepareizi šis vārds ir tad, ja to lieto kā vārda "immediately" tulkojumu, piemēram, Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoši. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja nekavējošu mātes rīcību šīs problēmas risināšanā.

Šādi nav pareizi un tā darīt nevajag, pamatojumu sk. iepriekš. Pareizāk būtu vai nu lietot tūlītēji, nekavējoties vai uzreiz, vai arī pārveidot teikumu: Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoties. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja tūlītēju mātes rīcību šīs problēmas risināšanā // pieprasīja, lai māte rīkotos tūlīt.

Nu tā apmēram.

Papildināta: 14.04.2013.

Pēc šī ieraksta nolēmu pajautāt arī Kušķa domas (ielūkojoties grāmatā, protams). Izrādās, pret vārdu "nekavējoši" vērsies jau Endzelīns, novērtējot to kā nelaimīgu vārdu, kas, iespējams, radies kancelejās, mēģinot atdarināt krievu valodas vārdus "ņemedļiteļno" un "nezamedļiteļno". Tiesa, neko daudz vairāk par to, ka jālieto tikai un vienīgi pareizais vārds "nekavējoties", Kušķis gan nepasaka.

Vienlīdzīgie teik. loc. un apzīmētāji

Labvakar, manu mazo draudziņ. Lielā dzīves upe lēni plūst savu gaitu, jaunības maksimālisma audzinātos krūmus pieskalojot ar ikdienas rutīnas smiltīm, kas grauž acīs, mēģinot saskatīt, kur dzīvības kokam saknes sietas.

Tā, dienišķā poētikas deva nodrošināta. Daudz pēdējā laikā manā dzīvē izmaiņu bijis. Lielākā droši vien ir tā, ka nomainīju darbu (vai arī darbs nomainīja mani). Un, kā var redzēt, šis jaunais lieliskais darbs paņem visas manas domas, laiku un enerģiju. Lūk, tur arī aprakti visi neuzrakstītie emuāra ziņojumi – astoņu stundu darba dienā (+ stundā pusdienām, + divās stundās sabtranam).

Tā ka tā.

Lai Tavam nācienam uz šo ierakstu būtu kāda paliekošāka jēga, pastāstīšu arī šo to no valodas lietām.

Vienlīdzīgu teikuma locekļu saskaņošana ar kādu cimperlīgu apzīmētāju. Lai būtu skaidrāk – stāsts šodien būs par šādiem gadījumiem: Aina un Ivars ir gudri; apdomīgās Baiba un Ieviņa; Ģederts prot čigānu, pupiņu un latgaliešu valodu.

Kā man laipni pavēstīja Ceplīšu pāris savā lieliskajā grāmatā “Latviešu valodas praktiskā gramatika”, situācijas ir risināmas visnotaļ vienkārši, ņemot vērā, ka te vēstīts par trim gadījumiem.

1. Ja ir viens apzīmētājis pie vairākiem vārdiem. Piemēram, Pie galda stāvēja gudrie Aina un Ivars, spriedelējot par ēdiena ietekmi uz domāšanu; apdomīgie Roberts un Kārlis lēnām šļūca no kalna uz vecas auto riepas. Te svarīgi saprast, kāpēc ir lietots daudzskaitlis. Iemesls ir pavisam vienkāršs – pretējā gadījumā varētu domāt, ka apzīmētājs attiecas tikai uz tuvāko vārdu – Apdomīgais Roberts un Kārlis (nekas nenorāda, ka arī Kārlis būtu apdomīgs). Ainas un Ivara gadījumā ir vēl sarežģītāk – atšķiras dzimtes, tādēļ apzīmētāja saskaņošana tikai ar vienu vārdu nederēs, ja ir iecerēts, ka iezīme attiecas uz abiem. Tāpat arī jāpatur prātā, ka latviešu valodā vispārinošā nozīme ir vīriešu dzimtei, tādēļ, ja vien runa nav par 100% dāmu kolektīvu, vispārinošais apzīmētājs jālieto vīriešu dzimtē, piemēram, Galda labajā pusē sēdēja cienījami viesi – Ausma, Ārija, Brunhilde un Ījābs. Galda kreisajā pusē sēdēja agri ieradušās viešņas – Skaidrīte, Jautrite un Zeltīte.

2. Ja apzīmējamie vārdi ir dažādās dzimtēs – tad parasti saskaņo ar tuvāko, bet nepārprotamības labad var arī lietot vīriešu dzimtes daudzskaitli (vai atkārtot apzīmētāju). Piemēram – Agrā rīta stundā pa trolejbusa logu žēli skatījās mana tante un onkulis, viņiem blakus sēdēja piepūties večuks un balons, savukārt vadītāja vietā bija iekārtojušies gurķis un biete, kas cītīgi vēroja spožos kloķus un spožās pogas.

3. Ja divi vai vairāki vienlīdzīgi apzīmētāji ir izteikti ar ģenitīvu, apzīmējamais vārds parasti ir vienskaitlī, piemēram, Ēdnīcā uz gala karsti kūpēja biešu, skābu kāpostu, sēņu un zeķu zupa. Onufrijs, kurš prata tikai rumāņu un franču valodu, pēc smaržas izvēlējās tīkamāko virumu.

Kā redzams, valodas likumības nav pārāk sarežģītas, bet pilnībā nodrošināties pret pārpratumiem vai neskaidrībām šā vai tā nav iespējams. Kā reiz teica Mērfijs: “Jebko var padarīt muļķudrošu, bet pret pilnīgiem idiotiem nodrošināties nav iespējams.”