Zaļš samulsis trusis ieiet bārā...

No vienas puses, gramatika ir stabila un visnotaļ racionāla disciplīna ar skaidru noteikumu kopu. No otras puses — ir visai plaša pelēkā zona, kas cilvēkiem jauc prātu. It īpaši tiem cilvēkiem, kuriem latviešu valodas skolotājas pamanījušās ar lineālu smadzenēs iedauzīt kaudzīti it kā nemainīgu likumu bez piedienīgiem skaidrojumiem. Ja viena no gramatikas rievām smadzenēs glabā informāciju par to, ka pirms “lai” vienmēr jāliek komats, tad mēs redzēsim krietni daudz aplamu komatu tādās konstrukcijās kā “es lai ietu muti mazgāt” un “tas lai pats tiek galā”.

Bet stāsts šodien ir par apzīmētājiem. Vienlīdzīgiem. Viena no gramatikas pamatdogmām vēsta, ka starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem mēs liekam komatu. It kā vienkārši. Lācis, alnis un zaķis ieiet bārā. Viss skaidrs. Trīs vienlīdzīgi čaļi. Bet ko darīt ar apzīmētājiem? Pēc šīs pašas teorijas roka pati saliek komatus tādās frāzēs kā “mirgojoša apaļa bumba” un “brūnās ērtās kurpes”. Es tur komatu neieliku. Jo tas tur nav vajadzīgs. It kā.

Apzīmētāju vienlīdzība ir drīzāk filozofisks, ne gramatisks jautājums. Jo apzīmētāji, kas attiecas uz vienu apzīmējamo reāliju, ļoti reti ir pilnīgi vienlīdzīgi, biežāk tie arī paskaidro viens otru. Apaļā bumba bija mirgojoša. Un ērtās kurpes bija brūnā krāsā. Katrs apzīmētājs paskaidro ne tikai to reāliju, uz kuru attiecas, bet arī pārējos apzīmētājus, ja tādi ir. 

Un tad jūs man jautāsiet — vai tiešām nekad nevajag komatu? Nu, reizēm vajag, reizēm gribas. Reizēm pat noder. Bet lielā tiesā gadījumu tas būs visai lieki, jo turklāt tekstā rada intonatīvo pauzi, kurai tur nevajag būt, ja jūs vienkārši aprakstāt kaut kā veidu vai izskatu. 

Palūkojiet uz šo brīnišķīgo grāmatas nosaukumu. Teorētiski tur ir divi vienlīdzīgi apzīmētāji vienādā formā (īpašības vārdi ar noteikto galotni), praktiski — šis ir vienkāršs gadījums — brīnišķīga ir nevis pasaule, bet gan tieši jaunā pasaule. Tāpēc likt komatu būtu noziedzīgi.

Savukārt kāda cita populāra seriāla nosaukums nav tik vienkārši interpretējams no interpunkcijas aspekta. 

“Šaurā zilā strīpiņa” — skaidrs, ka strīpiņa ir gan šaura, gan zila, bet — lai būtu šaura, tai nav obligāti jābūt zilai. Šie apzīmētāji viens otru nepaskaidro. Tomēr komats pa vidu likts netiek. Un nevajag arī.

Gana gari un plaši par šo tēmu ir izrunājusies arī mana mīļā Blinkena. 73. paragrāfs tam veltīts. Paragrāfs pagarš, bet doma īsumā tāda pati — var likt, var nelikt. Ja ir izteikti redzams apzīmētāju savstarpējais pakārtojums (kā Hakslijam), tad komatu noteikti nevajag, savukārt Atkinsona gadījumā — pēc vēlēšanās. Ja vēlas uzsvērt abu minēto īpatnību vienlīdzību, tad komatu var likt.

(Citāts no “Latviešu interpunkcijas” 73. paragrāfa)

Mana mīļā I. Lokmane LU Akadēmiskā apgāda izdotajā lielgrāmatā “Latviešu valoda” (2013) gan pārāk nekrāmējas un lielākoties iesaka likt komatu, taču tur 117. lpp. ir lasāmi arī šādi vārdi:

Tas arī atbild uz jautājumu, vai komatus var nelikt arī starp vairāk nekā diviem apzīmētājiem.

Man labāk tīk dzīve bez komata — teksts izskatās plūdenāk un mīlīgāk. Ja jums ikurāt šķiet, ka bez komata pasaule pārstās griezties — lieciet vien, šķību aci neviens neskatīsies.

Gramatiskā centra saskaņošana, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma priekšmeti

Kad pazūd internets, dzīve apstājas… Mēģināsim lietderīgi izmantot laiku.

 

Gluži nesen pavisam netīšām nācu uz pēdām pāris interesantiem gramatikas likumiem, kas varētu saimniecībā noderēt. Stāsts par tiem pašiem nelaimīgajiem saskaņojumiem teikumā. Kā rīkoties, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma locekļi, kas pieskaņoti kaut kam vienam. Reiz jau par to rakstīju, bet tolaik nebiju tikusi līdz gramatisko cetru īpašajiem gadījumiem. Par gramatisko centru būs šis stāsts — kā glīti saskaņot, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma priekšmeti.

Var gadīties, ka teikuma priekšmets ir salikts, respektīvi, ir kāds vārds, kas paskaidro teikuma priekšmetu tik cieši, ka abus šos vārdus var uzskatīt par vienu veselumu. Var sacīt, ka apzīmētājs ir brutāli pielauzis pie sevis apzīmējamo vārdu tā, ka nominatīvs kļūst par ģenitīvu. Nu, nevis kļūst, bet vārdi saskaņojas, un tad par teikuma priekšmetu var uzskatīt vārdkopu — maz matu, daudz latu, desmit ratu, mazāk blatu. Tad var rasties jautājums par šāda divgalvaina brīnuma saskaņošanu. Tie ir tādi gadījumi, kā, piemēram, daudz dienu pagājis vai daudz dienu pagājušas. Kurš variants ir pareizs? Gramatika apgalvo, ka abi varianti ir pareizi. Likums ir visnotaļ vienkāršs: ja teikuma priekšmeta pirmā daļa ir nelokāms skaitļa vārds (desmit, piecdesmit), lokāms skaitļa vārds (desmits, simts, tūkstotis) vai apstākļa vārds (daudz, maz, cik, necik, tik, vairāk, mazāk), tad izteicēja lokāmās daļas divdabis ir saskaņojams ar teikuma priekšmeta otro daļu vai lietojams vīriešu dzimtes vienskaitlī. Tātad — vai nu ar otro daļu, vai nu vīriešu dzimtes vienskaitlī.

desmit darbu paveikti — desmit darbu paveikts

daudz dienu pagājušas — daudz dienu pagājis

simts bērzu iestādīti — simts bērzu iestādīts

Tālāk — ja ir divi (vai vairāk) vienas dzimtes teikuma priekšmeti. Tad ir vienkārši — to ir daudz, tāpēc izteicēja lokāmā daļa ir tās pašas dzimtes daudzskaitlī. Piemēram, katls un vāks ir sadauzīti, grāmata un burtnīca ir saplēstas.

Joprojām aplūkojam tikai gramatisko centru — teikuma priekšmetu un izteicēju. Galvenais — neizdomāt šos likumus mēģināt lietot tur, kur šie nemaz nav derīgi.

Tālāk — ja ir divi (vai vairāk) teikuma preikšmeti dažādās dzimtēs un apzīmē priekšmetus. Ir izvēles iespēja — vai nu saskaņot ar tuvāko, vai arī lietot vīriešu dzimtes daudzskaitlī. Piemēram, tējkanna un nazis ir salauzti, katls un tasīte ir netīra. Pareizi ir abējādi, bet tīri subjektīvi — man daudzskaitlis labāk iet pie sirds, jo tad nerodas pārpratumi ar to, vai tiešām izteicējs attiecas uz abiem teikuma priekšmetiem un tur nav nekādi šitie te „trešais lieks” varianti.

Ja ir divas dzīvas būtnes, tad likums nedaudz mainās — tad gan izteicējs var būt tikai vīriešu dzimtes daudzskaitlī, lai nerastos nekādi pārpratumi. Juris un Anna ir noskumuši, jo Petra un Pjotrs nav atnākuši.

Tālāk nedaudz retāk sastopamas situācijas. Kā būt, ja vienlīdzīgie teikuma priekšmeti norāda uz dažādām personām? Izrādās, te likums ir sauss un ciets — ja vienlīdzīgie teikuma priekšmeti ir vārdi, kas norāda uz otro un trešo personu, tad izteicējs lietojams daudzskaitļa otrajā personā. Piemēram, Tu un vēl kāds braucat mājup, tu un Anna būsiet spiesti kārtot virtuvi.

Tālāk ir vēl interesantāk — ko tad, ja kāds teikuma priekšmets ir pirmajā personā? Tad ir tikpat vienkārši — ja kaut viens no teikuma priekšmetiem apzīmē pirmo personu, tad izteicējs lietojams daudzskaitļa pirmajā personā, piemēram, tu, Robis un es iesim zemenēs, es un māsa pirksim salčuku.

Kopsavilkums — kā rīkoties, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma locekļi.

Ja ir priekšmeti vienā dzimtē — izteicējs būs tās pašas dzimtes daudzskaitlī.

Ja ir priekšmeti dažādās dzimtēs — izteicējs ir jāsaskaņo ar tuvāko vai jālieto vīriešu dzimtes daudzskaitlī.

Ja priekšmeti apzīmē dzīvas būtnes dažādās dzimtēs — izteicējs būs vīriešu dzimtes daudzskaitlī.

Ja kāds no vienlīdzīgiem teikuma priekšmetiem norāda uz kādu personu — saskaņo ar šo personu daudzskaitlī — pirmā persona ir visjaudīgākā — “pakļauj” gan otro, gan trešo, ja ir otrā un trešā persona, tad izteicējs būs daudzskaitļa otrajā personā.

 

Šo pašu teoriju var atrast:

Rūta Koluža “Latviešu valodas rokasgrāmata “Tā vai šitā?””, Lielvārds, 2003, 45.–46. lpp.

B. Ceplīte, L. Ceplītis “Latviešu valodas praktiskā gramatika”, Zvaigzne ABC, 1997, 135.–136. lpp.

Vienlīdzīgie teik. loc. un apzīmētāji

Labvakar, manu mazo draudziņ. Lielā dzīves upe lēni plūst savu gaitu, jaunības maksimālisma audzinātos krūmus pieskalojot ar ikdienas rutīnas smiltīm, kas grauž acīs, mēģinot saskatīt, kur dzīvības kokam saknes sietas.

Tā, dienišķā poētikas deva nodrošināta. Daudz pēdējā laikā manā dzīvē izmaiņu bijis. Lielākā droši vien ir tā, ka nomainīju darbu (vai arī darbs nomainīja mani). Un, kā var redzēt, šis jaunais lieliskais darbs paņem visas manas domas, laiku un enerģiju. Lūk, tur arī aprakti visi neuzrakstītie emuāra ziņojumi – astoņu stundu darba dienā (+ stundā pusdienām, + divās stundās sabtranam).

Tā ka tā.

Lai Tavam nācienam uz šo ierakstu būtu kāda paliekošāka jēga, pastāstīšu arī šo to no valodas lietām.

Vienlīdzīgu teikuma locekļu saskaņošana ar kādu cimperlīgu apzīmētāju. Lai būtu skaidrāk – stāsts šodien būs par šādiem gadījumiem: Aina un Ivars ir gudri; apdomīgās Baiba un Ieviņa; Ģederts prot čigānu, pupiņu un latgaliešu valodu.

Kā man laipni pavēstīja Ceplīšu pāris savā lieliskajā grāmatā “Latviešu valodas praktiskā gramatika”, situācijas ir risināmas visnotaļ vienkārši, ņemot vērā, ka te vēstīts par trim gadījumiem.

1. Ja ir viens apzīmētājis pie vairākiem vārdiem. Piemēram, Pie galda stāvēja gudrie Aina un Ivars, spriedelējot par ēdiena ietekmi uz domāšanu; apdomīgie Roberts un Kārlis lēnām šļūca no kalna uz vecas auto riepas. Te svarīgi saprast, kāpēc ir lietots daudzskaitlis. Iemesls ir pavisam vienkāršs – pretējā gadījumā varētu domāt, ka apzīmētājs attiecas tikai uz tuvāko vārdu – Apdomīgais Roberts un Kārlis (nekas nenorāda, ka arī Kārlis būtu apdomīgs). Ainas un Ivara gadījumā ir vēl sarežģītāk – atšķiras dzimtes, tādēļ apzīmētāja saskaņošana tikai ar vienu vārdu nederēs, ja ir iecerēts, ka iezīme attiecas uz abiem. Tāpat arī jāpatur prātā, ka latviešu valodā vispārinošā nozīme ir vīriešu dzimtei, tādēļ, ja vien runa nav par 100% dāmu kolektīvu, vispārinošais apzīmētājs jālieto vīriešu dzimtē, piemēram, Galda labajā pusē sēdēja cienījami viesi – Ausma, Ārija, Brunhilde un Ījābs. Galda kreisajā pusē sēdēja agri ieradušās viešņas – Skaidrīte, Jautrite un Zeltīte.

2. Ja apzīmējamie vārdi ir dažādās dzimtēs – tad parasti saskaņo ar tuvāko, bet nepārprotamības labad var arī lietot vīriešu dzimtes daudzskaitli (vai atkārtot apzīmētāju). Piemēram – Agrā rīta stundā pa trolejbusa logu žēli skatījās mana tante un onkulis, viņiem blakus sēdēja piepūties večuks un balons, savukārt vadītāja vietā bija iekārtojušies gurķis un biete, kas cītīgi vēroja spožos kloķus un spožās pogas.

3. Ja divi vai vairāki vienlīdzīgi apzīmētāji ir izteikti ar ģenitīvu, apzīmējamais vārds parasti ir vienskaitlī, piemēram, Ēdnīcā uz gala karsti kūpēja biešu, skābu kāpostu, sēņu un zeķu zupa. Onufrijs, kurš prata tikai rumāņu un franču valodu, pēc smaržas izvēlējās tīkamāko virumu.

Kā redzams, valodas likumības nav pārāk sarežģītas, bet pilnībā nodrošināties pret pārpratumiem vai neskaidrībām šā vai tā nav iespējams. Kā reiz teica Mērfijs: “Jebko var padarīt muļķudrošu, bet pret pilnīgiem idiotiem nodrošināties nav iespējams.”