“Krievija mongolu–tatāru jūgu izturēja, bet Latvija zem čangaļu spiediena sabruks”

Es nemēdzu prātot par latgaliešu valodu un tās pastāvēšanas problemātiku. Nav īsti mans lauciņš. Bet šodienas kaismīgās diskusijas bēdīgi slavenajā mikroblogošanas vietnē X man tomēr dažas pārdomas uzjundīja, ar ko vēlos padalīties. Jo, kā smejies, papīrs pacieš visu, un lasīt jau nemaz nav obligāti. Uzreiz atruna – man par šo neviens nemaksā, un ne cents nodokļu maksātāju naudas nav ticis te tērēts.

Kasīšanās bija vienkārša – Toms pamanīja, ka par kāda projekta līdzekļiem iztulkots buklets latgaliski, un publiski sacepās par vājprātīgi nelietderīgu naudas izšķērdēšanu, jo kurš gan latgaliski vispār lasa un kāpēc tur būtu jāieguldās – lai strādā rūpnīcās, ceļ IKP un nepukst daudz. (Brīva interpretācija.) Ja buklets būtu tulkots, izmantojot vergu darbu, par kuru atlīdzību neviens nesaņem, tad Tomam tik ļoti nesāpētu. (Nav interpretācija, pats godīgi atzina.)

Jā, nu kas ir ar to latgaliešu valodu? Un vai tā vispār ir valoda? Redz. Tam nav nozīmes. Kā teica mana Cyukuoru Baba – sauc koč par pūdu, tik iz guņs nalic.

Saprotu, ka mūsdienās to ir grūti iztēloties, bet maniem vecvecākiem latgaliešu valoda bija vienīgā valoda. Nu tā, ka pavisam vienīgā. Rejeņu Baba latgaliski runāja ar visiem – ģimeni, znotiem (tur čiuli vien), mazbērniem, ieklīdušiem svešiniekiem. Nespēju atminēties ne reizi, kad viņa būtu ko pa baltiskam teikusi. Tiesa, lasīt latgaliski gan viņai nepatika – pieņemu, ka tas nejēdzīgais ō tur būs bijis lielā mērā pie vainas, jo grūti izlasīt tekstu tā, lai galvā skan kaut cik pareizi. Cyukoru Baba gan lasīja Katōļu Dzeivi.

Un nebija tā, ka valoda bija kaut kāda pārkrieviskota vai kaut kādā mērā neīsta. Valoda pilnībā atbilda to laiku vajadzībām, jaunas reālijas ienāca lēni. Tā kā mani vecvecāki (visi četri) nāk no absolūti latviskas (šī vārda nacionālajā nozīmē – čiuļu tur īsti nebija, latgalieši vien) vietas, tad nekādi rusicismi, sekošana krievijas kanāliem vai sazin kādas pilsētu muļķības tur nenotika.

Iedomājieties – paaudžu paaudzes, kam latgaliešu valoda ir bijusi vienīgā valoda! Un tie ir bijuši Latvijas patrioti. Tiešām. 

Redz, es te nenācu vilkt visus uz apcerīgu sentimentu. Man nav ilūziju ne par latgaliešu, ne īsti latviešu valodas nākotni. Tīri no mana skatu punkta – latgaliešu valoda velk savas pēdējās dvašas. Kā Ulmanis sāka, tā panesās. 

Valodai ir ļoti daudz funkciju, un paliek arvien mazāk kā tāda, kur latgaliešu valoda būtu neaizstājama (nu, izņemot būšanā par latgaliešu valodu). Dzīves ātrums ir kosmisks, jaunas reālijas ienāk ar ātrumu sazin cik vienības dienā. Valoda ar rūkošu runātāju skaitu tam vienkārši nespēj turēt līdzi. Pat tie vecāki, kas runā ar saviem bērniem latgaliski, nekādu ilgstošu pēctecību nenodrošinās. Jo ar katru nākamo paaudzi runātāju loks sašaurinās, skolās šīs valodas nav, rakstu valodas formai ir gana liela pretestība pašu lietotāju vidū (pi myusu itai nasoka!), un tā tālāk.

Bet projekti un finansējums lietām un procesiem latgaliešu valodā gan ir pavisam cita lieta. Nez, sauciet to par eiropiešu apsēstību ar senlietām (ko, piemēram, ķīnieši nesaprastu, jo savus tempļus no jauna saceļ pēc vajadzības un daudz nebēdā par to, ka simtgadīgais baļķis sapuvis). Kamēr mums vēl ir entuziastiski cilvēki, šis ir pēdējais brīdis noķert valodu aiz astes, fiksēt, iekonservēt un digitalizēt. Par to, kam to vajag un ko ar to iesākt, varēs domāt vēl nākamās tūkstošgades, bet – ja neko neizdarīs tagad, tad nekā vairs nebūs.

Tāpēc apsveicama katra jauna grāmata, katrs digitalizācijas projekts, katrs rakstītais vārds, kas, būsim godīgi, netālā nākotnē guls kā puķe uz valodas kapa (jo runātāji beigsies šā kā tā). Un nē, tā nav nelietderīgi iztērēta nauda. Katrs jauns teksts piedalās valodas korpusa veidošanā. Un labs valodas korpuss mūsdienās ir valodas mugurkauls.

Tā ir mūsu kultūras daļa. Tas ir vesels etnogrāfiskais novads. Kamēr vien ir darītāji, ir jādara. Vēlāk šādu iespēju nebūs. Un, tā kā es esmu saēdusies pesimismu vakariņās, pēc latgaliešu valodas likteņa varēsim paredzēt, kas notiks ar latviešu valodu nedaudz vēlāk.

Un vēl kas – ja tev besī, ka tie latgaļi atkal kaut kur savējos sabalsojuši, paņem savu ierīci un nobalso par savu favorītu, nevis bubini, āpsi.

“A viņam tur komats trūkst!”

Tā jau ir klasika – kad beidzas argumenti par tēmu, ķeras klāt vai nu gramatikai, vai ad hominem. Vai abiem reizē. Mīlā un karā visi līdzekļi labi. It kā valodas nepilnības liecinātu arī par kādiem prāta trūkumiem. (Reizēm jā, bet vai lasītājam pašam pietiek prāta izvērtēt, kur ir nezināšana, un kur – māksliniecisks paņēmiens?)

Bet redz, kā ir ar to valodu... Tā netika nonesta no debesīm uz māla plāksnes. Un autortiesības uz to nevienam nepieder, lai varētu droši apgalvot, ka tā ir pareizi, bet šādi nu gan ne.

Valoda veidojās līdz ar cilvēkiem un ir mainījusies nepārtraukti, reaģējot uz lietotāju vajadzībām. Un viena no vajadzībām (katrai valodai citā laikā, mums – pirms kāda simta gadu) ir nodrošināt iespēju sazināties lielākam skaitam indivīdu, tā, ka visi dzirdēto vai lasīto saprot apmēram līdzīgi. Tas ir svarīgs uzdevums. Tāpēc sava laika gudrākie prāti sanāca kopā un... kaut kādā mērā apcirpa valodai spārnus, notraucot visu lieko, dažādo, mainīgo, ieliekot valodu kastītē un pasludinot to par literāro valodu.

Tas bija vērtīgs un vajadzīgs solis. Pilnīgi noteikti. Bet kaut kā līdz ar literārās valodas dominanci publiskajā telpā mēs pavisam vairs nedomājam par visu valodas plašumu. Nav tā, ka eksistē tikai tā valoda, kas pierakstīta, trīsreiz rediģēta, divreiz koriģēta un iespiesta. 

Cilvēki joprojām sarunājas, sarakstās, sūta sev vien saprotamas zīmes un izdveš skaņas, kurām nozīme ir tikai kontekstā. Mūsu brīnišķīgajā tehnoloģiju laikmetā rakstītā teksta ir neiedomājami daudz. Subjektīvi pat šķiet, ka rakstām mēs vairāk nekā runājam. Un vai nu tiešām tas viss notiek kristāldzidrā literārajā valodā, kas tomēr ir visai ierobežota savā izteiksmes plašumā? Retorisks jautājums, protams.

Zinātniskie un populārzinātniskie teksti, svarīgas ziņas un fakti (viss, kas veido valodas lietotāju zināšanu kodolu) – tam visam būtu jābūt ārkārtīgi labā literārajā valodā. Pirmkārt jau tāpēc, ka tas ir standarts, ko apgūst visi valodas lietotāji, attiecīgi visiem arī būs saprotams. Otrkārt, standarti atvieglo arī tulkošanu, vienalga – cilvēku vai mašīntulkošanas rīku veiktu. Treškārt, tas viss būs skaidrāks un mazāk pārprotams arī pēc ilga, ilga laika. Kas zināšanu korpusam ir svarīgi.

Bet pārējā dzīve, kuras vēl ir tik neiedomājami daudz? Nav neviena iemesla mēģināt ielikt visu dzīvi literārās valodas kastītē. Proti likt komatus – brīnišķīgi. Nesanāk? Nu nekas, to vēstuli vecmāmiņai tāpat vari uzrakstīt, gan jau viņa sapratīs, jo jums tomēr ir kopīgs informācijas fons.

Atkārtošu vēlreiz tiem, kas pēdējā rindā: nav visai dzīvei jābūt pierakstītai literāri nevainojamā valodā. Tā ir mūsu visu valoda – lietojam tā, kā mums vajag. Un kā mēs spējam un protam. 

Jā, protams, es mēdzu vērtēt cilvēkus pēc viņu prasmes apieties ar valodu. Bet man tāds darbs. Zobārsti skatās sarunbiedriem zobos un veido viedokli, fizioterapeiti vērtē stāju, bet modes speciālisti, nu, tiem vispār grūti laiki...

Vienīgais, kas ir patiesi svarīgi, pirms kas tiek rakstīts un nodots publikas vērtējumam – vai tev tiešām ir ko teikt? Ja ir, vai spēj to pateikt skaidri, saprotami, nepārprotami un konkrēti? (Ja vien tā nav dzeja, protams, tur citi likumi.)

Es neņemu ļaunā, ja mani aicina kā tiesnesi izvērtēt, vai kādam netīkama persona nav kur nepareizi ielikusi komatu, bet es jēgu tam tiešām neredzu. Aiciniet arī zobārstus izteikt viedokli par jums netīkamu personu performanci, ja reiz meklējat, kur piesieties.

Sarunvaloda ienāk rakstītos tekstos, un tas ir tikai normāli, jo mums visa dzīve ir pārceļojusi uz rakstītu vidi. Par to nav jāšausminās, jāelš un jāpūš. Svarīgi, lai mēs viens otru saprotam, lai līdzīgi domājošie satiekas un tam visam ir arī kāda jēga.

Un es pie sirds allaž turu viedu padomiņu: pirms ko saki, pārdomā, vai tā ir patiesība, vai tas ir vajadzīgi un vai tas ir laipni.

Par svarīgām personām un viņu runām

Rakstu šo pirmajā janvārī. Gada pirmajā dienā, kad mēs visi esam pildīti ne tikai ar rosolu* un šampanieti**, bet arī labiem nodomiem visam nākamajam gadam.

Tā nu iegadījās, ka gadumijā izdevās noskatīties gan Ministru prezidentes, gan Valsts prezidenta uzrunu. Katrai runai bija savas kvalitātes un trūkumi satura ziņā, taču mani kaut kā vairāk aizķēra forma. Tēma, par ko es jau kādu brīdi prātoju, bet līdz šim nebiju nevienu domu aizprātojusi līdz galam.

Visi, kas redzēja abas uzrunas, būs vienisprātis, ka Evikai tā bija sausa, kokaina un nekāda, kamēr Edgars teju ielija katrā sirsniņā – dažus iedvesmojot, citus – sarājot, jo, kaut arī teksts nemainās, uztver to katrs no savas perspektīvas.

Bet kas tieši vainas bija Evikas runai? Saturs jau nebija slikts – diezgan plašs un saturīgs aizvadītā gada kopsavilkums, šis tas priecīgs, šis tas mazāk. Humora nekāda, bet visur jau arī nevajag. Balss tembrs patīkams, skatīties jauki. Tad kāpēc tomēr neaizķer?

Runas galvenā problēma ir veids, kā šādas runas tiek rakstītas. Tas ir – uz papīra. Īsta vai digitāla. Neesmu pētījusi, vai par to kaut ko ir teikuši kolēģi, bet – tā ir viena no valodas īpatnībām (turklāt – visās valodās, ne tikai latviešu), ka runātā un rakstītā valoda atšķiras. Atšķiras arī veids, kā mēs tekstu uztveram.

Rakstos teikumi ir garāki, konstrukcijas sarežģītākas, pakārtojumi, savrupinājumi, iespraudumi un blakus domas priekšā un pakaļā. Rakstos nav iespējams pievienot ne balss tembru, ne intonācijas, tādēļ noskaņa tiek radīta citos veidos – izvēloties noteiktus sinonīmus, kas precīzāk pauž sajūtas, veidojot sarežģītākus teikumus, lai paustu kaut kāda veida pārākumu, vai, gluži otrādi, izsakoties strupi, īsi, kā noskaldot.

Pamazām gan arī rakstītā tekstā ieviešas elementi, kā nebija iepriekš – slīpinājumi vai cita veida izcēlumi, lai lasot pie kāda vārda īpaši aizķertos. Brīvākos tekstos tiek pieliktas emocijikonas, kas īsajās saziņas formās sasniedz gluži vai sērgas apmēru.

Un tā nu mēs rakstīto tekstu veidojam un patērējam atšķirīgi no tā, kā mēs runātu. Lasot mēs varam lasīt ātri, lēni, atgriezties, pārlasīt, pasteigties uz priekšu, pasvītrot un iepauzēt, lai padomātu par nupat izlasīto.

Jūtat, uz ko es velku?

Runātais teksts darbojas pavisam citādi. Mums tur ir, pirmkārt, pats runātājs un viņa harizma. Balss tembrs, intonācija, ātrums. Acu kontakts. Smaids, ko var dzirdēt balsī. Daudz dažādu sīkumu, kam mēs pat nepievēršam uzmanību, bet kas iedarbojas uz mūsu maņām un rada kaut kādu iespaidu. Un ļauj uztvert tekstu kā kaut ko vairāk par to, kas tika vienkārši pateikts.

Un te nu mēs tiekam pie problēmas saknes. Tekstus, kas paredzēti nolasīšanai publiski, nevajadzētu veidot tieši tādus, kādus tos iesniegtu publicēšanai drukātā plašsaziņas līdzeklī... Tas ir ļoti nejauki pret tiem, kam šie teksti paredzēti.

Vecgada runas tam ir ļoti uzskatāms piemērs. Evikas runa uz papīra noteikti izskatās lieliski, un, kad tiks publicēta kaut kur, arī būs labi lasāma. Mēs varēsim skatīties uz to tekstu un reflektēt par to, kam piekrītam, kam nepiekrītam, kas par saldu, kas par asu.

Savukārt prezidenta uzruna rakstītā veidā būs sarežģītāk nododama. It īpaši tad, ja kādam ir vēlme pārrakstīt tekstu 1:1 no runas. Un jūtu līdzi tiem, kas pie tulkošanas likti...

Šeit gribas arī pieminēt aizvadītā gada lielisko seriālu “Asistente”, ko visi, kam nav slinkums, slavēja par dzīvo valodu. Nu, es tik ļoti sajūsmā gan nebiju (realitāte ir labi, bet pārāk daudz realitātes mēdz normalizēt to, ko cenšamies (un vajadzētu) labot, bet tas tā), un tomēr – nevaru noliegt, ka valodas aspekts bija atšķirīgi patīkams un ļoti baudāms. Un klusums un acu skatiens tika izmantots tur, kur mazāk talantīgie scenāristi būtu iebliezuši kaut kādu banālu frāzi, jo uz papīra, pēc kā tie kino darboņi vadās, citādi nevar redzēt, par ko ir stāsts!

Ko tad darīt? Šobrīd teju visa pasaule ir redzama ekrānos – vai nu kā rakstīts teksts, vai arī kā video. Un kaut kāda savdabīga izpratne par lietu kārtību liek gribēt, lai teksti sakristu gan runātā, gan rakstītā vidē. Bet varbūt nevajag? Varbūt pieņemam, ka tie ir dažādi spēles laukumi? Žurnālisti iebildīs, ka, nepierakstot visu vārds vārdā, nebūs precīzi, savukārt tie, kas dabū klausīties runas, dabūs arī ciest no šo runu kokainuma, ja tās būs radītas lasīšanai.

Es tomēr gribētu, lai mēs atzīstam, ka tie ir dažādi laukumi, un dodam žurnālistiem darbu, kur tie runas nevis nospiež no video, bet gan izraksta spilgtākos citātus un pārējo pārstāsta rakstītam tekstam piemērotā formā. Savukārt personas, kurām ticis tas cēlais uzdevums runas rakstīt, tās paši arī nolasītu skaļi un ieklausītos, ko tad tur var saklausīt.

Ja es kādreiz izdomātu turpināt studijas, šī būtu brīnišķīga tēma – runātā un rakstītā teksta veidošanas atšķirības, veiksmes un neveiksmes. Ja šo lasa kāds students – droši ņemiet ideju un īstenojiet Tikai kvalitatīvi, lūdzu!

Neizliksimies, ka rakstītais teksts ir tas pats, kas runātais. Jo tā nav. Izmantojot katra teksta pasniegšanas veida stiprās puses, teksti kļūs tikai labāki, un jūsu lieliskās domas – daudz patīkamāk baudāmas.

____

* Rosolistu un rasolistu kaujas man šķiet ļoti absurds žanrs. Rietumu kultūras apsēstība ar vēsturi un to, kā kas ir bijis pirmsākumos. It kā pirmsākumos cilvēki būtu kaut ko sapratuši no pasaules un lietu kārtības. Mēs tos salātus ēdam, un mēs drīkstam saukt tos tā, kā gribam. Nav jārokas vēstures dzīlēs meklēt kaut kādu patiesību. Tās tur nav. Un nekad nav bijis. Nav tāda viena pareizā veida. Neiedeva mums salātu recepti no debesīm uz māla plāksnes.

** Par šampanieti laikam gan drīkst saukt tikai to, kas no Šampaņas. Un te man sakāms apmēram tas pats, kas par rosolu. Ja mēs to burbuļūdeni tā saucam, tad saucam. Valodā galvenais ir nepārprotamība un saprašana. Visi mēģinājumi regulēt šādus jautājumus ar likumiem ir, mazākais, smieklīgi.

Kā intervēt valodnieku

Podkāsti un raidieraksti visās malās. Tēmas tādas un intervējamie šitādi. Un man allažiņ gribas, lai paaicina arī kādu lingvistu. Valodnieku. Tulkotāju kaut vai! Bet tad tiešām paaicina... Un... saruna ir garlaicīga. Un es nedomāju, ka tas tāpēc, ka es pati esmu valodniece un redzu tam priekškaram no otras puses. Drīzāk – valoda ir sarežģīta tēma ar savu vienkāršību. Valoda ir mums visiem. Mēs visi to lietojam. Kā nu kuram sanāk. Visi ir mācījušies, un visi zina tos pamatpostulātus, kas tāpat izlien katrā sarunā. Tas ir:

• lai labi rakstītu, ir daudz jālasa;
• jābūt iecietīgiem pret citu kļūdām, jo kam negadās, bet tik un tā jācenšas rakstīt pēc iespējas pareizāk;
• latviešu valoda nav maza;
• latviešu valodā var pateikt visu to pašu, ko citās valodās;
• anglicismi un ko ar tiem darīt (ko tieši tur varētu darīt?!);
• un tā tālāk (ievietojiet sausu komentāru pēc saviem ieskatiem).

Un, tā kā tēma ir valoda, tad visiem gribas izskatīties pēc baigajiem nažiem, attiecīgi sarunas reģistrs ir visai stīvs un formāls. Un tā tautiņās turpina veidoties priekšstats par valodniekiem kā baigajiem sausiņiem.

Intervētāju grūtības es visnotaļ saprotu. Ja man vajadzētu intervēt zeķu uzvilkšanas speciālistu, man arī nebūtu ne jausmas, ko ar tādu runāt. Jo zeķes man ir, velku, ar baigajām grūtībām nesastopos, ko tieši vesels speciālists (vai pat nozare) tur varētu krāmēties?!

Tādēļ es empātiski vēlos te ieskicēt dažas lietas, ko varbūt ir vērts pajautāt valodniekiem (bet vispār arī citu mazzināmu specialitāšu pārstāvjiem), kad kādu noķerat.

1. Kā tu nonāci savā jomā? Aicinājums vai nejaušība? Un ko atklāji par nozari, kad sāki iedziļināties?
2. Ko tieši dara valodnieki? Vispār un konkrēti intervējamā persona? Detalizēti!
3. Kas visvairāk patīk savā darbā? Un kas patīk vismazāk?
4. Kādas ir globālās tendences valodas jomā? Kā tas ietekmēs latviešu valodu?
5. Kurās mazāk acīmredzamās jomās valoda ir svarīga?
6. Vai darba dzīvē gadās arī kas smieklīgs?

Šis tā – iedvesmai, lai jūs zinātu, ka nav obligāti ar valodnieku jārunā par ka/kad un -īt/-ināt. Jo pēc sarunas tāpat nez vai tās konkrētās lietas baigi aizķersies prātā.

Ko es atbildētu uz pašas uzdotajiem jautājumiem? Nav ne jausmas, jāpadomā!

1. Vairāk nejaušība. Filoloģijas fakultāte bukletā bija daiļi aprakstīta, tā bija otrā prioritāte, pirmā bija komunikācijas zinātne, uz ko manā gadā bija pieteikušies VISI. Man bija plāns studēt literatūru, bet pēc pirmā semestra sapratu, ka tas nu būs pēdējais, ko es gribētu padziļināti apgūt. Paldies, nē, paldies. Bet valodniecība bija strukturēta, faktos un patiesībās balstīta, saprotama un noderīga. Tur arī paliku līdz maģistra studiju beigām. Paralēli sāku strādāt par korektori, kas man nedz patika, nedz padevās, labam korektoram nedaudz citas kvalitātes ir vajadzīgas. Bet – izrādās, ka daļu no prasmēm tomēr var uztrenēt.

2. Kā kurš. Daži māca, citi pēta. Mūsdienās ļoti daudz darba valodniekiem sagādā visas pasaules digitalizācija, mašīnmācīšanās un valodas dabūšana tīmeklī tā, lai to pēc tam varētu izmantot citiem mērķiem. Mans ikdienas darbs ir tulkošana un rediģēšana. Un šī darba rezultāts nereti kalpo par nākamo barību mašīntulkošanas rīkiem.

3. Patīk rediģēt gatavu tekstu. Vai tulkot mārketingu, kur ir plašākas izpausmes iespējas. Bet dienās, kad nekas nesanāk, ļoti novērtēju, ka mašīntulkošanas rīki “sausajās” tēmās palīdz ātri tikt uz priekšu. Tulkotu tekstu rediģēšanu kaut kādā mērā uztveru kā sportu – atrast veiksmīgāko veidu, kā kaut specifisku pateikt. Un te arī tas jautājums, vai latviešu valodā var pateikt to pašu un tāpat kā angļu valodā. Reizēm var, reizēm jāmeklē kompromisi. Bet atslēga uz pareizo izteiksmes līdzekļu atrašanu primāri ir saprašana. Saprast būtību avota tekstam (vai avota domai, ja teksts ir rakstīts latviski). Ko man te mēģina pateikt un kā man par to būtu jājūtas. Ja to saprot, tad var lūkot pēc valodas līdzekļiem, kas to vislabāk atspoguļos mērķa valodā. Jo visbiežāk tad, ja kāds apgalvo, ka “šito latviski nevar pateikt”, tas drīzāk nozīmē, ka nevis nevar, bet runātājs pilnībā neizprot būtību, tāpēc ir bail pazaudēt tulkojumā. Šis jo īpaši attiecas uz frazeoloģismiem. “Two birds one stone” neslēpj nekādu dziļu iekodētu domu, ko nepaustu “divi zaķi ar vienu šāvienu”.

Nepatīk valodas mācīšana ārzemniekiem. Man gan tas nav jādara. Bet, cik ir nācies, tās ir šausmas. Mums nav normālu resursu, nav digitālu resursu, nav Duolingo latviešu valodai. Tas ir briesmīgi. Un man šķiet arī visai nežēlīgi, ka mēs esam tik, nezinu, skopi. It kā latviski drīkstētu runāt tikai latvieši. Un visi malējie – lai peras kā pliki pa nātrēm un pierāda, ka ir šīs valodas cienīgi. Visa mana apbrīna tiem ārzemniekiem, kas latviešu valodu ir iemācījušies! (Te gan es nerunāju par tiem, kas latviešu valodas vidē dzīvo kopš dzimšanas un joprojām nerunā. Tiem fuj ar kaudzīti!)

4. Globālās tendences ir brīnišķīgas un šausmīgas reizē. No vienas puses, angļu valodā kā mells mākulis pārņem visu digitālo telpu. No otras puses, vēl nekad iepriekš citām valodām nav bijušas tādas digitālās iespējas. No jebkuras pasaules valodas tulkot jebkurā pasaules valodā sekunžu laikā! Un kaut kādā mērā šie procesi līdzsvarojas. It kā tās angļu valodas ir visur pārāk daudz, bet ir arī iepriekš nebijušas iespējas visu tulkot savā valodā ciešamā (un bieži pat ļoti labā) kvalitātē. Šis man nedaudz atgādina laikus, kad tika veidota latviešu valodas literārā valoda. Tas ir process, kas valodu standartizē, bet vienlaikus arī noplicina. Sarunvalodā katrā valsts stūrī kartupeļus sauc savā vārdā, literārajā valodā ir tikai viens apzīmējums. Un tie malējie pamazām izzūd. Kas it kā ir bēdīgi, bet – valodas standartizācija pilnīgi noteikti ir galvenais pīlārs valodas saglabāšanā. Līdzīgi kā kopjot koku – mazāk svarīgos zarus nozāģē, lai vairāk spēka paliek stumbram. Un ar globalizāciju ir līdzīgi – kaut kas no valodas dailes un ekspresijas mums droši vien būs jāziedo, bet tā ir normāla cena par iespējām, ko mēs saņemam pretī. Es turu visus īkšķus, lai tās komandas, kas stādā pie mašīnmācīšanās rīkiem un visa kā cita (ko es pat nespēju iedomāties), lai tā valoda tiktu tālāk, dara savu darbu izcilā kvalitātē, jo tas ir nākotnes pamats.

5. Mūsdienās tik populārās stāvizrādes un dažādi humora pasākumi tiešā veidā balstās uz valodas kājām. Tas, cik joks būs veiksmīgs, ir atkarīgs no tā, cik precīzi, strukturēti un trāpīgi būs veidots teksts. Pat vissmieklīgāko joku var nogalināt slikta sintakse. Un otrādi – saliekot akcentus un uzsvarus pareizajās vietās, uzsverot būtisko un neizplūstot nebūtiskajā, pat viduvējs joks pareizā kontekstā var izsaukt smieklu vētru. “Kā” pastāstīt ir ne mazāk svarīgi par “ko” pastāstīt.

6. Biežākie izklaižu avoti manā darbiņā ir pārrakstīšanās kļūdas, kā arī mašīntulkošanas rīku piedāvātās versijas par doto tēmu. Viens no maniem mīļākajiem joprojām ir Google Translate jaunības dienu veikums: Tavs pārlūks, šķiet, ir cepumi invalīdiem. (Cepums tam, kas uzminēs, kāds teksts tika ievadīts angļu valodā!)

Paldies, ka izlasīji tik daudz burtu! Un atvaino par reklāmām blogā, bet tos divus centus mēnesī tomēr gribas nopelnīt.

Kā kļūt par latviešu valodas speciālistu? Nekā!

Kamēr gaidu vienu darbu atnākam, piemetīšu arī savu pagali aktuālajā ugunskurā par humanitāro zinātņu situāciju Latvijā. Un to, kurp dodas latviešu valoda (uz izmiršanu un aizmiršanu, ja bez izskaistinājumiem).

LU ir arī mana Alma Mater. Kaut kā tolaik šķita, ka lielākajā valsts universitātē viss būs vislabāk, tāpēc citas pat īpaši neapsvēru. Pavadīju trīs gadus bakalaura studijās un vēl divus maģistra. Ēka bija viena un tā pati, bet fakultātes nosaukums mainījās kādas reizes trīs, un manā maģistra diplomā ir teikts, ka man ir humanitāto zinātņu maģistra grāds filoloģijā, kas man šķiet pārmēru abstrakti, jo es iestājos, lai mācītos baltu filoloģiju (ir arī klasiskā, angļu un kādas tik vēl ne), kā arī — mācījos tieši valodniecību. Kas tomēr visai konkrēti un šauri ievirza manas prasmes un zināšanas.

Bet ne par to es gribēju runāt. Par praktisko pusi. 

Tātad. Es biju maģistra studiju vidū, kad man piedāvāja korektores darbu. Ak, ziniet šito jaunības maksimālismu, kad šķiet, ka jā — es taču mācos, es daudz zinu, mana speciālitāte un tā tālāk. 

Skuju. Darbs no teorijas atšķīrās krietni. Un tur, pie tā raustīgā monitora ar tekstiem ne pārāk ērtā vidē, es sapratu, ka pēc vidusskolas, kur man bija gluži labas latviešu valodas skolotājas, un tobrīd 4 gadiem augstskolas solā, kur neko citu, kā vien latviešu valodu, es faktiski neesmu mācījusies (bija arī citi kursi, bet tie mani gaužām neinteresēja, es pamodos tikai sintakses lekcijās, literatūras priekšmetus, kā man šķita, varētu vienkārši saīsināt līdz grāmatu draugu pulciņam), manas zināšanas praktiskajos aspektos ir, maigi sakot, nepilnīgas.

Rakstīju uz krāsainām lapiņām divdabjus, kas jāatdala, šķirstīju pieejamos bukletus un atzīmēju ar treknu pasvītrojumu, ka balzams rakstāms ar īso a. Un tā tālāk. Tur arī dzima šis emuārs. No manām ciešanām darbā un apziņas, ka es ne tikai neko daudz nezinu, bet arī man nav nekādu ērtu resursu, kur šīs zināšanas iegūt. Tieši praktiskās zināšanas par to, kurus iespraudumus mēs atdalām ar komatiem un kāpēc, nevis prūšu valodas smalkumus un kosmoloģiju tautasdziesmās...

Jā, tā bāze, kopaina, detaļas — to visu studijās var iegūt. Un tas ir vērtīgi. Nenoliedzami. Bet smalkumus, nianses, tieši praktiskās lietas — tomēr nē. Visu to, kas man vajadzīgs praktiskajā darbā, es tomēr tajā praktiskajā darbā arī esmu apguvusi. Lielākoties tik sāpīgā veidā kā manu darbu labojumi ar komentāriem. 

Ja man šobrīd vajadzētu jaunu kolēģi, man īsti nav ideju, kur es meklētu. Un ja man kāds jautātu, kur jāmācās, lai kļūtu par latviešu valodas redaktoru, mana atbilde droši vien būtu “nekur”. Bija reiz maksas kurss literārajiem redaktoriem. Bet sen jau izbija. Reizēm ir atsevišķi kursi, kur galopā izskrien cauri tēmām. Bet tā sistemātiski un padziļināti apgūt ne tikai valodas teoriju, bet arī praksi, īsti tomēr nevar.

Ko es gribēju teikt. Ja tu gribi būt valodas speciālists — ej un roc, gan jau beigās kaut kas sanāks. BET — ja valoda ir mūsu kultūras stūrakmens, tad tāda pašdarbība un paļaušanās uz privātu entuziasmu un iniciatīvu gan no mācībspēku, gan studējošo puses tomēr ir absurda. 

Es priecājos par katru, kas pēta, dara un dalās ar zināšanām. Bet vēl vairāk es priecātos, ja mums būtu spēcīga humanitāro zinātņu fakultāte ar izcilu baltistikas nodaļu, kurā motivēti (un labi apmaksāti) pasniedzēji radītu jaunos valodas speciālistus. Manā Saules pilsētā tā noteikti būtu.

Veci jaunumi par valūtas pierakstu

Tāda ir tā pieaugušo cilvēku dzīve. Tāpēc es pat nemēģināšu taisnoties, pretējā gadījumā teju visi mani bloga ieraksti sāksies ar žēlabainu “ak vai, cik sen nekas jauns nav stāstīts”. Manam darbam nav ne vainas, bet tas ar kaudzīti piepilda manu dienu no agra rīta līdz pat vēlam vakaram. Un atņem jebkuru vēlmi redzēt kādu monitoru ārpus darbalaika. Drīzāk — nevis vēlmi redzēt, bet vēlmi intensīvi mijiedarboties.

Lai vai kā — valodas lauciņā bija šādi tādi svarīgi jaunumi par valūtas pierakstu latviešu valodā. Tiesa — šo ziņu esmu tik ilgi marinējusi, ka drīzāk jau tie ir “vecumi”.

Līdz šim latviešu valodā nezināmu iemeslu dēļ valūtas simboliskais apzīmējums, kods un saīsinājums tika rakstīts pirms attiecīgā skaitļa, piemēram, Pēteris pavērās savā makā un konstatēja, ka nekā prātīga tur nav — vien USD 3*un LVL 0,05. Šādu šarlatānisku pieeju atbalsta arī Skujiņas kundze, savā apcerējumā par valodu lietišķajos rakstos (20. lpp., ja vēlamies būt precīzi), norādot, ka tā jādara, jo visi tā dara (“.. parasti raksta pirms attiecīgās naudas summas cipariem”). Ne iemesla, ne pamatojuma, tālāk vien norādot, ka lasot gan viss jāgriež kājām gaisā un jālasa tā, kā var izlasīt: 3 ASV dolāri un 5 santīmi.

Pat 20 gadi nepagāja, līdz Valsts valodas centra eksperti pamanīja, ka tā nav vis lāga darīt. To viņi, protams, pamanīja tad, kad aumaļām vien 2013. gada nogalē visi viņiem metās zvanīt, lai noskaidrotu, kā to jauno latviešu naudu dēvēt, kā rakstīt un ko darīt. It kā ar sāpīgo jautājumu par euro, eiro un eiru nebūtu gana, ne vienam vien savajadzējās zināt valūtas koda pierakstu kopā ar summu. Varu derēt, ka ne viens vien censonis nesamierinājās ar atbildi “Rakstām EUR 3, lasām 3 eiro” un pajautāja — kāpēc? Šie kāpēc sasniedza kritisko masu februāra sākumā — nieka pāris mēnešus pēc valūtas maiņas, parādot vēl nepieredzētu ātrumu latviešu valodas problēmu risināšanā. Tika sasaukta ekspertu komisija, kas pēc ilgas galvas kasīšanas un daudziem “jā, tiešām — kāpēc?” nāca pie stringra lēmuma — EUR jāraksta AIZ summas, tāpat arī simboliskais apzīmējums liekams tieši tur, kur tiks izlasīts — AIZ summas.

Lēmums tika publicēts Valsts valodas centra tīmekļa vietnes sadaļā Aktualitātes, kur gozējas joprojām, tā apgrūtinot dzīvi tiem, kam patīk saglabāk svarīgo informāciju grāmatzīmēs — šī sadaļa regulāri (pāris reizes gadā vismaz) tiek papildināta, līdz ar to sākotnēji noskatīto rakstu nostumjot kaut kur tālāk un apgrūtinot tā lietošanu atsaucēm.

Bet prasīgajai publikai ar to nebija gana — VVC tālrunis turpināja dūkt. Šoreiz jautājums bija vēl komplicētāks — ko lai iesāk ar citām valūtām? Eksperti tikai elsa un pūta — atkal jāvīkšās uz sanāksmi, it kā viena reize gadā jau nebūtu pārmēru bieži! Sanāca, elsa, pūta, sprieda, līdz 14. martā nolēma, ka arī ar citām valūtām vajadzētu beigt māžoties un sākt rakstīt tur, kur vajag — aiz summas.

Šis ieteikums ir visnotaļ nopieni ņemams vērā, tādēļ tur, kur ikurāt dzīvība nav apdraudēta, mainot veco kārtību, valūtas pierakstā valūtas kods, simboliskais apzīmējums vai nosaukums ir rakstāms aiz summas ar saistīto atstarpi (Windows vidē var ielikt, lietojot Ctrl+Shift+atstarpes taustiņš vai Alt+0160).

Lai manis teiktais būtu ticamāks, lūk arī saite un citāts.
Tālāk ir citāti no četriem dažādiem ierakstiem, bet, tā kā valsts iestādēm lietošanas ērtums nekad nav bijis prioritāšu sadaļā, norādīt varu tikai vienu saiti. VVC tīmekļa vietnes sadaļa Aktualitātes.

Ieteicamais valūtas pieraksta veids
1) 25,33 EUR (divdesmit pieci eiro un trīsdesmit trīs centi)
2) 25 (divdesmit pieci) eiro
3) 10 € (desmit eiro)

Pēc Latvijas Bankas iniciatīvas 2014. gada 19. februārī notika tikšanās, kurā piedalījās Valsts valodas centra, Finanšu ministrijas, Valsts kancelejas speciālisti un kuras laikā tika noteikts – Eiropas valūtas oficiālais saīsinājums (valūtas kods) EUR kā vēlamais variants turpmāk latviešu valodā rakstāms aiz summas ar saistīto atstarpi.

Piemēram: 25,33 EUR (divdesmit pieci eiro un trīsdesmit trīs centi).

Tādēļ ieteicams turpmāk konsekventi ievērot teksta vienību loģisko secību latviešu valodā un visus valūtas vienību nosaukumus – gan vārdiskos apzīmējumus (lati, dolāri, mārciņas, kronas, jenas, rubļi, eiro, euro u. c.), gan valūtu kodus (LVL, AUD, CAD, NZD, USD, GBP, DKK, NOK, SEK, JPY, RUR, EUR u.c.), gan grafiskos simbolus ($, £, ¥, € u. tml.) – norādīt aiz summas ar saistīto atstarpi.

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2014. gada 12. marta sēdē (prot. Nr. 33, 2. §) vienbalsīgi nolēma atbalstīt ieteikumu turpmāk konsekventi ievērot teksta vienību loģisko secību latviešu valodā un visus valūtas vienību nosaukumus – gan vārdiskos apzīmējumus (lati, dolāri, mārciņas, kronas, jenas, rubļi, eiro, euro u. c.), gan valūtu kodus (LVL, AUD, CAD, NZD, USD, GBP, DKK, NOK, SEK, JPY, RUR, EUR u.c.), gan grafiskos simbolus ($, £, ¥, € u. tml.) – norādīt aiz summas (ar saistīto atstarpi), kā jau minēts iepriekš, proti, Valsts valodas centra 21.02.2014. informācijā "Kā turpmāk pareizi norādīt valūtu kodus?" un 28.01.2014. informācijā "Eiropas vienotā valūta – eiro, euro vai savādāk?". 

____________________________
* nostrīpots, lai netraumētu cilvēkus ar redzes atmiņu

Gan saimniecībā noderēs

Labvakar pa labi, labvakar pa kreisi. Trauki nomazgāti (ja neskaita tos, kas radās pēc mazgāšanas), drēbes vēl kādu brīdi jestri kūļāsies veļas mazgājamajā mašīnā (joprojām neesmu uzzinājusi, vai "veļas mašīna" ir legāls izteikums), paēsts arī tā kā būtu. Vēl tikai sīkumu atvilktne kumodē būtu jāsakārto. Jau sen.

Tas darbs, tas no-rīta-līdz-vakaram darbs... Lieliski, protams, ka tāds ir. Taču ir arī mazāk iepriecinoši aspekti tai pieaugušo cilvēku dzīvei. Reizēm jūtos kā tāda smilga pļavā, kas uz rudens pusi paliek arvien sausāka un sausāka, lai pēcāk iegultu siena šķūnī kopā ar citām sausām smilgām un darītu to, kas jādara. Respektīvi - no manis pamazām pazūd viss sulīgums (tas ir - radošā domāšana, aizraušanās, prieks funktierēt, izdomāt, saveidot un izgudrot). Racionālisms un veselais saprāts pāri visam. Šausmas kaut kādas.

Dienišķā Ikmēneša valodas lietu deva.

Dien dienā dzīvojot starp vārdiem un mēģinot saprast, kas kuram vārdam aiz ādas un vai nav iemaldījies kāds nelūgts viesis visnotaļ pieklājīgā tekstā, nākas visai daudz laika pavadīt, meklējot dažādu vārdu un terminu radurakstus, ja tā var izteikties.

Tad nu nolēmu, ka varētu padalīties ar avotiem, ko ikdienā nākas izmantot, mudinot citus komentāros darīt to pašu, lai nav ritenis no jauna jāizgudro.

Droši vien rakstīšu subjektīvas popularitātes secībā. (Saitēm vajadzētu atvērties jaunā logā.)

LETONIKA
+ Labas vairāku valodu vārdnīcas.
+ Plašs tēmu loks.
+ Norādīti avoti.
- Ierobežots vārdu krājums par specifiskām tēmām.
- Visai lēna.
- Maksas papildpakalpojumi.

TĒZAURS (parasti izmantoju Skaidrojošo vārdnīcu)
+ Visplašākais internetā pieejamais vārdu krājums.
+ Atrodami arī ne literāri vārdi.
+ Vārdiem norādīts funkcionālais paveids (žargonismi, sarunvalodas, nevēlami u.tml.)
- Netiek uzskatīts par 100% uzticamu avotu.

AKADĒMISKĀ TERMINU DATUBĀZE
+ Tiek uzskatīts par ļoti uzticamu avotu.
+ Termini vairākās valodās.
+ Šauru nozaru termini latviešu valodā.
+ Norādītas atsevišķas vārdnīcas, no kurām šķirklis ņemts.
- Varētu būt plašāks vārdu krājums.
- Nav automātiskās līdzīgu vārdformu meklēšanas (tiem, kam līki pirksti un gadās ieklabināt nepareizi).

GOOGLE TRANSLATE (jā, jā, zinu...)
+ Atrod to, ko citi avoti nepiedāvā.
+ Lieliski izmantojams kā sinonīmu krātuve un iedvesmas avots.
+ Meklē un piedāvā arī līdzīgas formas.
- Jebkuri rezultāti jāizskata ārkārtīgi kritiski.
- Nemaz nav uzticams avots.

LATVIEŠU VALODAS AĢENTŪRA
+ Uzticams avots.
+ Aplūkoti dažādi ar valodu saistīti jautājumi.
- Nepārskatāms izkārtojums.
- Ļoti ierobežots informācijas apjoms.

GLOSBE
+ Daudzvalodu tiešsaistes vārdnīca.
+ Piedāvā rezultātus no jau esošiem tulkojumiem.
-  Ierobežots informācijas apjoms.
- Rezultāti jāizvērtē diezgan kritiski, jo nekad nevar zināt, kādos apstākļos radīts teksts, kas izmantots šķirkļu radīšanā.

LATVIETIS.LV
+ Bez maksas tiešsaistē pieejami Kušķa raksti.
+ Pārskatāms izvietojums.
- Kušķis ir Kušķis - ne visi labi domātie ieteikumi tik tiešām ir liekami lietā.

VALODAS KULTŪRA TEORĒTISKĀ SKATĪJUMĀ
+ Intas Freimanes grāmatas fragmenti tiešsaistē.
+ Visnotaļ uzticama informācija par dažādiem valodas jautājumiem.
- Visai neērti pārskatāms izkārtojums.

ETB
+ Visai plaša terminu datubāze.
+ Piedāvā līdzīgus rezultātus.
+ Visnotaļ uzticams avots.

TILDES MAŠĪNTULKOTĀJS
Dīvains un maz uzticams rīks, daudz neatšķiras no Google tulkotāja.

MĪLENBAHS UN ENDZELĪNS
+ Tiešsaistē pieejama prestižākā latviešu valodas vārdnīca.
- Bez maksas pieejami tikai A un Ā šķirkļi.

LETONIKAS TERMINOLOĢIJAS PORTĀLS
+ Pieejama dažādu nozaru terminoloģija.
+ Pārskatāms izkārtojums.
- Visai mazs vārdu krājums katrai no nozarēm.

Tālāk iekopēju gabaliņu no vvk.lv, jo nedaudz slinkums pētīt un pārrakstīt - šos avotus pati neesmu lietojusi.

Latviešu – krievu vārdnīca ar vārdu skaidrojumiem: http://www.liis.lv/latval/vardnica/

Latviešu – angļu vārdnīca: http://dictionary.site.lv/dictionary/

Latviešu – angļu, angļu – latviešu tulkojošā vārdnīca:http://www.ectaco.com/online/diction.php3?lang=17

Latviešu – angļu frazeoloģiskā vārdnīca:http://valoda.ailab.lv/latval/vispareji/frazes/frazesa.htm

Matemātikas un informātikas daudzvalodu tulkojošā vārdnīca: http://www.lanet.lv/miv/

Lauksaimniecības un ekonomikas terminu vārdnīca: http://www.ekona.lv/vardnica.php3

Bioloģijas terminu vārdnīca: http://latvijas.daba.lv/vardnica/

Saīsinājumu vārdnīca: http://priede.bf.lu.lv/gis/VARDNICA.GIS/

Lietvedības terminu vārdnīca: http://valoda.ailab.lv/latval/vispareji/termini.htm

Turpinājums sekos...