Kā es ienīstu angļu valodu...

Šodien projekta glosārijā ieraudzīju, ka 24/7 jātulko kā... 24/7, un tas bija pēdējais piliens. Ko es darīšu? Nu neko, tikai pastāstīšu, kāpēc šāds lokalizējums ir kaitīgs.

Jūs teiksiet – nu kas tur tāds! Kaut kas darbojas 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā. Tas tikai tāds saīsināts pieraksts, visi saprot, ko tas nozīmē. Un es teikšu, ka, pirmkārt, nez vai tiešām visi un vienmēr saprot, un, otrkārt, šādus ciparu ķiņķēziņus var lietot valodās, kurās nevajag galotnes locījumu norādīšanai. Ko redzam, to lasām. Latviešu valoda nav tāda valoda. “Veikals atvērts divdesmit četri septiņi.” Skaisti, nu. Tikai nav skaisti. To nav iespējams normāli izrunāt. Uzrakstīt, protams, var, bet viss rakstītais ir paredzēts lasīšanai. Un to nevar arī normāli izlasīt. Tikai interpretēt galvā simbolu nozīmi.

24/7 ir “diennakts”. Jo – ja kaut kas strādā naktī, tas pilnīgi noteikti strādās arī brīvdienās un svētku dienās. “Diennakts veikals.” Un viss, dzīvojam laimīgi. Nu galīgi nav tā, ka skaitļos ietverta kaut kāda maģiska nozīme, ko par visām varītēm vajadzētu paturēt. Mēs drīkstam lietot to, kas mums der. Kultūras taču arī atšķiras, ja lokalizējam, tad domājam par tiem, kas lokalizēto saturu skatīs.

Ja reiz par kultūrām, tad vēl viena sāpīga lieta ir vārds “fun”, kas slinkiem tulkotājiem un mašīntulkošanas rīkiem allaž pārvēršas par “jautri”. Bet tas nepavisam nav jautri. Viena precīza vārda, kas ietvertu kaut daļu no “fun” nozīmēm, mums nav, bet nevajag arī. Mums ir konteksts. Un konteksts pateiks priekšā, vai tas bija pasākums, kur visi smējās,* vēderus turēdami, vai tomēr vienkārši labi pavadīja laiku. Amerikānis aizies uz zoodārzu un teiks, ka bija “fun”. Viņam tiešām tur bija jautri? Žirafes stāstīja jokus? Lūši uzstājās kā klauni? Vai tomēr vienkārši patīkami pavadīja laiku? Konteksts un sinonīmi lai jūs pavada!

Komplektā pievienošu vēl pāris lietas, kas kaitina manu prātu. Tā sacīt, dalīta bēda – dubultbēda, jo jūs arī sāksiet bēdāties tur, kur agrāk nebēdājāties.

Trešās personas darītājs. Latviešu valodā, ja darītājs nav zināms, mēs izmantojam ciešamo kārtu. Vai arī darāmo, bet darītājs netiek pieminēts nekādā veidā. Angļu valodā mēdz iebāzt trešās personas vietniekvārdu. “They took away my dog.” Ja tekstā nav minēts, kas tie “viņi” varētu būt, tad latviešu valodā nekādiem “viņiem” tur nevajadzētu parādīties. Vai nu ciešamā kārta “suns tika aizvests prom”, vai bez darītāja “manu suni aizveda”. Ja parādās “viņi”, tad ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kas tie “viņi” ir. Tas būtu jauki.

Ko jūs gribētu vai negribētu. Ak, jaunā paaudze, kas nupat jau sāks domāt angliski, es uz jums skatos. Tas neveiklais “you would not want to...” ir ieteikums kaut ko darīt vai nedarīt. Jūs nevarat zināt, ko es gribētu vai negribētu, tāpēc nevajag nodarboties ar pieņēmumiem. Turklāt arī gari un liekvārdīgi. Un neveikli. Un kaitinoši. Man turpināt? Tu negribētu apdedzināt rokas > Sargi rokas / Var apdedzināt rokas. Tu negribētu piededzināt katlu > Nepiededzini katlu / Jāuzmanās no katla piededzināšanas.

Tas īsumā par manām sāpēm. Jā, kļuva nedaudz vieglāk.

*Teorētiski tur komatu nevajag, jo tas ir frazeoloģisms, bija kaut kāds atsevišķs izņēmums. Bet nespēju neielikt.

Atvainojiet, bet par ko mēs te atvainojamies?

Tēma par “atvainojiet” un “atvainojos” manus apziņas horizontus pirmoreiz šķērsoja pirms gadiem, nezinu, padsmit, kad televizora ekrānā kāda skolotāja par kaut ko tika apbalvota un intervijā izskanēja teikums: ““Atvainojiet”, nevis “atvainojos”, un mani skolēni zina, par ko ir stāsts,” (aptuvens atstāstījums, precīzi neatceros). Toreiz vien nodomāju, ka man gan šīs sakrālās zinības ir liegtas, jo es NEZINU. Nospriedu, ka gan jau kāda pūristu pasaules skatījuma atlieka, un dzīvoju tik tālāk.

Pēc tam ar šiem maģiskajiem vārdiņiem ceļi krustojos darbā. Kur viens klients bija cieti noteicis nekad nelietot formu “atvainojamies”, jo viņi nekad ne pie kā nav vainīgi un attiecīgi nav nekādas vajadzības tā atvainoties. Tikai un vienīgi “atvainojiet”. Kāds cits lūdz vienkārši bez tās vainošanās iztikt un lietot vārdu “diemžēl”, kur nu kontekstā tas būtu iederīgi.

Līdz patiesībai šajā jautājumā tā arī nebija sanācis aizrakties, jo nešķita ne pārāk svarīgi, ne aktuāli. Bet nu pēdējās dienās vienā tekstā redzot “atvainojamies” septiņdesmit tūkstošus reižu un tad vēl uzskrienot virsū tviterī, tomēr jāsāk domāt. Labākais laiks, lai tiktu ar šo skaidrībā, bija pirms tiem padsmit gadiem, nākamais labākais laiks ir tagad.

Tātad. Kur ir problēma? Pēc būtības atgriezeniskā forma “atvainojos” nav nekāda atvainošanās. Konservatīvākie valodnieki uzskata, ka tā ir “vainas noņemšana no sevis”, “es at-vainojos”. Vai arī vienkārši uz sevi vērsta darbība, ka “es pašlaik veicu atvainošanās aktu, un man diezgan vienalga, ko otra puse jūt, jo es ar šo no sevis vainu noņemu”. Es te izplūdu, bet nu apmēram tā.

Kurpretim “atvainojiet” ir kā lūgums otrai pusei “noņemt vainu”, nevis pašrocīgi to no sevis nokratīt.

Teiksiet, ka tas viss ir dzīves sīkumi? Es piekritīšu, nekādas baigās nozīmes tam tik tiešām nav. It īpaši tāpēc, ka valodas lietotāji šo šķīrumu starp diviem vārdiem neizjūt un uz labu laimi pamīšus lieto abus vārdus kā vienkāršas formulas (jo kuram gan rūp, vai ne). Un tomēr – ja es kaut ko zinu, tad pēc tam ignorēt ir grūti. Tas ir kā ar bērnībā iekaltiem zababonym (debiliem ticējumiem), kur nedrīkst vienā dvielī rokas slaucīt reizē, dot kaut ko pār slieksni u.tml.

Iedomājieties situāciju. Jūs tešat pa ietvi gaismas ātrumā, uzskrienat virsū kādam nabadziņam. Pasakāt “Oi, es atvainojos!” un diebjat tālāk, jo visa vaina jau ir nokratīta, ko tur vairs. Savukārt “Vai, atvainojiet!” (vismaz manā valodas izjūtā) paredz tomēr sagaidīt kaut kādu reakciju no cietušās puses, ka tā vainas noņemšana ir notikusi.

Savdabīgi, ka šo tēmu neatrodu  nevienā no valodas zinību grāmatām, kas man plauktā diezgan krietnā kaudzē stāv. Viss iepriekš lasāmais ir mana interpretācija par konkrēto tēmu no zināšanu galiņiem, kas sagramstīti šur un tur.

Tēzaurs neko daudz te nepalīdz. Nozīme abiem vārdiem šā kā tā ir ļoti tuva. Un rakšanās pa internetu nekādas skaidrākas atbildes nesniedz. Nedomāju, ka es šo problēmu būtu nosapņojusi. Kaut kur jau tai kājas aug. Bet nu jautājums principā paliek atvērts. Un stāsts jau par to pašu – iepauzēt, pirms ko teikt, un rūpīgi izvēlēties pareizos vārdus īstā vēstījuma nodošanai.