Dievs ar kādu burtu jāraksta?

Īsā atbilde uz virsrakstā redzamo jautājumu — ar kādu burtu vēlaties, ar tādu rakstiet. Galvenais — pamatot sev, kāpēc šāda izvēle ir veikta. Un, ja iespējams, tekstā ievērot konsekvenci, tiesa, ar šo nav tik vienkārši. Tūliņ paskaidrošu.

“Dievs” ir viens no tiem vārdiem, kur sugasvārds sakrīt ar īpašvārdu. Tas nav nekas pārāk neparasts, mums ir visai daudz līdzīgu vārdu:

• Saule/saule — gan debesu spīdeklis, gan arī tās zvaigznes vārds, kas mūsu planētu sistēmas centrā atrodas. Atkarībā no konteksta var rakstīt gan ar lielo burtu, gan ar mazo. Biežāk būs ar mazo.
• Zeme/zeme — gan vienkārši zeme, gan planētas nosaukums. Te arī konteksts diezgan skaidri parādīs, ko un kā vajag.
• Kaimiņš/kaimiņš — gan persona, kas dzīvo blakus, gan arī Artuss Kaimiņš. Nu un atkarībā no tā, par ko tieši ir stāsts, izvēlas lielā burta lietojumu.

Ar “dievu” problēma nedaudz ir semantikā — tā ir pārdabiska augstākā būtne. Un nereti cilvēkiem šķiet, ka šī pārdabiskā augstākā būtne varētu apvainoties, ja kāds nezinītis šo vārdu uzraksta ar mazo burtu. Es gan neviena dieva vārdā runāt nevaru, bet gribētos gan domāt, ka no visiem grēkiem, ar ko cilvēks nodarbojas, šis nu būtu vismazākais.

Tātad. Lielā burta lietošana vai nelietošana ir atkarīga ko konteksta, idejas un jēgas, par ko vispār ir stāsts. Mēģināšu sašķirot.

Daži gadījumi, kad būtu jāraksta ar mazo burtu

• Tas ir ekspresīvs izteiciens, izsaukums, abstrakta emociju izpausme.

Ak dievs, dieviņ tētiņ, te jau dievam jāsmejas.

• Runā vispārīgi par kaut ko, kur dievam ir pakārtota nozīme, tas tiek pieminēts tā, starp citu, tā vietā varētu būt jebkas cits.

Nemuļķojies, dievs visu redz.

• Tiek nosaukti dažādi dievi, kuriem konkrētās reliģijās ir citi vārdi.

Musulmaņu dievs Allāhs, seno latviešu dievs Pērkons, sengrieķu dievi.

• Daudzskaitlī. Tur skaidrs, ka nav domāts kaut kas viens un unikāls, bet gan daudzi, attiecīgi ne-unikāli.

Un tad es dieviem jautāju, par ko man tāda laime!

Situācijas, kuras prasa lielo burtu

• Jūs esat kristiešu mācītājs un rakstāt sprediķi. Kā arī jebkādā ar reliģiju cieši saistītā kontekstā.
• Lūgšanās. Vai sirsnīgos vēlējumos, ja adresāti arī ir kristieši, kur dievam cita vārda nav.
• Kontekstā, kas vēsta par šo vienu konkrēto būtni, nevis abstraktu būtnes ideju.
• Dainās un tautasdziesmās — tur tomēr pasaules ainā bija viens, tiesa, biežāk Dieviņš, ne Dievs. Attiecīgi lielais burts būtu atbilstošāk.
• Ja jūsu teksts ir adresēts kādam, kura dziļākās jūtas tiks aizskartas, redzot mazo burtu.

Es gribēju atrast kādu autoritatīvu avotu par šo tēmu. Neticēsiet, bet tā uz ātru roku neizdevās. Nu tad ar dievpalīgu!

Par mau**m, prostitūtām un ielasmeitām — par Streipu domājot

Vakar vakarā pēc mierīgas pasēdēšanas inteliģentā sabiedrībā atvērtu tviteri... Kā kāds savā tvītā izteicās — vakar tviterī bija viena vienīga mau**ba. Un laikam man kā valodniecei arī būtu kas jāteic.




Video te!

Aptuvenai analīzei vajadzētu vismaz bakalaura darba apjoma pētījumu, jo minētais rupjais vārds nav tikai piecu burtu kombinācija. Tur apakšā krājas gadu simtu gaitā uzslāņota semantika. Un, tā kā valoda ir dzīva un vārdiem nozīmes mainās, pieņemu, ka arī šis gadu gaitā no neitrāla vārda ir kļuvis par rupju, tad par vienkāršrunas vārdu, tad atkal kaut ko ļoti rupju... Viss atkarīgs no sabiedrības vajadzībām un lietojamās leksikas daudzuma.

Neatkarīgi no nācijas inteliģences pakāpes katrā valodā ir lamuvārdi un par rupjiem uzskatīti vārdi un izteicieni. Turklāt — daudz šīs bagātības. Un neba nu tāpēc, ka skaistu vārdu ar skaistām nozīmēm trūktu, bet tāpēc, ka vajag! Es īsti nezinu, vai ir bijuši kādi akadēmiski pētījumi par lamuvārdu nozīmi ikdienas saziņā un to, kāpēc šis leksikas slānis jau krusta karos nav sadedzināts, taču vienu varu teikt droši — šis leksikas slānis nav nekas ārkārtējs un nav arī nekas iznīcināms.

Lai arī lamuvārdi tiek atzīti par rupjiem un intelektuālos kontekstos neiederīgiem, tiem piemīt spēcīga nozīmes konotācija, kas īpašos gadījumos var būt nepieciešama kaut kādu eskalētu jūtu paušanai un kāda noteikta efekta panākšanai. Un tur nevar izlīdzēties ar maijpuķītēm un mākonīšiem.

Atgriežoties pie Streipa. Pirmā doma, kas man ienāca prātā — iespējams, Streips kā ārzemju latvietis nav ielīdis valodā līdz aknām, līdz ar to angliski visnotaļ neitrālo whores iztulkojis kā visnotaļ rupjo ma**as. Tad es padomāju vēlreiz. Redz — prostitūta un ielasmeita nav nekādi slepenie vārdi. Pieņemu, ka tos zina pat svaigi ārzemju latvieši. Bet — kā vienā vārdā iekļaut gan nozīmes būtību, gan dziļu nicinājumu? Ielasmeita ir tik normāls vārds, ka pat es neapvainotos. Prostitūta jau ir konkrētāk, bet kopā ar vārdu suteners vienkārši atgādina kaut kādu nodarbinātības jomu, kas varbūt nav pati cienījamākā, bet nekādas mēmās šausmas arī noteikti nav.

Ikviens, kas kaut reizi dzīvē ir izteicies publiski, zina, cik svarīgi ir turēt taisnu domas kursu un izteikties koncentrēti un par tēmu. Ja reiz cienījamais žurnālists bija sācis savu analoģiju ar pasaulē senāko profesiju, tā bija jānoved līdz skaidram galam, un, ja reiz bija nepieciešams paust koncentrētu nicinājumu, tad spēcīgi leksikas slāņi tam ir lielisks līdzeklis.

Tas ir rupjš vārds. Pilnīgi noteikti, BET — šis vārds latviešiem līdzās bijis jau daudzus gadsimtus, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu paust sakāmo. Nesakiet, ka raidījumā uzzinājāt kaut ko tādu, ko iepriekš nebūtu zinājuši. Jā, piekrītu, par šāda vārda lietošanu varbūt pat varētu izteikt rājienu, bet — ja žurnālists tiek atlaists no darba viena vispārzināma un plaši lietota vārda dēļ, tad, manā izpratnē, tas par ma***ām padara pašus darba devējus.

________
* Runātā tekstā vārds izskan un pazūd, rakstītā — paliek, tāpēc arī zvaigžņotie vārdi.

vārdiem ir nozīme, nozīmei ir vārdi

vienmēr ir tā, ka katrs kaut kas kaut ko nozīmē. ja konkrētāk, kā uzskata viedie valodnieki, valodas zīmei ir divas puses - saturs un forma (jeb materiālā un nemateriālā puse). savā starpā tās saista lērums sarežģītu un nosacītu attieksmju, jo vienai formai var būt vairāki saturi (tie paši homonīmi ir no šīs operas), tāpat arī vienam saturam var būt vairākas formas (absolūto sinonīmu gadījumā kaut vai). bet tas nav tik vienkārši, jo ir arī nozīmes papildkomponenti, kas sevī ietver kaut vai tik neizmērāmu lietu kā sajūtas, vārdu izsakot.

vakar biju ieklīdusi literāri muzikālajā ČēBēKā. manā pasaulē nosaukums "Četri balti krekli" ir kaut kas nedaudz mītisks. tas ir klubs, tā ir dziesma, tas ir Imants Kalniņš, tas ir Māris Čaklais, tas ir Menuets un filma galu galā. tu, cilvēks, skaties uz glīto nosaukumu

un domā savas literāri muzikālās domas. man jau nu ļoti patīk. vismaz patika.

vakar klubā ieraudzīju kaut ko neredzētu - aiz dīdžeja pults pie sienas tiešām bija izkārti krekli. četri. balti. īsti četri balti krekli. vārdu primārais materializējums taustāmā formā. un man nepatika. man tas likās galīgi bērnišķīgi un kluba dziļi filozofiskajai nosaukuma būtībai nepiederīgi. jo tagad, iedomājoties nosaukumu, prātā nāk ne vairs dziesma, bet šis

es svēti ticu, ka tik tēlainus nosaukumus nevajag materializēt, pretējā gadījumā tie kļūst banāli. tāpēc jau nosaukums ir nosaukums.