Kā es ienīstu angļu valodu...

Šodien projekta glosārijā ieraudzīju, ka 24/7 jātulko kā... 24/7, un tas bija pēdējais piliens. Ko es darīšu? Nu neko, tikai pastāstīšu, kāpēc šāds lokalizējums ir kaitīgs.

Jūs teiksiet – nu kas tur tāds! Kaut kas darbojas 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā. Tas tikai tāds saīsināts pieraksts, visi saprot, ko tas nozīmē. Un es teikšu, ka, pirmkārt, nez vai tiešām visi un vienmēr saprot, un, otrkārt, šādus ciparu ķiņķēziņus var lietot valodās, kurās nevajag galotnes locījumu norādīšanai. Ko redzam, to lasām. Latviešu valoda nav tāda valoda. “Veikals atvērts divdesmit četri septiņi.” Skaisti, nu. Tikai nav skaisti. To nav iespējams normāli izrunāt. Uzrakstīt, protams, var, bet viss rakstītais ir paredzēts lasīšanai. Un to nevar arī normāli izlasīt. Tikai interpretēt galvā simbolu nozīmi.

24/7 ir “diennakts”. Jo – ja kaut kas strādā naktī, tas pilnīgi noteikti strādās arī brīvdienās un svētku dienās. “Diennakts veikals.” Un viss, dzīvojam laimīgi. Nu galīgi nav tā, ka skaitļos ietverta kaut kāda maģiska nozīme, ko par visām varītēm vajadzētu paturēt. Mēs drīkstam lietot to, kas mums der. Kultūras taču arī atšķiras, ja lokalizējam, tad domājam par tiem, kas lokalizēto saturu skatīs.

Ja reiz par kultūrām, tad vēl viena sāpīga lieta ir vārds “fun”, kas slinkiem tulkotājiem un mašīntulkošanas rīkiem allaž pārvēršas par “jautri”. Bet tas nepavisam nav jautri. Viena precīza vārda, kas ietvertu kaut daļu no “fun” nozīmēm, mums nav, bet nevajag arī. Mums ir konteksts. Un konteksts pateiks priekšā, vai tas bija pasākums, kur visi smējās,* vēderus turēdami, vai tomēr vienkārši labi pavadīja laiku. Amerikānis aizies uz zoodārzu un teiks, ka bija “fun”. Viņam tiešām tur bija jautri? Žirafes stāstīja jokus? Lūši uzstājās kā klauni? Vai tomēr vienkārši patīkami pavadīja laiku? Konteksts un sinonīmi lai jūs pavada!

Komplektā pievienošu vēl pāris lietas, kas kaitina manu prātu. Tā sacīt, dalīta bēda – dubultbēda, jo jūs arī sāksiet bēdāties tur, kur agrāk nebēdājāties.

Trešās personas darītājs. Latviešu valodā, ja darītājs nav zināms, mēs izmantojam ciešamo kārtu. Vai arī darāmo, bet darītājs netiek pieminēts nekādā veidā. Angļu valodā mēdz iebāzt trešās personas vietniekvārdu. “They took away my dog.” Ja tekstā nav minēts, kas tie “viņi” varētu būt, tad latviešu valodā nekādiem “viņiem” tur nevajadzētu parādīties. Vai nu ciešamā kārta “suns tika aizvests prom”, vai bez darītāja “manu suni aizveda”. Ja parādās “viņi”, tad ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kas tie “viņi” ir. Tas būtu jauki.

Ko jūs gribētu vai negribētu. Ak, jaunā paaudze, kas nupat jau sāks domāt angliski, es uz jums skatos. Tas neveiklais “you would not want to...” ir ieteikums kaut ko darīt vai nedarīt. Jūs nevarat zināt, ko es gribētu vai negribētu, tāpēc nevajag nodarboties ar pieņēmumiem. Turklāt arī gari un liekvārdīgi. Un neveikli. Un kaitinoši. Man turpināt? Tu negribētu apdedzināt rokas > Sargi rokas / Var apdedzināt rokas. Tu negribētu piededzināt katlu > Nepiededzini katlu / Jāuzmanās no katla piededzināšanas.

Tas īsumā par manām sāpēm. Jā, kļuva nedaudz vieglāk.

*Teorētiski tur komatu nevajag, jo tas ir frazeoloģisms, bija kaut kāds atsevišķs izņēmums. Bet nespēju neielikt.

Vai dzīvniekus var adoptēt

Īsā atbilde – nē, nevar.

Iemesls: adoptēt — pieņemt ģimenē (bērnu) ar juridisku aktu radniecības tiesisko attiecību nodibināšanai.

Atlika vien ieminēties tviterī, ka man gauži netīk šī vārda lietošana, ja to attiecina uz dzīvniekiem, un sākās polemika par to, ka angļu valodā taču tā lieto, vārds ir derīgs, pauž atbildību un nepieciešamo rūpības un gādības pakāpi. Un tā tālāk.

Tātad, kas būtu jāņem vērā, spēlējoties ar svešvārdiem un aizgūtiem vārdiem. Tie valodā ir importēti ar kādu noteiktu nolūku – radās vajadzība (tas ir – viena konkrēta nozīme), un kāds izlēma par labu vienam vārdam, kas šo nozīmi varētu precīzi paust, neradot pārpratumus. Lūk, sāka runāt par svešu bērnu pieņemšanu ģimenēs un juridiskajām saistībām, ko tas nes līdzi. Lai viss būtu skaisti, precīzi un nepārprotami (kas svarīgi juridiskās lietās), tika importēts vārds adoptēt, lai šo procesu apzīmētu. Tas ir termins. Un terminiem (atšķirībā no parastiem vārdiem) ir kāda būtiska iezīme – tiem ir viena un tikai viena nozīme. Tieši skaidrības un nepārprotamības labad. Piemēram, asinsvads būs jebkurš asinsvads cilvēka (vai kādas citas dzīvas radības) ķermenī. Bet jūga vēna būs tikai viens konkrēts asinsvads. Vai, piemēram, mētāt bumbu var dažādos veidos, bet dribls ir viens konkrēts veids.

Jā, angļu valodā vārda adoptēt nozīme ir plašāka. Daudz plašāka. Tā var ietvert visu – sākot no bērniem līdz pat dzīvniekiem, romānu pārrakstīšanu un filmas versijām. Par pēdējo latviešu valodā runā, lietojot citu terminu – adaptēt (pielāgot kādām savām vajadzībām).

Vārdu kādā valodā var salīdzināt ar augu. Sākumā tas ir mazs stādiņš, tad iedzīvojas un sāk plesties plašumā, laižot atvases ar jaunām nozīmēm uz visām pusēm. Un tad kādā jaukā dienā latviešu dārznieki izdomāja no angļu dārza savā dārzā pārstādīt adoptēšanas kociņu. Viņi neraka laukā visu milzu krūmu ar visām atvasēm. Viņi paņēma tikai to vienu daļu, kas atbilda vajadzībai. Jā, protams, var jau turpināt analoģiju un sacīt, ka arī latviešu valodā vārds, kas reiz bijis termins ar vienu nozīmi, var sākt plesties plašumā un apaugt ar vairākām nozīmēm. Tā var notikt, bet tas nav īsti labi, jo pēc kāda laika tāpat vajadzēs vārdu tikai ar vienu nozīmi, lai nerastos pārpratumi. Jo īpaši juridiskās lietās.

Atkāpe vēsturē. Reiz universitātē pie valodas kultūras pasniedzējas nodarbības laikā atnāca kāda sieviete. Mēs, studenti, rātni kaut ko rakstījām, kamēr pasniedzēja skaidrojās ar šo sievieti. Izrādās, sievietei bija kaut kādi sarežģījumi ar mantojumu – tur figurēja vārds “atteikties”, ko juristiem būtu labpaticies interpretēt kā “izslēgt no savas un ģimenes realitātes pavisam un uz mūžīgiem laikiem”, savukārt sievietei bija svarīgi pierādīt, ka tā nav vienīgā nozīme un atteikšanās var notikt arī par labu kādam, tas ir “es atsakos no šīs lietas, lai tā tiktu manai meitai”. Mīlenbahā un Endzelīnā šī “par labu” versija bija izskaidrota, un tas jau ir gana nopietns arguments. Liela ķēpa viena nozīmēs izplūduša vārda dēļ.

Ko es ar to visu vēlējos pavēstīt – tas vien, ka kādā svešvalodā vienam vārdam ir vairākas dažādas nozīmes, nenozīmē, ka, šo vārdu ieviešot citā valodā, līdzi nāks arī visa nozīmju bagāža. Tā tas nenotiek. Un tas arī nav vajadzīgs. Ņemiet vērā, ka angliski dzīvnieku īpašnieki sevi arī mēdz dēvēt par māmiņām un papucīšiem, un tas, manuprāt, ārkārtīgi degradē vecāku lomu. Nevar cilvēkbērnam būt tāds pats tētis kā sunim.

Ir gana daudz labu vārdu, ko var lietot, lai pastāstītu, ka saimnieki savā dzīvē taisās ieviest mājdzīvnieku – pieņemt, paņemt, ieviest, iemitināt. Tviterī pat izskanēja versijas “iemājināt” un “iesaimēt”. Dzīvnieks ir dzīvnieks. Viņam būs saimnieks (vārds, kas lieliski paskaidro gaidāmās attiecības – saimnieks ir tas, kurš uzņemas visu atbildību) vai īpašnieks. Un ar to pilnīgi pietiek.

Nevajag nonivelēt cilvēku savstarpējās attiecības. Par dzīvnieku pieņemšanu runā daudz biežāk nekā par bērnu. Un man nav grūti iztēloties divu bērnu ģimenē vecāku sarunu par to, vai būtu iespēja adoptēt trešo mazuli, un kāds no esošajiem bērniem ievaicājas: “Tāpat kā suni?”

Kur lai liek komatus ap “piemēram”

Šis būs stāsts par apstākļa vārdu “piemēram”, kas netiek locīts un stīvs kā sētas miets stāv iemiets teikumā.

Īsā atbilde. Abpus vārdam “piemēram” un vēl aiz paša piemēra teksta allažiņ liek komatus.

Garā atbilde. Vārds “piemēram” ir iespraudums. Vai precīzāk — garāka paskaidrojoša iesprauduma ievadītājvārds. Bet iespraudums ir vesels vienums, kas iesprausts veselā teikumā.

Neliela liriska atkāpe par iespraudumiem. Ir kādreiz gadījies ēst apelsīnu? Dažiem apelsīniem no viena gala ir tāds “vēl viens apelsīns”, kuru itin mierīgi var izņemt no sākotnējā apelsīna, netraumējot ne vienu, ne otru. Lūk, uz teikumiem ar iespraudumiem vajadzētu lūkoties kā uz šādiem dubultiem apelsīniem — tas mazais apelsīns tur ir, viņam pat ir sava vietiņa, bet bez tā mierīgi arī var iztikt, jo, kā rāda pieredze, neko diži gards tas nav. Lūk — ja, raugoties pēc nozīmes, iespraudumu var izpogāt ārā no teikuma, bet teikums jēgu saglabā, tad, visticamāk, mums ir darīšana ar iespraudumu, kas no abām pusēm būs jāatdala ar komatiem.

Tādi ir arī iespraudumi ar “piemēram”. Kaut gan, turpinot analoģiju ar apelsīnu, iespraudumos ar “piemēram” ir apelsīns apelsīnā apelsīnā (pārfrāzējot slaveno, bet absolūti bezjēdzīgo spārnoto teicienu: “Roze ir roze ir roze.”)

Pats “piemēram” ir pavisam parasts apstākļa vārds. Un šim vārdam šādā formā ir tikai viena nozīme — to lieto, lai norādītu, ka tekstā ir iekļauts piemērs. Gaužām vienkārši, ja jūs jautātu man.

Vārdu "piemēram" tekstā var iespraust divējādi — vai nu kopā ar garāku iespraudumu, kurā tiešām kā vezumiņā rātni ir sakrāmēti piemēri, vai arī — vienu pašu pliku, ja stilistiskos nolūkos nepieciešams norādīt, ka visa turpmākā teikuma daļa ir viens liels piemērs.

Un tālāk — daži piemēri!

Alvilam vēlējās iegādāties mājdzīvnieku, piemēram, mazu sunīti, ar kuru dalīt dienišķās rūpes un priekus. Viņš apmācītu savu sunīti dažādās prasmēs tā, ka mazais zvēriņš, piemēram, spētu uzlidot koka galotnē un nonest Alvilam sarkano vārnu. Protams, sarkanā vārna bija vēl viens Alvila fantāzijas auglis, tāpat kā, piemēram, mazais sunītis, silta vasara un algas pielikums. Alvilam piederēja dažādas lietas, piemēram, krūze, kauss un zābaku pāris, kuras viņš dien dienā aplūkoja ar apcerīgu sejas izteiksmi.

Tātad — ja gadās uzskriet virsū vārdam “piemēram”, tas vienmēr (vienmēr!) jāatdala ar diviem glītiem komatiem, katru rātni liekot no savas puses, kā arī — jāpalūko, vai tiešām ir minēti kādi piemēri. Ja ir, tad arī aiz visas piemēru virknes jāieliek vēl viens komats. Ja īsti neizskatās, ka tur būtu kādi konkrēti piemēri minēti, tad jāpalūko no otras puses — vai vārds “piemēram” nav iesprausts tāpat vien, lai paustu nelielu nenoteiktību.

Ziemas darbi un “tāpat kā”

Draugi, pabeidziet remontu manā vietā. Man jau apnika. Putekļi, nekārtība un ciešanas. Tas nebūt nenāk par labu iedvesmai un emuāra rakstīšanai. No otras puses — tas haoss ir lielisks universāls attaisnojums jebkam — jāsatiek radi? Nevar — remonts! Jāraksta blogs? Remonts! Jāuzņem ciemiņi? Kādi vēl ciemiņi — remonts! Un tā tālāk.

Par labajām ziņām — apsveicu visus ar sniega kupenām, kas veltin novēlās un visu maigi sapakoja (visu, izņemot tos nedaudzos kokus, kas šādu laimi nespēja panest un kapitulēja, eleganti izguļoties uz ceļa braucamās daļas). Izejot ārā, es spiedzu aiz sajūsmas. Spiedzu, lēkāju un tad vēl nedaudz spiedzu. Ārkārtīgi skaisti. Un nevajag man te stāstīt, ka sniegs nav nekas jauns un ir katru gadu. Šitāds sniegs bieži vis negadās! Jo īpaši — kā pirmais (nopietnais) sniegs!

Par valodas lietām tātad beidzot. Ir kāda lieliska lietiņa, ko jau pāris mēnešus taisos pastāstīt, bet kā nesanāk, tā nesanāk (remonts!).

Bija man reiz ciešanu pilnas pārdomas par to, kā īsti saprast, kad “tāpat kā” ir jākomato. Un kad nav jākomato. Un kad var būt abējādi. Te nāca talkā tviterpalīgs @AldisLauzis un noklāja acu priekšā šādu piemēru: Anna rīkojas tāpat kā Ieva; Anna rīkojas, tāpat kā Ieva. Šajā īsajā piemērā skaidras top daudzas lietas. Pirmā un galvenā — komata būšana vai nebūšana pirmām kārtām ir atkarīga no tā, ko autors mēģina pateikt. Otrā — ka komats šķir nozīmi. Tādad — ja ir kaut kādu salīdzināmu reāliju vienādība, tad komatu neliek (tāpat kā pirms salīdzinājuma saikļa “kā”). Un te saprot, ka “tāpat kā” ir kā vienādības zīme. Neliekot komatu — Annas rīcība ir vienāda ar Ievas rīcību. Ieliekot komatu, nozīme mainās — tas ir iespraudums, kurā ir pausts kāds secinājums, bez kura varbūt arī varētu iztikt. Ieliekot komatu — nozīme ir, ka arī Anna rīkojas, bet pirms tam “rīkojusies” ir Ieva.

Vēl kāds piemērs, ar ko es pati sāku domāt — tālrunis tāpat kā dators ir ierīce. Ja komatu nav, tad sanāks, ka veids, kādā telefons ir ierīce, ir tāds pats kā veids, kādā dators ir ierīce (...jēgas laikam maz...). Pārkārtojot vārdus: tālrunis ir ierīce tāpāt kā [tādā pašā veidā kā] dators. Ja komatus ieliek: tālrunis, tāpat kā dators, ir ierīce — nozīme — tālrunis ir ierīce, un arī dators ir ierīce.

Tātad — ja ir kaut kādas reālijas, starp kurām liekama vienādības zīme, tad komatu nav. Ja tiek izdarīts secinājums (aizkadra balss, kas visu zina) par kaut kā būšanu tā vai citādi, tad komatus liek.

Pavēles izteiksme īstenības izteiksmei nepavēlēs!

Ļaujiet man jums sacīt īsi — īsi!

Tātad — darbības vārdu izteiksmes. Precīzāk — šodien stāsts par tādām otrās personas daudzskaitļa formām kā varat/variet, gribat/gribiet, ēdat/ēdiet utt. Kura no šīm formām ir pareiza? 10 punkti Grifindoram un tam, kurš apgalvo, ka abas formas ir pareizas. BET — tikai īstajā vietā un pareizajā kontekstā. Par pavēles formu varētu pastāstīt daudz un detalizēti, bet ikdienā jauktas tiek tieši otrās personas daudzskaitļa formas, tāpēc tieši par tām arī stāsts. Valodnieciskāka informācija atrodama Letonikā.

Varat, gribat, ēdat: īstenības izteksme raksturo situāciju kā apgalvojuma teikums, konstatē faktu. Īstenības izteiksmei viss ir skaidrs.

Savukār variet, gribiet un ēdiet ir pavēles izteiksmē. Tā ir pavēle, rosinājums. Darbība, kuras vēl nav, bet kurai vajadzētu būt (vismaz runātājs tā gribētu).

Piemēram: Karalis ienāca stallī, pārlaida skatienu apseglotajiem zirgiem un secināja: "Tātad tomēr dodaties ceļā." Tad karalis izgāja sētā, pamanīja trīs nastu nesējus un uzsauca: "Ko jūs vēl gaidāt? Dodieties ceļā!" Barotājs, kas mūžam vilkās karalim nopakaļ, piedāvāja cukurotas mandeles: "Karali, jūs taču gribat ēst! Nē? Nu tad gribiet!" viņš pavēlēja.

Ja ikdienā gadās sastapt kādu šaubīgu vārdu un īsti nav skaidrs, vai forma ir pareiza (parasti īstenības izteiksmes vietā kļūdaini tiek lietota pavēles izteksme), varat mēģināt pārbaudīt — pārbaudiet, vai ar vārdu var pavēlēt vai rosināt. Ja var, tad šis vārds neder frāzēs, kurās nekādas pavēles vai rosinājuma nav.

Piemēram. Ko darīt ar vārdu variet? Vai ar to var pavēlēt? Karalis uzkāpa tribīnē un uzrunāja tautu: "Variet! Atrodiet sevī spēku un variet!" Var redzēt, ka izsaukuma zīme šim vārdam piestāv. Vārdam varat turpretī nepiestāv. "Varat..." rezignēti novilka karalis. "Varat tagad tās savas mandeles izbarot cūkām..." Pirmajā gadījumā ir rosinājums, pamudinājums, uzruna tautai, otrajā gadījumā — vairāk fakta konstatācija, ka pavārs var izbarot.

Labi, šis varbūt nebija veiksmīgākais piemērs. Pamēģināsim citu.
Karalis piegāja pie bruņinieka un ar dīvainu spīdumu acīs pavēlēja: "Kasiet, kasiet manu muguru! Kasiet cik jaudas! Man tā niez, ka acīs kož!" Un bruņinieks kasīja. Pēc brīža karalis neizpratnē jautāja: "Es atvainojos, bet ko tieši jūs tur kasāt? Es teicu muguru, bet jūs kasāt nu jau nepiedienīgi zemu!"

Vai arī: Rociet! Rociet tā, it kā citas dzīves nebūtu! Tātad jau rokat, ja? Tā, jūs zīmējat krokodilu?! Bet es taču skaidri un gaiši sacīju: "Zīmējiet šo kailo ezi!"

Un te maza tabuliņa tiem, kam patīk mazas tabuliņas.

	ĪSTENĪBAS IZTEKSME		PAVĒLES IZTEIKSME
	Darāmā kārta		Darāmā kārta
	Viensk.	Daudzsk.	Viensk.	Daudzsk.
1.	nirstu, lasu	nirstam, lasām	–	nirsim! lasīsim! (nirstam! lasām!)
2.	nirsti, lasi	nirstat, lasāt	nirsti! lasi!	nirstiet! lasiet!
3.	nirst, lasa	nirst, lasa	lai nirst! lai lasa!	lai nirst! lai lasa!

Un te saites tiem, kam patīk saites:
īstenības izteiksme
pavēles izteiksme
vēl viena pavēles izteiksme

Pārdomas par terminoloģiju

Nedaudz pārdomu par terminoloģiju.

Noteikti ikviens ir pamanījis, ka dators un internets ar gadiem kļūst arvien draudzīgāks dažādām valodām un nāk pie lietotājiem viņu dzimtajā mēlē (it kā). Tāpat visi zina, ka ikviena informātikas pasniedzēja iecienītākās vaimanas ir par to, cik latviešu valodas terminoloģija ir dīvaina, nederīga un visādi citādi dzīvi apgrūtinoša.

Ja arī Tev, dārgo lasītāj, šķiet, ka latviskotāji savā centībā ir pārcentušies, lasi tālāk un domā līdzi (kaut nedaudz).

Mēs, cilvēki, divu triju gadu vecumā kā sākam runāt, tā arī turpinām bez mitas līdz sirmam vecumam. Valoda ir visur — plašsaziņas līdzekļi, apkārtējie cilvēki, literatūra, internets... pat domājam mēs kādā valodā! Lietojam valodu un lietojam valodas vārdus. Vienu pēc otra, citu pēc cita. Un dažādās nozīmēs atkarībā no konteksta.

Un te nu sākas grūtības — jo biežāk tiek lietots kāds vārds, jo vairāk nozīmju tam laika gaitā izveidojas. Piemēram, ja es teikšu sieriņš. Kas tas ir? Ja nav konteksta, tas var būt diezgan daudz kas — veca zeķe, biezpiena sieriņš, mazs siera gabaliņš, vienkārši mīļākais siers, pat vārgulis (kā to piedāvā tezaurs). Šādiem vārdiem ir nepieciešams konteksts, lai tiem vispār būtu kāda saturu nesoša jēga.

Bet kā ir ar terminiem? Ja es, piemēram, teikšu tastatūra. Kādi varianti zibēs acu priekšā? Citam melna, citam balta, citam bezvadu, citam ergonomiskā, bet lielos vilcienos — visiem viena — Datora ievadierīce, ko izmanto, lai ar noteiktā veidā izvietotu taustiņu palīdzību ievadītu datorā programmas un datus, kā arī veiktu noteiktas datora vadības funkcijas.

Lūk, tā tad arī ir terminu svētākā misija, augstākais uzdevums un funkcija — būt viennozīmīgiem, nepārprotamiem un no konteksta neatkarīgiem. (Vārds vai vārdu savienojums, kas apzīmē noteiktu jēdzienu (piemēram, kādā zinātnes, tehnikas, mākslas nozarē) un kam ir specializēta nozīme, lietošanas joma.)

Par terminiem īsti nevar izmantot ikdienas vārdus, jo tie var radīt pārpratumus, kā arī — ir atkarīgi no konteksta. Tāpat ikdienas valodā nav tik specifisku vārdu.

 

 

Un nu atpakaļ pie IT terminiem. Tātad — kas tiem latviešu valodā vainas? Kāpēc nav tik lielisku terminu kā angļu valodā, kur visu var vienkārši saprast? Pie visa vainīgi ieradumi. Angļu valoda, lai arī cik labi to prastu, ir un paliek svešvaloda tiem, kam cita valoda ir dzimtā. Līdz ar to arī visas tūkstoš ikdienas vārdu nozīmes līdz cittautiešiem nenonāk — nonāk tikai viena vai, augstākais, pāris, kas rada iespaidu, ka angliski visu var pateikt vienkārši, bet latviski jālien caur... nu, jūs zināt, kurieni.

 

Patiesībā angļu valoda ir viena liela miskaste, kur kaklu var nolauzt ne vienu vien reizi, ja mēģina kaut kam nopietnākam izburties cauri. Puse vārdu var būt jebkurā vārdšķirā, bet otra puse — nozīmē vismaz 10 radikāli dažādas lietas vienlaikus. Turklāt — angļu valodas lietotāju ir daudz un viņi ir slinki, līdz ar to — izvēlas vienkāršākos variantus.

 

Patiesībā viss ir skaisti vien tad, ja tiek piedāvāts konkrēts vārds ar konkrētu nozīmi. Tikko sākas kaut kādi frazioloģismi, oksimoroni un tēlaini izteikumi ārpus konteksta, tā saprast grūti ir visiem. Un vēl tā viņu tieksme visu apīsināt...

 

Jāņem vērā arī vēl kāda nianse — jaunas reālijas prasa jaunus apzīmējumus. Un ko darīt, ja tāda vārda nemaz nav? Tie paši touchscreen phones — labi, ir skārienjutīgie telefoni. Bet tik pat labi varēja būt arī glāstāmie telefoni — nekā tāda arāju tautai taču senāk nebija. Un kaut kā jau tas jaunais jānosauc, lai nesajauktu ar arklu, parasto telefonu vai teļu.

 

Padomājiet — mēs redzam uzrakstu cookies disabled un saprotam, ka kukiji ir diseibloti. Kāpēc gan lai kāds gribētu sacīt sīkfaili ir atspējoti? Vai arī link shared with contact — links nošērots ar kontaktu, kāds tur vēl saite ir kopīgota ar kontaktpersonu.

 

Bet būtībā te paši valodas lietotāji dara to pašu, ko terminologi — mēģina atrast terminus, kam būtu viena konkrēta nozīme, ko varētu vienkārši lietot. Tiesa — vienkāršie valodas lietotāji to dara visnotaļ brutāli — paņem gatavu citvalodas vārdu, ko fonētiski pielāgo savai valodai, vai arī darina kalku (iztulko vārdu un tulkojumam piešķir nepieciešamo nozīmi — cookie = cepums, mouse = pele u.tml.).

 

Terminologi cenšas darboties smalkāk — atrast (vai radīt) tādu vārdu, kam būtu ne tikai visas termina pazīmes, bet arī atbilstoša morfoloģiskā uzbūve, kas pati spētu pateikt priekšā, ar ko tad īsti ir darīšana. Tas pats cookie — termins sīkfails, manuprāt, ir visnotaļ izdevies — sīks un fails — vismaz aptuvena nojausma, par ko ir stāsts, rodas. Varētu jau arī teikt cepums, bet neko vairāk šis vārds nespētu pavēstīt. Tāpat arī mana senā sāpe — termināls un terminālis — šķiet, tikai filologi spēj saprast, ka pirmais ir īpašības vārds, bet otrais — lietvārds. Kaut gan šķiet tik vienkārši — kāds? — termināls (tāpat kā brutāls, fatāls, nazāls...), kas? — terminālis (tāpat kā kauslis, dokeris, nāsenis...).

 

Var jau sacīt — kāpēc neizgudrot pavisam jaunus vārdus? Varēt jau droši vien varētu, bet kurš tos visus jaunos vārdus gribētu mācīties? Tādi morfoloģiski darināti termini tādi pa pusei jauni vien ir, jo atsevišķas sastāvdaļas jau ir dzirdētas un kādas asociācijas tomēr raisa. Protams, tiem, kam no bērna kājas dators vien angliski runājis, būtu vienkāršāk saprast, ja settings būtu setingi, nevis iestatījumi, ja tools būtu tūļi, nevis rīkkopa, ja visu varētu dovnloudot, nevis lejupielādēt.

 

Latviešu valoda tomēr ir gana dzīva un gana liela, lai lietotāji censtos attīstīt terminoloģiju latviski (un piedevām tā tiktu lietota), tādēļ mans ieteikums — nākamreiz, kad gribēsies gānīties par to, ka saprast grūti, pirmkārt, doties meklēt skaidrojumu tezaurā vai akadTerm, kā arī — pacensties kaut nedaudz novērtēt terminologu veikumu un izvēlēto vārdu — varbūt tas ir vienkārši neierasts, nevis galīgas auzas.

 

Un nē, šī nebija slavas dziesma terminologiem un terminoloģijai, šis bija vienkārši skats no malas — no filologa alas.

Divu prievārdu gadījumi

Reizēm dzīve, kas jau tā ir piņķerīga padarīšana, ņem un piedāvā izvēli, piemēram - ejot uz kādu pasākumu, var ņemt vai neņemt vīru līdzi. Izvēle ir laba lieta, tikai kā to labāk pierakstīt ielūgumā - "ierasties ar vai bez vīra"? Kaut kā šķībi izklausās, jo nevar saprast, ko ar ko tur vajadzētu saskaņot.

Te talkā nāk Skujiņas kundze, kas maigā balsī melns uz balta 84. lpp. pakrata pirkstu un pamāca, ka nevar rakstīt blakus divus prievārdus, ja katrs no tiem prasa citu locījumu (ierasties ar vīru vai bez vīra). Lai izvairītos no pārmērīgas atkārtošanās, var izteikties šādi: ierasties ar vīru vai bez tā. Izņēmums varētu būt daudzskaitlis, jo tur formas ir vienādas - ierasties ar vai bez bērniem. Kaut gan - varbūt labāk no tādām konstrukcijām atradināties pavisam, lai vēlāk nav jādomā - kā tur kas lokās.

Piemēri: Mudīte gribēja iet uz naktsklubu un nu domāja - iet ar vīru vai bez tā. Par to, iet ar vai bez bērniem, jautājumi neradās.

Nevajadzētu blakus lietot arī citus prievārdus, piemēram, ar no - Juris mēģināja nosist mušu ar no plaukta paņemtu avīzi, labāk būtu - Juris mēģināja nosist mušu ar avīzi, kas paņemta no plaukta.

Vienīgais gadījums, kad prievārdu lietošana blakus nav noziegums pret gramatiku, ir tajās reizēs, kad prievārdi piesaista vārdus vienā locījumā, piemēram, pirms un pēc - abi piesaista lietvārdu ģenitīvā, tāpēc tos var lietot blakus, piemēram, Mudīte apsolīja Jurim desmitos vakarā atļaut palūrēt pa savu logu, pirms un pēc norunātā laika aizkari būs ciet.

Kas ir un kas nav "praktiski"

Šis gan ir visai bieži cilāts un vētīts valodas kultūras jautājums, bet, kā zināms, atkārtošana ir zināšanu māte (un stostīšanās māsa).

Kāda vaina vārdam praktiski? Nekāda, ja vien vārds ir savā vietā un lietots ar nozīmi:
1) saistīts ar praksi - Cilvēka praktiskā darbība;
2) saistīts ar zināšanu vai iemaņu nostiprināšanu praksē - Studentu praktiskie darbi;
3) lietderīgs, ērti lietojams - Praktiska metode;
4) saimniecisks, labi risina sadzīves jautājumus - Praktiska saimniece.
Šī bija saīsinātā versija LVV šķirklim praktisks, praktiski.

Tik tālu dzīve ir viena vienīga puķu pļava. Nātres un kārkli parādās tad, ja kāds mēģina uzstīvēt vārdam praktiski nozīmi gandrīz, aptuveni un to arī lietot teikumā. Mazākā bēda būtu tā, ka tāds lietojums ir ievazāts no krievu valodas, lielākā bēda ir tur, ka zūd izteiksmes skaidrība un saprotamība. Piemēram, pasakiet man, lūdzu, kā būtu jāsaprot tālāk minētajos teikumos paustā doma:

Juris ar savu veco divriteni praktiski ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs. 
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir praktiski sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā praktiski par pieciem kilogramiem.

Tā varētu turpināt ilgi un dikti, bet, par šiem piemēriem runājot, kā tad īsti bija - ieskrēja Juris tajās durvīs vai neieskrēja? Bija sausā vai nebija? Pieņēmās svarā par tiem pieciem kilogramiem vai nepieņēmās?

Salīdzinājumam piedāvāju versijas, kur vārds praktiski ir izravēts un vietā iedēstīts kāds precīzāks vārds.

Juris ar savu veco divriteni gandrīz ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs.
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir teju sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā turpat par pieciem kilogramiem.

Īsais kopsavilkums - latviešu valodā netrūkst dažādu aptuvenības pakāpes nozīmes vārdu, tos arī vajadzētu lietot, jo - tā ir ne tikai latviskāk, bet arī daudz saprotamāk: praktiski, aptuveni, gandrīz, teju, tikpat kā, tepat, turpat, tikko, tik tikko, teju teju, bezmaz (sarunvalodas vārds).

Nosaukumi, personvārdi un dusmīte

!!! Brīdinājums uz valodu pasistiem cilvēkiem ar vājiem nerviem - turpmākais teksts ir ieturēts emocionālos toņos un var saturēt literārai un koptai valodai neatbilstošas vienības!


Dusmīte manī mīt jau kādu laiciņu - te noplok, te uzplaiksna. Tēma - sena kā pasaule - personvārdi un uzņēmumu nosaukumi. Galvenokārt jau tie otrie.

Nu padomāsim, mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, kad informācijas ir bezgala daudz un vēl vairāk, kad uzņēmumu ir tik, ka ne saskaitīt, ne apzināt, un kad ziņas traucas kā vējš, raugot paspēt aktualitātes pīķī.

Un kas notiek? Tā vietā, lai pielāgotos straujajam dzīves ritmam, informācijas pārbagātībai un atvieglotu dzīvi sev un citiem, izvēloties vienkārši lietojamus un nepārprotamus uzņēmumu nosaukumus, uzņēmēji iet pretējo ceļu - spīd ar savām jaunrades spējām un oriģinālautoru dotumiem, radot ko tādu, ka katram normālam redaktoram noteikti gribas tiem uzņēmējiem sadot pa muti. Vai rokām. Vai abiem.

Tad nu par ciešanām pēc kārtas.

Sāpe Nr. 1 - loģiski neizdomājami uzņēmumu nosaukumi. Lūk, atnāk pie manis kolēģis un saka, ka jāizlabo "K-Rauta" uz "K-rauta", jo tā būs pareizi. Un tagad kāds man pasakiet - kā to normāli var zināt, m? Kā? Jo "Lursoftā", kur es mēdzu palīdzību meklēt gadījumos, kad skaidrības maz un vēl mazāk, ir vēl cita versija - "K rauta". Un šis vēl nav tas traģiskākais piemērs. "airBaltic" ir milzu uzņēmums, pie tā apmēram būtu pierasts, kaut gan arī - ja neviens nepateiks, ka pareizi ir šitā, tad var palikt nezinot (turklāt - pilnais nosaukums ir "Air Baltics Corporation" kaut kāds). Vai arī vēl kāds brīnums - "kim?". Kādos kafijas biezumos ir jāskatās, lai saprastu, kā to pareizi uzrakstīt un ko tas nozīmē? Tas esot saīsinājums no "Kas ir māksla?". Bet tādā gadījumā pareizi (nu - pēc pieņemtā latviešu valodā, kas kalpo tam, lai izskaustu no dzīves neskaidrības) būtu KIM? (par to jautājuma zīmi īsti nezinu, bet varbūt arī varētu atstāt, kaut gan var radīt pārpratumus ar teikuma beigām). Šo vaimanāšanu varētu turpināt bez gala. Es saprotu, ka visiem gribas būt oriģināliem un atmiņā paliekošiem, bet, manuprāt, atmiņā labāk paliek tas, ko var saprast, izrunāt un pareizi pierakstīt.

Sāpe Nr. 2 - nepareizi uzņēmumu nosaukumi. Jep, taisni tā, jo mēdz būt arī tādi. Parasti, ieraugot kaut ko pēdiņās, mēdzu uzmest aci, vai tur nav kāda kļūda ieviesusies, bet gadījumos, kad kļūda ir, nākamais solis ir nevis labot, bet gan doties uz "Lursoft", lai apskatītos, ka tas uzņēmums ir reģistrēts, jo var gadīties, ka reģistrēts ir ar visu kļūdu. Tipiskākais piemērs - "Ventspils naftas termināls". Ja zinātu, kurš to "terminālu" tur ir ielicis, aizietu un nosodoši paskatītos. Ļoti nosodoši. Termināls ir īpašības vārds, tāpat kā, piemēram, anāls banāls vai brūns, vai  optionāls. Lietvārds, kuram tur vajadzētu atrasties, ir terminālis, tāpat kā ir skaidrs, ka brūns zirgs var būt brūnis. Kur cilvēki skatījās, kad to nosaukumu reģistrēja?! Un vēl ir daudz jo daudz šādu brīnumu... Šī varētu būt laba tēma kādam konferences referātam - nepareizie uzņēmumu nosaukumi!

Sāpe Nr. 3 - Latvijas uzņēmumu nelatviskie nosaukumi. Saprotu, ka te tiek mērķēts uz starptautisku darbību, tāpat, kā, piemēram, mazi blogerīši sāk rakstīt blogus vai tvītot angliski, jo tur lielāks tirgus un nu tik visi viņus lasīs. Un tā - acīm noglāstot veikalu un citu iestāžu nosaukumus kaut vai tajā pašā Čaka ielā, acis ne reizi vien sametas pie nosaukumiem, kas galīgi nerada priekšstatu par valsti, kurā iestādījums atrodas. Visiem "starptautiski domājošajiem" varu ieteikt vienkāršu lietu - izvēlēties skanīgu uzņēmuma nosaukumu no senaizmirsto latviešu valodas vārdu pūra, raugot, lai tas būtu skanīgs, viegli izrunājams un bez diakritiskajām zīmēm. Ja vēl paveiktos atrast skaistu vārdu, kas atbilst nozarei, tad būtu laime pilnīga. Un tā vietā, lai līstu angliski saprotošajiem rietumiem tur, kur viens mīkstums sadalās divos, labāk būtu skaidrot, ko konkrētais labi skanošais vārds latviski nozīmē  un cik labi tas sasaucas ar nozari. Man šķiet, "Stenders" nenožēlo, ka nenosaucās par, teiksim, "Marco Ysterox". Par latvisku leksiku runājot - es šonedēļ gandrīz palecos aiz sajūsmas krēslā, ziņās lasot par leknu labību un kādu nelieti, kas slamstījās gar ēku.

Te iedvesmai variācija par tēmu, šķirstot Latviešu valodas vēsturisko vārdnīcu: kāzu salons "Abidivi", maiznīca "Abra", īpašo zālīšu veikals "Magone", spēka sporta piederumu veikals "Milna" u.tml.

Augusta "Deko" kā reize kafejnīcas "Maize" īpašniece saka to, ko es te gribēju pateikt: Itālijā ir vienkārši: ja tirgo pienu, tad veikals saucas "Piens". Ja tas ir restorāns, tad nesarežģījot - "Pipars" vai "Tomāts". Mums laikam gribas izcelties, būt stilīgiem, asprātīgiem. Cilvēki vienkārši ir kompleksaināki, tāpēc gribas ieviest kombinācijas, svešvārdus, kas it kā skan gudrāk.

Sāpe Nr. 4 - personvārdi. Es saprotu, ka cilvēkam, kādu nu vārdu vecāki iedevuši, ar tādu jādzīvo. Bet vecāki - nu kur prāts likt bērniem vārdus, kas no kāda labi zināma vārda atšķiras tikai ar vienu skaņu?! Es katrreiz saraujos, redzot tekstā Einaru Repši vai Gundaru Āboliņu, jo pārliecības par to, vai pareizi gadījumā nebūtu "Einārs" un "Guntars", man nav. Un kāda dzīve gan ir mazajam cilvēkam, ja visiem jāskaidro: Nē, es neesmu Anna, es esmu Ana," vai "jā, Kristīne, tikai ar īso "i". Es saprotu, ka aiz cieņas pret cilvēku var iemācīties viņa vārdu, BET - ja to cilvēku ir tik daudz, tie "iemācīšanās" resursi ir ierobežoti...

Nu kaut kā tā es domāju.

Svinēšana un atzīmēšana

Kā tik tajā rudenī nav — visvisādi brīnišķīgi svētki — Mārtiņdiena, Lāčplēša diena, 18. novembris, Andreja diena un kas tik vēl ne.

Zinu, ka latvieši ir īgna un depresīva kapu tauta, kam atceres dienas ir sirdij tuvākas nekā svētki, bet, neraugoties uz to, būtu lieliski atcerēties, ka svētkus svin. Tāpat arī dažādas dienas svin, nevis atzīmē. Protams, var jau būt, ka ir cilvēki, kas neko nesvin, tikai atzīmē — pieiet pie kalendāra, apvelk pelēku rimbuli ap Mārtiņdienu, un tādējādi Mārtiņdiena ir atzīmēta, bet tie droši vien ir atsevišķi gadījumi. Pārējie dzīvespriecīgie svētku mīļotāji svin.

Vienīgais izņēmums, kad varētu par kādu dienu teikt atzīmē, ir dažādu sērgu dienas. Pasaules iesnu un klepus dienu nez vai izdosies nosvinēt.

Tiesa, šis ir tikai ieteikums, nevis akmenī kalts likums, jo arī Latviešu valodas vārdnīcā (tajā, kas sarkana) svinēt ir vārda atzīmēt trešā nozīme. Tāpat arī sinonīmu vārdnīcā vārdam svinēt ir tikai trīs legāli sinonīmi, no kuriem trešais ir sarunvalodas vārds šādā nozīmē - svētīt, atzīmēt, dzert.

Tā ka nav spiesta lieta visu svinīgi svinēt, vārdnīcas pieļauj arī atzīmēšanu, taču labais tonis un intelekts prasa, lai svinēšanas tomēr būtu vairāk (vismaz priecīgāk izskatās, ja arguments par koptu valodu neuzrunā pietiekami).

P.S. Dažādas bēdīgas dienas var pieminēt, savukārt nesaprotamus pasākums (kur nav skaidrs — paredzēta smiešanās vai raudāšana) var aizvadīt.

Bieds un bubulis “savādāk”

Labvakar, manu mazo draudziņ. Parunāsim par to, kā pareizi lietot vārdus savādāk un citādi. 

Bieži nākas dzirdēt, kā pūrisma fani labo paviršos runātājus, klusībā tos droši vien dēvējot dažādos ne pārāk glaimojošos vārdos, kad runātā vai rakstītā tekstā pavīd vārdiņš savādāk. Tad parasti ir kāds, kas novaid kaut ko no sērijas “ak, jūs, muļķi, pareizi taču ir citādāk, kad jūs to vienreiz iemācīsieties” un tā tālāk. Un te nu jāteic, ka taisnības nav abiem.

Lai nevilktu intrigu līdz laimīgajām beigām un nezaudētu kādu nepacietīgu lasītāju, kas pēc patiesības, nevis spriedelējumiem te nākuši, īsi pateikšu būtisko — gadījumos, kad vārds savādāk lietots nevietā, pareizi to būtu aizstāt ar vārdu citādi.

Un tagad padziļinātais kurss interesentiem.

Stāsts ir par četriem vārdiem — savādi, savādāk, citādi, citādāk. Šie ir apstākļa vārdi. Divi — pamata pakāpē, divi — izmantojot latviešu valodas piedāvātās iespējas — darināti pārākajā pakāpē ar piedēkli -āk-. (Plašāk par apstākļa vārdu gradāciju var izlasīt Paegles grāmatas 154. lpp.) Nav tā, ka vārds savādāk allažiņ ir nepareizs, nebūt ne. Tam ir sava nozīme, kas pareizā kontekstā pilda savu funkciju.

Vārdiem savādi un citādi latviešu valodā ir dažādas nozīmes, tie nav sinonīmi (kaut gan vārdnīcās pie vārda savādāk var atrast skaidrojumu citādi, to var skaidrot visnotaļ vienkārši — parasti viss, kas ir dīvains, ir arī atšķirīgs, savukārt ne viss, kas ir atšķirīgs, ir dīvains, tāpēc šī saikne abos virzienos nedarbojas). Savādi nozīmē “dīvaini”, “jocīgi”, savukārt citādi nozīmē “citā veidā”.

Jāatzīst, ka pat literatūrā un citos koptos tekstos var atrast vārdu savādāk, kas lietots ar nozīmi “citādi”, jāteic, ka vēlama šāda parādība nav, jo jauc cilvēkiem prātus un tie pavisam aizmirst, ko vārds savādi viens pats nozīmē, tomēr labāk lietot vārdu savādāk, ja ir izbiris no prāta vārds citādi, nekā braši labot savādāk uz citādāk, kas gan ir auzas, jo tā ir sarunvalodas forma, pie kuras smadzeni var izmežģīt, ja mēģina saprast, kāpēc tur ir pārākā pakāpe un ko tā nozīmē (tas ir — ja mēs vārdu citādi tulkotu kā “otherwise”, tad ko, pēc jūsu domām, varētu nozīmēt konstrukcija “more otherwise”, kas būtu vārda citādāk ekvivalents?).

Un te piemēri ar pareizu lietojumu.

Citādi: apēd zirņus, citādi tupēsi kaktā uz neapēstajiem!
Citādāk: nespēju izdomāt nevienu pareizu konstrukciju...
Savādi: bērni no paralēlklases bija savādi — viens nāca uz skolu zilām zeķēm, otrs — zilām acīm.
Savādāk: zilās zeķes likās savādi, bet zilās acis - vēl savādāk.

Īsa apmācība mācīšanā

Ja mīļi palūdz, ir grūti atteikt, ja palūdz un vēl paslavē, tad atteikt ir teju neiespējami. Un vai man grūti?

Mācīt ir literārs vārds. Un apmācīt ir literārs vārds. Abiem ir vairākas nozīmes, kas pārklājas, tā padarot skaidrošanas un saprašanas pasākumu vēl sarežģītāku.

Kušķis savos rakstos uzskata, ka apmācīt var kādā noteiktā arodā vai lai iegūtu noteiktas prasmes. Līdz ar to par visu, kas attiecas uz izglītības sistēmu, vajadzētu sacīt mācīt, savukārt laika ziņā īsākām un prasmju ziņā konkrētākām lietām — apmācīt.

Mācīts — tāds, kas ir izglītojies (parasti kādā specialitātē); izglītots.
Apmācība — teorētisku zināšanu un praktisku iemaņu mācīšana (militārā apmācība, aroda apmācība).
Apmācības — attiecīgās nodarbības.


Vārdam apmācīt nozīme ir nedaudz šaurāka, vārdnīca teic, ka:
apmācīt — mācot sagatavot (kādam uzdevumam, arodam).
savukārt
mācīt — 1) sniegt (kādam) informāciju (par ko) tā, lai (viņš) to varētu praktiski izmantot savās darbībās; 
2) dot padomu, norādījumu, pamācīt; 
3) paust (noteiktu uzskatu, atziņu).


Novilkt robežu starp šiem vārdiem ir visai grūti. Es domāju — jāskatās pēc būtības un jāievēro mērenība, ja vārdi ir divi, tad abus arī vajadzētu lietot. Un, ņemot vērā, ka vārdam mācīt nozīme ir plašāka, to tad arī vajadzētu izvēlēties biežāk.


Dziļāku ieskatu nozīmēs var rast virtuālajās vārdnīcās http://www.tezaurs.lv/lvv/.

 

Kā pareizi lietot vārdu “pielietot”

Atbilde uz virsrakstā izvirzīto jautājumu ir lakoniska — nelietot!

Latviešu valodas vārdnīcas (tā viņa arī saucas!) šķirklī pielietot stāv rakstīts: nevēlams sarunvalodas vārds ar nozīmi 'lietot', 'izmantot'. Nevēlams! Lai arī kādas vārdu kombinācijas, kurās pielietot šķiet neaizstājams, nenāktu prātā, tajās visās var lieliski izlīdzēties ar lietot vai izmantot.

Tam, kāpēc tas ir tā, kā ir, skaidrojumi varētu būt dažādi. Pirmais, kas man nāk prātā — valodas lietotāju apsēstība ar nozīmes pastiprināšanu, jo vienmēr liekas, ka, sakabinot priedēkļus, tiek piešķirta sazin kāda nepieciešamā nozīmes nianse, kas palīdzēs labāk domu līdz klausītājam aizvadīt. To lieliski var redzēt svešvārdu lietojumā — arī tiem runātāji neapzināti pievieno priedēkļus, lai pateiktu to, kas jau tāpat ar pašu vārdu ir pateikts, piemēram, reducēt un noreducēt. Būtībā priedēklis no- neko jaunu nepasaka, bet dikti gribas piekabināt, lai būtu pavisam skaidrs.

Rokoties dziļāk pēc patiesības, atvēru priedēkļa pie- šķirkli. Kā jau to varēja gaidīt — nozīmju daudz — viena savienojumā ar lietvārdu un sešas savienojumā ar darbības vārdu. Pielietošanas problemātikai der septītā nozīme: norāda uz darbības pabeigtību. Tātad — runātāji ar pielietošanu droši vien vēlas uzsvērt, ka darbība ir pabeigta vai arī nav daudzkārtēja.

Kopsavilkums — pielietot ir nevēlams sarunvalodas vārds, kas ir absolūti sinonīmisks vārdiem lietot un izmantot. Nekautrējieties — beidziet pielietot, sāciet lietot un izmantot!


______________________
Latviešu valodas vārdnīca, Avots, 2006

Valodas kopšana III

Pārmērīgs brīvā laika daudzums agri vai vēlu noved pie tā, ka sakārojas darīt kaut ko lietderīgu. Tad nu ķēros pie ieteikumiem valodas kopšanā.

1. Sekojoši un šādi
Sekojošs ir tāds, kas seko kādam, iet kādam pa pēdām. Tas ir tā — ja puisis sludinājumā raksta, ka vēlas sekojošu meiteni, tas nozīmē, ka viņš vēlas kādu, kas viņam sekotu līdzi pa pēdām. Ja ir lietu vai prasību uzskaitījums, tad ieteicams būtu izlīdzēties ar vārdu šādi. Piemēram, vakar Jurim veļasmašīnā pazuda šādas zeķes: viena kaprona, viena strīpainā un divas rozā ar sirsniņām.
Tāpat teksta sakārtošanas labad var arī izvairīties no šādas konstrukcijas un veidot teikumu citādi, piemēram, Jurim plauktā stāv dažādas tukšās pudeles — alus, vīna un vermuta. Eleganti un vienkārši.

2. Pulksten un pulkstenis
Te ir gaužām vienkārši — pulksten ir nelokāms apstākļa vārds, ko lieto, runājot par laiku, piemēram, pulksten sešos no rīta Jurim sākās rīta nelabums.
Savukārt pulkstenis ir ierīce laika mērīšanai. Piemēram, Jurim dunēja galva, jo pulkstenis uz virtuves galda tikšķēja ļoti skaļi.
Tātad: Juris pulksten pusseptiņos bija gatavs pats sevi ar tikšķošo pulksteni nosist, jo troksnis bija neizturams.

3. -isks un ģenitīvs
Stāsts ir par piemēriem no sērijas metāla olas un metāliskas olas (piemērs saistībā ar Lieldienu neizbēgamo tuvošanos). Tātad, ja priekšmets ir no kaut kā izgatavots, tad latviešu valodā lieto ģenitīvu. Tātad — metāla olas — olas no metāla. Ja saka metāliskas olas, tad tās ir tādas olas, kurām piemīt atsevišķas metāla īpašības. Kļūdains lietojums būtu tad, ja par olām, kas izgatavotas no metāla, sacītu metāliskas olas. Te der salīdzinājums ar citiem materiāliem — nevar taču pateikt kociskas olas.
Tātad — ja kaut kas no kaut kā ir taisīts, tad ir ģenitīvs, ja kaut kam piemīt kaut kādas īpašības, tad jālieto -isks.
Piemēram, Jurim bija metālisks acu skatiens, kad viņš lūkojās savā metāla krūzē.

4. Humāns un humanitārs
Humanitārs ir tāds, kas saistīts ar humanitārajām zinātnēm, kaut vai humanitārā fakultāte, bet humāns ir “cilvēcīgs”. piemēram, Juris dauzīja galvu pret sienu un domāja par savu humanitāro izglītību — ko gan tā deva, ja vienīgais, ko viņam grūtajā rītā vajadzēja, bija humānā palīdzība. 
Bet, runājot par humāno palīdzību, Kušķis iesaka lietot latviskāku vārdu labdarība, tas ir — labdarības sūtījumi.


5. Dēļ un rezultātā
No šī pāra rezultāts ir sliktais zēns. Pareizi būtu lietot dēļ tur, kur jūs nupat gribējāt iespraucināt rezultātu. Nepareizas konstrukcijas piemērs: vakardienas izdzertā nefiltrētā ūdens rezultātā Jurim šorīt bija slikti. Pareiza konstrukcija: vakardienas izdzertā nefiltrētā ūdens dēļ Jurim šorīt bija slikti. Vēl viens piemērs. Slikti: negatīvās demogrāfiskās situācijas rezultātā nebija neviena, kas Jurim no rīta padotu ūdens glāzi un nopirktu sausiņus; labi: negatīvās demogrāfiskās situācijas dēļ nebija neviena, kas Jurim no rīta padotu glāzi ūdens un nopirktu sausiņus. (Piekrītu nodomātajam — kas gan tur labs, bet — pat ja situācija ir nepatīkama (lai neteiktu — sūdīga), to vismaz var paust pareizā gramatiskā formā.)

Šī bija padomu kraviņa iz J. Kušķa un Dz. Paegles repertuāra. Gana autoritatīvi darboņi, lai viņos ieklausītos!

par labajiem un ne tik labajiem vārdiem

šķiet, esmu palaidusies* slinkumā (vai arī slinkums palaidies manī...). steidzu laboties. diži** sapriecājos, kad atklāju, ka šajā emuārā var ievietot arī tabulas. tas ļoti atvieglo dzīvi, ja ir vēlme ievietot tabulveida*** informāciju. šodien stāsts par labajiem un sliktajiem vārdiem. nav jau tā, ka sliktie būtu galīgi slikti, bet prasmīgiem valodas lietotājiem būtu jāzina, kādos gadījumos atsevišķi vārdi uzskatāmi par nevēlamiem un no tiem būtu jāvairās.

tātad - tabula ar labajiem vārdiem, ko būs lietot ne tik labo vietā, lai tā valodiņa raiti ritinās.
 
šis ir konspektīvs izvilkums no J. Kušķa apcerējuma "Mūsu valoda". te nebūt nav viss, ko tajā grāmatā var atrast, bet iesākumam būs gana (:

slikts vārds	labs vārds	komentārs
apkārtējā vide	vide
apmācību	mācību	Kušķis uzskata, ka vārds apmācība pārāk bieži tiek lietots tur, kur vajadzētu lietot vārdu mācība, apmācīt var: braukt ar traktoru, rīkoties ar kādu tehnisku ierīci, apmācības armijā.
aprunāt	apspriest	aprunāšana ir tas, ko dara bābas, nopietni cilvēki lietas apspriež
ar domu ar mērķi	lai	tas ir – jāveido palīgteikums ar lai, tā būtu ieteicams
atgriezt	atdot atpakal
attiecas	parāda attieksmi
barība sagremojas	barību sagremo	te jāaplūko process pēc būtības – kādam tā barība ir jāgremo, pati tā neko nepaveiks
bez maksas	par velti
dramatisks teātris	drāmas teātris
drīzākajā laikā	drīz
filma skatās	filmu skata	filma pati sevi nevar noskatīties, tāpēc arī nav ieteicams sacīt filma skatās
gadījuma rakstura pircēji	gadījuma pircēji	šādās konstrukcijās raksturs ir gluži lieks vārds, nevajag kautrēties dzēst!
gadu atpakaļ	pirms gada, priekš gada, pērn
grāmata lasās	grāmatu lasa	grāmata pati sevi nez vai izlasīs
griesti	augstākais līmenis
ir neiespējami	nav iespējams
izbēgtu no	izvairītos
izpalika, izpalikt	nenotika, neradās, negadījās, iztrūcis, neieradies
izteikti	acīmredzot, daudz, īsti, ļoti, noteikti, sevišķi, skaidri, spilgti, stipri
jūs no kurienes?	no kurienes jūs esat? no kurienes jūs esat ieradušies?
kā būt	ko darīt kā rīkoties
kā jūs attiecaties	kāda ir jūsu attieksme
kā nekā	taču
katrs otrais	puse
katrs trešais	trešā daļa
kvartāls	ceturksnis
līdzīgi kā	tāpat
līvi	lībieši	šis ir tāpēc, ka līvi ir tas, kā viņi paši sevi sauc, tātad tas ir lībiešu valodas vārds, latviešu valodā mēs viņus saucam par lībiešiem. analoģijai – mēs taču nesaucam krievus par ruskijiem vai igauņus par ēstiem.
nacionāla rakstura problēma	nacionāla problēma
nav pie vainas	nav vainīgs, nav vainojams
negatīvi attiecas	ir negatīva attieksme
negodīgā ceļā	negodīgi
nesen atpakaļ	nesen	atpakaļ laika nozīmē nevajadzētu lietot
organika	gan kūtsmēsli, mēslojums, gan darbība, rīcība, prasme	jāteic, es pēdējo 5 gadu laikā šo vārdu nekur neesmu manījusi
pa Latviju	Latvijā
pabūt	apmeklēt, ierasties, ciemoties, aplūkot, būt
par tik – par cik	tik - cik	bet labi – pārdod par tik, par cik nopirka (un tagad es domāju – Kušķis šo piemēru ir iekļāvis tāpēc, ka tā ir pareizi no valodniecības viedokļa, vai arī tāpēc, ka spekulēt nav labi...)
pārpildīt	pārsniegt	tas ir par plāniem, ne par kūku trauciņiem
pieņemt mērus	rīkoties, darboties, izmantot iespējas vai līdzekļus
piestādīt	iesniegt, piesūtīt	bet, ja runa būs par puķēm dārziņā, tad tās gan var piestādīt tā, ka kāju nav kur nolikt!
piezemēts	neikdienišķs, mazs, nepatīkams, piesardzīgs, praktisks, slikts, sīks, vienkāršs, zems
pilsoņi attiecas pret	pilsoņiem ir attieksme
preces pārdodas	preces pārdod	kāds tomēr to darbību veic, ne pašas preces
programmas ietvaros	pēc programmas
raksturo	ir raksturīgs, raksturīga
rūpe	rūpes	nevajadzētu lietot daudzskaitļinieku vienskaitlī
sacerējums	domraksts	Kušķim nepatīk, jo rusicisms
sāpe	sāpes	vienkārši – nevajadzētu daudzskaitļiniekus lietot vienskaitlī
saskaņā ar kuru	ar ko
tajā pašā laikā	vienlaikus
uz ielas	ielā
uz pasaules	pasaulē
vai ar tevi viss kārtībā	kā tev klājas	nu tas ir tas, ko latvieši reizēm jautā. ārzemju ieteklmē jautā arvien biežāk
valstiska iestāde	valsts iestāde
varēšana	gatavība, spēja, iespēja, prasme, izglītība, sasniegums	dzīvs piemērs, kā viens aizgūts vārda lietojums plicina visu valodu, jo var stāties vismaz 6 dažādu vārdu vietā
veiksmes	veiksme	un te ir vienskaitļinieks daudzskaitlī, kas nav ieteicams
vienlaicīgi	vienlaikus
viennozīmīgi	skaidri, nepārprotami, tieši, droši, gluži, neapšaubāmi, noteikti, negrozāmi, pavisam, pilnīgi, taisni, tāpat, vienprātīgi, viscaur, visnotaļ
vietēja rakstura ticējums	vietējs ticējums

_____________
*, **, *** ja es šo tekstu rediģētu, droši vien piekasītos šiem trim vārdiem, tā kā tas ir mans teksts, atļaušu sev nelielu vaļību! (:

valodas kopšana II

laukā pilnmēness. saka, ka ap to laiku visi dīvaiņi aktivizējas - lasa, raksta, komentē, piesienas, neguļ, murgo u.tml. nebūšu izņēmums! valodā ir vēl ļoti daudz lietu, ko, ja vēlas, lai Endzelīnam būtu prieks, var likt aiz auss un lietot. tā ka piedāvāju nākamās piecas-mīnus-divas lietas (jo garas, un man ir slinkums rakstīt vairāk)!

1. sāpīga lieta - svešvārdi. vispār jau ir tā, ka svešvārdi valodā ienāk kā gatava vienība. mēs viņiem piekabinām latviskas galotnes, vienojamies, kuru patskaņi būs gari, kuri - īsi, un tik dragājam. taču kurš var pateikt, cik ilgi svešvārds ir svešvārds? ir tāda lieta mūsu brīnumainajā valodā - svešvārdiem nepievieno priedēkļus (izņēmums varētu būt nolieguma priedēklis ne- un vajadzības izteiksmes rādītājs jā- darbības vārdiem). svešvārds tiek uztverts kā citas valodas vienība, kas palienēta, līdz ar to, kā šķiet vairumam valodnieku, būtu amorāli kabināt visus antīkos latviešu valodas priedēkļus smalkajiem svešvārdiem. tātad - slikts stils: nodemonstrēt, noformulēt, noraksturot, tā vietā vienkārši demonstrēt, formulēt, raksturot.
pie šī paša - svešvārdiem nozīme ir daudz šaurāka, tāpēc nevajadzētu pārsālīt - nav nekādas nepieciešamības sacīt visoptimālākais, jo vārds optimāls jau arī nozīmē 'vislabākais iespējamais'.

2. defissavienojumi. J. Kušķis pret tiem vēršas kā pret sērgu, kas ieviesusies vēl tālajos sarkanajos laikos. viņš skaisti saka: "Padomju gigantomānijas ietekmē esam pieraduši piedēvēt mazām lietām pārāk dižus vārdus."* piemēram, jauneklis-mīlētājs, sieviete-teicēja, māja-muzejs, grāmatnīca-salons. tā vietā varētu izteikties saprotamāk, latviskāk un bez pārmērīgā patosa: jaunais mīlētājs, teicējas, piemiņas māja, grāmatnīcas salons. un līdzīgi vēl daudzos gadījumos. tā kā šādi savienojumi vietām tiek lietoti arī publicistikā, šī sērga iet plašumā un rakstītājiem rodas vēlme ievilkt strīpiņu pa vidu visam, kas izsaka kādas divas dažādas, bet saistītas domas. par to izsmeļoši raksta arī Blinkena, bet tā kā viņa raksta daudz, tad to es atstāšu kādam citam ierakstam.

3. jautājums, kas mani grauž jau sen, - priekš lietošana. te nu mēs ar cienījamo Kušķi esam vienisprātis. mums, latviešiem, ir tāds brīnumains locījums kā datīvs (atbild uz jautājumu kam? tas ir - viņš gan nezina, kam, bet uz jautājumu atbild). tātad - locījums ir, nav ko priekšoties nolūka nozīmē (te kā vienīgo izņēmumu min teicienu priekš kaķiem, ja runā par ko neizdevušos). nevis priekš manis, priekš tevis, priekš Kārļa nes dāvanas, bet gan man, tev, Kārlim (piemēram, man tev ir dāvana, nevis man priekš tevis ir dāvana). kāpēc tik skarbi? jo vārdam priekš ir savas lietas, ko tas izsaka - vietas un laika nozīmi. piemēram, neilgi priekš Jāņiem, lepojas priekš meitām (jeb meitu priekšā). no piemēriem skaidri redzams, ka priekš ir visai arhaisks vārds. var jau iebilst, ka vārdi mainās, mainās to nozīme (un tā ir taisnība), bet šajā gadījumā ir kāds cits svarīgs aspekts - pēc priekš lietošanas nolūka nozīmē nav nekādas nepieciešamības, jo īpaši tāpēc, ka tas ir citu valodu atdarinājums.

*Kušķis J. Mūsu valoda, RLB Latviešu valodas attīstības kopa, Antava, 2006, 66. lpp.

valodas kopšana

Ir brīnumjauks svētdienas rīts. Nupat paēdu brokastis. Un nu domāju, ka saldajā ēdienā derētu dažas gudras atziņas no valodas kopēja ļ. cien. un a. god. J. Kušķa repertuāra. Viņš tam pievērsies ārkārtīgi nopietni, tādēļ uzskatu, ka viņa domas ir vērts likt aiz auss!

1. Skaužama noteikto galotņu pārmērīga lietošana. Tiesa gan ir, ka latviešu valodā ir gan noteiktās, gan nenoteiktās galotnes, tāpēc būtu vēlams lietot abas atkarībā no situācijas. Taču te ir viens mans vērojums iz dzīves – arvien biežāk valodas lietotāji (es domāju - latviešu valodas lietotāji, jo par citiem nemāku teikt) cenšas sevis teikto izcelt, pasvītrot un pastiprināt. Un to rāda gan noteikto galotņu lietošanas intensitātes pieaugums, gan liekvārdība, mēģinot uzvērt teikto, gan arī dažādi vietniekvārdi lietoti artikula funkcijā. Informācijas pārdaudzuma laikmetā nekas cits neatliek kā vien mēģināt sevis sacīto izcelt ar valodas līdzekļiem cerībā tikt sadzirdētam.

2. “Ja – tad” lietojums – šos saikļus lieto nosacījuma nozīmē: ja ir viens, tad ir otrs, piemēram, ja man būtu gaiši mati, tad arī par mani stāstītu anekdotes. Kušķis uzsver, ka nepareizi lietot šos saikļus pretstatījuma nozīmē, piemēram, ja ar veco mašīnu varēju braukt ātri, tad ar jauno – vēl ātrāk. Te pareizi būtu: ar veco mašīnu varēju braukt ātri, bet ar jauno – vēl ātrāk. Klasisks pretnostatījums, viss lieliski saprotams. pretnostatījuma nozīme, lietojot ja – tad, nākot no krievu valodas. Var jau būt, nav iemesla apšaubīt.

3. Latviešu valodā ir vokatīvs, tas būtu jālieto, kur nepieciešams. Ja ir uzruna, tad vajadzētu būt vokatīvam, nevis datīvam. Slikta lietojuma piemērs: Labrīt visiem klātesošajiem! (datīvs), labs lietojums: Labrīt, klātesošie!. Un šim es piekrītu, jo diži neciešu, ja mani kāds uzrunā nominatīvā. mans vārds tomēr pieļauj vokatīva lietojumu - Sveika, Kristīn!, nevis Sveika, Kristīne!.

4. Vārdu “atpakaļ” lieto vietas, nevis laika nozīmē. Var iet atpakaļ, nākt atpakaļ, dabūt džinu atpakaļ pudelē un tamlīdzīgi, nevis notikt gadu atpakaļ (pirms gada!). Ja pie šī piedomā, tad “atpakaļ” lietojums laika nozīmē tiešām liekas gaužām ačgārns.

5. Vārda “raksturs” lietojums. Galīgi šķērsām ir sacīt: piektdienu vakaros rāda vardarbīga rakstura filmas. Var taču vienkārši sacīt piektdienu vakaros rāda vardarbīgas filmas. Pareizi šo vārdu lieto kā lietvārdu, piemēram, man ir smags raksturs, jo zelta, vai kā darbības vārdu: pēc atgriešanās no Ķīnas delegācijas vadītājs raksturoja abu valstu attiecības. Nepareizi: cementa blokmājas raksturo padomijas celtniecību, pareizi: cementa blokmājas ir raksturīgas (vai – tipiskas) padomijas celtniecībai.

Protams, tas nav vienīgais, ko Jānis Kušķis saka par valodu, bet viss sākas ar mazumiņu.