Vai dzīvniekus var adoptēt

Īsā atbilde – nē, nevar.

Iemesls: adoptēt — pieņemt ģimenē (bērnu) ar juridisku aktu radniecības tiesisko attiecību nodibināšanai.

Atlika vien ieminēties tviterī, ka man gauži netīk šī vārda lietošana, ja to attiecina uz dzīvniekiem, un sākās polemika par to, ka angļu valodā taču tā lieto, vārds ir derīgs, pauž atbildību un nepieciešamo rūpības un gādības pakāpi. Un tā tālāk.

Tātad, kas būtu jāņem vērā, spēlējoties ar svešvārdiem un aizgūtiem vārdiem. Tie valodā ir importēti ar kādu noteiktu nolūku – radās vajadzība (tas ir – viena konkrēta nozīme), un kāds izlēma par labu vienam vārdam, kas šo nozīmi varētu precīzi paust, neradot pārpratumus. Lūk, sāka runāt par svešu bērnu pieņemšanu ģimenēs un juridiskajām saistībām, ko tas nes līdzi. Lai viss būtu skaisti, precīzi un nepārprotami (kas svarīgi juridiskās lietās), tika importēts vārds adoptēt, lai šo procesu apzīmētu. Tas ir termins. Un terminiem (atšķirībā no parastiem vārdiem) ir kāda būtiska iezīme – tiem ir viena un tikai viena nozīme. Tieši skaidrības un nepārprotamības labad. Piemēram, asinsvads būs jebkurš asinsvads cilvēka (vai kādas citas dzīvas radības) ķermenī. Bet jūga vēna būs tikai viens konkrēts asinsvads. Vai, piemēram, mētāt bumbu var dažādos veidos, bet dribls ir viens konkrēts veids.

Jā, angļu valodā vārda adoptēt nozīme ir plašāka. Daudz plašāka. Tā var ietvert visu – sākot no bērniem līdz pat dzīvniekiem, romānu pārrakstīšanu un filmas versijām. Par pēdējo latviešu valodā runā, lietojot citu terminu – adaptēt (pielāgot kādām savām vajadzībām).

Vārdu kādā valodā var salīdzināt ar augu. Sākumā tas ir mazs stādiņš, tad iedzīvojas un sāk plesties plašumā, laižot atvases ar jaunām nozīmēm uz visām pusēm. Un tad kādā jaukā dienā latviešu dārznieki izdomāja no angļu dārza savā dārzā pārstādīt adoptēšanas kociņu. Viņi neraka laukā visu milzu krūmu ar visām atvasēm. Viņi paņēma tikai to vienu daļu, kas atbilda vajadzībai. Jā, protams, var jau turpināt analoģiju un sacīt, ka arī latviešu valodā vārds, kas reiz bijis termins ar vienu nozīmi, var sākt plesties plašumā un apaugt ar vairākām nozīmēm. Tā var notikt, bet tas nav īsti labi, jo pēc kāda laika tāpat vajadzēs vārdu tikai ar vienu nozīmi, lai nerastos pārpratumi. Jo īpaši juridiskās lietās.

Atkāpe vēsturē. Reiz universitātē pie valodas kultūras pasniedzējas nodarbības laikā atnāca kāda sieviete. Mēs, studenti, rātni kaut ko rakstījām, kamēr pasniedzēja skaidrojās ar šo sievieti. Izrādās, sievietei bija kaut kādi sarežģījumi ar mantojumu – tur figurēja vārds “atteikties”, ko juristiem būtu labpaticies interpretēt kā “izslēgt no savas un ģimenes realitātes pavisam un uz mūžīgiem laikiem”, savukārt sievietei bija svarīgi pierādīt, ka tā nav vienīgā nozīme un atteikšanās var notikt arī par labu kādam, tas ir “es atsakos no šīs lietas, lai tā tiktu manai meitai”. Mīlenbahā un Endzelīnā šī “par labu” versija bija izskaidrota, un tas jau ir gana nopietns arguments. Liela ķēpa viena nozīmēs izplūduša vārda dēļ.

Ko es ar to visu vēlējos pavēstīt – tas vien, ka kādā svešvalodā vienam vārdam ir vairākas dažādas nozīmes, nenozīmē, ka, šo vārdu ieviešot citā valodā, līdzi nāks arī visa nozīmju bagāža. Tā tas nenotiek. Un tas arī nav vajadzīgs. Ņemiet vērā, ka angliski dzīvnieku īpašnieki sevi arī mēdz dēvēt par māmiņām un papucīšiem, un tas, manuprāt, ārkārtīgi degradē vecāku lomu. Nevar cilvēkbērnam būt tāds pats tētis kā sunim.

Ir gana daudz labu vārdu, ko var lietot, lai pastāstītu, ka saimnieki savā dzīvē taisās ieviest mājdzīvnieku – pieņemt, paņemt, ieviest, iemitināt. Tviterī pat izskanēja versijas “iemājināt” un “iesaimēt”. Dzīvnieks ir dzīvnieks. Viņam būs saimnieks (vārds, kas lieliski paskaidro gaidāmās attiecības – saimnieks ir tas, kurš uzņemas visu atbildību) vai īpašnieks. Un ar to pilnīgi pietiek.

Nevajag nonivelēt cilvēku savstarpējās attiecības. Par dzīvnieku pieņemšanu runā daudz biežāk nekā par bērnu. Un man nav grūti iztēloties divu bērnu ģimenē vecāku sarunu par to, vai būtu iespēja adoptēt trešo mazuli, un kāds no esošajiem bērniem ievaicājas: “Tāpat kā suni?”

Novembris un “o”

Neticēsiet, bet rīt jau novembris.

Neliels padoms iz pareizrunas pūra — gada vienpadsmitā mēneša nosaukums pareizi ir novembris — ar īso patskani o (nevis [nuovembris]). Ttas skaidrojams ar mēnešu nosaukumu izcelsmi. Novembris ir no novem — “deviņi” latīņu valodā.

Svešvārdos latviešu valodā ir vai nu īsais o, vai garais ō, bet ne divskanis uo. Tā kā pēc izcelsmes mēnešu nosaukumi būtu attiecināmi uz nelatviešu cilmes vārdiem, tajos lietojams īsais patskanis [o] (par to, ka oktobris jāizrunā ar pirmo īso o un otro garo ō, nevienam īsti šaubu nav; tā kā mēnešu nosaukumi nākuši no viena katliņa, tur būtu jāievēro konsekvence — ja nav divskaņa uo, tad nav).

Par pareizrunu man piekrīt arī Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā, kur novembris izrunājams ar īso o, stiepto intonāciju otrajā zilbē, kā arī tiek pieļauti varianti ģenitīva galotnē — novembra vai novembŗa.

Vispār stāsts par to, kā mēneši tika pie saviem nosaukumiem, ir visnotaļ interesants, tāpēc neviltots bija mans pārsteigums, atklājot, ka pieejamākais informācijas avots latviešu valodā par mēnešu nosaukumu rašanos ir portālā spoki.lv kā radās kalendārs un viriesi.lv raksts kā radās kalendārs. Abi raksti ir gandrīz vienādi, vienam tik bildītes klāt. Lūk, viens avots angliski, kaut gan arī tur nekā daudz vairāk nav: Origin of the names of the months.

Jauku jums Visu svēto dienu (1. novembris)!

valodas kopšana II

laukā pilnmēness. saka, ka ap to laiku visi dīvaiņi aktivizējas - lasa, raksta, komentē, piesienas, neguļ, murgo u.tml. nebūšu izņēmums! valodā ir vēl ļoti daudz lietu, ko, ja vēlas, lai Endzelīnam būtu prieks, var likt aiz auss un lietot. tā ka piedāvāju nākamās piecas-mīnus-divas lietas (jo garas, un man ir slinkums rakstīt vairāk)!

1. sāpīga lieta - svešvārdi. vispār jau ir tā, ka svešvārdi valodā ienāk kā gatava vienība. mēs viņiem piekabinām latviskas galotnes, vienojamies, kuru patskaņi būs gari, kuri - īsi, un tik dragājam. taču kurš var pateikt, cik ilgi svešvārds ir svešvārds? ir tāda lieta mūsu brīnumainajā valodā - svešvārdiem nepievieno priedēkļus (izņēmums varētu būt nolieguma priedēklis ne- un vajadzības izteiksmes rādītājs jā- darbības vārdiem). svešvārds tiek uztverts kā citas valodas vienība, kas palienēta, līdz ar to, kā šķiet vairumam valodnieku, būtu amorāli kabināt visus antīkos latviešu valodas priedēkļus smalkajiem svešvārdiem. tātad - slikts stils: nodemonstrēt, noformulēt, noraksturot, tā vietā vienkārši demonstrēt, formulēt, raksturot.
pie šī paša - svešvārdiem nozīme ir daudz šaurāka, tāpēc nevajadzētu pārsālīt - nav nekādas nepieciešamības sacīt visoptimālākais, jo vārds optimāls jau arī nozīmē 'vislabākais iespējamais'.

2. defissavienojumi. J. Kušķis pret tiem vēršas kā pret sērgu, kas ieviesusies vēl tālajos sarkanajos laikos. viņš skaisti saka: "Padomju gigantomānijas ietekmē esam pieraduši piedēvēt mazām lietām pārāk dižus vārdus."* piemēram, jauneklis-mīlētājs, sieviete-teicēja, māja-muzejs, grāmatnīca-salons. tā vietā varētu izteikties saprotamāk, latviskāk un bez pārmērīgā patosa: jaunais mīlētājs, teicējas, piemiņas māja, grāmatnīcas salons. un līdzīgi vēl daudzos gadījumos. tā kā šādi savienojumi vietām tiek lietoti arī publicistikā, šī sērga iet plašumā un rakstītājiem rodas vēlme ievilkt strīpiņu pa vidu visam, kas izsaka kādas divas dažādas, bet saistītas domas. par to izsmeļoši raksta arī Blinkena, bet tā kā viņa raksta daudz, tad to es atstāšu kādam citam ierakstam.

3. jautājums, kas mani grauž jau sen, - priekš lietošana. te nu mēs ar cienījamo Kušķi esam vienisprātis. mums, latviešiem, ir tāds brīnumains locījums kā datīvs (atbild uz jautājumu kam? tas ir - viņš gan nezina, kam, bet uz jautājumu atbild). tātad - locījums ir, nav ko priekšoties nolūka nozīmē (te kā vienīgo izņēmumu min teicienu priekš kaķiem, ja runā par ko neizdevušos). nevis priekš manis, priekš tevis, priekš Kārļa nes dāvanas, bet gan man, tev, Kārlim (piemēram, man tev ir dāvana, nevis man priekš tevis ir dāvana). kāpēc tik skarbi? jo vārdam priekš ir savas lietas, ko tas izsaka - vietas un laika nozīmi. piemēram, neilgi priekš Jāņiem, lepojas priekš meitām (jeb meitu priekšā). no piemēriem skaidri redzams, ka priekš ir visai arhaisks vārds. var jau iebilst, ka vārdi mainās, mainās to nozīme (un tā ir taisnība), bet šajā gadījumā ir kāds cits svarīgs aspekts - pēc priekš lietošanas nolūka nozīmē nav nekādas nepieciešamības, jo īpaši tāpēc, ka tas ir citu valodu atdarinājums.

*Kušķis J. Mūsu valoda, RLB Latviešu valodas attīstības kopa, Antava, 2006, 66. lpp.