Sīkums, bet patīkami - dubultuzvārdi

Bija reiz tāda nepiedienīga anekdote, kas beidzās ar frāzi "sīkums, bet patīkami". Nestāstīšu, jo nepiedienīga, bet pastāstīšu par kādu citu sīkumu, kā ievērošana vērš manu (un citu ļaužu)  ikdienu patīkamāku.

Tātad - dubultuzvārdu rakstība. Jau no tās nelaimīgās dienas, kad kāds izdomāja, ka cilvēkam var būt vairāk par vienu uzvārdu, radās grūtības ar šo uzvārdu saistīšanu vienā veselā vienumā un konsekventu šī saistījuma lietošanu.

Latviešu valodā starp dubultuzvārda daļām lieto defisi - īsāko no tekstam paredzētajām strīpiņām BEZ atstarpēm abās pusēs. Piemēri: ejot garām Rīgas pilij, man vienmēr skumji ap sirdi par to, ka es tā arī ne reizi nebiju pie Vairas Vīķes-Freibergas uz tēju; Apolonija Priede-Apse nolēma pastāvēt zem bērza, līdz pāries lietus. (Tas ir pat likumos rakstīts, var apskatīt te: dokuments par īpašvārdiem.)

Tā, tas ir par dubultuzvārdiem. Par dubult-, trubult- un četrubultvārdiem - starp tiem nekādas strīpiņas neliek. Arī tas ir tajos pašos noteikumos, kur stāv rakstīts: "Ja personai ir divi vārdi, tos raksta vienu aiz otra un starp tiem nelieto nekādas pieturzīmes." 

Tiesa, nedaudz miglā tīts jautājums par to, kāpēc uzvārdus jāsavelk vienā veselumā, bet vārdi drīkst peldēt katrs savā universā. Nedaudz pameditējot par šo tēmu, aizdomājos līdz pavisam vienkāršām lietām - uzvārds mūsdienu pasaulē tomēr ir nedaudz svarīgāks personas identitātes rādītājs nekā vārds, un - ja uzvārdi ir divi, tad tie jāsakabina kopā pēc iespējas ciešāk, lai kāds no tiem nepazūd un nerada problēmas. Kā arī - saskaņā ar noteikumiem latviešu valodā personai drīkst būt ne vairāk kā divi uzvārdi (tas ir - viens dubultuzvārds), ko savelk kopā ar defisi. Savukārt par vārdu daudzumu nekas nav teikts, tāpēc starp tiem neko neliek, lai neveidotos kaut kādas dīvainas konstrukcijas, kā Anna-Solvita-Petronela Bērziņa-Krūmiņa. Tāpat - ja personai ir vairāki vārdi, nereti biežāk lieto vienu - tas ir - personvārdi ir nedaudz patstāvīgāki nekā uzvārdi, tādēļ arī netiek sadefišoti.

Neatbildēts pagaidām paliek jautājums par ārzemnieku personvārdiem, kur defises tiek sastumtas visās spraugās visiem tiem Žaniem-Lukiem, Annām-Marijām un Pējiem-Fransiem. No vienas puses - ja mēs latviešu valodā tur neko neliekam, kāpēc gan lai liktu starp vārdiem, kas šā kā tā tiek pierakstīti latviešu valodā, no otras puses - Blinkena pie defišu tēmas 408. lapā raksta: "Ļoti bieži defise tiek lietota svešu īpašvārdu rakstībā." Tā nu šis jautājums pagaidām ir neatbildēts.

Nobeigumā atkārtošu to, ar ko sāku un ko gribēju pateikt: dubultuzvārdus savieno ar defisi, nelietojot atstarpes.

valodas kopšana II

laukā pilnmēness. saka, ka ap to laiku visi dīvaiņi aktivizējas - lasa, raksta, komentē, piesienas, neguļ, murgo u.tml. nebūšu izņēmums! valodā ir vēl ļoti daudz lietu, ko, ja vēlas, lai Endzelīnam būtu prieks, var likt aiz auss un lietot. tā ka piedāvāju nākamās piecas-mīnus-divas lietas (jo garas, un man ir slinkums rakstīt vairāk)!

1. sāpīga lieta - svešvārdi. vispār jau ir tā, ka svešvārdi valodā ienāk kā gatava vienība. mēs viņiem piekabinām latviskas galotnes, vienojamies, kuru patskaņi būs gari, kuri - īsi, un tik dragājam. taču kurš var pateikt, cik ilgi svešvārds ir svešvārds? ir tāda lieta mūsu brīnumainajā valodā - svešvārdiem nepievieno priedēkļus (izņēmums varētu būt nolieguma priedēklis ne- un vajadzības izteiksmes rādītājs jā- darbības vārdiem). svešvārds tiek uztverts kā citas valodas vienība, kas palienēta, līdz ar to, kā šķiet vairumam valodnieku, būtu amorāli kabināt visus antīkos latviešu valodas priedēkļus smalkajiem svešvārdiem. tātad - slikts stils: nodemonstrēt, noformulēt, noraksturot, tā vietā vienkārši demonstrēt, formulēt, raksturot.
pie šī paša - svešvārdiem nozīme ir daudz šaurāka, tāpēc nevajadzētu pārsālīt - nav nekādas nepieciešamības sacīt visoptimālākais, jo vārds optimāls jau arī nozīmē 'vislabākais iespējamais'.

2. defissavienojumi. J. Kušķis pret tiem vēršas kā pret sērgu, kas ieviesusies vēl tālajos sarkanajos laikos. viņš skaisti saka: "Padomju gigantomānijas ietekmē esam pieraduši piedēvēt mazām lietām pārāk dižus vārdus."* piemēram, jauneklis-mīlētājs, sieviete-teicēja, māja-muzejs, grāmatnīca-salons. tā vietā varētu izteikties saprotamāk, latviskāk un bez pārmērīgā patosa: jaunais mīlētājs, teicējas, piemiņas māja, grāmatnīcas salons. un līdzīgi vēl daudzos gadījumos. tā kā šādi savienojumi vietām tiek lietoti arī publicistikā, šī sērga iet plašumā un rakstītājiem rodas vēlme ievilkt strīpiņu pa vidu visam, kas izsaka kādas divas dažādas, bet saistītas domas. par to izsmeļoši raksta arī Blinkena, bet tā kā viņa raksta daudz, tad to es atstāšu kādam citam ierakstam.

3. jautājums, kas mani grauž jau sen, - priekš lietošana. te nu mēs ar cienījamo Kušķi esam vienisprātis. mums, latviešiem, ir tāds brīnumains locījums kā datīvs (atbild uz jautājumu kam? tas ir - viņš gan nezina, kam, bet uz jautājumu atbild). tātad - locījums ir, nav ko priekšoties nolūka nozīmē (te kā vienīgo izņēmumu min teicienu priekš kaķiem, ja runā par ko neizdevušos). nevis priekš manis, priekš tevis, priekš Kārļa nes dāvanas, bet gan man, tev, Kārlim (piemēram, man tev ir dāvana, nevis man priekš tevis ir dāvana). kāpēc tik skarbi? jo vārdam priekš ir savas lietas, ko tas izsaka - vietas un laika nozīmi. piemēram, neilgi priekš Jāņiem, lepojas priekš meitām (jeb meitu priekšā). no piemēriem skaidri redzams, ka priekš ir visai arhaisks vārds. var jau iebilst, ka vārdi mainās, mainās to nozīme (un tā ir taisnība), bet šajā gadījumā ir kāds cits svarīgs aspekts - pēc priekš lietošanas nolūka nozīmē nav nekādas nepieciešamības, jo īpaši tāpēc, ka tas ir citu valodu atdarinājums.

*Kušķis J. Mūsu valoda, RLB Latviešu valodas attīstības kopa, Antava, 2006, 66. lpp.