Iespējams, daudzi pat nebūs pamanījuši, ka dažādos satura ziņā sausākos tekstos tiek norādītas alternatīvās galotnes, lai parādītu, ka minētais teksts attiecas uz, piemēram, vienu vai vairākām reālijām. Piemēram, Anna rakstīja iepirkumu sarakstu: sēne(-es), cepums(-i), arbūzs(-i). Šāda alternatīvo galotņu norādīšana skaidri parāda, ka pieņemami ir abi varianti — vai nu viena sēne, vai vairākas.
Saskaņā ar latviešu valodas gramatiku un tradīcijām pareizas variants, kā norādīt alternatīvās galotnes, ir redzams piemērā — iekavās, bez atstarpes, ar defisi, norādot pilnu daudzskaitļa galotni. Piemēram, cepu kūku kolēģim(-iem), likšu klāt citronu(-us), liešu skaistā(-ās) veidnē(-ēs). Bez atstarpes — lai neradītu pārpratumus, lai būtu skaidrs, ka šī alternatīvā galotne ir nedalāmi saistīta ar vārdu, ar defisi — lai būtu skaidrs, ka tā ir vārda daļa, nevis pilns vārds. Un pilna galotne — arī skaidrības labad. Jo, piemēram, norādot pliku “s” iekavās, tikpat labi var šķist, ka domātas sekundes. Vai vispār var nesaprast, kā pareizi izlasīt vārdu.
Vēl kāds slidens gājiens — alternatīvās galotnes norādīt ar slīpsvītru, jo citur tekstā slīpsvītra tiek izmantota, lai norādītu izvēles variantus, piemēram, nopērc zirgu un/vai aunu. Tas nozīmē, ka jānopērk vai nu viens, vai otrs, vai abi. Taču šāda pieeja neder alternatīvajām galotnēm. Pirmkārt, tā nav pieņemts, otrkārt, iekavas lieto arī tad, lai norādītu kaut ko vārda vidū, līdz ar to tā ir patīkama saskanība — lietot to pašu simbolu. Vārdā kaut ko ar iekavām iesprauž tad, ja tiek norādīts kaut kas, kas atšķiras no literārās normas. Piemēram, kalna galā zied dāboliņ(i)s. Bet Ivo nodarbojas ar pri(h)vatizāciju.
Vēl kāds jautājums — vai drīkst norādīt tikai pēdējo daudzskaitļa galotnes burtu, ja pārējā galotnes daļa ir tāda pati? Atbilde — nē, nedrīkst. Nav nemaz tik sarežģīti norādīt pilnu galotni.
Ko darīt, ja vienskaitlī un daudzskaitlī atšķiras ne tikai galotne, bet arī saknes daļa. Galotne/galotņu, egle/egļu. Tad lasītāju mīlestības vārdā var norādīt arī šo mainīto burtu klāt pie galotnes. Bet tāda likuma nav, līdz ar to šis ir tikai fakultatīvs ieteikums. Nav obligāti jānorāda. Tikai tad, ja šķiet, ka tas palīdzēs lasītājiem ērtāk iepazīties ar tekstu. Tāpēc par pareiziem būtu uzskatāmi abi varianti: mežā nav egles(-ļu). Dažām trūkst galotnes(-u). Te gan parastā piebilde — vienā tekstā pieejai jābūt vienādai — vai nu lieto to saknes burtu klāt, vai nelieto. Ķīseli nevajag taisīt, nav glīti.
Ja teikumā ir vairāki vārdi, uz ko attiecas šī alternatīvo galotņu būšana, tad labskanības un ērtības labad alternatīvās galotnes jānorāda visiem šiem vārdiem. Lai nerastos pārpratumi. Piemēram, procedūra(-as) drīz tiks pabeigta(-as). Maisiņā ir noslēpta garšīga(-as) šokolāde(-es). Te gan jāpiebilst, ka šis būs sastopams tikai tehniskos tekstos. Daiļliteratūrā un publicistikā parasti izlīdzas ar citiem līdzekļiem. Piemēram, maisiņā ir noslēpta garšīga šokolāde; vai vairākas.
Rāda ziņas ar etiķeti slīpsvītra. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti slīpsvītra. Rādīt visas ziņas
20/10/2015
Maģiskā slīpsvītra
Ir tādi jautājumi, uz kuriem precīzas atbildes zina vien izredzētie. Visi pārējie — improvizē “katru gad' no jauna”. Viena no šādām tēmām valodā ir slīpsvītra. Segvārds — “slešs”. It kā reizēm noder, it kā reizēm gadās lietot. Bet kur likt atstarpes, kur nelikt — viedoklis pārsvarā atkarīgs no mēness fāzēm. Vai arī — vienreiz tā, otrreiz šitā, un vismaz vienā gadījumā būs bijis pareizi.
Pirmā svarīgā ziņa — slīpsvītra latviešu valodā ir legāla rakstzīme. To drīkst lietot, ja ir nepieciešams.
Otrā svarīgā ziņa — atstarpju esamība vai neesamība ir atkarīga no vārdu skaita abās slīpsvītras pusēs.
Un tagad nedaudz detalizētāks izklāsts. Kad lietot slīpsvītru?
1. Mērvienību apzīmējumos, kur sākotnēji slīpsvītra funkcionēja kā dalīšanas zīme. Piemēram, km/h, m/s.
2. Lai apzīmētu alternatīvu (vai nu viens, vai otrs). Piemēram, un/vai, draugs/paziņa (tiem, kas nevar saprast).
Un te ir ļoti svarīga piezīme. Ja alternatīvie varianti ir īsi, t.i., viens vārds un otrs vārds, tad atstarpi nelieto. Savukārt tad, ja izvēles iespējas ir izklāstītas daiļrunīgāk, tad gan atstarpes jālieto. Un tam ir visnotaļ loģisks pamatojums — uzskatāmība. Ja slīpsvītra ir garākam tekstam vidū bez atstarpēm, domās ar slīpsvītru saistītie vārdi tiek salipināti, bet — ja atstarpes ir, tad smadzenes uzreiz sāk meklēt jēdzienu robežas, kas tad īsti ir šie alternatīvie varianti. Daži piemēri. Kārlis sēdēja parkā un ēda belašu/čebureku, kam pēc ārējām pazīmēm kulināro piederību bija grūti noteikt. Netālu uz soliņa apsēdās jauna dāma / topošā māte. Plandošā mēteļa dēļ Kārlim bija grūtības izšķirt būtnes apveidu. Protams, es te nedaudz blēņojos — slīpsvītra ir vairāk iederīga tehniskos, sausos un ārkārtīgi garlaicīgos tekstos. Daiļliteratūrā nez vai gadīsies šo pieturzīmi sastapt, bet tur, kur tiks vēstīts par pieņemtajām atpazīšanas zīmēm bezpilota lidaparātiem / ar pulti darbināmiem pašlidojošiem aparātiem, slīpsvītras var būt sadēstītas atliku likām.
3. Lai rakstītā tekstā norādītu daļskaitļus. Piemēram, uz galda bija palikušas vien 2/3 gardā siera. Maza svarīga piebilde — izlasām visu pilnos vārdus un attiecīgi arī saskaņojam — “divas trešdaļas (kā?) siera”.
4. Gada pierakstā, ja periods ir viens gads, kas nesakrīt ar kalendāro gadu un aptver divus gadus. Klasiskais piemērs ir mācību gads — ar to tiek saprasti 12 mēneši (ja skaita arī brīvlaiku kā daļu no mācību procesa), kas izklāti pāri diviem gadiem. Piemēram, 2013./2014. mācību gadā es skolu neapmeklēju. Vai, piemēram, runājot par ziemu: 2015./2016. gada ziema vēl ir miglā tīta.
Pie šī neliela piebilde — Blinkena savos piemēros pieļauj otru gadu lietot saīsinātā veidā, ietaupot veselas divas rakstzīmes. Manuprāt, nav jēgas taupīties, jo tas, kas bija gauži saprotams 1956./57. gadā, var izskatīties nedaudz pārprotami 2011./12. gadā. Kaut gan — droši vien jāskatās individuāli uz katru situāciju, izvērtējot potenciālās mērķauditorijas spriestspēju un noslieci uz pārprašanu.
5. Māju numuros, ja māja ir iepletusies uz diviem atsevišķi numurētiem apbūves gabaliem. Piemēram, Sarkankāpostu ielā 23/25 dzīvoja vīrs, kuram kāposti nepavisam negaršoja.
Ir vēl arī daži citi gadījumi — starp dzejas rindām (ar atstarpēm, jo tās tomēr ir atsevišķas rindas) un diagonālsaīsinājumos — tādos antīkos izrakumos kā a/s un i/u. Šī tomēr ir seno laiku palieka, kas neko īpašu valodā neienes, tikai nekonsekventu apzīmējumu lietošanu. Jo SIA nez kāpēc vienmēr ir SIA, bet AS — reizēm arī a/s. Konsekvence tomēr ir svēta lieta, lai diagonālsaīsinājumi paliek iepriekšējam gadsimtam.
Tātad — ja nepieciešams, lietojam slīpsvītru. Ja atdalām kaut ko garāku par vienu vārdu katrā pusē — lietojam atstarpes — vispirms nedalāmo atstarpi, lai teksts neaizbēg, un pēc tam pavisam parasto, lai lieki nelauzītu rindas.
Vēl kāda piebilde — tīmekļa vietņu vietrāžos (tautā sauktiem arī par mājaslapu URL) nekādas modifikācijas nav jāveic neatkarīgi no tā, kas tur ir iekšā. Ja nepieciešams kaut kur ielīmēt skaistu saiti, kas darbojas, tad vienkārši kopējam un līmējam bez pašdarbības. Piemēram, www.karsts_kartupelis.lv/talka_liela/balle_laba.htm. Nekādas atstarpes nav jāpievieno.
_____________
Lieliskie informācijas avoti, ja nu kāds vēlas ar savu aci pārbaudīt minēto faktu patiesumu:
Blinkena A. Latviešu interpunkcija, 414. lpp, Zvaigzne ABC, 2009. g.
Iestāžu publikāciju noformēšanas rokasgrāmata. 10. Teksta noformējuma noteikumi latviešu valodā: http://publications.europa.eu/code/lv/lv-4100100.htm#1019
Pirmā svarīgā ziņa — slīpsvītra latviešu valodā ir legāla rakstzīme. To drīkst lietot, ja ir nepieciešams.
Otrā svarīgā ziņa — atstarpju esamība vai neesamība ir atkarīga no vārdu skaita abās slīpsvītras pusēs.
Un tagad nedaudz detalizētāks izklāsts. Kad lietot slīpsvītru?
1. Mērvienību apzīmējumos, kur sākotnēji slīpsvītra funkcionēja kā dalīšanas zīme. Piemēram, km/h, m/s.
2. Lai apzīmētu alternatīvu (vai nu viens, vai otrs). Piemēram, un/vai, draugs/paziņa (tiem, kas nevar saprast).
Un te ir ļoti svarīga piezīme. Ja alternatīvie varianti ir īsi, t.i., viens vārds un otrs vārds, tad atstarpi nelieto. Savukārt tad, ja izvēles iespējas ir izklāstītas daiļrunīgāk, tad gan atstarpes jālieto. Un tam ir visnotaļ loģisks pamatojums — uzskatāmība. Ja slīpsvītra ir garākam tekstam vidū bez atstarpēm, domās ar slīpsvītru saistītie vārdi tiek salipināti, bet — ja atstarpes ir, tad smadzenes uzreiz sāk meklēt jēdzienu robežas, kas tad īsti ir šie alternatīvie varianti. Daži piemēri. Kārlis sēdēja parkā un ēda belašu/čebureku, kam pēc ārējām pazīmēm kulināro piederību bija grūti noteikt. Netālu uz soliņa apsēdās jauna dāma / topošā māte. Plandošā mēteļa dēļ Kārlim bija grūtības izšķirt būtnes apveidu. Protams, es te nedaudz blēņojos — slīpsvītra ir vairāk iederīga tehniskos, sausos un ārkārtīgi garlaicīgos tekstos. Daiļliteratūrā nez vai gadīsies šo pieturzīmi sastapt, bet tur, kur tiks vēstīts par pieņemtajām atpazīšanas zīmēm bezpilota lidaparātiem / ar pulti darbināmiem pašlidojošiem aparātiem, slīpsvītras var būt sadēstītas atliku likām.
3. Lai rakstītā tekstā norādītu daļskaitļus. Piemēram, uz galda bija palikušas vien 2/3 gardā siera. Maza svarīga piebilde — izlasām visu pilnos vārdus un attiecīgi arī saskaņojam — “divas trešdaļas (kā?) siera”.
4. Gada pierakstā, ja periods ir viens gads, kas nesakrīt ar kalendāro gadu un aptver divus gadus. Klasiskais piemērs ir mācību gads — ar to tiek saprasti 12 mēneši (ja skaita arī brīvlaiku kā daļu no mācību procesa), kas izklāti pāri diviem gadiem. Piemēram, 2013./2014. mācību gadā es skolu neapmeklēju. Vai, piemēram, runājot par ziemu: 2015./2016. gada ziema vēl ir miglā tīta.
Pie šī neliela piebilde — Blinkena savos piemēros pieļauj otru gadu lietot saīsinātā veidā, ietaupot veselas divas rakstzīmes. Manuprāt, nav jēgas taupīties, jo tas, kas bija gauži saprotams 1956./57. gadā, var izskatīties nedaudz pārprotami 2011./12. gadā. Kaut gan — droši vien jāskatās individuāli uz katru situāciju, izvērtējot potenciālās mērķauditorijas spriestspēju un noslieci uz pārprašanu.
5. Māju numuros, ja māja ir iepletusies uz diviem atsevišķi numurētiem apbūves gabaliem. Piemēram, Sarkankāpostu ielā 23/25 dzīvoja vīrs, kuram kāposti nepavisam negaršoja.
Ir vēl arī daži citi gadījumi — starp dzejas rindām (ar atstarpēm, jo tās tomēr ir atsevišķas rindas) un diagonālsaīsinājumos — tādos antīkos izrakumos kā a/s un i/u. Šī tomēr ir seno laiku palieka, kas neko īpašu valodā neienes, tikai nekonsekventu apzīmējumu lietošanu. Jo SIA nez kāpēc vienmēr ir SIA, bet AS — reizēm arī a/s. Konsekvence tomēr ir svēta lieta, lai diagonālsaīsinājumi paliek iepriekšējam gadsimtam.
Tātad — ja nepieciešams, lietojam slīpsvītru. Ja atdalām kaut ko garāku par vienu vārdu katrā pusē — lietojam atstarpes — vispirms nedalāmo atstarpi, lai teksts neaizbēg, un pēc tam pavisam parasto, lai lieki nelauzītu rindas.
Vēl kāda piebilde — tīmekļa vietņu vietrāžos (tautā sauktiem arī par mājaslapu URL) nekādas modifikācijas nav jāveic neatkarīgi no tā, kas tur ir iekšā. Ja nepieciešams kaut kur ielīmēt skaistu saiti, kas darbojas, tad vienkārši kopējam un līmējam bez pašdarbības. Piemēram, www.karsts_kartupelis.lv/talka_liela/balle_laba.htm. Nekādas atstarpes nav jāpievieno.
_____________
Lieliskie informācijas avoti, ja nu kāds vēlas ar savu aci pārbaudīt minēto faktu patiesumu:
Blinkena A. Latviešu interpunkcija, 414. lpp, Zvaigzne ABC, 2009. g.
Iestāžu publikāciju noformēšanas rokasgrāmata. 10. Teksta noformējuma noteikumi latviešu valodā: http://publications.europa.eu/code/lv/lv-4100100.htm#1019
Abonēt:
Ziņas (Atom)