Tāds mums ir tas 21. gadsimts... Attiecības kļūst neskaidras, robežas — izplūdušas. Un viedokļi — tik noslēpumaini pausti, ka, redzot frāzi “TĀDS tērps!”, domādams neizdomāsi, kas aiz tā slēpjas — pozitīvs, negatīvs vai neitrāls vērtējums.
Šodien par procentu zīmi % un atstarpi. Pirmajā acu uzmetienā droši vien šķitīs — kas tur ko daudz spriedelēt — viss kopā un kārtībā, šādi: 100%. Tas ir no vienas puses. Bet otrā pusē ir sen zināmā patiesība, ka mērvienību apzīmējumus pie attiecīgā skaitļa glīti pielīmē ar nedalāmo atstarpi. Piemēram, 100 m, 10 l, 5 cm. Un, patiess fakts iz dzīves, — procentu zīme % arī būtībā ir mērvienība. Tātad pēc līdzības ar citām mērvienībām pareizi būtu šādi: 25 %.
Lūk.
Eiropas iestāžu publikāciju noformēšanas rokasgrāmatā ir teikts, ka atstarpe ir jālieto. Var skatīt šeit 10.5.2. sadaļu.
To pašu iesaka arī Latviešu valodas aģentūra, atsaucoties uz Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmatu. Varat palasīt savām acīm LVA vietnē, pie 2009. gada jautājumiem.
Drukātie izdevumi savukārt izliekas, ka nekādas procentu zīmes latviešu valodā nav. Ne Skujiņa, ne Blinkena, ne Ceplīšu pāris nepievērš šim simbolam ne mazāko vērību. Sak, tieciet paši galā. Un tas arī ir saprotams, teorētiski procentu zīme ir visparastākā mērvienība, līdz ar to teorētiski arī likumiem vajadzētu būt tiem pašiem.
Bet mēs visi zinām, ka realitātē tā nav. Lai vai kur šie procenti būtu minēti — šaurā tvitera ierakstā vai lielā grāmatā —, atstarpe, visticamāk, nebūs lietota. Piemēram, Saīsinājumu vārdnīcā nekāds sīkāks apraksts par zīmi nav pieejams, bet vienīgajā piemērā, kur ir skaitlis ar procentu zīmi, atstarpe nav lietota.
Tātad — vienīgie legālie materiāli, ko man izdevās atrast, iesaka atstarpi lietot. Atstarpe būtu jālieto arī pēc līdzības ar citām mērvienībām. Bet — parastajam mirstīgajam droši vien pat prātā nav nācis, ka tur varētu būt atstarpe. Un atstarpes nelietošana nekādu ļaunumu nenodarīs. Tādēļ vienīgais, ko es varu ieteikt — lai arī kā jums patiktu labāk, raugieties, lai vienā tekstā atstarpes lietojums/nelietojums būtu vienāds. Vai nu nekur nav, vai arī visur ir. Tur gan cita varianta nav. Citādi — lietojiet, kā jums labāk patīk. Bet ziniet, ka ir arī otrs variants, ko nevajadzētu uzskatīt par nepareizu.
Rāda ziņas ar etiķeti pieturzīmes. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti pieturzīmes. Rādīt visas ziņas
07/11/2015
Viedoklis par pieturzīmēm plakātos
Atruna — šis ieraksts ir tikai manas pārdomas.
Droši vien acīgākie internetizklaides tīkotāji būs pamanījuši jaunu lapu feisbukā — Dainu skapis. Tur asprāši būtībā nodarbojas ar to, ar ko savas stundas aizpilda ikviens literatūras skolotājs — interpretē par tēmu “ko autors ar šo domāja”. Tikai daudz jēdzīgākā veidā.
Lūk, piemērs. Šīs bildes klejo arī tviterī. Attēls bez atļaujas izgrābts no Dainu skapja Facebook lapas.
Ilgi nebija jāgaida grammar nazi reakcija — trūkst komata aiz Blaumaņa! Tā trūkstot, ka acī dur. Es arī tā paskatījos, tā paskatījos. Un sāku domāt. Redz — lasot uzrakstu, nemaz nav tik uzkrītoši, ka komata nav. Jo intonatīvā pauze tur šā kā tā ir.
Komats latviešu valodā ir atdalītājpieturzīme. Paredzēts tam, lai palīdzētu lasītājam saprast tekstu, peldēt pa to un iepauzēt īstajās vietās. Kā arī — nereti tieši komatu izkārtojums nosaka nozīmi. Blinkena par komatu saka šādus vārdus:
Tātad — iepriekšminētā Blaumaņa gadījumā tur būtu jālieto komats kā atdalītājpieturzīme — atdala salikta sakārtota teikuma daļa. Taču vizuālos attēlos viss ir nedaudz citādi. Redzat — teksts ir izvietots tā, ka tas jau dabiski ir atdalīts. Salīdzinājumamа — ja starp diviem pagastiem ir 5 m plata un dziļa upe, kas iezīme šo pagastu robežu, tad kāda rutka pēc vēl papildus būvēt robežžogu?
Nezinu, ko grafiskie dizaineri par šo domā un ko viņiem skolā māca, bet gara acīm redzu, kā katrā aģentūra strādā pa niknai korektorei, kas dzīvo pēc likumiem, nevis pēc loģikas. Un gadījumā, ja kādā reklāmas materiālā ir uzskaitījums, katru rindiņu sāk ar mazo burtu un galā spītīgi liek semikolus, kaut gan lielā plakātā šāda pieeja izskatās, mazākais, dīvaini.
Punkts ir beigu pieturzīme. Plakātos to neviens nelieto tā vienkāršā iemesla dēļ, ka plakāts ir ierobežotā izmērā un ir skaidrs, ka diezin vai teksts turpināsies aiz plakāta robežām. Un ar komatiem vajadzētu būt līdzīgi — ja teksts dabiski tiek sadalīts tur, kur vajadzētu būt komatam, tad komata nebūšanu nevajadzētu uzskatīt par kļūdu, jo atdalīšana tiek veikta ar citiem paņēmieniem. Līdzīgi kā saistītā tekstā — ja nosaukums tiek izcelts treknrakstā, tad vairs nav nekādas nepieciešamības lietot pēdiņas, kas tieši to arī dara — izceļ.
Rezumējot — pieturzīmes ir būtiska kvalitatīva teksta sastāvdaļa. Taču jāatceras, ka tās kalpo atdalīšanai, izdalīšanai un izcelšanai. Vizuālā pasaulē ir daudz vairāk līdzekļu šo funkciju izpildei, līdz ar to atsevišķos gadījumos būtu vērts padomāt, vai pieturzīmes nedublē kādu vizuālu atdalītāju. Tas ir — nav obligāti ravēt ārā visas pieturzīmes tikai tāpēc, ka intonatīvās pauzes tiek norādītas ar citiem līdzekļiem, bet es par kļūdu to noteikti neuzskatītu.
________________
*Blinkena A. Latviešu interpunkcija. Zvaigzne ABC, 2009, 372.–373. lpp.
Droši vien acīgākie internetizklaides tīkotāji būs pamanījuši jaunu lapu feisbukā — Dainu skapis. Tur asprāši būtībā nodarbojas ar to, ar ko savas stundas aizpilda ikviens literatūras skolotājs — interpretē par tēmu “ko autors ar šo domāja”. Tikai daudz jēdzīgākā veidā.
Lūk, piemērs. Šīs bildes klejo arī tviterī. Attēls bez atļaujas izgrābts no Dainu skapja Facebook lapas.
Ilgi nebija jāgaida grammar nazi reakcija — trūkst komata aiz Blaumaņa! Tā trūkstot, ka acī dur. Es arī tā paskatījos, tā paskatījos. Un sāku domāt. Redz — lasot uzrakstu, nemaz nav tik uzkrītoši, ka komata nav. Jo intonatīvā pauze tur šā kā tā ir.
Komats latviešu valodā ir atdalītājpieturzīme. Paredzēts tam, lai palīdzētu lasītājam saprast tekstu, peldēt pa to un iepauzēt īstajās vietās. Kā arī — nereti tieši komatu izkārtojums nosaka nozīmi. Blinkena par komatu saka šādus vārdus:
Komats lietojams gan kā atsevišķa pieturzīme ar atdalītājpieturzīmes nozīmi, .., gan arī pāros .. . Turklāt komats tiek lietots arī kā nosacīta tehniska zīme.*
Tātad — iepriekšminētā Blaumaņa gadījumā tur būtu jālieto komats kā atdalītājpieturzīme — atdala salikta sakārtota teikuma daļa. Taču vizuālos attēlos viss ir nedaudz citādi. Redzat — teksts ir izvietots tā, ka tas jau dabiski ir atdalīts. Salīdzinājumamа — ja starp diviem pagastiem ir 5 m plata un dziļa upe, kas iezīme šo pagastu robežu, tad kāda rutka pēc vēl papildus būvēt robežžogu?
Nezinu, ko grafiskie dizaineri par šo domā un ko viņiem skolā māca, bet gara acīm redzu, kā katrā aģentūra strādā pa niknai korektorei, kas dzīvo pēc likumiem, nevis pēc loģikas. Un gadījumā, ja kādā reklāmas materiālā ir uzskaitījums, katru rindiņu sāk ar mazo burtu un galā spītīgi liek semikolus, kaut gan lielā plakātā šāda pieeja izskatās, mazākais, dīvaini.
Punkts ir beigu pieturzīme. Plakātos to neviens nelieto tā vienkāršā iemesla dēļ, ka plakāts ir ierobežotā izmērā un ir skaidrs, ka diezin vai teksts turpināsies aiz plakāta robežām. Un ar komatiem vajadzētu būt līdzīgi — ja teksts dabiski tiek sadalīts tur, kur vajadzētu būt komatam, tad komata nebūšanu nevajadzētu uzskatīt par kļūdu, jo atdalīšana tiek veikta ar citiem paņēmieniem. Līdzīgi kā saistītā tekstā — ja nosaukums tiek izcelts treknrakstā, tad vairs nav nekādas nepieciešamības lietot pēdiņas, kas tieši to arī dara — izceļ.
Rezumējot — pieturzīmes ir būtiska kvalitatīva teksta sastāvdaļa. Taču jāatceras, ka tās kalpo atdalīšanai, izdalīšanai un izcelšanai. Vizuālā pasaulē ir daudz vairāk līdzekļu šo funkciju izpildei, līdz ar to atsevišķos gadījumos būtu vērts padomāt, vai pieturzīmes nedublē kādu vizuālu atdalītāju. Tas ir — nav obligāti ravēt ārā visas pieturzīmes tikai tāpēc, ka intonatīvās pauzes tiek norādītas ar citiem līdzekļiem, bet es par kļūdu to noteikti neuzskatītu.
________________
*Blinkena A. Latviešu interpunkcija. Zvaigzne ABC, 2009, 372.–373. lpp.
20/10/2015
Maģiskā slīpsvītra
Ir tādi jautājumi, uz kuriem precīzas atbildes zina vien izredzētie. Visi pārējie — improvizē “katru gad' no jauna”. Viena no šādām tēmām valodā ir slīpsvītra. Segvārds — “slešs”. It kā reizēm noder, it kā reizēm gadās lietot. Bet kur likt atstarpes, kur nelikt — viedoklis pārsvarā atkarīgs no mēness fāzēm. Vai arī — vienreiz tā, otrreiz šitā, un vismaz vienā gadījumā būs bijis pareizi.
Pirmā svarīgā ziņa — slīpsvītra latviešu valodā ir legāla rakstzīme. To drīkst lietot, ja ir nepieciešams.
Otrā svarīgā ziņa — atstarpju esamība vai neesamība ir atkarīga no vārdu skaita abās slīpsvītras pusēs.
Un tagad nedaudz detalizētāks izklāsts. Kad lietot slīpsvītru?
1. Mērvienību apzīmējumos, kur sākotnēji slīpsvītra funkcionēja kā dalīšanas zīme. Piemēram, km/h, m/s.
2. Lai apzīmētu alternatīvu (vai nu viens, vai otrs). Piemēram, un/vai, draugs/paziņa (tiem, kas nevar saprast).
Un te ir ļoti svarīga piezīme. Ja alternatīvie varianti ir īsi, t.i., viens vārds un otrs vārds, tad atstarpi nelieto. Savukārt tad, ja izvēles iespējas ir izklāstītas daiļrunīgāk, tad gan atstarpes jālieto. Un tam ir visnotaļ loģisks pamatojums — uzskatāmība. Ja slīpsvītra ir garākam tekstam vidū bez atstarpēm, domās ar slīpsvītru saistītie vārdi tiek salipināti, bet — ja atstarpes ir, tad smadzenes uzreiz sāk meklēt jēdzienu robežas, kas tad īsti ir šie alternatīvie varianti. Daži piemēri. Kārlis sēdēja parkā un ēda belašu/čebureku, kam pēc ārējām pazīmēm kulināro piederību bija grūti noteikt. Netālu uz soliņa apsēdās jauna dāma / topošā māte. Plandošā mēteļa dēļ Kārlim bija grūtības izšķirt būtnes apveidu. Protams, es te nedaudz blēņojos — slīpsvītra ir vairāk iederīga tehniskos, sausos un ārkārtīgi garlaicīgos tekstos. Daiļliteratūrā nez vai gadīsies šo pieturzīmi sastapt, bet tur, kur tiks vēstīts par pieņemtajām atpazīšanas zīmēm bezpilota lidaparātiem / ar pulti darbināmiem pašlidojošiem aparātiem, slīpsvītras var būt sadēstītas atliku likām.
3. Lai rakstītā tekstā norādītu daļskaitļus. Piemēram, uz galda bija palikušas vien 2/3 gardā siera. Maza svarīga piebilde — izlasām visu pilnos vārdus un attiecīgi arī saskaņojam — “divas trešdaļas (kā?) siera”.
4. Gada pierakstā, ja periods ir viens gads, kas nesakrīt ar kalendāro gadu un aptver divus gadus. Klasiskais piemērs ir mācību gads — ar to tiek saprasti 12 mēneši (ja skaita arī brīvlaiku kā daļu no mācību procesa), kas izklāti pāri diviem gadiem. Piemēram, 2013./2014. mācību gadā es skolu neapmeklēju. Vai, piemēram, runājot par ziemu: 2015./2016. gada ziema vēl ir miglā tīta.
Pie šī neliela piebilde — Blinkena savos piemēros pieļauj otru gadu lietot saīsinātā veidā, ietaupot veselas divas rakstzīmes. Manuprāt, nav jēgas taupīties, jo tas, kas bija gauži saprotams 1956./57. gadā, var izskatīties nedaudz pārprotami 2011./12. gadā. Kaut gan — droši vien jāskatās individuāli uz katru situāciju, izvērtējot potenciālās mērķauditorijas spriestspēju un noslieci uz pārprašanu.
5. Māju numuros, ja māja ir iepletusies uz diviem atsevišķi numurētiem apbūves gabaliem. Piemēram, Sarkankāpostu ielā 23/25 dzīvoja vīrs, kuram kāposti nepavisam negaršoja.
Ir vēl arī daži citi gadījumi — starp dzejas rindām (ar atstarpēm, jo tās tomēr ir atsevišķas rindas) un diagonālsaīsinājumos — tādos antīkos izrakumos kā a/s un i/u. Šī tomēr ir seno laiku palieka, kas neko īpašu valodā neienes, tikai nekonsekventu apzīmējumu lietošanu. Jo SIA nez kāpēc vienmēr ir SIA, bet AS — reizēm arī a/s. Konsekvence tomēr ir svēta lieta, lai diagonālsaīsinājumi paliek iepriekšējam gadsimtam.
Tātad — ja nepieciešams, lietojam slīpsvītru. Ja atdalām kaut ko garāku par vienu vārdu katrā pusē — lietojam atstarpes — vispirms nedalāmo atstarpi, lai teksts neaizbēg, un pēc tam pavisam parasto, lai lieki nelauzītu rindas.
Vēl kāda piebilde — tīmekļa vietņu vietrāžos (tautā sauktiem arī par mājaslapu URL) nekādas modifikācijas nav jāveic neatkarīgi no tā, kas tur ir iekšā. Ja nepieciešams kaut kur ielīmēt skaistu saiti, kas darbojas, tad vienkārši kopējam un līmējam bez pašdarbības. Piemēram, www.karsts_kartupelis.lv/talka_liela/balle_laba.htm. Nekādas atstarpes nav jāpievieno.
_____________
Lieliskie informācijas avoti, ja nu kāds vēlas ar savu aci pārbaudīt minēto faktu patiesumu:
Blinkena A. Latviešu interpunkcija, 414. lpp, Zvaigzne ABC, 2009. g.
Iestāžu publikāciju noformēšanas rokasgrāmata. 10. Teksta noformējuma noteikumi latviešu valodā: http://publications.europa.eu/code/lv/lv-4100100.htm#1019
Pirmā svarīgā ziņa — slīpsvītra latviešu valodā ir legāla rakstzīme. To drīkst lietot, ja ir nepieciešams.
Otrā svarīgā ziņa — atstarpju esamība vai neesamība ir atkarīga no vārdu skaita abās slīpsvītras pusēs.
Un tagad nedaudz detalizētāks izklāsts. Kad lietot slīpsvītru?
1. Mērvienību apzīmējumos, kur sākotnēji slīpsvītra funkcionēja kā dalīšanas zīme. Piemēram, km/h, m/s.
2. Lai apzīmētu alternatīvu (vai nu viens, vai otrs). Piemēram, un/vai, draugs/paziņa (tiem, kas nevar saprast).
Un te ir ļoti svarīga piezīme. Ja alternatīvie varianti ir īsi, t.i., viens vārds un otrs vārds, tad atstarpi nelieto. Savukārt tad, ja izvēles iespējas ir izklāstītas daiļrunīgāk, tad gan atstarpes jālieto. Un tam ir visnotaļ loģisks pamatojums — uzskatāmība. Ja slīpsvītra ir garākam tekstam vidū bez atstarpēm, domās ar slīpsvītru saistītie vārdi tiek salipināti, bet — ja atstarpes ir, tad smadzenes uzreiz sāk meklēt jēdzienu robežas, kas tad īsti ir šie alternatīvie varianti. Daži piemēri. Kārlis sēdēja parkā un ēda belašu/čebureku, kam pēc ārējām pazīmēm kulināro piederību bija grūti noteikt. Netālu uz soliņa apsēdās jauna dāma / topošā māte. Plandošā mēteļa dēļ Kārlim bija grūtības izšķirt būtnes apveidu. Protams, es te nedaudz blēņojos — slīpsvītra ir vairāk iederīga tehniskos, sausos un ārkārtīgi garlaicīgos tekstos. Daiļliteratūrā nez vai gadīsies šo pieturzīmi sastapt, bet tur, kur tiks vēstīts par pieņemtajām atpazīšanas zīmēm bezpilota lidaparātiem / ar pulti darbināmiem pašlidojošiem aparātiem, slīpsvītras var būt sadēstītas atliku likām.
3. Lai rakstītā tekstā norādītu daļskaitļus. Piemēram, uz galda bija palikušas vien 2/3 gardā siera. Maza svarīga piebilde — izlasām visu pilnos vārdus un attiecīgi arī saskaņojam — “divas trešdaļas (kā?) siera”.
4. Gada pierakstā, ja periods ir viens gads, kas nesakrīt ar kalendāro gadu un aptver divus gadus. Klasiskais piemērs ir mācību gads — ar to tiek saprasti 12 mēneši (ja skaita arī brīvlaiku kā daļu no mācību procesa), kas izklāti pāri diviem gadiem. Piemēram, 2013./2014. mācību gadā es skolu neapmeklēju. Vai, piemēram, runājot par ziemu: 2015./2016. gada ziema vēl ir miglā tīta.
Pie šī neliela piebilde — Blinkena savos piemēros pieļauj otru gadu lietot saīsinātā veidā, ietaupot veselas divas rakstzīmes. Manuprāt, nav jēgas taupīties, jo tas, kas bija gauži saprotams 1956./57. gadā, var izskatīties nedaudz pārprotami 2011./12. gadā. Kaut gan — droši vien jāskatās individuāli uz katru situāciju, izvērtējot potenciālās mērķauditorijas spriestspēju un noslieci uz pārprašanu.
5. Māju numuros, ja māja ir iepletusies uz diviem atsevišķi numurētiem apbūves gabaliem. Piemēram, Sarkankāpostu ielā 23/25 dzīvoja vīrs, kuram kāposti nepavisam negaršoja.
Ir vēl arī daži citi gadījumi — starp dzejas rindām (ar atstarpēm, jo tās tomēr ir atsevišķas rindas) un diagonālsaīsinājumos — tādos antīkos izrakumos kā a/s un i/u. Šī tomēr ir seno laiku palieka, kas neko īpašu valodā neienes, tikai nekonsekventu apzīmējumu lietošanu. Jo SIA nez kāpēc vienmēr ir SIA, bet AS — reizēm arī a/s. Konsekvence tomēr ir svēta lieta, lai diagonālsaīsinājumi paliek iepriekšējam gadsimtam.
Tātad — ja nepieciešams, lietojam slīpsvītru. Ja atdalām kaut ko garāku par vienu vārdu katrā pusē — lietojam atstarpes — vispirms nedalāmo atstarpi, lai teksts neaizbēg, un pēc tam pavisam parasto, lai lieki nelauzītu rindas.
Vēl kāda piebilde — tīmekļa vietņu vietrāžos (tautā sauktiem arī par mājaslapu URL) nekādas modifikācijas nav jāveic neatkarīgi no tā, kas tur ir iekšā. Ja nepieciešams kaut kur ielīmēt skaistu saiti, kas darbojas, tad vienkārši kopējam un līmējam bez pašdarbības. Piemēram, www.karsts_kartupelis.lv/talka_liela/balle_laba.htm. Nekādas atstarpes nav jāpievieno.
_____________
Lieliskie informācijas avoti, ja nu kāds vēlas ar savu aci pārbaudīt minēto faktu patiesumu:
Blinkena A. Latviešu interpunkcija, 414. lpp, Zvaigzne ABC, 2009. g.
Iestāžu publikāciju noformēšanas rokasgrāmata. 10. Teksta noformējuma noteikumi latviešu valodā: http://publications.europa.eu/code/lv/lv-4100100.htm#1019
03/08/2012
Kā pēdiņas sadzīvo ar citām pieturzīmēm
Labvakar, manu mazo draudziņ! Ļauj man šovakar Tev pastāstīt jauku un uz patiesiem faktiem balstītu pasaciņu par pēdiņām tekstā. Aiz loga spoži spīd pilnmēness, kas nozīmē vien to, ka Tev, manu mazo draudziņ, miedziņš nenāk, bet man - gribēsies rakstīt vēl nedēļu (nē, tiešām - katrreiz, kad iedomājos, ka vajadzētu kaut ko uzrakstīt, kalendārā vīd pilnmēness aplītis).
Lielos vilcienos - ar pēdiņām parasti ir visai maz sarežģījumu. Cilvēki no skolas laikiem atceras, ka pēdiņās liek tiešās runas, citātus, nosaukumus un īpaši izceļamus vārdus, kuri nereti domāti pretējā nozīmē. Nelielas grūtības parasti rodas tad, ja pēdiņās ieliktais jēdziens ir pagadījies teikuma beigās un jāsāk domāt - kur likt teikuma beigu pieturzīmi. Kaut kā Blinkena par to neko nav sacījusi, kaut gan no piemēriem šā kā tā taisnību var izžmiegt.
Vārdu sakot - ir tā: ja teikums beidzas ar tiešo runu, tad teikuma beigu pieturzīme ir pēdiņās iekšā un nekādu citu pieturzīmi vairs nevajag, burti neaizbēgs. Piemēram: Jūsma nakts vidū sāka bakstīt gultasbiedru: "Maigoni, Maigoni, man salst." Ja teikums beidzas ar piebildi, nevis tiešo runu, tad tur vispār bēdas maz, tik jāatceras, ka tiešās runas daļai šā kā tā ar kādu pieturzīmi jābeidzas - ar jautājuma vai izsaukuma zīmi, ja teksts to prasa, citos gadījumos - vienkārši ar komatu, piemēram, "Mmm, ļauj taču man skatīties sapni!" neapmierināti ņurdēja Maigonis. "Vai es vainīgs, ka tu pirms gulētiešanas skatījies šausmu filmu?" Maigonis turpināja. "Un kafiju tu arī pati sev lēji," nerimās piemigušais vīrelis.
Pārējos gadījumos teikuma beigu pieturzīme, komats vai domuzīme atradīsies aiz pēdiņām. Var mēģināt pie sevis iztēloties, ka pēdiņās ieliktais teksts ir vienots veselums ar pēdiņām, tāpēc likt pirms pēdējās pēdiņas komatu būtu tāpat, kā bāzt skabargu aiz naga. Piemēri ar lietojumu: Jūsma nikni parāva segu uz savu pusi, pikti domādama par to, ka "vīrieši nekad neko nesaprot pareizi", kā bija teikts pēdējā "Cosmo". Jūsma palēnām grima snaudā, domājot par nelietīgo Maigoni, līdz šīs domas noveda pie zefīra "Maigums", un te Jūsmas vaigos uzplaiksnīja smaida atblāzma, kas atgādināja lāpu gājiena drebelīgās gaismiņas, kam naudiņu sameta partija "Visus Latvijai arī!". Jūsma pagriezās pret Maigoni un nodomāja: ""Maigs" tu man esi, "maigs", ļoti."
Tātad - pēdiņu iekšpusē pieturzīme ir tad, ja iekšā liekamais teksts ir konkrēta* tiešā runa. Visos citos gadījumos - ārpusē.
___________
* "Nekonkrēta" tiešā runa - tad, ja teikumā tiek iekļauts precīzs citāts, taču ne kā tiešā runa, bet gan kā teksta turpinājums, piemēram: Maigonis, skatoties uz novecojošo Jūsmu, nodomāja, ka "uzstāšanos šajā pilsētā vairs nebūs".
Lielos vilcienos - ar pēdiņām parasti ir visai maz sarežģījumu. Cilvēki no skolas laikiem atceras, ka pēdiņās liek tiešās runas, citātus, nosaukumus un īpaši izceļamus vārdus, kuri nereti domāti pretējā nozīmē. Nelielas grūtības parasti rodas tad, ja pēdiņās ieliktais jēdziens ir pagadījies teikuma beigās un jāsāk domāt - kur likt teikuma beigu pieturzīmi. Kaut kā Blinkena par to neko nav sacījusi, kaut gan no piemēriem šā kā tā taisnību var izžmiegt.
Vārdu sakot - ir tā: ja teikums beidzas ar tiešo runu, tad teikuma beigu pieturzīme ir pēdiņās iekšā un nekādu citu pieturzīmi vairs nevajag, burti neaizbēgs. Piemēram: Jūsma nakts vidū sāka bakstīt gultasbiedru: "Maigoni, Maigoni, man salst." Ja teikums beidzas ar piebildi, nevis tiešo runu, tad tur vispār bēdas maz, tik jāatceras, ka tiešās runas daļai šā kā tā ar kādu pieturzīmi jābeidzas - ar jautājuma vai izsaukuma zīmi, ja teksts to prasa, citos gadījumos - vienkārši ar komatu, piemēram, "Mmm, ļauj taču man skatīties sapni!" neapmierināti ņurdēja Maigonis. "Vai es vainīgs, ka tu pirms gulētiešanas skatījies šausmu filmu?" Maigonis turpināja. "Un kafiju tu arī pati sev lēji," nerimās piemigušais vīrelis.
Pārējos gadījumos teikuma beigu pieturzīme, komats vai domuzīme atradīsies aiz pēdiņām. Var mēģināt pie sevis iztēloties, ka pēdiņās ieliktais teksts ir vienots veselums ar pēdiņām, tāpēc likt pirms pēdējās pēdiņas komatu būtu tāpat, kā bāzt skabargu aiz naga. Piemēri ar lietojumu: Jūsma nikni parāva segu uz savu pusi, pikti domādama par to, ka "vīrieši nekad neko nesaprot pareizi", kā bija teikts pēdējā "Cosmo". Jūsma palēnām grima snaudā, domājot par nelietīgo Maigoni, līdz šīs domas noveda pie zefīra "Maigums", un te Jūsmas vaigos uzplaiksnīja smaida atblāzma, kas atgādināja lāpu gājiena drebelīgās gaismiņas, kam naudiņu sameta partija "Visus Latvijai arī!". Jūsma pagriezās pret Maigoni un nodomāja: ""Maigs" tu man esi, "maigs", ļoti."
Tātad - pēdiņu iekšpusē pieturzīme ir tad, ja iekšā liekamais teksts ir konkrēta* tiešā runa. Visos citos gadījumos - ārpusē.
___________
* "Nekonkrēta" tiešā runa - tad, ja teikumā tiek iekļauts precīzs citāts, taču ne kā tiešā runa, bet gan kā teksta turpinājums, piemēram: Maigonis, skatoties uz novecojošo Jūsmu, nodomāja, ka "uzstāšanos šajā pilsētā vairs nebūs".
Abonēt:
Ziņas (Atom)