Es nemēdzu prātot par latgaliešu valodu un tās pastāvēšanas problemātiku. Nav īsti mans lauciņš. Bet šodienas kaismīgās diskusijas bēdīgi slavenajā mikroblogošanas vietnē X man tomēr dažas pārdomas uzjundīja, ar ko vēlos padalīties. Jo, kā smejies, papīrs pacieš visu, un lasīt jau nemaz nav obligāti. Uzreiz atruna – man par šo neviens nemaksā, un ne cents nodokļu maksātāju naudas nav ticis te tērēts.
Kasīšanās bija vienkārša – Toms pamanīja, ka par kāda projekta līdzekļiem iztulkots buklets latgaliski, un publiski sacepās par vājprātīgi nelietderīgu naudas izšķērdēšanu, jo kurš gan latgaliski vispār lasa un kāpēc tur būtu jāieguldās – lai strādā rūpnīcās, ceļ IKP un nepukst daudz. (Brīva interpretācija.) Ja buklets būtu tulkots, izmantojot vergu darbu, par kuru atlīdzību neviens nesaņem, tad Tomam tik ļoti nesāpētu. (Nav interpretācija, pats godīgi atzina.)
Jā, nu kas ir ar to latgaliešu valodu? Un vai tā vispār ir valoda? Redz. Tam nav nozīmes. Kā teica mana Cyukuoru Baba – sauc koč par pūdu, tik iz guņs nalic.
Saprotu, ka mūsdienās to ir grūti iztēloties, bet maniem vecvecākiem latgaliešu valoda bija vienīgā valoda. Nu tā, ka pavisam vienīgā. Rejeņu Baba latgaliski runāja ar visiem – ģimeni, znotiem (tur čiuli vien), mazbērniem, ieklīdušiem svešiniekiem. Nespēju atminēties ne reizi, kad viņa būtu ko pa baltiskam teikusi. Tiesa, lasīt latgaliski gan viņai nepatika – pieņemu, ka tas nejēdzīgais ō tur būs bijis lielā mērā pie vainas, jo grūti izlasīt tekstu tā, lai galvā skan kaut cik pareizi. Cyukoru Baba gan lasīja Katōļu Dzeivi.
Un nebija tā, ka valoda bija kaut kāda pārkrieviskota vai kaut kādā mērā neīsta. Valoda pilnībā atbilda to laiku vajadzībām, jaunas reālijas ienāca lēni. Tā kā mani vecvecāki (visi četri) nāk no absolūti latviskas (šī vārda nacionālajā nozīmē – čiuļu tur īsti nebija, latgalieši vien) vietas, tad nekādi rusicismi, sekošana krievijas kanāliem vai sazin kādas pilsētu muļķības tur nenotika.
Iedomājieties – paaudžu paaudzes, kam latgaliešu valoda ir bijusi vienīgā valoda! Un tie ir bijuši Latvijas patrioti. Tiešām.
Redz, es te nenācu vilkt visus uz apcerīgu sentimentu. Man nav ilūziju ne par latgaliešu, ne īsti latviešu valodas nākotni. Tīri no mana skatu punkta – latgaliešu valoda velk savas pēdējās dvašas. Kā Ulmanis sāka, tā panesās.
Valodai ir ļoti daudz funkciju, un paliek arvien mazāk kā tāda, kur latgaliešu valoda būtu neaizstājama (nu, izņemot būšanā par latgaliešu valodu). Dzīves ātrums ir kosmisks, jaunas reālijas ienāk ar ātrumu sazin cik vienības dienā. Valoda ar rūkošu runātāju skaitu tam vienkārši nespēj turēt līdzi. Pat tie vecāki, kas runā ar saviem bērniem latgaliski, nekādu ilgstošu pēctecību nenodrošinās. Jo ar katru nākamo paaudzi runātāju loks sašaurinās, skolās šīs valodas nav, rakstu valodas formai ir gana liela pretestība pašu lietotāju vidū (pi myusu itai nasoka!), un tā tālāk.
Bet projekti un finansējums lietām un procesiem latgaliešu valodā gan ir pavisam cita lieta. Nez, sauciet to par eiropiešu apsēstību ar senlietām (ko, piemēram, ķīnieši nesaprastu, jo savus tempļus no jauna saceļ pēc vajadzības un daudz nebēdā par to, ka simtgadīgais baļķis sapuvis). Kamēr mums vēl ir entuziastiski cilvēki, šis ir pēdējais brīdis noķert valodu aiz astes, fiksēt, iekonservēt un digitalizēt. Par to, kam to vajag un ko ar to iesākt, varēs domāt vēl nākamās tūkstošgades, bet – ja neko neizdarīs tagad, tad nekā vairs nebūs.
Tāpēc apsveicama katra jauna grāmata, katrs digitalizācijas projekts, katrs rakstītais vārds, kas, būsim godīgi, netālā nākotnē guls kā puķe uz valodas kapa (jo runātāji beigsies šā kā tā). Un nē, tā nav nelietderīgi iztērēta nauda. Katrs jauns teksts piedalās valodas korpusa veidošanā. Un labs valodas korpuss mūsdienās ir valodas mugurkauls.
Tā ir mūsu kultūras daļa. Tas ir vesels etnogrāfiskais novads. Kamēr vien ir darītāji, ir jādara. Vēlāk šādu iespēju nebūs. Un, tā kā es esmu saēdusies pesimismu vakariņās, pēc latgaliešu valodas likteņa varēsim paredzēt, kas notiks ar latviešu valodu nedaudz vēlāk.
Un vēl kas – ja tev besī, ka tie latgaļi atkal kaut kur savējos sabalsojuši, paņem savu ierīci un nobalso par savu favorītu, nevis bubini, āpsi.
