Pavēles izteiksme īstenības izteiksmei nepavēlēs!

Ļaujiet man jums sacīt īsi — īsi!

Tātad — darbības vārdu izteiksmes. Precīzāk — šodien stāsts par tādām otrās personas daudzskaitļa formām kā varat/variet, gribat/gribiet, ēdat/ēdiet utt. Kura no šīm formām ir pareiza? 10 punkti Grifindoram un tam, kurš apgalvo, ka abas formas ir pareizas. BET — tikai īstajā vietā un pareizajā kontekstā. Par pavēles formu varētu pastāstīt daudz un detalizēti, bet ikdienā jauktas tiek tieši otrās personas daudzskaitļa formas, tāpēc tieši par tām arī stāsts. Valodnieciskāka informācija atrodama Letonikā.

Varat, gribat, ēdat: īstenības izteksme raksturo situāciju kā apgalvojuma teikums, konstatē faktu. Īstenības izteiksmei viss ir skaidrs.

Savukār variet, gribiet un ēdiet ir pavēles izteiksmē. Tā ir pavēle, rosinājums. Darbība, kuras vēl nav, bet kurai vajadzētu būt (vismaz runātājs tā gribētu).

Piemēram: Karalis ienāca stallī, pārlaida skatienu apseglotajiem zirgiem un secināja: "Tātad tomēr dodaties ceļā." Tad karalis izgāja sētā, pamanīja trīs nastu nesējus un uzsauca: "Ko jūs vēl gaidāt? Dodieties ceļā!" Barotājs, kas mūžam vilkās karalim nopakaļ, piedāvāja cukurotas mandeles: "Karali, jūs taču gribat ēst! Nē? Nu tad gribiet!" viņš pavēlēja.

Ja ikdienā gadās sastapt kādu šaubīgu vārdu un īsti nav skaidrs, vai forma ir pareiza (parasti īstenības izteiksmes vietā kļūdaini tiek lietota pavēles izteksme), varat mēģināt pārbaudīt — pārbaudiet, vai ar vārdu var pavēlēt vai rosināt. Ja var, tad šis vārds neder frāzēs, kurās nekādas pavēles vai rosinājuma nav.

Piemēram. Ko darīt ar vārdu variet? Vai ar to var pavēlēt? Karalis uzkāpa tribīnē un uzrunāja tautu: "Variet! Atrodiet sevī spēku un variet!" Var redzēt, ka izsaukuma zīme šim vārdam piestāv. Vārdam varat turpretī nepiestāv. "Varat..." rezignēti novilka karalis. "Varat tagad tās savas mandeles izbarot cūkām..." Pirmajā gadījumā ir rosinājums, pamudinājums, uzruna tautai, otrajā gadījumā — vairāk fakta konstatācija, ka pavārs var izbarot.

Labi, šis varbūt nebija veiksmīgākais piemērs. Pamēģināsim citu.
Karalis piegāja pie bruņinieka un ar dīvainu spīdumu acīs pavēlēja: "Kasiet, kasiet manu muguru! Kasiet cik jaudas! Man tā niez, ka acīs kož!" Un bruņinieks kasīja. Pēc brīža karalis neizpratnē jautāja: "Es atvainojos, bet ko tieši jūs tur kasāt? Es teicu muguru, bet jūs kasāt nu jau nepiedienīgi zemu!"

Vai arī: Rociet! Rociet tā, it kā citas dzīves nebūtu! Tātad jau rokat, ja? Tā, jūs zīmējat krokodilu?! Bet es taču skaidri un gaiši sacīju: "Zīmējiet šo kailo ezi!"

Un te maza tabuliņa tiem, kam patīk mazas tabuliņas.

	ĪSTENĪBAS IZTEKSME		PAVĒLES IZTEIKSME
	Darāmā kārta		Darāmā kārta
	Viensk.	Daudzsk.	Viensk.	Daudzsk.
1.	nirstu, lasu	nirstam, lasām	–	nirsim! lasīsim! (nirstam! lasām!)
2.	nirsti, lasi	nirstat, lasāt	nirsti! lasi!	nirstiet! lasiet!
3.	nirst, lasa	nirst, lasa	lai nirst! lai lasa!	lai nirst! lai lasa!

Un te saites tiem, kam patīk saites:
īstenības izteiksme
pavēles izteiksme
vēl viena pavēles izteiksme

Saskaņošana skaitlī

Ir piektdienas vakars, kurā negribas darīt neko svarīgu. 

Un, kā kāds kaut kad kaut kur sacīja, —

ja reiz latvietis ir nolēmis neko nedarīt, 

tad nekas viņu no tā neatturēs.

Tātad, lai neko nedarīšanu padarītu taustāmāku, pastāstīšu par vienu āķīgi sāpīgu lietu — vairāku reāliju saskaņošanu skaitlī. Ko darīt, ja ir divi objekti, kuriem jāpievieno kopīgs apzīmētājs, — rakstīt daudzskaitli (jo objekti tomēr divi) vai vienskaitli? Endzelīns par šo jau ir domājis.

Lai neteiktu gari, teikšu īsi — gadījumos, kur nekas netiek fiziski skaitīts, bet gan tikai saskaņots, saskaņo ar pēdējo, to, kas ir blakus. Piemēram, piektdienas vakarā paredzētas orģijas Pētera un Kārļa dzīvoklī. Nē, pie šī es vēl atgriezīšos, labāk kādu piemēru, kur nav jāskaidro par pārpratumiem. tātad, piemēram, atradu maku uz Barona un Valdemāra ielas krustojuma (pamanījāt, ka es jūs nesu cauri - nav tur nekāda krustojuma!). Tātad — saskaņojam ar pēdējo, pēdējā ir Valdemāra (viena), tātad rakstām iela. Vai, piemēram, vīram un sievai bija laba saskaņa gultā — abiem sāpēja galva.

 

Te vajag nedaudz vizualizēt. Katram ir viena galva, rakstām vienskaitli. Pretējā gadījumā būtu šādi:

Nu sapratāt, par ko ir stāsts. un tā ir ar visām lietām — ja vien tur tiešām zem katras atsevišķās lietas neslēpjas vairākas lietas (piemēram, Kārlim un Jurim ir rokas, — tas ir — katram ir vairāk nekā viena roka!), tad jālieto vienskaitlis (piemēram, Kārlim un Jurim ir deguns).

Tā, tagad atgriezīšos pie piemēra par orģijām — piektdienas vakarā paredzētas orģijas Pētera un Kārļa dzīvoklī. Te jāskatās pēc būtības — ja Kārlis un Pēteris dzīvo vienā dzīvoklī, tad (skaidrs kā diena) jālieto vienskaitlis, ja viņi dzīvo katrs savā dzīvoklī, tad tomēr jālieto daudzskaitlis, lai neradītu pārpratumus.

Tā ir teju ar visu — Antons neprata runāt ne krievu, ne angļu, ne vācu valodā, mētelīšu virinātājs manīts pie Iļģuciema un Āgenskalna poliklīnikas, kefīru ar atlaidi “Maksimā” varēs nopirkt ceturtajā un sestajā datumā, onkulis atkal pārkāpa piekto un sesto bausli, baznīckungs mēdza sist nepaklausīgiem draudzes locekļiem pa galvu ar Veco un Jauno derību.

Vēl viena piebilde pie šī paša — ja ir vairākas personas ar vienu uzvārdu, tad uzvārds jālieto daudzskaitlī — Jānis un Jana Krūmkaziņi mēģināja ar vilnas zeķēm uzslaucīt uz grīdas izlijušo kompotu.


Paturpinot stāstu par uzvārdiem — ja padomā ar galvu un paskatās ar abām (acīm), tad var ieraudzīt kādu niansi — ja pārim uzvārdu raksta vienskaitlī, tad var likties, ka uzvārds ir tikai vienai personai, bet tai, kas minēta pirmā, uzvārda nemaz nav (kā, teiksim, Madonnai). Piemēram, Benedikts un Juris Bērziņš rosījās uz cūku bērēm. Un pēc uzvārda vienskaitlī jums pat prātā neienāks, ka Benedikts un Juris ir brālēni no tēva puses, kam ir vienāds uzvārds (tas ir — arī Benedikts ir Bērziņš).