Svinēšana un atzīmēšana

Kā tik tajā rudenī nav — visvisādi brīnišķīgi svētki — Mārtiņdiena, Lāčplēša diena, 18. novembris, Andreja diena un kas tik vēl ne.

Zinu, ka latvieši ir īgna un depresīva kapu tauta, kam atceres dienas ir sirdij tuvākas nekā svētki, bet, neraugoties uz to, būtu lieliski atcerēties, ka svētkus svin. Tāpat arī dažādas dienas svin, nevis atzīmē. Protams, var jau būt, ka ir cilvēki, kas neko nesvin, tikai atzīmē — pieiet pie kalendāra, apvelk pelēku rimbuli ap Mārtiņdienu, un tādējādi Mārtiņdiena ir atzīmēta, bet tie droši vien ir atsevišķi gadījumi. Pārējie dzīvespriecīgie svētku mīļotāji svin.

Vienīgais izņēmums, kad varētu par kādu dienu teikt atzīmē, ir dažādu sērgu dienas. Pasaules iesnu un klepus dienu nez vai izdosies nosvinēt.

Tiesa, šis ir tikai ieteikums, nevis akmenī kalts likums, jo arī Latviešu valodas vārdnīcā (tajā, kas sarkana) svinēt ir vārda atzīmēt trešā nozīme. Tāpat arī sinonīmu vārdnīcā vārdam svinēt ir tikai trīs legāli sinonīmi, no kuriem trešais ir sarunvalodas vārds šādā nozīmē - svētīt, atzīmēt, dzert.

Tā ka nav spiesta lieta visu svinīgi svinēt, vārdnīcas pieļauj arī atzīmēšanu, taču labais tonis un intelekts prasa, lai svinēšanas tomēr būtu vairāk (vismaz priecīgāk izskatās, ja arguments par koptu valodu neuzrunā pietiekami).

P.S. Dažādas bēdīgas dienas var pieminēt, savukārt nesaprotamus pasākums (kur nav skaidrs — paredzēta smiešanās vai raudāšana) var aizvadīt.