Rāda ziņas ar etiķeti valodas attīstība. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti valodas attīstība. Rādīt visas ziņas

28/03/2025

“Krievija mongolu–tatāru jūgu izturēja, bet Latvija zem čangaļu spiediena sabruks”

Es nemēdzu prātot par latgaliešu valodu un tās pastāvēšanas problemātiku. Nav īsti mans lauciņš. Bet šodienas kaismīgās diskusijas bēdīgi slavenajā mikroblogošanas vietnē X man tomēr dažas pārdomas uzjundīja, ar ko vēlos padalīties. Jo, kā smejies, papīrs pacieš visu, un lasīt jau nemaz nav obligāti. Uzreiz atruna – man par šo neviens nemaksā, un ne cents nodokļu maksātāju naudas nav ticis te tērēts.

Kasīšanās bija vienkārša – Toms pamanīja, ka par kāda projekta līdzekļiem iztulkots buklets latgaliski, un publiski sacepās par vājprātīgi nelietderīgu naudas izšķērdēšanu, jo kurš gan latgaliski vispār lasa un kāpēc tur būtu jāieguldās – lai strādā rūpnīcās, ceļ IKP un nepukst daudz. (Brīva interpretācija.) Ja buklets būtu tulkots, izmantojot vergu darbu, par kuru atlīdzību neviens nesaņem, tad Tomam tik ļoti nesāpētu. (Nav interpretācija, pats godīgi atzina.)

Jā, nu kas ir ar to latgaliešu valodu? Un vai tā vispār ir valoda? Redz. Tam nav nozīmes. Kā teica mana Cyukuoru Baba – sauc koč par pūdu, tik iz guņs nalic.

Saprotu, ka mūsdienās to ir grūti iztēloties, bet maniem vecvecākiem latgaliešu valoda bija vienīgā valoda. Nu tā, ka pavisam vienīgā. Rejeņu Baba latgaliski runāja ar visiem – ģimeni, znotiem (tur čiuli vien), mazbērniem, ieklīdušiem svešiniekiem. Nespēju atminēties ne reizi, kad viņa būtu ko pa baltiskam teikusi. Tiesa, lasīt latgaliski gan viņai nepatika – pieņemu, ka tas nejēdzīgais ō tur būs bijis lielā mērā pie vainas, jo grūti izlasīt tekstu tā, lai galvā skan kaut cik pareizi. Cyukoru Baba gan lasīja Katōļu Dzeivi.

Un nebija tā, ka valoda bija kaut kāda pārkrieviskota vai kaut kādā mērā neīsta. Valoda pilnībā atbilda to laiku vajadzībām, jaunas reālijas ienāca lēni. Tā kā mani vecvecāki (visi četri) nāk no absolūti latviskas (šī vārda nacionālajā nozīmē – čiuļu tur īsti nebija, latgalieši vien) vietas, tad nekādi rusicismi, sekošana krievijas kanāliem vai sazin kādas pilsētu muļķības tur nenotika.

Iedomājieties – paaudžu paaudzes, kam latgaliešu valoda ir bijusi vienīgā valoda! Un tie ir bijuši Latvijas patrioti. Tiešām. 

Redz, es te nenācu vilkt visus uz apcerīgu sentimentu. Man nav ilūziju ne par latgaliešu, ne īsti latviešu valodas nākotni. Tīri no mana skatu punkta – latgaliešu valoda velk savas pēdējās dvašas. Kā Ulmanis sāka, tā panesās. 

Valodai ir ļoti daudz funkciju, un paliek arvien mazāk kā tāda, kur latgaliešu valoda būtu neaizstājama (nu, izņemot būšanā par latgaliešu valodu). Dzīves ātrums ir kosmisks, jaunas reālijas ienāk ar ātrumu sazin cik vienības dienā. Valoda ar rūkošu runātāju skaitu tam vienkārši nespēj turēt līdzi. Pat tie vecāki, kas runā ar saviem bērniem latgaliski, nekādu ilgstošu pēctecību nenodrošinās. Jo ar katru nākamo paaudzi runātāju loks sašaurinās, skolās šīs valodas nav, rakstu valodas formai ir gana liela pretestība pašu lietotāju vidū (pi myusu itai nasoka!), un tā tālāk.

Bet projekti un finansējums lietām un procesiem latgaliešu valodā gan ir pavisam cita lieta. Nez, sauciet to par eiropiešu apsēstību ar senlietām (ko, piemēram, ķīnieši nesaprastu, jo savus tempļus no jauna saceļ pēc vajadzības un daudz nebēdā par to, ka simtgadīgais baļķis sapuvis). Kamēr mums vēl ir entuziastiski cilvēki, šis ir pēdējais brīdis noķert valodu aiz astes, fiksēt, iekonservēt un digitalizēt. Par to, kam to vajag un ko ar to iesākt, varēs domāt vēl nākamās tūkstošgades, bet – ja neko neizdarīs tagad, tad nekā vairs nebūs.

Tāpēc apsveicama katra jauna grāmata, katrs digitalizācijas projekts, katrs rakstītais vārds, kas, būsim godīgi, netālā nākotnē guls kā puķe uz valodas kapa (jo runātāji beigsies šā kā tā). Un nē, tā nav nelietderīgi iztērēta nauda. Katrs jauns teksts piedalās valodas korpusa veidošanā. Un labs valodas korpuss mūsdienās ir valodas mugurkauls.

Tā ir mūsu kultūras daļa. Tas ir vesels etnogrāfiskais novads. Kamēr vien ir darītāji, ir jādara. Vēlāk šādu iespēju nebūs. Un, tā kā es esmu saēdusies pesimismu vakariņās, pēc latgaliešu valodas likteņa varēsim paredzēt, kas notiks ar latviešu valodu nedaudz vēlāk.

Un vēl kas – ja tev besī, ka tie latgaļi atkal kaut kur savējos sabalsojuši, paņem savu ierīci un nobalso par savu favorītu, nevis bubini, āpsi.

04/12/2010

latviešu valoda & rusicismi

pirms dažām dienām gadījās ielūkoties "Neatkarīgās Rīta Avīzes" lapā (2010. gada 2. decembra numurs), kur kāds Aivars Baumanis (ja atmiņa mani neviļ) izklāstīja savas domas (drīzāk - sašutumu, ko mēģināja apliet ar sarkasma mērcīti) par tēmu rusicismi latviešu valodā. visādi rusicismi - gan kalki (piemēram, viennozīmīgi, kā vietā labāk būtu lietot nepārprotami, skaidri), gan konstrukcijas (piemēram, spēlēt lielu lomu, pareizi - ir liela nozīme). lasīju ilgi un uzmanīgi. tiesa, vairākumu piemēru es jau biju manījusi valodnieka Jāņa Kušķa rakstos, kas apkopotā veidā atrodami grāmatā "Mūsu valoda" (visai sliktā kvalitātē izdevusi RLB Latviešu valodas attīstības kopa apgādā "Antava" 2006. gadā ar Māra Bišofa zīmējumiem).
rusicismi. sāpīga tēma. protams, labi, ja ir kāds, kas pamana, ka valodā ir ievazājušies šādi tādi gruži, ko varētu slaucīt ārā un to vietā lietot gluži latviskus izteikumus. bet te ir vairākas bažas (re - konstrukcija no angļu valodas - few concerns). pirmkārt - kur ir tā robeža, kas nošķir, ka tie ir nevēlami jaunāko laiku rusicismi, kas grauž latviešu valodas sistēmu no iekšpuses, un kur ir tās konstrukcijas, kas radušās jau pirmsākumos - galu galā - latviešu un krievu valodai ir sena radniecība - kopīgi vecvecāki, tā teikt. te radioaktīvo izotopu metode nederēs.

otrkārt - kā var nošķirt, kas ir nevēlama valodas parādība un kas - normāla valodas attīstība? galu galā - ja cilvēki jau no laika gala būtu rūpējušies par to, lai valodā neienāk citvalodu ietekmes, mums nebūtu ne romāņu, ne ģermāņu valodu, puse Eiropas mierīgi sazinātos divās trijās valodās ij ne bēdas nezinātu.

šīm bažām pa vidu es aizdomājos vēl par kādu lietu. par to, kā tie rusicismi (un citu valodu sporas) tiek kaut kur iekšā. ne jau nu pašapputes ceļā. valodā viss notiek caur cilvēkiem. un tagad padomāsim - mēs, latvieši, bieži mīlam (arī rusicisms šādā lietojumā!) atkārtot, ka Latvijas krieviem vajadzētu prast latviešu valodu. ja ar vidēju paaudzi vēl ir kā ir, tad jauniešiem tas īpašas rūpes nesagādā - lielais vairums (laikam labāk būtu, ja teiktu lielākā daļa) runā ka prieks. latvieši sit sev uz pleca un mācās atradināties no kaitīgā ieraduma katru mīļu brīdi tēlot poliglotus. dažos Latvijas reģionos (kā, piemēram, Kurzemē) jaunieši pat vairs neapgūst krievu valodu un ne sū*a krieviski nesaprot, tā vēl vairāk kalpojot augstajam mērķim - ar Latvijas krieviem runāt tikai latviski. nē, no vienas puses, skaisti.

bet tagad palūkosim no otras puses. cik Latvijā ir krievvalodīgo? nu - tādu, kam pirmā valoda ģimenē ir krievu. pieņemsim, tikai pieņemsim, ka kādi 30 hipotētiski procenti. tas nav necik precīzi, bet pārāk tālu no patiesības arī nevarētu būt. un tagad padomājiet - katram trešajam trešajai daļai Latvijas iedzīvotāju pirmā valoda ir krievu, bet sabiedrībā viņi runā latviski. padomājiet. vēlreiz padomājiet. tas ir taisnākais un labākais ceļš - es pat teiktu - ātrsatiksmes maģistrāle -, pa kuru dažādi rusicismi ienāk latviešu valodā. krievvalodīgie jaunieši ir malači - prot latviešu valodu, prot krievu valodu, arī angļu. visas - gana labā līmenī. bet - valoda, kurā cilvēks domā, neizbēgami ietekmēs arī valodu, kurā viņš runās. ja trešdaļa cilvēku domās krieviski, bet runās latviski, interference ir neizbēgama. 

es nedomāju, ka tas ir kaut kāds lielākais pasaules ļaunums, ka visiem vajadzētu runāt tikai vienā valodā, lai nesaķēpātu kādu citu valodu, bet aizdomāties tas liek. mana istabsbiedrene man viendien jautāja, kāpēc es ievāru tēju katrreiz citā krūzē. tīrā latviešu valodā pajautāja, pirms tam ar draugu parunājoties krieviski. latvieši tēju aplej, ievāra krievi.

tā ir ar daudzām konstrukcijām - tās nenokrīt no zila gaisa, tās kāds sāk lietot, tad citi pārņem, un tad Valsts valodas komisija pēc kašķiem vairāku gadu garumā pieņem šīs konstrukcijas kā normu.

kaut kā tā.

pielikumā - konspekts no Baumaņa raksta. pirmajā kolonnā labie vārdi, pretī - vārdi un konstrukcijas, no kā glītā latviešu valodā vajadzētu vairīties.

LABI ------------------ SLIKTI
samērā, diezgan -------- salīdzinoši
ar + Akuzatīvs ---------- ar (kā?) palīdzību
Akuzatīvs --------------- strādāt pie (piemēram, režisēt lugu, nevis strādāt pie režijas)
ir liela nozīme ----------- spēlē lielu lomu
vienlaikus --------------- vienlaicīgi
nepārprotami, skaidri ---- viennozīmīgi
pašlaik ------------------ uz doto momentu
vismaz ------------------- kā minimums
lielākoties, galvenokārt --- pa lielam
runa ir par --------------- runa iet par
tāpēc ka, pēc... --------- tā rezultātā
parasti, vienmēr, allaž ---- kā likums
īstenot, realizēt ---------- īstenot dzīvē, realizēt dīvē
par --------------------- attiecībā uz
pārredzams ------------ caurredzams, caurspīdīgs


kas cits, ja ne paši, ravēs savu valodas dārziņu. par to, vai tas ir lietderīgi, spriediet paši!