1. normāli inteliģenti rakstītāji komatus spēj salikt intuitīvi, īpaši nesvīstot ar likumu kladīti pie katra teikuma (dabas dots talants, kas jāciena!). laba valodas izjūta ir lieliska kvalitāte, tāpēc jāatceras kāda būtiska lieta, lai teikumi raiti ritinātos - to, kas jāatdala no abām pusēm, arī atdalīt no abām pusēm. gribēju pateikt īsi, bet pateicu neveikli. lai vai kā - doma ir vienkārša - 70% no komatiem tekstā (no gaisa grābta statistika, bet tas nekas, likuma būtību nemaina) atdala salikta teikuma daļas, divdabja teicienus vai kādus iespraudumus. un te jāatceras - ko atdala no vienas puses, nebūs aizmirst atdalīt no otras. tas ir gauži elementāri, nepieciešama tikai uzmanība, ja reiz spēj izdomāt, kura teikuma daļa ir divdabja teiciens (vai palīgteikums), atliek tikai to smuki apspraudīt ar komatiem. kāpēc es stāstu kaut ko tik elementāru? jo mana pieredze rāda, ka šāda neuzmanības sērga ir ārkārtīgi izplatīta.
2. divdabja teicieni. es pieņemu, ka čaiņiki, kas pa valodas maģistrāli vālē uz 220, nerespektējot ne interpunkcijas, ne ortogrāfijas likumus, nez vai te ieklīdīs gudrības smelties, tāpēc neapgrūtināšu sevi ar stāstiem par to, kas ir divdabja teicieni.
tātad - divdabja teicienu veido četri divdabji, kurus viegli atpazīt pēc izskaņām:
-ot/-oties, p. ēdot bulciņas, Emma domāja par svara nomešanu.
-dams/-dama, -damies/-damās, p. Juris locīja iekšā kotletes, domādams, ka neviens viņu neredz.
-ts/-ta (šie viltnieki mēdz maskēties), p., kaķene, piesmieta runču pilnajā pagalmā, izlikās, ka nekas nav noticis.
-is/-usi, -ies/-usies, p., gludi noskuvis kājas, Jēgers jutās gatavs randiņam.
šie draugi teikumā ir jāpamana un jāatdala no abām pusēm ar komatiem. interesants fakts - runājot cilvēki divdabja teicienus gandrīz nemaz neizmanto, tos plaši lieto tikai rakstos. rakstot interesanto faktu, atcerējos vēl vienu svarīgu lietu, kas jāliek aiz auss - viens vientuļš divdabis bez paskaidrojošiem vārdiem divdabja teicienu neveido. tāpat arī jāskatās, vai identificētais it kā divdabis teikumā neveic gramatiskā centra funkcijas, arī tādā gadījumā divdabja teiciens neveidosies.
divdabja teicieniem ir tā brīnišķīgā īpašība, ka tie ļauj nosaukt darbības, kas tiek veiktas (vai notiek) vienlaikus. piemēram, krizdams no koka, Jānis piesauca māti visai neparastā veidā. tātad - Jānis reizē krita un piesauca. un tieši ar viltnieku -ot šo vienlaicību ir svarīgi atcerēties, jo: policisti atrada zagli, sēžot kokā. šādā gadījumā sanāk, ka policija bija tā, kas sēdēja kokā. lai tas attiektos uz zagli, būtu jāsaka šādi: policija atrada zagli sēžam kokā (-am divdabja teicienu neveido).
Blinkena vērš uzmanību uz to, ka frazeoloģiskos teicienus uztver kā vienu veselumu bez divdabošanas, piemēram, klausās muti atplētis ( = uzmanīgi), sēž rokas salicis ( = bez darba), dzīvo cepuri kuldams ( = bez bēdām), melo acis nepamirkšķinājis ( = droši, nekaunīgi), iet krūtis izgāzis ( = lepni), iet degunu nokāris ( = bēdīgi).
nesavrupina: acīm redzot ( = ātri), acīmredzot ( = laikam, droši vien), p., loki uz palodzes auga acīm redzot. acīmredzot nekādi garšīgie vis nebūs.
pavisam negaidot ( = pēkšņi), p., pavisam negaidot sasitu īkšķi pret galda kāju.
gluži nemanot ( = pamazām), p., gluži nemanot plūstoši pārgāju uz mātes piesaukšanu krievu valodā, glaudot sasisto īkšķi.
3. trīs lietas - labas lietas, tāpēc sacīšu vēl kādu sen zināmu lietu - diemžēl vārdu diemžēl ar komatiem neatdala. no otras puses, kāpēc es saku, ka diemžēl? patiesībā jau par laimi, jo tā var ietaupīt komatus.
kā arī - visas puses, no kurām figuratīvi aplūko dažādas reālijas, jāatdala ar komatiem, piemēram, no vienas puses, zināt daudz ir labi, no otras puses, visu jau tāpat neuzzināt. te vienīgais izņēmums ir lietas, kurām tiešām ir divas puses (fiziski!), piemēram, no vienas puses krūzītei bija osiņa, no otras puses bija zīmējums kar kaķīti.
priecīgu pirmdienu, mošķi! ;)
