Līdzskanis “s” vai “z” pirms divdabja izskaņām -dams, -ts

Cilvēki mēdz iegaumēt lietas dažādi. Vienam pietiek pliki iegaumēt, citam ir iekšēja nepieciešamība aizrakties līdz saknei. Es piederu pie tiem citiem. Plika iegaumēšana nav mana stiprā puse. Es kaut ko spēju atcerēties tikai tad, ja izprotu būtību — tiesa, tad arī atcerēties vairs nav tik svarīgi, jo, tiklīdz būtība ir skaidra, tā atbildi nepieciešamības gadījumā var arī izfunktierēt, nevis vienkārši izvilkt no atmiņas apcirkņiem.

Bet ne vienmēr izdodas tikt līdz būtības kodolam (reizēm tāda nav, reizēm — pārāk sarežģīts), tādēļ es mēdzu izdomāt sev tādus saprašanas “īsceļus”. Lūk, par vienu tādu īsceļu no pamatskolas (vai varbūt vidusskolas) laikiem šodien pastāstīšu. Kazi — varbūt kādam noderēs.

Atvirzoties no visām smalkajām teorijām un klasifikācijām — ir divi problemātiski divdabji — daļēji lokāmais divdabis, kas beidzas ar -dams (un visām šīs izskaņas variācijām), un ciešamās kārtas pagātnes divdabis, kas beidzas ar -ts (un dažiem variantiem). Nereti rodas grūtības saprast, kāds līdzskanis jāraksta — s vai z — šo divdabju izskaņu priekšā (krist - krizdams vai krisdams; gāzt - gāsts vai gāzts).

Es sev izdomāju pavisam vienkāršu veidu, kā saprast, kurš burts ir pareizs, par atspēriena punktu nosakot līdzskaņu balsīgumu. Tātad — d (no izskaņas -dams) ir balsīgs līdzskanis, savukārt t (no izskaņas -ts) ir nebalsīgs līdzskanis. Sarežģītie burti, kas rada grūtības šo burtu priekšā, ir s un z — attiecīgi — s ir nebalsīgs līdzskanis, z — balsīgs līdzskanis.

Tiktāl viss ir vienkārši. Tālāk — ņemam darbības vārda pagātnes formu, no kuras veidots attiecīgais divdabis. Šajā pagātnes formā ir iespējam četri līdzskaņi, kas līdzskaņu mijas un citu brīnišķīgu pārmaiņu rezultātā kļūs vai nu par s izskaņas priekšā, vai arī par z. Šie līdzskaņi pagātnē ir t, d, s un z.

Mans risinājuma ceļš ir vienkāršs — ņemam problemātisko divdabi, piemēram, nests un ēzdams. Izvelkam darbības vārdu pagātnes formas — nesa un ēda. Šajā brīdī es personificēju savas izskaņas — izskaņas -ts līdzskanis t ir nebalsīgs, tādēļ no četriem iespējamajiem burtiem (t, d, s, z) raudzīs visus savā priekšā padarīt nebalsīgus — tātad par s. T tā dara, un viņam izdodas, vienīgais, kas sevi saglabā nebalsīgā t priekšā, ir balsīgais z — kāds bija, tāds palika, nemainīja ne balsīgumu, ne skaņu. Tātad - mūsu piemērā redzam, ka vārdā nesa ir s — nebalsīgs, tādēļ nebalsīgā t priekšā tāds arī paliks.

Līdzīgs domu gājiens attiecināms arī uz d — balsīgs līdzskanis, kas savā priekšā visus no iespējamiem četriem burtiem (t, d, s, z) raudzīs padarīt par balsīgiem z. Vienīgais, kas spēj pretoties šī balsīgā d spēkam, ir s — kas sevi saglabā. Piemēram, nest - nesa - nesdams, raust - rausa - rausdams.

Tātad — balsīgais d visus līdzskaņus savā priekšā raudzīs padarīt balsīgus (attiecīgi — par z), vienīgais, kas tam spēj pretoties, ir pats s, kas sevi saglabā un tāds arī paliek -dams priekšā.

Nebalsīgais t rauga visus līdzskaņus savā priekšā padarīt nebalsīgus (attiecīgi — par s), vienīgais, kas tam spēj pretoties, ir balsīgais z, kas sevi saglabā un tāds arī paliek izskaņas -ts priekšā.

NB! Mēs aplūkojam tikai tos gadījumus, kad notiek līdzskaņu mija (attiecīgi — pagātnē ir t, d, s, z). Ja pagātnē ir kāds cits līdzskanis, tad tas nemainās un tur problēmas nerodas, piemēram, pērt - pēra - pērdams, paklupt - paklupa - paklupdams, maisīt - maisīja - maisīts, apkampt - apkampa - apkampts.

Daži praktiski piemēri.
Alfrēds veda no kūts mēslojumu. Vezdams kārtējo vezumu, viņš aizķērās aiz sētas stabiņa un izgāza visu kravu. Mēslojums tika vests uz tuvējo rožu dobi.
Mirta meta pie malas visus darbus un lēma steigties palīgā. Bet, tā mezdama visu pie malas, viņa netīšām nometa ne to, ko gribējusi. Darbs, kas steigā mests pie malas, var apvainoties.
Pa to laiku runcis nesa mājās peli. Nesdams viņš pat nepamanīja, ka ierastās taciņas vidū uzradies šķērslis. Nestā pele gan juta, ka labi nebūs.
Kamēr Mirta steidzās, Alfrēds jau mēza kopā skādi. Mēzdams viņš apcerēja dzīvi un darba bezjēdzību. Viss bija samēzts itin drīz, bet rūgtums sirdī palika.

Pavēles izteiksme īstenības izteiksmei nepavēlēs!

Ļaujiet man jums sacīt īsi — īsi!

Tātad — darbības vārdu izteiksmes. Precīzāk — šodien stāsts par tādām otrās personas daudzskaitļa formām kā varat/variet, gribat/gribiet, ēdat/ēdiet utt. Kura no šīm formām ir pareiza? 10 punkti Grifindoram un tam, kurš apgalvo, ka abas formas ir pareizas. BET — tikai īstajā vietā un pareizajā kontekstā. Par pavēles formu varētu pastāstīt daudz un detalizēti, bet ikdienā jauktas tiek tieši otrās personas daudzskaitļa formas, tāpēc tieši par tām arī stāsts. Valodnieciskāka informācija atrodama Letonikā.

Varat, gribat, ēdat: īstenības izteksme raksturo situāciju kā apgalvojuma teikums, konstatē faktu. Īstenības izteiksmei viss ir skaidrs.

Savukār variet, gribiet un ēdiet ir pavēles izteiksmē. Tā ir pavēle, rosinājums. Darbība, kuras vēl nav, bet kurai vajadzētu būt (vismaz runātājs tā gribētu).

Piemēram: Karalis ienāca stallī, pārlaida skatienu apseglotajiem zirgiem un secināja: "Tātad tomēr dodaties ceļā." Tad karalis izgāja sētā, pamanīja trīs nastu nesējus un uzsauca: "Ko jūs vēl gaidāt? Dodieties ceļā!" Barotājs, kas mūžam vilkās karalim nopakaļ, piedāvāja cukurotas mandeles: "Karali, jūs taču gribat ēst! Nē? Nu tad gribiet!" viņš pavēlēja.

Ja ikdienā gadās sastapt kādu šaubīgu vārdu un īsti nav skaidrs, vai forma ir pareiza (parasti īstenības izteiksmes vietā kļūdaini tiek lietota pavēles izteksme), varat mēģināt pārbaudīt — pārbaudiet, vai ar vārdu var pavēlēt vai rosināt. Ja var, tad šis vārds neder frāzēs, kurās nekādas pavēles vai rosinājuma nav.

Piemēram. Ko darīt ar vārdu variet? Vai ar to var pavēlēt? Karalis uzkāpa tribīnē un uzrunāja tautu: "Variet! Atrodiet sevī spēku un variet!" Var redzēt, ka izsaukuma zīme šim vārdam piestāv. Vārdam varat turpretī nepiestāv. "Varat..." rezignēti novilka karalis. "Varat tagad tās savas mandeles izbarot cūkām..." Pirmajā gadījumā ir rosinājums, pamudinājums, uzruna tautai, otrajā gadījumā — vairāk fakta konstatācija, ka pavārs var izbarot.

Labi, šis varbūt nebija veiksmīgākais piemērs. Pamēģināsim citu.
Karalis piegāja pie bruņinieka un ar dīvainu spīdumu acīs pavēlēja: "Kasiet, kasiet manu muguru! Kasiet cik jaudas! Man tā niez, ka acīs kož!" Un bruņinieks kasīja. Pēc brīža karalis neizpratnē jautāja: "Es atvainojos, bet ko tieši jūs tur kasāt? Es teicu muguru, bet jūs kasāt nu jau nepiedienīgi zemu!"

Vai arī: Rociet! Rociet tā, it kā citas dzīves nebūtu! Tātad jau rokat, ja? Tā, jūs zīmējat krokodilu?! Bet es taču skaidri un gaiši sacīju: "Zīmējiet šo kailo ezi!"

Un te maza tabuliņa tiem, kam patīk mazas tabuliņas.

	ĪSTENĪBAS IZTEKSME		PAVĒLES IZTEIKSME
	Darāmā kārta		Darāmā kārta
	Viensk.	Daudzsk.	Viensk.	Daudzsk.
1.	nirstu, lasu	nirstam, lasām	–	nirsim! lasīsim! (nirstam! lasām!)
2.	nirsti, lasi	nirstat, lasāt	nirsti! lasi!	nirstiet! lasiet!
3.	nirst, lasa	nirst, lasa	lai nirst! lai lasa!	lai nirst! lai lasa!

Un te saites tiem, kam patīk saites:
īstenības izteiksme
pavēles izteiksme
vēl viena pavēles izteiksme

Mazās ikdienas rūpītes

Reizēm, tu, cilvēks, meklē atbildi uz kādu dīvainu jautājumu un pēc tam brīnies, ka atbilde atradusies kādā gaužām necerētā vietā - paša galvā!

Ar mani tā pēdējā laikā tā gadās, domājot par valodu. Līdz šim es tikai maigi košļāju valodniecības teoriju un interpretēju to sev saprotamākā formā. Bet nu dažas lietas pašas pārstrādājas man galvā un top skaidras.

Vakar es domāju par kādu jautājumu, par kuru, šķiet, varētu prātot es vienīgā. Man šķiet, citus tādas problēmas nenomoka - kādu locījumu lietot ar vārdu "palūgt" - datīvu vai akuzatīvu - palūgt klientus vai palūgt klientiem?

Tad es to gluži kā matemātikā reducēju formu līmenī - nenoteiksme+ko? / nenoteiksme+kam?. Ievietoju citu mainīgo, un rezultāts tapa skaidrs - lūgt maizi / lūgt maizei. Objekta un subjekta attieksmes!

Sajutos teju vai kā svēto grālu atradusi - ja kāds lūdz paņemamu lietu (vienkāršojot), tad viņš lūdz "ko?"; ja lūdz kādam, tad lūdz "kam?". (Palūgt draugam naudu // palūgt draugus Dievam.) Protams, ir vēl vesels klājiens papildu teorijas (piemēram, vārdnīcā pie vārda "lūgt" ir "kā?" - lūgt maizes). Ja kāds grib pētīt, var rakt, bet es atbildi uz savu visnotaļ vienkāršo jautājumu atradu (un sajutos dižen priecīgi).

Otra lieta - šodienas meditācija par tēmu "kā lai paskaidro, kāpēc es izlaboju to, ko izlaboju".

Savienojiet iesūtni ar sociālajiem tīkliem, un tā automātiski atjaunina adrešu grāmatu ar jūsu kontaktpersonu jaunāko informāciju.

Savienojiet iesūtni ar sociālajiem tīkliem, un tā automātiski atjauninās adrešu grāmatu ar jūsu kontaktpersonu jaunāko informāciju.

Tātad - kā lai paskaidro, kāpēc tagadne tomēr zaudē cīņā par vietu nākotnei. Protams, atbilde ir elementāra un pat piektklasniekam nenāktos domāt, bet es tomēr padomāju, līdz izomāju.

Kaut arī teikumam ir divas neatkarīgas daļas, tās vēsta par kaut ko vienu, līdz ar to darbības vārdu laikiem jābūt saskaņotiem. Tā kā ir minētas divas darbības - savienošana un atjaunināšana, nedaudz jāpievēršas to savstarpējām attieksmēm. Ir visai skaidri redzama cēloņsakarības nozīme (re, kādus garus vārdu es protu rakstīt!) - atjaunināšana var notikt tikai tad, ja ir bijusi savienošana. Līdz ar to abi darbības vārdi nevar tikt lietoti tagadnē, jo darbības nenorisinās vienlaikus. Ja viena ir tagadnē, tad otrai jābūt nākotnē.

Vēl kāds variants - var lietot divdabi. Bet to gan labāk tikai tad, ja skaidrs, ka darbības notiek reizē. Piemēram, Ar skaļu blīkšķi saplīstot krūzei, kaķis palēcās gaisā par triju augumu tiesu. Var taču būt tā, ka kaķis lido gaisā tik ātri pēc krūzes plīšanas, ka izskatās pēc vienlaicīgas darbības?

Izlasīju vēlreiz piemēru par kaķi un iedomājos, ka komats šī teikuma pirmajā daļā varētu krietni vien mainīt nozīmi, ja būtu lietots šādi: Ar skaļu blīkšķi, saplīstot krūzei, kaķis palēcās gaisā par triju augumu tiesu. Mazie filologu prieciņi.

Un tagad es iešu padomāt - dzīve ir lieliska vai tomēr visai nožēlojama, ja viens no priecīgākajiem prieciņiem ir spēlēšanās ar komatiem un vienas saknes vārdu atkārtošana teikumā.

Veca patiesība par -a- un -ā- darbības vārdos

Kā mēs visi labi zinām, atkārtošana ir zināšanu māte un stostīšanās māsa. Pēdējās pāris dienās vismaz divi savā starpā nesaistīti cilvēki runāja par kādu pareizrakstības sīkumu, ko parasti aplūko pamatskolā un vidusskolā. Un, ja reiz divi cilvēki par to pēdējā laikā spiež, tad pieņemu, ka spriedēju noteikti ir vēl vairāk.

Tātad — kāda kalibra a jāraksta dažos atsevišķos darbības vārdos. Par to arī parunāsim.

Vispirms nedaudz teorijas atkārtošanai!

“Tiešajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kam nenoteiksmē ir izskaņa -īt, -ināt, īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2 personas formu galotnēs lietojams garā patskaņa ā burts: valdīt - valdām, valdāt, valdzināt - valdzinām, valdzināt. Likums jāievēro arī vārda zināt formu izrunā un rakstībā: zinām, zināt. Tiem 3. personas galotnē ir -a: valda, valdzina, zina.


Atgriezeniskajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kuriem nenoteiksmē ir izskaņa -īties, -ināties, garais ā ir īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2. personas un abu skaitļu 3. personas formu galotnēs: mainīties - maināmies, maināties, mainās; sasveicināties - sasveicināmies, sasveicināties, sasveicinās. (Likums attiecas arī uz nelokāmo divdabi, kas beidzas ar piedēkli -ām vai izskaņu -āmies.)


Pārējos tiešajos un atgriezeniskajos darbības vārdos šajās formās jārunā un jāraksta īsais a: raudāt - raudam, raudat, izturēties - izturamies, izturaties, izturas.”

Šis lieliskais teorijas gabals ir iz Ritas Lāces latviešu valodas mācību grāmatas vidusskolām. Ja kāds cītīgi izlasīja, bet tāpat lāga nesaprot, kas ir kas (jo īpaši — kas ir konjugācijas un kāpēc te tās piesauktas), raudzīšu to pašu pateikt vienkāršotā veidā. Ja darbības vārda beigas nenoteiksmē ir -īt, -īties, -ināt, -ināties, tad daudzskaitļa pirmajā un otrajā personā galotnē būs garais ā. UN — trešajā personā — ja vārda galotne ir a, tad tas ir īsais a, ja galotne ir -ās, tad tas ir garais ā.

Daži piemēri.
-- Es gribu zināt, kurš piegānīja kāpņu telpu. Vai jūs zināt, kas to izdarīja? Pensionārs no pirmā stāva noteikti zina.
-- Šovakar ir iedvesma rakstīt. Tādās reizēs mēs ar Juri rakstām uz kaimiņa sētas. Tas ir — es skatos, Juris raksta.
-- Kāpēc jūs birdināt asaras? Būtu laikus domājuši par piedienīgu uzvedību publiskā telpā, nevajadzētu birdināt asaras, skatoties “YouTube”. Juta Melle arī droši vien birdina asaras, lasot komentārus.
-- Ja rodas vēlēšanās skatīties pieaugušajiem domātos kanālus, mēs vienkārši izvelkam tālskati un skatāmies uz pretējo māju. Vakar mēs secinājām, ka viņi arī skatās — uz mums!
-- Lai dabūtu nost lieko mitrumu pēc negaidītas peldes Daugavā, jums vajadzētu purināties kā sunim, bet šobrīd jūs purināties kā sklerotiska aita. Ivars gan labi purinās.

Mūžīgā "lūdzu pateikt, kur te, lūdzu, jāliek komats" problēma

Jau simts gadus taisos un nesataisos ierakstīt šeit kaut ko svaigu un tautas izglītošanai svarīgu. Lai to labotu — pavisam īsi par pavisam senu problēmu — “lūdzu” un komatiem.

Es arī ilgi lauzīju galvu, līdz pareizā atbilde atradās un tur iecementējās. Jācer, uz palikšanu.

Tātad, jāpatur prātā, ka lūdzu var būt gan izsauksmes vārds, gan darbības vārds. Ja tas ir izsauksmes vārds, tad tas ir jāatdala ar komatu, ja tas ir darbības vārds, tad komatu nevajag.

Kā zināt, kad ir kas? Visai vienkārši — darbības vārds saistās ar darbības vārdu nenoteiksmē vai lietvārdu akuzatīvā, teikumā pildot gramatiskā centra izteicēja funkciju (teikuma priekšmets — pirmās personas vietniekvārds “es”, kas var nebūt minēts). Piemēram, [es] lūdzu dot man ēst; lūdzu palīdzību; lūdzu pārlasīt pielikumā pievienotās anekdotes; lūdzu ēdienu; lūdzu izklaidi; lūdzu Dievu.

Izsauksmes vārds lūdzu ir attiecīgi visos citos gadījumos, piemēram, lūdzu, apēdiet saldējumu; lūdzu, iznes miskasti; lūdzu, izslēdz gaismu; aizdod naudu, lūdzu.

Vēl lielākai uzskatāmībai — dažas konstrukcijas, kas atšķiras ar darbības vārdu formām un komatiem, piemēram, lūdzu saklāt gultu = lūdzu, saklāj gultu; lūdzu paglaudīt kaķīti = lūdzu, paglaudiet kaķīti; lūdzu padot aliņu = lūdzu, padodiet aliņu. Un tā bez sava gala.

Vairāk informācijas zinātniskā valodā — Skujiņas grāmatas 61. lpp. (to, kas tā par Skujiņas grāmatu, var noskaidrot šī emuāra lapā, kas veltīta avotiem), kā arī šeit.

Nedaudz iz priedēkļu operas - “no-”

Pavasaris abās loga pusēs un galvā arīdzan. Un par godu zaļajām lapām un lillā ceriņiem parunāsim par kaut ko, kam ar pavasari vispār nav nekāda sakara. Par priedēkļiem. Konkrētāk — par vienu priedēkli no-. Šāds jautājums iebira manā e-pastā vardotaja[at]gmail.com.

Ķēros pie autoritatīviem avotiem, lai noskaidrotu, vai šo priedēkli ir iespējams lietot valodai kaitnieciskos apmēros. Un šeku reku Kušķis bilst, ka krievu valodas ietekmē priedēklis no- valodā ienāk pārmērīgos daudzumos (jā, jā — tā kā visur tiek vērsta uzmanība uz krievu valodas kaitniecisko ietekmi, zūd ticamības moments, bet — pieņemsim, ka nevis Kušķis to visur saskata kā biedu, bet gan ir aktīvi pētījis tieši jautājumus par krievu valodas ietekmi).

Jā, rakstiņš Kušķim ir, bet nekā vairāk par to, ka no- tiek daudz lietots nevietā, nav. Ja kāds netic — “Mūsu valodas” 78. lpp. 

No Kušķa apcerējumā minētajiem piemēriem secināms, ka no- nevēlams ir kopā ar svešvārdiem. Te būs daži paraugi, kur bez “no-” varētu lieliski iztikt: nodemonstrēt (pareizi — demonstrēt vai parādīt), noformulēt (formulēt vai izteikt), nopublicēt (publicēt vai iespiest), jānoreaģē (jāreaģē). tāpat piemēros minēts itin latviskais vārds redzēt, kas kombinācijā ar minēto priedēkli nav ieteicams — noredzēt.

Tā kā Kušķis nekādas īpašas likumības, pēc kurām no- lietošanā būtu jāvadās, nemin, atliek vien paļauties uz savu valodas izjūtu un censties izvairīties no priedēkļa no- lietošanas gadījumos, kad nav skaidrs, ka no- piešķir nepieciešamo nozīmes konotāciju.

Piemēram, ir starpība, vai kartupeļus rok vai norok, tāpat ir starpība starp skatīšanos un noskatīšanos, sišanu un nosišanu, zvanīšanu un nozvanīšanu.

Papildu informācijas iegūšanai nolēmu ķerties pie kā tāda, pie kā pēdējo reizi ķēros tikai pārvācoties — pie Dz. Paegles “Morfoloģijas”. Tiešām lieliska  grāmata, kurā derētu ielūkoties biežāk. Tur par darbības vārdiem ir rakstīts daudz, arī par darbības vārdiem un priedēkļiem. Uzsvērts jau zināmais, ka valodā pastāv verbu pāri, kurā viens izsaka nepabeigtu darbību (parasti tie ir bezpriedēkļu verbi), savukārt otrs — pabeigtu. 

Klasiskais piemērs – darīt un padarīt. Par verbu saistījumu ar priedēkļiem un nozīmēm tur ir daudz jo daudz rakstīts, taču nav minēts nekas par nevēlamu lietojumu (par verbu kategorijām stāstīts 132. lpp). Tā ka, kā jau minēju iepriekš, jāpaļaujas uz savu valodas izjūtu un jāatceras — kas par daudz, tas par skādi.