Alternatīvās(-o) galotnes(-ņu) norādīšana

Iespējams, daudzi pat nebūs pamanījuši, ka dažādos satura ziņā sausākos tekstos tiek norādītas alternatīvās galotnes, lai parādītu, ka minētais teksts attiecas uz, piemēram, vienu vai vairākām reālijām. Piemēram, Anna rakstīja iepirkumu sarakstu: sēne(-es), cepums(-i), arbūzs(-i). Šāda alternatīvo galotņu norādīšana skaidri parāda, ka pieņemami ir abi varianti — vai nu viena sēne, vai vairākas.

Saskaņā ar latviešu valodas gramatiku un tradīcijām pareizas variants, kā norādīt alternatīvās galotnes, ir redzams piemērā — iekavās, bez atstarpes, ar defisi, norādot pilnu daudzskaitļa galotni. Piemēram, cepu kūku kolēģim(-iem), likšu klāt citronu(-us), liešu skaistā(-ās) veidnē(-ēs). Bez atstarpes — lai neradītu pārpratumus, lai būtu skaidrs, ka šī alternatīvā galotne ir nedalāmi saistīta ar vārdu, ar defisi — lai būtu skaidrs, ka tā ir vārda daļa, nevis pilns vārds. Un pilna galotne — arī skaidrības labad. Jo, piemēram, norādot pliku “s” iekavās, tikpat labi var šķist, ka domātas sekundes. Vai vispār var nesaprast, kā pareizi izlasīt vārdu.

Vēl kāds slidens gājiens — alternatīvās galotnes norādīt ar slīpsvītru, jo citur tekstā slīpsvītra tiek izmantota, lai norādītu izvēles variantus, piemēram, nopērc zirgu un/vai aunu. Tas nozīmē, ka jānopērk vai nu viens, vai otrs, vai abi. Taču šāda pieeja neder alternatīvajām galotnēm. Pirmkārt, tā nav pieņemts, otrkārt, iekavas lieto arī tad, lai norādītu kaut ko vārda vidū, līdz ar to tā ir patīkama saskanība — lietot to pašu simbolu. Vārdā kaut ko ar iekavām iesprauž tad, ja tiek norādīts kaut kas, kas atšķiras no literārās normas. Piemēram, kalna galā zied dāboliņ(i)s. Bet Ivo nodarbojas ar pri(h)vatizāciju. 

Vēl kāds jautājums — vai drīkst norādīt tikai pēdējo daudzskaitļa galotnes burtu, ja pārējā galotnes daļa ir tāda pati? Atbilde — nē, nedrīkst. Nav nemaz tik sarežģīti norādīt pilnu galotni.

Ko darīt, ja vienskaitlī un daudzskaitlī atšķiras ne tikai galotne, bet arī saknes daļa. Galotne/galotņu, egle/egļu. Tad lasītāju mīlestības vārdā var norādīt arī šo mainīto burtu klāt pie galotnes. Bet tāda likuma nav, līdz ar to šis ir tikai fakultatīvs ieteikums. Nav obligāti jānorāda. Tikai tad, ja šķiet, ka tas palīdzēs lasītājiem ērtāk iepazīties ar tekstu. Tāpēc par pareiziem būtu uzskatāmi abi varianti: mežā nav egles(-ļu). Dažām trūkst galotnes(-u). Te gan parastā piebilde — vienā tekstā pieejai jābūt vienādai — vai nu lieto to saknes burtu klāt, vai nelieto. Ķīseli nevajag taisīt, nav glīti.

Ja teikumā ir vairāki vārdi, uz ko attiecas šī alternatīvo galotņu būšana, tad labskanības un ērtības labad alternatīvās galotnes jānorāda visiem šiem vārdiem. Lai nerastos pārpratumi. Piemēram, procedūra(-as) drīz tiks pabeigta(-as). Maisiņā ir noslēpta garšīga(-as) šokolāde(-es). Te gan jāpiebilst, ka šis būs sastopams tikai tehniskos tekstos. Daiļliteratūrā un publicistikā parasti izlīdzas ar citiem līdzekļiem. Piemēram, maisiņā ir noslēpta garšīga šokolāde; vai vairākas.

Sīkums, bet patīkami - dubultuzvārdi

Bija reiz tāda nepiedienīga anekdote, kas beidzās ar frāzi "sīkums, bet patīkami". Nestāstīšu, jo nepiedienīga, bet pastāstīšu par kādu citu sīkumu, kā ievērošana vērš manu (un citu ļaužu)  ikdienu patīkamāku.

Tātad - dubultuzvārdu rakstība. Jau no tās nelaimīgās dienas, kad kāds izdomāja, ka cilvēkam var būt vairāk par vienu uzvārdu, radās grūtības ar šo uzvārdu saistīšanu vienā veselā vienumā un konsekventu šī saistījuma lietošanu.

Latviešu valodā starp dubultuzvārda daļām lieto defisi - īsāko no tekstam paredzētajām strīpiņām BEZ atstarpēm abās pusēs. Piemēri: ejot garām Rīgas pilij, man vienmēr skumji ap sirdi par to, ka es tā arī ne reizi nebiju pie Vairas Vīķes-Freibergas uz tēju; Apolonija Priede-Apse nolēma pastāvēt zem bērza, līdz pāries lietus. (Tas ir pat likumos rakstīts, var apskatīt te: dokuments par īpašvārdiem.)

Tā, tas ir par dubultuzvārdiem. Par dubult-, trubult- un četrubultvārdiem - starp tiem nekādas strīpiņas neliek. Arī tas ir tajos pašos noteikumos, kur stāv rakstīts: "Ja personai ir divi vārdi, tos raksta vienu aiz otra un starp tiem nelieto nekādas pieturzīmes." 

Tiesa, nedaudz miglā tīts jautājums par to, kāpēc uzvārdus jāsavelk vienā veselumā, bet vārdi drīkst peldēt katrs savā universā. Nedaudz pameditējot par šo tēmu, aizdomājos līdz pavisam vienkāršām lietām - uzvārds mūsdienu pasaulē tomēr ir nedaudz svarīgāks personas identitātes rādītājs nekā vārds, un - ja uzvārdi ir divi, tad tie jāsakabina kopā pēc iespējas ciešāk, lai kāds no tiem nepazūd un nerada problēmas. Kā arī - saskaņā ar noteikumiem latviešu valodā personai drīkst būt ne vairāk kā divi uzvārdi (tas ir - viens dubultuzvārds), ko savelk kopā ar defisi. Savukārt par vārdu daudzumu nekas nav teikts, tāpēc starp tiem neko neliek, lai neveidotos kaut kādas dīvainas konstrukcijas, kā Anna-Solvita-Petronela Bērziņa-Krūmiņa. Tāpat - ja personai ir vairāki vārdi, nereti biežāk lieto vienu - tas ir - personvārdi ir nedaudz patstāvīgāki nekā uzvārdi, tādēļ arī netiek sadefišoti.

Neatbildēts pagaidām paliek jautājums par ārzemnieku personvārdiem, kur defises tiek sastumtas visās spraugās visiem tiem Žaniem-Lukiem, Annām-Marijām un Pējiem-Fransiem. No vienas puses - ja mēs latviešu valodā tur neko neliekam, kāpēc gan lai liktu starp vārdiem, kas šā kā tā tiek pierakstīti latviešu valodā, no otras puses - Blinkena pie defišu tēmas 408. lapā raksta: "Ļoti bieži defise tiek lietota svešu īpašvārdu rakstībā." Tā nu šis jautājums pagaidām ir neatbildēts.

Nobeigumā atkārtošu to, ar ko sāku un ko gribēju pateikt: dubultuzvārdus savieno ar defisi, nelietojot atstarpes.