Rāda ziņas ar etiķeti stils. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti stils. Rādīt visas ziņas

07/03/2024

Atvainojiet, bet par ko mēs te atvainojamies?

Tēma par “atvainojiet” un “atvainojos” manus apziņas horizontus pirmoreiz šķērsoja pirms gadiem, nezinu, padsmit, kad televizora ekrānā kāda skolotāja par kaut ko tika apbalvota un intervijā izskanēja teikums: ““Atvainojiet”, nevis “atvainojos”, un mani skolēni zina, par ko ir stāsts,” (aptuvens atstāstījums, precīzi neatceros). Toreiz vien nodomāju, ka man gan šīs sakrālās zinības ir liegtas, jo es NEZINU. Nospriedu, ka gan jau kāda pūristu pasaules skatījuma atlieka, un dzīvoju tik tālāk.

Pēc tam ar šiem maģiskajiem vārdiņiem ceļi krustojos darbā. Kur viens klients bija cieti noteicis nekad nelietot formu “atvainojamies”, jo viņi nekad ne pie kā nav vainīgi un attiecīgi nav nekādas vajadzības tā atvainoties. Tikai un vienīgi “atvainojiet”. Kāds cits lūdz vienkārši bez tās vainošanās iztikt un lietot vārdu “diemžēl”, kur nu kontekstā tas būtu iederīgi.

Līdz patiesībai šajā jautājumā tā arī nebija sanācis aizrakties, jo nešķita ne pārāk svarīgi, ne aktuāli. Bet nu pēdējās dienās vienā tekstā redzot “atvainojamies” septiņdesmit tūkstošus reižu un tad vēl uzskrienot virsū tviterī, tomēr jāsāk domāt. Labākais laiks, lai tiktu ar šo skaidrībā, bija pirms tiem padsmit gadiem, nākamais labākais laiks ir tagad.

Tātad. Kur ir problēma? Pēc būtības atgriezeniskā forma “atvainojos” nav nekāda atvainošanās. Konservatīvākie valodnieki uzskata, ka tā ir “vainas noņemšana no sevis”, “es at-vainojos”. Vai arī vienkārši uz sevi vērsta darbība, ka “es pašlaik veicu atvainošanās aktu, un man diezgan vienalga, ko otra puse jūt, jo es ar šo no sevis vainu noņemu”. Es te izplūdu, bet nu apmēram tā.

Kurpretim “atvainojiet” ir kā lūgums otrai pusei “noņemt vainu”, nevis pašrocīgi to no sevis nokratīt.

Teiksiet, ka tas viss ir dzīves sīkumi? Es piekritīšu, nekādas baigās nozīmes tam tik tiešām nav. It īpaši tāpēc, ka valodas lietotāji šo šķīrumu starp diviem vārdiem neizjūt un uz labu laimi pamīšus lieto abus vārdus kā vienkāršas formulas (jo kuram gan rūp, vai ne). Un tomēr – ja es kaut ko zinu, tad pēc tam ignorēt ir grūti. Tas ir kā ar bērnībā iekaltiem zababonym (debiliem ticējumiem), kur nedrīkst vienā dvielī rokas slaucīt reizē, dot kaut ko pār slieksni u.tml.

Iedomājieties situāciju. Jūs tešat pa ietvi gaismas ātrumā, uzskrienat virsū kādam nabadziņam. Pasakāt “Oi, es atvainojos!” un diebjat tālāk, jo visa vaina jau ir nokratīta, ko tur vairs. Savukārt “Vai, atvainojiet!” (vismaz manā valodas izjūtā) paredz tomēr sagaidīt kaut kādu reakciju no cietušās puses, ka tā vainas noņemšana ir notikusi.

Savdabīgi, ka šo tēmu neatrodu  nevienā no valodas zinību grāmatām, kas man plauktā diezgan krietnā kaudzē stāv. Viss iepriekš lasāmais ir mana interpretācija par konkrēto tēmu no zināšanu galiņiem, kas sagramstīti šur un tur.

Tēzaurs neko daudz te nepalīdz. Nozīme abiem vārdiem šā kā tā ir ļoti tuva. Un rakšanās pa internetu nekādas skaidrākas atbildes nesniedz. Nedomāju, ka es šo problēmu būtu nosapņojusi. Kaut kur jau tai kājas aug. Bet nu jautājums principā paliek atvērts. Un stāsts jau par to pašu – iepauzēt, pirms ko teikt, un rūpīgi izvēlēties pareizos vārdus īstā vēstījuma nodošanai.







19/08/2014

Pieklājīgā “jūsošanās”

Nepasen (ir tāds vārds latviešu valodā, vai arī es te jau kalkoju no latgaliešu valodas?) man tika uzdots jautājums par pieklājīgā “jūs“ lietošanu — kad tur vajag lielo burtu, kad tas lieks.

Definēju nelielu likumiņu, kas varētu līdzēt — ja personas vietniekvārds lietots, lai privātā sarunā aizstātu personas vārdu, vietniekvārds būtu lietojams ar lielo burtu. Visos citos gadījumos nav nekādas nepieciešamības pēc liekas pogu spaidīšanas un lielajiem burtiem.

Piemēram, Ivars raksta vēstuli Ilzei. Ilzīt, kad es Jūs pirmoreiz ieraudzīju, Jums rokās bija piena paka!

Otra situācija — namsaimnieks ir salaidis dēlī apkures grafiku, tādēļ jau augusta pirmajā nedēļā sāksies apkures sezona. Cienījamie iedzīvotāji, drukas kļūdas dēļ jums apkure tiks pieslēgta desmitajā augustā (10.08.), nevis astotajā oktobrī (8.10.). Lai jums silta vasara! Šeit nav nekādas vajadzības pēc lielā burta — tiek uzrunāti vairāki cilvēki, nevis kāds personiski.

Gramatikas padomu grāmatās, kas man gadījās pa rokai, šis likums vai nu nav minēts, vai arī pausts ārkārtīgi lakoniski.

Brošūrā "Latviešu valoda raksturīgākās kļūdas" (kurš kretīns to nosaukumu rakstīja? Uz vāka teksts izkārtots ar dažādu formatējumu, līdz ar to iztiekot vispār bez pieturzīmēm starp daļām!) stāv rakstīts:
Personu vietniekvārdu tu, jūs (ja to attiecina uz vienu personu), piederības vietniekvārdus tavs, jūsu vēstulēs un iesniegumos raksta ar lielo sākumburtu.
Brošūrā "Latviešu valodas rokasgrāmata" likums ir gauži līdzīgs:
Tu, Jūs, Tavs — visos locījumos vēstulēs un iesniegumos raksta ar lielo burtu, lai pagodinātu adresātu.
Šie teksti ir veci kā pasaule un droši vien pārrakstīti teju visa gadsimta garumā kopš pasaules radīšanas. Kāda būtiska piebilde — arī digitalizācijas laikmetā nevajadzētu aizmirst par pieklājību, tāpēc lieciet aiz auss likumiņus, kad personu vietniekvārdus vēlams rakstīt ar lielo burtu:
  • vēstulēs, kas adresētas vienai konkrētai personai, kur personas vietniekvārds dublē personvārdu;
  • iesniegumos (tie parasti arī ir adresēti kādai konkrētai personai);
  • e-pasta vēstulēs (jo tās arī ir vēstules, ko lasīs viens konkrēts cilvēks);
  • komentāros, uzrunājot autoru vai atbildot uz kāda cita autora komentāru (te arī tiek uzrunāta konkrēta persona, tāpēc būtu pieklājīgi izspiest no sevis lielo burtu).

Lielo sākumburtu nevajag lietot:

  • daudzskaitlī (skaidrs, ka tiek uzrunāts vairāk par vienu personu vai arī vispārīgā nozīmē);
  • reklāmās ar plašu auditoriju (var, protams, visādi iznesties, bet man šādi mākslīgi pieklājības žesti netīkami duras acīs);
  • plašam lietotāju lokam domātos paziņojumos;
  • lietošanas pamācībās (precei būs daudz lietotāju, nevis viens vienīgs, kā arī dažos gadījumos personas vietniekvārds vienkārši var būt lietots daudzskaitlī, domājot par daudziem laimīgiem lietotājiem);
  • atstāstot (rakstiski) sarunas (pat ja sarunas biedrs tiek ļoti cienīts);
  • intervijās un drukātos dialogos (arī sarunas atstāstījums);
  • komentāros lielo burtu nevajag, ja vietniekvārds ir lietots daudzskaitlī, neuzrunājot nevienu personiski.


08/05/2014

Pavasara tīrīšana rakstu darbos

Burvīgais pavasaris, maģiskais ceriņu ziedēšanas laiks, ko liela daļa dažādu izglītības iestāžu pasniedzēju pavada, laiski sēžot zālītē, labojot studentu pēdējā brīdī iesniegtos noslēguma darbus un plēšot matus.

Tā, raugoties uz šiem pavasara rituāliem, es sāku domāt par profesionālo kretīnismu. Redz, tie, kas augām dienām rušinās pa burtiem, ir daudz piekasīgāki pie dažādiem formas un smukuma nosacījumiem. Tāpat kā fitnesa treneri, izejot ielās, droši vien galvā automātiski veido treniņu plānus katram garāmgājējam. Kādas jomas profesionāļiem ir padziļinātas zināšanas, tādēļ viņi “zina labāk” — tā ir profesionālā daļa. Taču nereti profesionāļi vērtē citu veikumu (vai ko nu vēl), aizmirstot, ka zināšanu līmenis atšķiras, — tā ir kretīniskā daļa.

Lai profesionālismu vairotu un kretīnismu mazinātu, piedāvāju nelielu špikerīti teksta sakārtošanā. Skaidrs, ka pats savu lodi nedzird un pareizrakstības kļūdu nemana, bet nedaudz pacensties, lai viss būtu glīti, noteikti var ikviens. Pat ja rakstītājs nav virtuozs komatu pavēlnieks vai maģisks teikumu pinējs, tālāk norādīto ieteikumu ievērošana palīdzēs tekstu sakopt vismaz tik daudz, lai tas neizskatītos pēc rakstzīmju izgāztuves.

Pirmais un svētākais likums — viendabība (meklēju piemērotāku vārdu, bet neatradu; pagaidām).
  • Vienādas pēdiņas visā tekstā. Ja tādas maz tiek lietotas, labais tonis prasa, lai visā tekstā būtu vienāds pēdiņu stils, vienalga, vai tās būtu apaļās “”, taisnās "", stūrainās «» vai vēl sazin kādas. Lai arī kāda būtu gaume, tai jābūt nemainīgai viscaur tekstā. (Šeit par pēdiņām plašāk.)
  • Pareizs (vienāds) domuzīmju garums. Lai viss teksts izskatītos glīti, svarīgi arī domuzīmēm lietot vienu stilu un nespraust iekšā visas strīpiņas, kas gadās pie rokas, bet gan izvēlēties trīs (vai divas, ja slinkums) un lietot tikai tās. Īsākā — defise “-” — vārdu daļu norādīšanai un pārnešanai jaunā rindā (ja kāds ar tādu arhaismu vēl nodarbojas), vidējā bez atstarpēm “–” diapazona norādīšanai, garā “—” — parsatā domuzīme. Sliņķi var apvienot vidējo un garo un lietot tikai vidējo. (Šeit nedaudz plašāk par strīpiņām un to garumu.)
  • Atstarpes tikai tur, kur nepieciešams. Latviešu valodā izmanto vienu pliku atstarpi tur, kur nu tā ir nepieciešama. Nejauši saklabināt vairākas un tā arī atstāt nepavisam nav labais tonis. Un jā — kāds noteikti pamanīs! Tāpat jāuzmanās, lai, veicot labojumus tekstā, netīšām neizdzēstu atstarpi tur, kur tā nepieciešama. Jāraugās, lai atstarpju nebūtu pirms pieturzīmēm (kur nevajag).
  • Nedalāmās atstarpes. Laikus saliekot šos labos draugus tekstā, gadskaitļi, mērvienības un citas savienotās lietas rātni draudzēsies un neizšķirsies pat tad, ja gadīsies nonākt rindas galā. (Šeit sīkāk.)
  • Konsekvence. Ja teksts nav ikurāt dzeja vai poētisks apcerējums, būtu labi elementus, kas atkārtojas, rakstīt vienādi visā tekstā. Piemēram, ja tekstā ir daudz piemēru, tad glītāk izskatās, ja visi piemēri ir norādīti vienādi — piem. vai piemēram, vai kā citādi. Tāpat arī citas lietas. Ja teksts ir par Roberta Brīnumu zapti, tad visā tekstā tai jābūt Roberta Brīnumu zaptei, nevis Robčika Brīnumu zaptei, Roberta brīnumzaptei vai kā citādi.
Ja darbojaties ar kādu datorizētu teksta redaktoru, lieciet lietā visas tā tehniskās iespējas — padariet redzamus slēptos simbolus, lai pārbaudītu, vai nepieciešamajās vietās ir nedalāmās atstarpes. Izmantojiet atrašanas funkciju, lai pārbaudītu vienādos vienumus tekstā, tā arī labi noder, lai izķertu nejauši ieklīdušās dubultās atstarpes. Izmantojiet automātiskās formatēšanas rīkus, lai tekstu padarītu glītu un viegli uztveramu.

Droši vien daudzi rauc degunu un bubina “Thanks, Captain Obvious”, bet, ticiet man, iepriekš minētās pamatlietas mēdz neievērot pat tie, kas redaktora amatam piesakās...

18/04/2013

Personvārdu atveides spožums un posts

Ārā ir tāds laiks, ka sēdēšana iekšā sagādā teju vai fiziskas ciešanas. Par laimi - esmu atklājusi, kur tiešsaistē var noskatīties vecās "Americas Next Top Model" sērijas - nu arī pēc darba kādu nedēļu mani būs grūti atlīmēt no kompja datora (ja vien netiek piedāvāta ārā iešana). Saulīte dragā pa debess jumu tā, ka maz neliekas, dilles uz palodzes aug griezdamās, kā arī gaismas ir palicis neticami daudz. Tā, šī bija pieklājīgā parunāšana par laikapstākļiem. Tālāk sekos vaimanas un moralizēšana.

Šodien manā prātā mīdās doma par personvārdu atveidi un labumu/sliktumu, ko tā nes sabiedrībai. Iespējams, esmu jau iepriekš par to ieminējusies, bet nu še būs garāks pārdomu izklāsts.

Sākās viss gluži nevainīgi šorīt jau no paša rīta - tviteris piedāvāja kādu konkursu, kur par baltu velti daži gudrīši var tikt pie grāmatām. Ko nu man vairāk vajag! Ķēros pie atbilžu drukāšanas. Par nožēlu nācās secināt, ka manu zināšanu apcirkņos neatrodas ne tuvu viss nepieciešamais, tādēļ ekskursija pa Google likās īsti vietā.

Un te nu nācās pacīnīties - redz - konkurss bija par rakstniekiem un viņu darbiem. Ej nu tagad atrodi internetā ticamu informāciju latviešu valodā par cilvēku, par kuru neviens neko pat dzirdējis nav (nu vismaz es nebiju līdz šodienai). Protams, citās valodās šāda materiāla varētu būt atliku likām, bet tiec nu klāt, ja nezini pašu būtiskāko - kā to vārdu un uzvārdu oriģinālvalodā vai angliski raksta! Liels bija mans pārsteigums, kad pēc ilgstošas nesekmīgas bakstīšanās man izdevās no interneta dzīlēm izspiest, ka Oldess Hakslijs angliski ir ne vairāk un ne mazāk kā: Aldous Leonard Huxley (paldies, Wikipēdij). Ir kaut kāds loģisks ceļš, kā no latviešu valodas tādu izsecināt?

Mūsdienu neticami internetizētajā pasaulē ir ārkārtīgi nesaprātīgi lietot plikas atveidotās personvārdu formas un priecāties, cik glīti izskatās, cik viegli izrunāt un cik latviski visi burti iekšā. Es pat sliecos domāt, ka tā ir necieņa pret lasītāju.

Iedomājieties, piemēram, ziņu kādā interneta portālā: Ome Mailza Bauere uztetovējusi sev uz galvas mazo ērgli. Un bildes klāt nevienas. Tu, cilvēks, sāc domāt, ka internetā tādai bildei ir jābūt, tāpēc nolem doties meklējumos, jo uzskati, ka šādas zināšanas ārkārtīgi bagātinās tavu iekšēju pasauli un piešķirs dzīvei jēgu. Un tad attopies viens pats Google plašumos ar jautājumu - kā, sasodīts, lai to uzraksta meklētājam atpazīstamā formā?!

Un tā ir visu laiku... Cilvēki centīgi latvisko dažādas internacionālas lietas, pat nepacenšoties pievienot starptautisko nosaukumu, un tiem, kam kārojas papildinformācijas, nākas ciest un mocīties, uz labu laimi meklētājā ievadot dažādas burtu kombinācijas un zīlējot iespējamos variantus.

Jā, droši vien kāds teiks, ka - kāpēc tad mēs cīnījāmies par lieliskiem personvārdu atveides nosacījumiem? Kam tad mums ir domāts milzu pasaules atlants, kur visas pasaules vietas salatviskotas? Un kur skatās tikumības policija, ja reiz šādas pretvalstiskas runas iet tautās?

Saprotu bažas, bet vēlmes nemaz nav tik neizpildāmas - tikai pievienot oriģinālrakstību (vai labāk - angļu, ja ņemam vērā, ka papildinformācija arābu vai korejiešu valodā tāpat nebūs nekur liekama) personvārdiem, nosaukumiem un citām šaubīgām lietām, kad šīs reālijas pirmo reizi tiek minētas tekstā. Citādi nav aršana. Mēģināt pēc latviešu valodas rakstības meklēt papildinformāciju internetā ir tāpat, kā zīlēt kafijas biezumos - lieki un apgrūtinoši.

10/04/2013

"Nekavējoši" - ko ar to lai iesāk?

Ir man tāds profesionālais kretīnisms - no rīta klausos, kā diktori (cits labāk nostādītā balsī, cits drebelīgāk) lasa ziņas, un domās laboju viņu sacīto. Sīkumos, protams. Mēdz teikt, ka filologiem nav sliktu vārdu. Tā ir, ja vien šie vārdi atrodas pareizajā kontekstā.

Tā nu neliels veltījums rīta ziņās bieži dzirdētajam vārdam "nekavējoši". Nezinu, vai kāds par to ir aizdomājies, bet jau pirmsākumu pirmsākums - skaidrojošā vārdnīca - bilst, ka šāds vārds būtu nevēlams. Te vajadzētu nedaudz plašāk uz šo draugu palūkoties, nevis vienkārši izmest mēslainē pie miskastēm, benčikiem un birstēm.

"Nekavējošs" pēc saviem radu rakstiem būtu lokāms darāmās kārtas tagadnes divdabis, kam pēc būtības un sūtības būtu jānosauc priekšmeta vai dzīvas būtnes stāvoklis, kādā tas atrodas kādu laiku (neba nu pati izdomāju - norakstīju no 7. klasei domātas mācību grāmatas). "Nekavējoši" - attiecīgi no šāda divdabja darināts apstākļa vārds vai arī šī divdabja vīriešu dzimtes daudzskaitļa forma.

Ar divdabi būtu diezgan vienkārši - nosauc kaut ko tādu, kas nekavē, piemēram, Tantes pie trepju telpas rādīja ar līkiem pirkstiem uz pirmklasniekiem, kas laikus devās uz skolu, un čukstēja: "Re, nekavējoši bērni." Mazais Pēterītis lidostā pētīja sarakstu un centās atrast kaut vienu nekavējošu lidmašīnu.

Izdomāt pareizus piemērus ar apstākļa vārdu ir nedaudz sarežģītāk. Nu, piemēram, Ivars, ieraudzījis, ka pulkstenis rāda 21.55, nekavējoties devās lēnā skrējienā uz bodi. Viņam tas izdevās nekavējoši - paspēja laikus. Govs rāja mietu, pie kura bija piesieta: "Tu mani kavē! Pārstāj uzvesties kavējoši un uzvedies ne-kavējoši!"

Lai arī cik no zaļas zāles izpīpēti piemēri arī neliktos, tīri gramatiski tie ir pareizi (cits jautājums - cik viegli saprotami). Nepareizi šis vārds ir tad, ja to lieto kā vārda "immediately" tulkojumu, piemēram, Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoši. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja nekavējošu mātes rīcību šīs problēmas risināšanā.

Šādi nav pareizi un tā darīt nevajag, pamatojumu sk. iepriekš. Pareizāk būtu vai nu lietot tūlītēji, nekavējoties vai uzreiz, vai arī pārveidot teikumu: Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoties. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja tūlītēju mātes rīcību šīs problēmas risināšanā // pieprasīja, lai māte rīkotos tūlīt.

Nu tā apmēram.

Papildināta: 14.04.2013.

Pēc šī ieraksta nolēmu pajautāt arī Kušķa domas (ielūkojoties grāmatā, protams). Izrādās, pret vārdu "nekavējoši" vērsies jau Endzelīns, novērtējot to kā nelaimīgu vārdu, kas, iespējams, radies kancelejās, mēģinot atdarināt krievu valodas vārdus "ņemedļiteļno" un "nezamedļiteļno". Tiesa, neko daudz vairāk par to, ka jālieto tikai un vienīgi pareizais vārds "nekavējoties", Kušķis gan nepasaka.

09/04/2013

Mazās ikdienas rūpītes

Reizēm, tu, cilvēks, meklē atbildi uz kādu dīvainu jautājumu un pēc tam brīnies, ka atbilde atradusies kādā gaužām necerētā vietā - paša galvā!

Ar mani tā pēdējā laikā tā gadās, domājot par valodu. Līdz šim es tikai maigi košļāju valodniecības teoriju un interpretēju to sev saprotamākā formā. Bet nu dažas lietas pašas pārstrādājas man galvā un top skaidras.

Vakar es domāju par kādu jautājumu, par kuru, šķiet, varētu prātot es vienīgā. Man šķiet, citus tādas problēmas nenomoka - kādu locījumu lietot ar vārdu "palūgt" - datīvu vai akuzatīvu - palūgt klientus vai palūgt klientiem?

Tad es to gluži kā matemātikā reducēju formu līmenī - nenoteiksme+ko? / nenoteiksme+kam?. Ievietoju citu mainīgo, un rezultāts tapa skaidrs - lūgt maizi / lūgt maizei. Objekta un subjekta attieksmes!

Sajutos teju vai kā svēto grālu atradusi - ja kāds lūdz paņemamu lietu (vienkāršojot), tad viņš lūdz "ko?"; ja lūdz kādam, tad lūdz "kam?". (Palūgt draugam naudu // palūgt draugus Dievam.) Protams, ir vēl vesels klājiens papildu teorijas (piemēram, vārdnīcā pie vārda "lūgt" ir "kā?" - lūgt maizes). Ja kāds grib pētīt, var rakt, bet es atbildi uz savu visnotaļ vienkāršo jautājumu atradu (un sajutos dižen priecīgi).

Otra lieta - šodienas meditācija par tēmu "kā lai paskaidro, kāpēc es izlaboju to, ko izlaboju".

Savienojiet iesūtni ar sociālajiem tīkliem, un tā automātiski atjaunina adrešu grāmatu ar jūsu kontaktpersonu jaunāko informāciju. Savienojiet iesūtni ar sociālajiem tīkliem, un tā automātiski atjauninās adrešu grāmatu ar jūsu kontaktpersonu jaunāko informāciju.

Tātad - kā lai paskaidro, kāpēc tagadne tomēr zaudē cīņā par vietu nākotnei. Protams, atbilde ir elementāra un pat piektklasniekam nenāktos domāt, bet es tomēr padomāju, līdz izomāju.

Kaut arī teikumam ir divas neatkarīgas daļas, tās vēsta par kaut ko vienu, līdz ar to darbības vārdu laikiem jābūt saskaņotiem. Tā kā ir minētas divas darbības - savienošana un atjaunināšana, nedaudz jāpievēršas to savstarpējām attieksmēm. Ir visai skaidri redzama cēloņsakarības nozīme (re, kādus garus vārdu es protu rakstīt!) - atjaunināšana var notikt tikai tad, ja ir bijusi savienošana. Līdz ar to abi darbības vārdi nevar tikt lietoti tagadnē, jo darbības nenorisinās vienlaikus. Ja viena ir tagadnē, tad otrai jābūt nākotnē.

Vēl kāds variants - var lietot divdabi. Bet to gan labāk tikai tad, ja skaidrs, ka darbības notiek reizē. Piemēram, Ar skaļu blīkšķi saplīstot krūzei, kaķis palēcās gaisā par triju augumu tiesu. Var taču būt tā, ka kaķis lido gaisā tik ātri pēc krūzes plīšanas, ka izskatās pēc vienlaicīgas darbības?

Izlasīju vēlreiz piemēru par kaķi un iedomājos, ka komats šī teikuma pirmajā daļā varētu krietni vien mainīt nozīmi, ja būtu lietots šādi: Ar skaļu blīkšķi, saplīstot krūzei, kaķis palēcās gaisā par triju augumu tiesu. Mazie filologu prieciņi.

Un tagad es iešu padomāt - dzīve ir lieliska vai tomēr visai nožēlojama, ja viens no priecīgākajiem prieciņiem ir spēlēšanās ar komatiem un vienas saknes vārdu atkārtošana teikumā.


22/02/2013

Augstāk/zemāk VS iepriekš/tālāk + turpmāk

Saule iet uz pavasara pusi. Kopš es katru dienu vienā un tajā pašā laikā dirnu autobusu pieturā, gaismiņas svīšanas paradumu maiņu var novērot itin labi. Kas decembrī bija mella nakte, tas janvārī - spridzīgs rīts.

Bet neba par laiku parunāt es še nācu. Laiks pats ar sevi itin labi tiek galā, ko nevarētu sacīt par tekstu.

Viens smalks teksta kvalitātes rādītājs ir spēja saprast, kā atsaukties uz tālāk ievietotu vai iepriekš jau bijušu gabaliņu. Tātad - ja kaut kas jau ir minēts, tad lieto vārdu "iepriekš" (vai kādu citu piedienīgu sinonīmu, bet ne "augstāk"), ja kaut kas vēl tikai būs, tad raksta "tālāk" (vai ko citu glītu, bet ne "turpmāk" vai "zemāk").

Kāpēc tā? Gaužām vienkārši. Iedomāsimies, ka es te esmu uzmargojusi garum garu emuāra ierakstu un kāds izdomā, ka nebūtu slikti ņemt un izdrukāt to uz skaistām otrreiz pārstrādāta papīra lapām. Un tagad iedomājieties, kā varētu izskatīties teksts, kurā uz nebēdu draiski rotaļājas dažādās vietās sasēdināti "augstāk" un "zemāk". Nevar jau paredzēt, kurā vietiņā kurš vārds atradīsies, kad iznāks laukā uz papīra.

Protams, daudzi tam nemaz nepievērstu uzmanību, bet man šķistu pagalam neglīti, ja lapas pēdējā rindiņā gozītos vārds "zemāk" (piemēram, zemāk ievietota bilde ar kailu ezi). Nu kur nu vēl zemāk... Vai arī - pirmajā rindiņā teksts ar "augstāk" pašā viducī (piemēram, augstāk redzamajā attēlā pievērsiet uzmanību riekstiem vāveres nagos). Ja tā ir pirmā rinda, tad kur ir augstāk?

Toties, lietojot "pareizos" vārdus, šādi jautājumi nerodas.

Tālāk ievietota bilde ar kailu ezi.

Iepriekš redzamajā attēlā pievērsiet uzmanību riekstiem vāveres nagos.

Es te gari izrunājos, bet doma ir gaužām vienkārša - lai novērstu jebkādus pārpratumus vai nesmukumus iekšējās atsaucēs, vienmēr lietojam vārdus "iepriekš" un "tālāk", jo tiem nav nevēlamu papildnozīmju, kas atkarībā no teksta izkārtojuma var vest maldu ceļos.

Vārds "turpmāk" - kas tam vainas.

Nekādas, ja vien tas tiek lietots tam, kam pati māte daba un valodiņa paredzējusi - laika nozīmei. Reizēm to lieto dažādos juridiskos papīros, domājot "no šī brīža" (piemēram, Visudiženais un cienījamais Kailais Ronis - Apmeklētāju Bieds Ir Sumināms [turpmāk tekstā - KRABIS] pasludina savu gribu.). Tur laika nozīmi vēl var nedaudz aiz matu galiem pievilkt klāt - no brīža, kā ir izlasīta šī rindiņa, tiks lietota abreviatūra.

BET - parastos tekstos, kur minētas iekšējās atsauces, vārdu "turpmāk" vārda "tālāk" vietā lietot nevajadzētu. Kaut arī vārdiem "tālāk" un "turpmāk" ir dažas kopīgas nozīmes nianses, ir tomēr jauki zināt atšķirību un lietot šos vārdus dažādos kontekstos. Kāpēc? Jo Mēs Varam!