Zaļš samulsis trusis ieiet bārā...

No vienas puses, gramatika ir stabila un visnotaļ racionāla disciplīna ar skaidru noteikumu kopu. No otras puses — ir visai plaša pelēkā zona, kas cilvēkiem jauc prātu. It īpaši tiem cilvēkiem, kuriem latviešu valodas skolotājas pamanījušās ar lineālu smadzenēs iedauzīt kaudzīti it kā nemainīgu likumu bez piedienīgiem skaidrojumiem. Ja viena no gramatikas rievām smadzenēs glabā informāciju par to, ka pirms “lai” vienmēr jāliek komats, tad mēs redzēsim krietni daudz aplamu komatu tādās konstrukcijās kā “es lai ietu muti mazgāt” un “tas lai pats tiek galā”.

Bet stāsts šodien ir par apzīmētājiem. Vienlīdzīgiem. Viena no gramatikas pamatdogmām vēsta, ka starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem mēs liekam komatu. It kā vienkārši. Lācis, alnis un zaķis ieiet bārā. Viss skaidrs. Trīs vienlīdzīgi čaļi. Bet ko darīt ar apzīmētājiem? Pēc šīs pašas teorijas roka pati saliek komatus tādās frāzēs kā “mirgojoša apaļa bumba” un “brūnās ērtās kurpes”. Es tur komatu neieliku. Jo tas tur nav vajadzīgs. It kā.

Apzīmētāju vienlīdzība ir drīzāk filozofisks, ne gramatisks jautājums. Jo apzīmētāji, kas attiecas uz vienu apzīmējamo reāliju, ļoti reti ir pilnīgi vienlīdzīgi, biežāk tie arī paskaidro viens otru. Apaļā bumba bija mirgojoša. Un ērtās kurpes bija brūnā krāsā. Katrs apzīmētājs paskaidro ne tikai to reāliju, uz kuru attiecas, bet arī pārējos apzīmētājus, ja tādi ir. 

Un tad jūs man jautāsiet — vai tiešām nekad nevajag komatu? Nu, reizēm vajag, reizēm gribas. Reizēm pat noder. Bet lielā tiesā gadījumu tas būs visai lieki, jo turklāt tekstā rada intonatīvo pauzi, kurai tur nevajag būt, ja jūs vienkārši aprakstāt kaut kā veidu vai izskatu. 

Palūkojiet uz šo brīnišķīgo grāmatas nosaukumu. Teorētiski tur ir divi vienlīdzīgi apzīmētāji vienādā formā (īpašības vārdi ar noteikto galotni), praktiski — šis ir vienkāršs gadījums — brīnišķīga ir nevis pasaule, bet gan tieši jaunā pasaule. Tāpēc likt komatu būtu noziedzīgi.

Savukārt kāda cita populāra seriāla nosaukums nav tik vienkārši interpretējams no interpunkcijas aspekta. 

“Šaurā zilā strīpiņa” — skaidrs, ka strīpiņa ir gan šaura, gan zila, bet — lai būtu šaura, tai nav obligāti jābūt zilai. Šie apzīmētāji viens otru nepaskaidro. Tomēr komats pa vidu likts netiek. Un nevajag arī.

Gana gari un plaši par šo tēmu ir izrunājusies arī mana mīļā Blinkena. 73. paragrāfs tam veltīts. Paragrāfs pagarš, bet doma īsumā tāda pati — var likt, var nelikt. Ja ir izteikti redzams apzīmētāju savstarpējais pakārtojums (kā Hakslijam), tad komatu noteikti nevajag, savukārt Atkinsona gadījumā — pēc vēlēšanās. Ja vēlas uzsvērt abu minēto īpatnību vienlīdzību, tad komatu var likt.

(Citāts no “Latviešu interpunkcijas” 73. paragrāfa)

Mana mīļā I. Lokmane LU Akadēmiskā apgāda izdotajā lielgrāmatā “Latviešu valoda” (2013) gan pārāk nekrāmējas un lielākoties iesaka likt komatu, taču tur 117. lpp. ir lasāmi arī šādi vārdi:

Tas arī atbild uz jautājumu, vai komatus var nelikt arī starp vairāk nekā diviem apzīmētājiem.

Man labāk tīk dzīve bez komata — teksts izskatās plūdenāk un mīlīgāk. Ja jums ikurāt šķiet, ka bez komata pasaule pārstās griezties — lieciet vien, šķību aci neviens neskatīsies.

Maģiskā slīpsvītra

Ir tādi jautājumi, uz kuriem precīzas atbildes zina vien izredzētie. Visi pārējie — improvizē “katru gad' no jauna”. Viena no šādām tēmām valodā ir slīpsvītra. Segvārds — “slešs”. It kā reizēm noder, it kā reizēm gadās lietot. Bet kur likt atstarpes, kur nelikt — viedoklis pārsvarā atkarīgs no mēness fāzēm. Vai arī — vienreiz tā, otrreiz šitā, un vismaz vienā gadījumā būs bijis pareizi.

Pirmā svarīgā ziņa — slīpsvītra latviešu valodā ir legāla rakstzīme. To drīkst lietot, ja ir nepieciešams.

Otrā svarīgā ziņa — atstarpju esamība vai neesamība ir atkarīga no vārdu skaita abās slīpsvītras pusēs.

Un tagad nedaudz detalizētāks izklāsts. Kad lietot slīpsvītru?

1. Mērvienību apzīmējumos, kur sākotnēji slīpsvītra funkcionēja kā dalīšanas zīme. Piemēram, km/h, m/s.

2. Lai apzīmētu alternatīvu (vai nu viens, vai otrs). Piemēram, un/vai, draugs/paziņa (tiem, kas nevar saprast).

Un te ir ļoti svarīga piezīme. Ja alternatīvie varianti ir īsi, t.i., viens vārds un otrs vārds, tad atstarpi nelieto. Savukārt tad, ja izvēles iespējas ir izklāstītas daiļrunīgāk, tad gan atstarpes jālieto. Un tam ir visnotaļ loģisks pamatojums — uzskatāmība. Ja slīpsvītra ir garākam tekstam vidū bez atstarpēm, domās ar slīpsvītru saistītie vārdi tiek salipināti, bet — ja atstarpes ir, tad smadzenes uzreiz sāk meklēt jēdzienu robežas, kas tad īsti ir šie alternatīvie varianti. Daži piemēri. Kārlis sēdēja parkā un ēda belašu/čebureku, kam pēc ārējām pazīmēm kulināro piederību bija grūti noteikt. Netālu uz soliņa apsēdās jauna dāma / topošā māte. Plandošā mēteļa dēļ Kārlim bija grūtības izšķirt būtnes apveidu. Protams, es te nedaudz blēņojos — slīpsvītra ir vairāk iederīga tehniskos, sausos un ārkārtīgi garlaicīgos tekstos. Daiļliteratūrā nez vai gadīsies šo pieturzīmi sastapt, bet tur, kur tiks vēstīts par pieņemtajām atpazīšanas zīmēm bezpilota lidaparātiem / ar pulti darbināmiem pašlidojošiem aparātiem, slīpsvītras var būt sadēstītas atliku likām.

3. Lai rakstītā tekstā norādītu daļskaitļus. Piemēram, uz galda bija palikušas vien 2/3 gardā siera. Maza svarīga piebilde — izlasām visu pilnos vārdus un attiecīgi arī saskaņojam — “divas trešdaļas (kā?) siera”.

4. Gada pierakstā, ja periods ir viens gads, kas nesakrīt ar kalendāro gadu un aptver divus gadus. Klasiskais piemērs ir mācību gads — ar to tiek saprasti 12 mēneši (ja skaita arī brīvlaiku kā daļu no mācību procesa), kas izklāti pāri diviem gadiem. Piemēram, 2013./2014. mācību gadā es skolu neapmeklēju. Vai, piemēram, runājot par ziemu: 2015./2016. gada ziema vēl ir miglā tīta.

Pie šī neliela piebilde — Blinkena savos piemēros pieļauj otru gadu lietot saīsinātā veidā, ietaupot veselas divas rakstzīmes. Manuprāt, nav jēgas taupīties, jo tas, kas bija gauži saprotams 1956./57. gadā, var izskatīties nedaudz pārprotami 2011./12. gadā. Kaut gan — droši vien jāskatās individuāli uz katru situāciju, izvērtējot potenciālās mērķauditorijas spriestspēju un noslieci uz pārprašanu.

5. Māju numuros, ja māja ir iepletusies uz diviem atsevišķi numurētiem apbūves gabaliem. Piemēram, Sarkankāpostu ielā 23/25 dzīvoja vīrs, kuram kāposti nepavisam negaršoja.

Ir vēl arī daži citi gadījumi — starp dzejas rindām (ar atstarpēm, jo tās tomēr ir atsevišķas rindas) un diagonālsaīsinājumos — tādos antīkos izrakumos kā a/s un i/u. Šī tomēr ir seno laiku palieka, kas neko īpašu valodā neienes, tikai nekonsekventu apzīmējumu lietošanu. Jo SIA nez kāpēc vienmēr ir SIA, bet AS — reizēm arī a/s. Konsekvence tomēr ir svēta lieta, lai diagonālsaīsinājumi paliek iepriekšējam gadsimtam.


Tātad — ja nepieciešams, lietojam slīpsvītru. Ja atdalām kaut ko garāku par vienu vārdu katrā pusē — lietojam atstarpes — vispirms nedalāmo atstarpi, lai teksts neaizbēg, un pēc tam pavisam parasto, lai lieki nelauzītu rindas.

Vēl kāda piebilde — tīmekļa vietņu vietrāžos (tautā sauktiem arī par mājaslapu URL) nekādas modifikācijas nav jāveic neatkarīgi no tā, kas tur ir iekšā. Ja nepieciešams kaut kur ielīmēt skaistu saiti, kas darbojas, tad vienkārši kopējam un līmējam bez pašdarbības. Piemēram, www.karsts_kartupelis.lv/talka_liela/balle_laba.htm. Nekādas atstarpes nav jāpievieno.

_____________
Lieliskie informācijas avoti, ja nu kāds vēlas ar savu aci pārbaudīt minēto faktu patiesumu:

Blinkena A. Latviešu interpunkcija, 414. lpp, Zvaigzne ABC, 2009. g.

Iestāžu publikāciju noformēšanas rokasgrāmata. 10. Teksta noformējuma noteikumi latviešu valodā: http://publications.europa.eu/code/lv/lv-4100100.htm#1019

Ziemas darbi un “tāpat kā”

Draugi, pabeidziet remontu manā vietā. Man jau apnika. Putekļi, nekārtība un ciešanas. Tas nebūt nenāk par labu iedvesmai un emuāra rakstīšanai. No otras puses — tas haoss ir lielisks universāls attaisnojums jebkam — jāsatiek radi? Nevar — remonts! Jāraksta blogs? Remonts! Jāuzņem ciemiņi? Kādi vēl ciemiņi — remonts! Un tā tālāk.

Par labajām ziņām — apsveicu visus ar sniega kupenām, kas veltin novēlās un visu maigi sapakoja (visu, izņemot tos nedaudzos kokus, kas šādu laimi nespēja panest un kapitulēja, eleganti izguļoties uz ceļa braucamās daļas). Izejot ārā, es spiedzu aiz sajūsmas. Spiedzu, lēkāju un tad vēl nedaudz spiedzu. Ārkārtīgi skaisti. Un nevajag man te stāstīt, ka sniegs nav nekas jauns un ir katru gadu. Šitāds sniegs bieži vis negadās! Jo īpaši — kā pirmais (nopietnais) sniegs!

Par valodas lietām tātad beidzot. Ir kāda lieliska lietiņa, ko jau pāris mēnešus taisos pastāstīt, bet kā nesanāk, tā nesanāk (remonts!).

Bija man reiz ciešanu pilnas pārdomas par to, kā īsti saprast, kad “tāpat kā” ir jākomato. Un kad nav jākomato. Un kad var būt abējādi. Te nāca talkā tviterpalīgs @AldisLauzis un noklāja acu priekšā šādu piemēru: Anna rīkojas tāpat kā Ieva; Anna rīkojas, tāpat kā Ieva. Šajā īsajā piemērā skaidras top daudzas lietas. Pirmā un galvenā — komata būšana vai nebūšana pirmām kārtām ir atkarīga no tā, ko autors mēģina pateikt. Otrā — ka komats šķir nozīmi. Tādad — ja ir kaut kādu salīdzināmu reāliju vienādība, tad komatu neliek (tāpat kā pirms salīdzinājuma saikļa “kā”). Un te saprot, ka “tāpat kā” ir kā vienādības zīme. Neliekot komatu — Annas rīcība ir vienāda ar Ievas rīcību. Ieliekot komatu, nozīme mainās — tas ir iespraudums, kurā ir pausts kāds secinājums, bez kura varbūt arī varētu iztikt. Ieliekot komatu — nozīme ir, ka arī Anna rīkojas, bet pirms tam “rīkojusies” ir Ieva.

Vēl kāds piemērs, ar ko es pati sāku domāt — tālrunis tāpat kā dators ir ierīce. Ja komatu nav, tad sanāks, ka veids, kādā telefons ir ierīce, ir tāds pats kā veids, kādā dators ir ierīce (...jēgas laikam maz...). Pārkārtojot vārdus: tālrunis ir ierīce tāpāt kā [tādā pašā veidā kā] dators. Ja komatus ieliek: tālrunis, tāpat kā dators, ir ierīce — nozīme — tālrunis ir ierīce, un arī dators ir ierīce.

Tātad — ja ir kaut kādas reālijas, starp kurām liekama vienādības zīme, tad komatu nav. Ja tiek izdarīts secinājums (aizkadra balss, kas visu zina) par kaut kā būšanu tā vai citādi, tad komatus liek.

Noderīgi īsceļi

Tā kā esmu gudra kā skudra un veikla kā bite, saglabāju melnrakstu emuāram man-nav-ne-jausmas-kur. Visur apskatījos, nebija. Atliek vien pieņemt, ka nemaz neesmu saglabājusi. Tad nu ļaušos radīšanas priekam un izgudrošu riteni vēl vienu reizi.

Šoreiz tehniskas informācijas būs vairāk nekā valodiskas. Kaut gan – tehniskās lietas palīdz uzlabot arī valodas kvalitāti. Nenoliedzami.

Ir tāda lieta kā taustiņu kombinācijas, kas ar pāris veiklām pirkstu kustībām ļauj tikt pie kārotā simbola tekstā, nemīcoties riņķī un apkārt pa simbolu tabulām kaut kur dziļi teksta redaktora vēderā.

Īsceļi ar "Alt" darbojas neticami vienkārši - ar kreisās rokas jebkuru pirkstu piespiežam taustiņu Alt, savukārt ar labo roku secīgi nospiežam ciparu kombināciju uz ciparu tastatūras labajā pusē. Tikko tas būs izdarīts un Alt palaists vaļā, parādīsies uzspiestais simbols. Jā, tieši tik vienkārši. Un jā – es pati to tikai pirms apmēram pusgada atklāju, jo iepriekš neticēju, ka tas ir tik vienkārši. Nedaudz burvestībai līdzīgi – noskaiti pareizos cipariņus un dabū kāroto.

Šādu īsceļu ir visai daudz, tāpēc minēšu vien biežāk lietojamos.

“	Alt+0147	Augšējās sākuma pēdiņas tiem, kam netīk apakšējās (piemēram, man).
”	Alt+0148	Augšējās beigu pēdiņas no tā paša komplekta.
– (en-dash)	Alt+0150	Vienotājdomuzīme. Lieto, piemēram, lai norādītu laika periodu: 1999.–2000. Bez atstarpēm.
— (em-dash)	Alt+0151	Parastā domuzīme. Ar atstarpēm abās pusēs.
° (grādi)	Alt+0176	Grādu simbols. Noder tur, kur grādi: °C.
±	Alt+0177	Plus mīnus noderīga zīme.
° (nedalāmā atstarpe)	Alt+0160; Ctrl+Shift+Space	Ļoti labs izgudrojums – obligāti lietojama aiz gadiem, iniciāļiem un skaitļiem, aiz kuriem seko mērvienības, piemēram: Tālajā 1999. gadā J. Kalniņš nopelnīja 10 000 latu un svēra 88 kg. Te redzēt nevar, bet šī atstarpe nodrošina to, ka, tekstam pārlecot jaunā rindā, tas nepārlēks pa vidu nejēdzīgā vietā.
€ (eiro)	Alt+0128
£ (mārciņa)	Alt+0163
§ (paragrāfs)	Alt+0167
- (defise)	Alt+0045	Parastā defise.
- (nedalāmā defise)	Alt+0173	Defise, kura nepārtrūks uz pusēm rindas beigās.
©	Alt+0169	Autortiesību zīme.

Vēl kāda piebilde par domuzīmēm – klasiskajā latviešu valodniecībā lieto trīs dažādas strīpiņas: domuzīmi (—), vienotājdomuzīmi (–) un defisi (-). Ar defisi parasti viss ir skaidrs, bet tās pārējās divas strīpiņas – tā kā vienu lieto ar obligātām atstarpēm abās pusēs, bet otru (vienotājdomuzīmi) obligāti bez atstarpēm, tad sajaukt tāpat nevar, kad ir domāta viena, kad otra, tādēļ es uzskatu, ka triju strīpiņu vietā pilnīgi pietiktu ar divām – domuzīmi, kas, lietota bez atstarpēm, kļūtu par vienotājdomuzīmi, un defisi, kurai ir savas specifiskas funkcijas.

Kā pēdiņas sadzīvo ar citām pieturzīmēm

Labvakar, manu mazo draudziņ! Ļauj man šovakar Tev pastāstīt jauku un uz patiesiem faktiem balstītu pasaciņu par pēdiņām tekstā. Aiz loga spoži spīd pilnmēness, kas nozīmē vien to, ka Tev, manu mazo draudziņ, miedziņš nenāk, bet man - gribēsies rakstīt vēl nedēļu (nē, tiešām - katrreiz, kad iedomājos, ka vajadzētu kaut ko uzrakstīt, kalendārā vīd pilnmēness aplītis).

Lielos vilcienos - ar pēdiņām parasti ir visai maz sarežģījumu. Cilvēki no skolas laikiem atceras, ka pēdiņās liek tiešās runas, citātus, nosaukumus un īpaši izceļamus vārdus, kuri nereti domāti pretējā nozīmē. Nelielas grūtības parasti rodas tad, ja pēdiņās ieliktais jēdziens ir pagadījies teikuma beigās un jāsāk domāt - kur likt teikuma beigu pieturzīmi. Kaut kā Blinkena par to neko nav sacījusi, kaut gan no piemēriem šā kā tā taisnību var izžmiegt.

Vārdu sakot - ir tā: ja teikums beidzas ar tiešo runu, tad teikuma beigu pieturzīme ir pēdiņās iekšā un nekādu citu pieturzīmi vairs nevajag, burti neaizbēgs. Piemēram: Jūsma nakts vidū sāka bakstīt gultasbiedru: "Maigoni, Maigoni, man salst." Ja teikums beidzas ar piebildi, nevis tiešo runu, tad tur vispār bēdas maz, tik jāatceras, ka tiešās runas daļai šā kā tā ar kādu pieturzīmi jābeidzas - ar jautājuma vai izsaukuma zīmi, ja teksts to prasa, citos gadījumos - vienkārši ar komatu, piemēram, "Mmm, ļauj taču man skatīties sapni!" neapmierināti ņurdēja Maigonis. "Vai es vainīgs, ka tu pirms gulētiešanas skatījies šausmu filmu?" Maigonis turpināja. "Un kafiju tu arī pati sev lēji," nerimās piemigušais vīrelis.

Pārējos gadījumos teikuma beigu pieturzīme, komats vai domuzīme atradīsies aiz pēdiņām. Var mēģināt pie sevis iztēloties, ka pēdiņās ieliktais teksts ir vienots veselums ar pēdiņām, tāpēc likt pirms pēdējās pēdiņas komatu būtu tāpat, kā bāzt skabargu aiz naga. Piemēri ar lietojumu: Jūsma nikni parāva segu uz savu pusi, pikti domādama par to, ka "vīrieši nekad neko nesaprot pareizi", kā bija teikts pēdējā "Cosmo". Jūsma palēnām grima snaudā, domājot par nelietīgo Maigoni, līdz šīs domas noveda pie zefīra "Maigums", un te Jūsmas vaigos uzplaiksnīja smaida atblāzma, kas atgādināja lāpu gājiena drebelīgās gaismiņas, kam naudiņu sameta partija "Visus Latvijai arī!". Jūsma pagriezās pret Maigoni un nodomāja: ""Maigs" tu man esi, "maigs", ļoti."

Tātad - pēdiņu iekšpusē pieturzīme ir tad, ja iekšā liekamais teksts ir konkrēta* tiešā runa. Visos citos gadījumos - ārpusē.



___________
* "Nekonkrēta" tiešā runa - tad, ja teikumā tiek iekļauts precīzs citāts, taču ne kā tiešā runa, bet gan kā teksta turpinājums, piemēram: Maigonis, skatoties uz novecojošo Jūsmu, nodomāja, ka "uzstāšanos šajā pilsētā vairs nebūs".

Punkts (pieturzīme, nevis darbu mešana pie malas!)

Februāris ir gada īsākais mēnesis - atruna, kas der jebkādai neizdarībai un slinkošanai!

Gada īsākajam mēnesim piedien mazas lietas. Mazākais, kas atrodams tekstā latviešu valodā - punkts. Droši vien visi par punktu visu zina, tāpēc pastāstīšu pāris specifiskākas lietas.

Punktu lieto aiz arābu cipariem, kas apzīmē kārtas skaitli. Punkts aiz kārtas (kārtas - pirmais, otrais, .. simtais, .. miljonais utt.; pamata - viens, divi, .. simts, .. miljons utt.) skaitļiem sastopams vien nedaudzās valodās, tostarp latviešu. Lietuvieši un citas tautas izlīdzas ar apzīmējošām konstrukcijām un ko tik vēl ne, lai norādītu, kā skaitlis pareizi jāsaprot - kā kārtas vai pamata. Jo ir starpība - es šodien šokolādi ēdu 1 reizi un es šodien šokolādi ēdu 1. reizi (= es šodien ēdu vienu reizi; es šodien ēdu pirmo reizi).

Pierakstot datumu, būtu labi atcerēties, ka aiz visiem kārtas skaitļiem jāliek punkts - arī aiz gada, piemēram, sviestmaize derīga līdz 30.02.2012. No skolas laikiem visi droši vien atceras, ka aiz romiešu cipariem punktu neliek. To atļaujas iekabināt vien tad, ja brašais romiešu cipars viens pats veido veselu teikumu.
I. Kartupeļu mizošanas apskats.
II. Kartupeļu vārīšanas apskats.

Latviešu valodā, pierakstot laiku, starp stundām un minūtēm liek punktu, nevis kolu, kā daudziem labpatīk. Piemēram, pagrīdes saldumu veikals šodien strādā no 15.00 līdz 17.30. Reizēm ziņās vai citos tekstos apaļas stundas mēdz pierakstīt ar diviem cipariem, nulles minūšu vietā nemaz nepūloties ieklabināt. Jāteic, ka man subjektīvi labāk tīk, ja tās nulles tur tomēr ir - tā tekstā ir vieglāk orientēties un pamanīt būtisko (ja šis būtiskais ir laiks).

Senākos laikos punktu lika arī starp garāku skaitļu cipariem, lai tos būtu ērtāk uztvert. Mūsdienās latviešu valodā izlīdzas ar atstarpi, nekādus punktus neliek, jo tas var radīt pārpratumus - ej nu sazin - punkts ir tikai atdalītājs vai tomēr kāds to ierakstījis komata vietā. Uztveres ērtībai atdala pa trim cipariem, sākot no labās puses. Ja ir četrciparu skaitlis, atstarpi parasti nelieto. Piemēram, Alberts sapņoja pat fantastisku algu - par 123 000 latu gadā, taču saņēma vien 5000 latus.

Un nu tas, ko visi allaž vēlas zināt - paraksti vēstuļu apakšā. Tur punktus neliek - ne aiz paraksta, ne aiz vietas un laika, ja laiks pierakstīts ar vārdiem, ja datums minēts tikai arābu cipariem, tad punktu liek. Piemēram:

Dārgais Induli,
gaidīšu Tevi uz siltām vakariņām parīt pie siltumnīcas.
                                                                                  Ārija
Plēšauniekos
2012. gada 27. februārī


P.S. Ēdamo paņem līdzi pats - ko nu Tev kārojas!

Tiesa - es parakstoties priekšroku tomēr dodu vietai un laikam nominatīva, kaut gan arī lokatīvs ir pamatos - kur un kad bija rakstītājs, tapinot savu sacerējumu.

Savrupinājumi un iespraudumi

Pārlūkojot atslēgas vārdus, ar kādiem cilvēki ieklīduši manā emuārā (izņemot tos, kas te ieklīduši, īstus vārdotājus, burvestību pratējus un riebējus meklējot), secinu, ka sāpīgs jautājums ir savrupināmi un nesavrupināmi vārdi, ko likt komatos, ko labāk laist teikumā brīvā vaļā. Tad nu mēģināšu sevi izklaidēt, beidzot žmiegties ar zināšanām un raugot tās te sakārtot tādā veidā, lai būtu kur ielūkoties nepieciešamības gadījumā.

Pirmkārt — nav panacejas komatu likšanai, nav tā, ka, ieraugot noteiktu vārdu, 100% gadījumu būs skaidrs, ka tas jāliek vai nav jāliek komatos. Valoda ir sarežģīta lieta, tāpēc jāskatās arī uz blakus lietām teikumā, jo viss ir savā starpā saistīts.


Savrupinājumi — vārdu grupa, kas kaut ko precizē un paskaidro. Savrupinājumiem mēdz būt ievadītājvārdi. Un tur ir āķis — daļu no ievadītājvārdiem atdala ar komatiem no pārējiem paskaidrojošajiem vārdiem, daļu —  ne. Ja aptuveni pārzina galveno daļu, pārējo pēc loģikas un valodas izjūtas var piedomāt klāt.

Tātad —  vārdi, ko ar pieturzīmi atdala no paskaidrojošajiem vārdiem (tas ir —  no abām pusēm obligāti (citādi degsiet elles liesmās)):
piemēram, proti, tas ir, respektīvi*, īsāk, konkrētāk, pareizāk, precīzāk, var teikt, var sacīt, vārdu sakot, jāsaka, citiem vārdiem.
Tāpat ar komatiem no abām pusēm teikumā atdala šos draugus:
iespējams, protams, visticamāk, šķiet, domājams, nenoliedzami, bez šaubām.

Atdalāmie piemēri: gejs Ivars nekad nemaina zeķes, var sacīt, viņš ir staigājošs zilais siers. uz randiņu, jāteic, viņš tomēr darīja ko lietas labā, precīzāk, aplējās ar smaržūdeni “Spartaks”. Protams, Ivars, nenoliedzami, centās, bet, iespējams, viņš vienkārši sirga ar hroniskām iesnām, tādēļ, visticamāk, nespēja izbaudīt sava veikuma jaudu.


Savrupinājumos no paskaidrojošajiem vārdiem neatdala:
galvenokārt, īpaši, it sevišķi, parasti, retāk, biežāk, patiesībā, tā sauktais, tā saucamais, to starpā, vairāk, vismaz, arī, pat, sevišķi, jo sevišķi, to skaitā, tostarp, visvairāk, mazāk.
Tāpat ar komatiem neapgrūtina šos draugus:
savukārt, diemžēl, sakarā ar, saistībā ar, acīmredzot, acīm redzot, saskaņā ar, salīdzinājumā ar, atkarībā no, atbilstoši (kam).

Neatdalāmie piemēri: Antonam patika aizkost ar gaļu, galvenokārt vārītām desām, sardelēm un citiem baisa paskata gaļas izstrādājumiem. Vecais alkoholiķis acīmredzot domāja, ka arī desas taisa no gaļas. Tādas muļķīgas domas viņam bija nākušas prātā saistībā ar reklāmām, ko bieži rādīja LTV 8. kanāls. 


________________________
*Ja respektīvi pilda saikļa vai funkcijas, to komatos nevajag likt. Tiesa, es īsti nesaprotu, kādēļ kādam tā vispār vajadzētu darīt, nu, kā šajā piemērā: Indulis uz ielas paslīdēja uz fekālijas respektīvi kakas. Tas ir —  ja respektīvi nozīmē proti, tas ir, tad tas liekams komatos, ja nozīmē vai (tuvu sinonīmu gadījumā), tad nav jākomato. Es ieteiktu to vārdu vienkārši mest miskastē, izklausās kaut kā nejēdzīgi.

interpunkcija

ņemot vērā, ka mūsdienās (21. gadsimta sākumā (piezīme gadījumam, ja šo lasīs kaut kādas aiznākamās paaudzes)) valoda ir ne tikai mutvārdu, bet arī rakstvārdu saziņas līdzeklis, šajā brīnumjaukajā dienā vakarā vērsīšu savas domas uz dažiem interpunkcijas sīkumiem.

1. normāli inteliģenti rakstītāji komatus spēj salikt intuitīvi, īpaši nesvīstot ar likumu kladīti pie katra teikuma (dabas dots talants, kas jāciena!). laba valodas izjūta ir lieliska kvalitāte, tāpēc jāatceras kāda būtiska lieta, lai teikumi raiti ritinātos - to, kas jāatdala no abām pusēm, arī atdalīt no abām pusēm. gribēju pateikt īsi, bet pateicu neveikli. lai vai kā - doma ir vienkārša - 70% no komatiem tekstā (no gaisa grābta statistika, bet tas nekas, likuma būtību nemaina) atdala salikta teikuma daļas, divdabja teicienus vai kādus iespraudumus. un te jāatceras - ko atdala no vienas puses, nebūs aizmirst atdalīt no otras. tas ir gauži elementāri, nepieciešama tikai uzmanība, ja reiz spēj izdomāt, kura teikuma daļa ir divdabja teiciens (vai palīgteikums), atliek tikai to smuki apspraudīt ar komatiem. kāpēc es stāstu kaut ko tik elementāru? jo mana pieredze rāda, ka šāda neuzmanības sērga ir ārkārtīgi izplatīta.

2. divdabja teicieni. es pieņemu, ka čaiņiki, kas pa valodas maģistrāli vālē uz 220, nerespektējot ne interpunkcijas, ne ortogrāfijas likumus, nez vai te ieklīdīs gudrības smelties, tāpēc neapgrūtināšu sevi ar stāstiem par to, kas ir divdabja teicieni.
tātad - divdabja teicienu veido četri divdabji, kurus viegli atpazīt pēc izskaņām:
-ot/-oties, p. ēdot bulciņas, Emma domāja par svara nomešanu.
-dams/-dama, -damies/-damās, p. Juris locīja iekšā kotletes, domādams, ka neviens viņu neredz.
-ts/-ta (šie viltnieki mēdz maskēties), p., kaķene, piesmieta runču pilnajā pagalmā, izlikās, ka nekas nav noticis.
-is/-usi, -ies/-usies, p., gludi noskuvis kājas, Jēgers jutās gatavs randiņam.
šie draugi teikumā ir jāpamana un jāatdala no abām pusēm ar komatiem. interesants fakts - runājot cilvēki divdabja teicienus gandrīz nemaz neizmanto, tos plaši lieto tikai rakstos. rakstot interesanto faktu, atcerējos vēl vienu svarīgu lietu, kas jāliek aiz auss - viens vientuļš divdabis bez paskaidrojošiem vārdiem divdabja teicienu neveido. tāpat arī jāskatās, vai identificētais it kā divdabis teikumā neveic gramatiskā centra funkcijas, arī tādā gadījumā divdabja teiciens neveidosies.
divdabja teicieniem ir tā brīnišķīgā īpašība, ka tie ļauj nosaukt darbības, kas tiek veiktas (vai notiek) vienlaikus. piemēram, krizdams no koka, Jānis piesauca māti visai neparastā veidā. tātad - Jānis reizē krita un piesauca. un tieši ar viltnieku -ot šo vienlaicību ir svarīgi atcerēties, jo: policisti atrada zagli, sēžot kokā. šādā gadījumā sanāk, ka policija bija tā, kas sēdēja kokā. lai tas attiektos uz zagli, būtu jāsaka šādi: policija atrada zagli sēžam kokā (-am divdabja teicienu neveido).

Blinkena vērš uzmanību uz to, ka frazeoloģiskos teicienus uztver kā vienu veselumu bez divdabošanas, piemēram, klausās muti atplētis ( = uzmanīgi), sēž rokas salicis ( = bez darba), dzīvo cepuri kuldams ( = bez bēdām), melo acis nepamirkšķinājis ( = droši, nekaunīgi), iet krūtis izgāzis ( = lepni), iet degunu nokāris ( = bēdīgi).

nesavrupina: acīm redzot ( = ātri), acīmredzot ( = laikam, droši vien), p., loki uz palodzes auga acīm redzot. acīmredzot nekādi garšīgie vis nebūs.
pavisam negaidot ( = pēkšņi), p., pavisam negaidot sasitu īkšķi pret galda kāju.
gluži nemanot ( = pamazām), p., gluži nemanot plūstoši pārgāju uz mātes piesaukšanu krievu valodā, glaudot sasisto īkšķi.

3. trīs lietas - labas lietas, tāpēc sacīšu vēl kādu sen zināmu lietu - diemžēl vārdu diemžēl ar komatiem neatdala. no otras puses, kāpēc es saku, ka diemžēl? patiesībā jau par laimi, jo tā var ietaupīt komatus.
kā arī - visas puses, no kurām figuratīvi aplūko dažādas reālijas, jāatdala ar komatiem, piemēram, no vienas puses, zināt daudz ir labi, no otras puses, visu jau tāpat neuzzināt. te vienīgais izņēmums ir lietas, kurām tiešām ir divas puses (fiziski!), piemēram, no vienas puses krūzītei bija osiņa, no otras puses bija zīmējums kar kaķīti.

priecīgu pirmdienu, mošķi! ;)