Tā, raugoties uz šiem pavasara rituāliem, es sāku domāt par profesionālo kretīnismu. Redz, tie, kas augām dienām rušinās pa burtiem, ir daudz piekasīgāki pie dažādiem formas un smukuma nosacījumiem. Tāpat kā fitnesa treneri, izejot ielās, droši vien galvā automātiski veido treniņu plānus katram garāmgājējam. Kādas jomas profesionāļiem ir padziļinātas zināšanas, tādēļ viņi “zina labāk” — tā ir profesionālā daļa. Taču nereti profesionāļi vērtē citu veikumu (vai ko nu vēl), aizmirstot, ka zināšanu līmenis atšķiras, — tā ir kretīniskā daļa.
Lai profesionālismu vairotu un kretīnismu mazinātu, piedāvāju nelielu špikerīti teksta sakārtošanā. Skaidrs, ka pats savu lodi nedzird un pareizrakstības kļūdu nemana, bet nedaudz pacensties, lai viss būtu glīti, noteikti var ikviens. Pat ja rakstītājs nav virtuozs komatu pavēlnieks vai maģisks teikumu pinējs, tālāk norādīto ieteikumu ievērošana palīdzēs tekstu sakopt vismaz tik daudz, lai tas neizskatītos pēc rakstzīmju izgāztuves.
Pirmais un svētākais likums — viendabība (meklēju piemērotāku vārdu, bet neatradu; pagaidām).
- Vienādas pēdiņas visā tekstā. Ja tādas maz tiek lietotas, labais tonis prasa, lai visā tekstā būtu vienāds pēdiņu stils, vienalga, vai tās būtu apaļās “”, taisnās "", stūrainās «» vai vēl sazin kādas. Lai arī kāda būtu gaume, tai jābūt nemainīgai viscaur tekstā. (Šeit par pēdiņām plašāk.)
- Pareizs (vienāds) domuzīmju garums. Lai viss teksts izskatītos glīti, svarīgi arī domuzīmēm lietot vienu stilu un nespraust iekšā visas strīpiņas, kas gadās pie rokas, bet gan izvēlēties trīs (vai divas, ja slinkums) un lietot tikai tās. Īsākā — defise “-” — vārdu daļu norādīšanai un pārnešanai jaunā rindā (ja kāds ar tādu arhaismu vēl nodarbojas), vidējā bez atstarpēm “–” diapazona norādīšanai, garā “—” — parsatā domuzīme. Sliņķi var apvienot vidējo un garo un lietot tikai vidējo. (Šeit nedaudz plašāk par strīpiņām un to garumu.)
- Atstarpes tikai tur, kur nepieciešams. Latviešu valodā izmanto vienu pliku atstarpi tur, kur nu tā ir nepieciešama. Nejauši saklabināt vairākas un tā arī atstāt nepavisam nav labais tonis. Un jā — kāds noteikti pamanīs! Tāpat jāuzmanās, lai, veicot labojumus tekstā, netīšām neizdzēstu atstarpi tur, kur tā nepieciešama. Jāraugās, lai atstarpju nebūtu pirms pieturzīmēm (kur nevajag).
- Nedalāmās atstarpes. Laikus saliekot šos labos draugus tekstā, gadskaitļi, mērvienības un citas savienotās lietas rātni draudzēsies un neizšķirsies pat tad, ja gadīsies nonākt rindas galā. (Šeit sīkāk.)
- Konsekvence. Ja teksts nav ikurāt dzeja vai poētisks apcerējums, būtu labi elementus, kas atkārtojas, rakstīt vienādi visā tekstā. Piemēram, ja tekstā ir daudz piemēru, tad glītāk izskatās, ja visi piemēri ir norādīti vienādi — piem. vai piemēram, vai kā citādi. Tāpat arī citas lietas. Ja teksts ir par Roberta Brīnumu zapti, tad visā tekstā tai jābūt Roberta Brīnumu zaptei, nevis Robčika Brīnumu zaptei, Roberta brīnumzaptei vai kā citādi.
Droši vien daudzi rauc degunu un bubina “Thanks, Captain Obvious”, bet, ticiet man, iepriekš minētās pamatlietas mēdz neievērot pat tie, kas redaktora amatam piesakās...