2012-10-25

Divu prievārdu gadījumi

Reizēm dzīve, kas jau tā ir piņķerīga padarīšana, ņem un piedāvā izvēli, piemēram - ejot uz kādu pasākumu, var ņemt vai neņemt vīru līdzi. Izvēle ir laba lieta, tikai kā to labāk pierakstīt ielūgumā - "ierasties ar vai bez vīra"? Kaut kā šķībi izklausās, jo nevar saprast, ko ar ko tur vajadzētu saskaņot.

Te talkā nāk Skujiņas kundze, kas maigā balsī melns uz balta 84. lpp. pakrata pirkstu un pamāca, ka nevar rakstīt blakus divus prievārdus, ja katrs no tiem prasa citu locījumu (ierasties ar vīru vai bez vīra). Lai izvairītos no pārmērīgas atkārtošanās, var izteikties šādi: ierasties ar vīru vai bez tā. Izņēmums varētu būt daudzskaitlis, jo tur formas ir vienādas - ierasties ar vai bez bērniem. Kaut gan - varbūt labāk no tādām konstrukcijām atradināties pavisam, lai vēlāk nav jādomā - kā tur kas lokās.

Piemēri: Mudīte gribēja iet uz naktsklubu un nu domāja - iet ar vīru vai bez tā. Par to, iet ar vai bez bērniem, jautājumi neradās.

Nevajadzētu blakus lietot arī citus prievārdus, piemēram, ar no - Juris mēģināja nosist mušu ar no plaukta paņemtu avīzi, labāk būtu - Juris mēģināja nosist mušu ar avīzi, kas paņemta no plaukta.


Vienīgais gadījums, kad prievārdu lietošana blakus nav noziegums pret gramatiku, ir tajās reizēs, kad prievārdi piesaista vārdus vienā locījumā, piemēram, pirms un pēc - abi piesaista lietvārdu ģenitīvā, tāpēc tos var lietot blakus, piemēram, Mudīte apsolīja Jurim desmitos vakarā atļaut palūrēt pa savu logu, pirms un pēc norunātā laika aizkari būs ciet.

2012-10-04

Zoslēni un ķieģeļnīcas

Ko tik cilvēki neizdomā, lai atcerētos paroles, nosaukumus, secību un citas svarīgas lietas. Vidusskolā astronomijā bija pantiņš, kā atcerēties planētu secību no Saules (pieņemot, ka Plutons arī pie planētām pieskaitāms):
Mums visādas zināšanas māca, 
Jo sajūk un nepaliek prātā!
Gauži vienkārši - M-V-Z-M-J-S-U-N-P - Merkurs, Venera, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns, Neptūns, Plutons.

Bija arī pantiņš par varavīksnes krāsu secību, bet tas bija krieviski un to es neatceros.

Lai vai kā - šodien stāsts par zoslēniem un ķieģeļnīcām. Ir tāda lieta kā līdzskaņu mija, un ir kaut kas kreptīgāks par to - līdzskaņu pāru mija. Tie ir tie ķēpīgie gadījumi, kad blakus atrodas divi līdzskaņi un ir kaut kas mīksts - un tad ir jādomā - cik daudz no konstrukcijas jāmīkstina tādos vārdos kā šķiņķis, sliņķis, baļķis.  Tāpat arī vārdi viena reņģe iesprūda eņģēs varētu radīt grūtības rakstot - vajag tur abus mīkstināt vai tomēr ne.

Te talkā nāk zoslēns, jo - zoslēns ķieģeļņīcas priekšā vienmēr mīksts. Labi, var piesieties pie tā, ka vārdā ķieģeļnīca ņ mīkstināt nevajag, bet mēs pie tā nepiesiesimies.

Tātad - z, s, l, n pirms ķ, ģ, ļ, ņ ir jāmīkstina. Ja kādam labāk tīk uzskatāma teorija - sanāk šādi pāri, kur notiek līdzskaņu mija: sl-šļ, sn-šņ, zl-žļ, zn-žņ, ln-ļņ.

Tagad kādi nebūt piemēri: Uz galda Ažļa* priekšā stāvēja grūslis**, nepagāja ne pāris mirkļu, kā no grūšļa nekas vairs nebija palicis pāri. Daugavas malā rēgojās viznis, Azlis, saēdies grūsli, nolēma uzkāpt uz vižņa. Alnis redzēja, kā Azlis mēģina uzkāpt uz vižņa, un nodomāja - labi, ka nemēģina uzkāpt uz aļņa. Atskanēja skripsnis***. Alnis pagriezās skripšņa virzienā - tur aiz vižņa pazuda grūšļa ēdājs. 

Vadoties pēc šī likuma, var arī vēsā mierā izpīpēt, ka vārdā vīkšķis pirmo k mīkstināt nevajag, jo zoslēnā tāda burta nav, savukārt š ir ar diakritisko zīmi, jo atrodas pirms ķieģeļņīcas mīkstā ķ.

Ceru, izteiciens zoslēns ķieģeļņīcas priekšā vienmēr mīksts kādreiz noderēs (jo tad mans darbs nebūs bijis velts!).


__________________________________
* Azlis - hipotētisks cilvēka vārds, ko es izdomāju no zila gaisa, lai sanāk glīta līdzskaņu mija
** grūslis - apvidvārds, nozīmē to pašu, ko kartupeļu biezputra
*** skripsnis - onomatopoētisms, ko es nedaudz pati izdomāju, vārdnīcā atrodams vārds skripšķis

2012-08-27

Otrais dublis - paralimpisks vs. paraolimpisks

Esat lasījuši Svifta grāmatu "Gulivera ceļojumi"? Tur liliputu zemē bija divas karojošās tautiņas, kam naida iemesls bija gauži vienkāršs - nevienprātība par to, vai ola būtu jāsit ar spico vai strupo galu. Tā tievgalnieki un strupgalnieki karoja ilgus gadus. Gaužām bezjēdzīgi, jūs teiksiet? Palasot komentārus un dzirdot viedokļus par to, kā būtu jālieto vārds paraolimpisks/paralimpisks, pārņem tā pati bezjēdzības sajūta, jo piekritēji ir gan vienā, gan otrā pusē.

Bija tā - tviterī ieraudzīju tālāk padotu invalīdu un viņu draugu biedrības "Apeirons" tālāk padoto tvītu, kurā bija saite uz likumu par vārda paraolimpisks lietošanu. Tur ir spēkā esošs terminoloģijas komisijas lēmums Nr. 79, kurā teikts, ka latviešu valodā jālieto termins paraolimpisks, un klāt vēl pamatojums un paskaidrojums, kas man likās visnotaļ saprātīgs. Likums vēlreiz te.

Piedodiet manu naivumu. Man kaut kā šķita, ka likums ir likums ir likums (pārfrāzējot bezjēdzīgo teicienu par rozi). Un vēl kaut kā man likās, ka likumus pieņem skaidrības labad un ievēro, jo - tas ir likums.

Tak kas tev deva... Viss sākās ar vienu "nepiekrītu" zem mana paraolimpiskā ieraksta. Un tad es domāju - kā?! Es taču atsaucos uz likumu, kas ir spēkā esošs, kam tur nepiekrist?! Bet tā kā paskaidrojuma klāt nebija, paliku domājot.

Jau kādu mazu laiciņu mani emuāra ieraksti tiek pārpublicēti portālā "Delfi". Komentāri tur ir mēmās šausmas,  goda vārds, bet dažos pavīd arī pa kādai interesantai domai. Tā starp visiem "raksta autore ir galīgi negudra" parādījās arī pa kādam pamatojumam, kāpēc lasītājs nepiekrīt manis teiktajam.

Neraugoties uz to, ka ir pieņemts likums par vārda paraolimpisks lietošanu, ir daudz iemeslu, kāpēc cilvēki tomēr izvēlas lietot terminu paralimpisks.

Tā kā es vairs nezinu, kurā pusē ir skaidrība, vienkārši uzskaitīšu visu, ko pēdējās nedēļas laikā esmu dzirdējusi un lasījusi par šo jautājumu. Argumentus uzskatāmības labad sadalīšu limpiskajos (L.) un olimpiskajos (O.). Brīdinu, ka avoti ir izplūduši un argumenti nepārbaudīti no sērijas "viena tante teica", bet - tā kā pārbaudītais arguments ar likumu un vārddarināšanas tradīcijām daudziem nepatika, varu padot tālāk arī pārējos.

O.1. - Terminoloģijas komisijas lēmums, kas joprojām ir spēkā, tas ir valodnieku izstrādāts un apstiprināts ar visu lietojuma pamatojumu. Argumenta trūkums - Skujiņas kundze esot diktatore, kas citus maz klausoties un dzenot tik savu vagu, turklāt - Skujiņas kundze esot baltkrieviete, un ko viņa vispār zinot par latviešu valodu.

L.1. - Paši senie grieķi (vai vienkārši grieķi, nezinu, nav papīra avota, tikai pārstāsts) šo vārdu darinot, vārda olimpisks pirmo burtu o aizstājot ar priedēkli para, tā izveidojot vārdu paraolimpisks. Argumenta trūkums - katrai valodai ir savas ortoēpijas (labskaņas) prasības, līdz ar to arī atšķiras salikteņu darināšana, viss 1:1 nekad netiek ne pārņemts, ne lietots, uz to būtu muļķīgi ieciklēties (kā traumējošajā filozofijas/filosofijas gadījumā).

L.2. - Ir Starptautiskā Paralimpiskā komiteja (IPC), tāpat arī Latvijas Paralimpiskā komiteja, tātad visam pārējam arī vajadzētu būt limpiskajam. Argumenta trūkums - Starptautisko Paralimpisko komiteju tāpat vēsā mierā varētu tulkot arī kā paraolimpisko - mēs taču nesakām internacionālā, bet gan starptautiskā, tad kāpēc citas lietas būtu burts burtā jāpārceļ?!

L.3. - Starptautiskā Olimpiskā komiteja (IOC) esot aizliegusi lietot vārdu olympic jebkam citam, līdz ar to arī para(o)limpiešiem jāiztiek bez o burta, lai nebūtu zīmola pārkāpuma. Argumenta trūkums - tam īsti nav jēgas - para(o)limpiādes notiek tieši tajā pašā vietā ar to pašu infrastruktūru, kur olimpiāde, tas ir pie-olimpiādes pasākums, un tas, ka tas ir kaut kas ar olimpiādi saistīts, ir tikai loģiski un normāli. Bez tam - notiek taču arī starptautiskas dažādu mācību priekšmetu olimpiādes, un neviens tiesā rīkotājus nesūdz.

O.2.Salikteņu darināšana latviešu valodā un angļu valodā atšķiras, tāpēc pārņemt visu 1:1 nav ne saprātīgi, ne lietderīgi. Argumenta trūkums - angļu valoda nav vienīgais aspekts, kādā šis jautājums būtu jāskata.

O.3. - Paralimpisks ir kalks no angļu valodas, latviešu valodā visu laiku bijis paraolimpisks.

L.4. - Jo daudzās citās valodās ir limpisks, latvieši izskatās pēc galīgiem muļķiem, turoties pie sava -olimpiskā. Argumenta trūkums - tas nav prātīgākais veids, kā spriest par lietām - mums ir Krievija un Igaunija Rusijas un Estijas vietā, un Eiropa ar pirkstiem vēl nav nobakstījusi par mūsu dīvainību.

O.4. Grieķu valodā ir paraolimpiskās - Παραολυμπιακοί, pēc tā būtu jāskatās. Argumenta trūkums - nonāk pretrunā ar L.1. argumentu, bet es neesmu grieķu valodas zinātāja, tāpēc nepateikšu, kā tur ir.

O.5. - Spēlēs ir paralēli olimpiskās, tāpēc pareizi būtu paraolimpiskās spēles, bez jebkādas īpašas tālākas iedziļināšanās vēsturē un vārddarināšanā. Argumenta trūkums - argumentēšana bērnudārza līmenī.

L.5. - Konsekvences trūkums - ja vienā tekstā parādās vārdi Latvijas Paralimpiskā komiteja un Starptautiskā Paralimpiskā komiteja, tad redaktoriem neatliek nekas cits, kā arī pārējos saistītos vārdos lietot tāpat, jo vienā tekstā lietot paralimpisks un paraolimpisks ir visai nesaprātīgi.


Tā apmēram izskatās tā aina. Izgraužoties visiem tiem debesu brīnumiem cauri, es laikam tomēr palikšu pie likuma, jo uz to vismaz var atsaukties, pieņemu, ka terminologiem tomēr bija kaut cik veselā saprāta, kad to pieņēma.

2012-08-20

Pareizie burti vārdā "paraolimpisks"

Tviteris ir kā Getliņi - reizēm tu redzi tikai milzu atkritumu kalnus, bet reizēm pamani, ka tur ir arī siltumnīcas ar tomātiem un pļavās ganās veselīgas aitas.

Tad nu vienu treknu aitu es šodien pamanīju ganāmies taisni tad, kad bija nepieciešams. Par vārda paraolimpisks pareizo formu. Šis gan laikam interesēs tieši valodas lauciņa darboņus, bet arī parastajiem mirstīgajiem skādi nedarīs.

Visu rakstu var atrast te, bet sauso atlikumu varu raudzīt izstāstīt.

Reiz sensenos laikos kāds sāka jaukt galvu citiem un radās jautājums - kā ir pareizi - paralimpisks vai paraolimpisks? Jautājums tika stumdīts un bakstīts, iebakstīta rakstos tika arī Latvijas Paralimpiskā komiteja, BET - valodnieki un terminologi par pareizo variantu ir atzinuši vārdu paraolimpisks, to pamatojot ar vārddarināšanas tradīcijām latviešu valodā - para- ir priedēklis, ko pievieno vārda saknei, tas nozīmē 'blakus', 'pie', tātad - paraolimpisks ir kaut kas, kas notiek klāt pie olimpiskajām spēlēm.

Savukārt vārds paralimpisks var radīt nevēlamas asociācijas ar angļu vārdu limp - 'klibot'. Tas nav tas, ko mēģina ar šo vārdu pateikt. Paraolimpiskās spēles ir olimpisks pasākums, nevis klibiķu saiets.

Tātad - terminologi tā ir teikuši un tauta ar savu lietojuma praksi to ir apstiprinājusi - paraolimpisks ir tas pasākums un visa ar to saistītā atribūtika. Komiteja gan paliek Paralimpiskā, jo tā, redz, šie sevi ir reģistrējuši.

2012-08-16

Kas ir un kas nav "praktiski"

Šis gan ir visai bieži cilāts un vētīts valodas kultūras jautājums, bet, kā zināms, atkārtošana ir zināšanu māte (un stostīšanās māsa).

Kāda vaina vārdam praktiski? Nekāda, ja vien vārds ir savā vietā un lietots ar nozīmi:
1) saistīts ar praksi - Cilvēka praktiskā darbība;
2) saistīts ar zināšanu vai iemaņu nostiprināšanu praksē - Studentu praktiskie darbi;
3) lietderīgs, ērti lietojams - Praktiska metode;
4) saimniecisks, labi risina sadzīves jautājumus - Praktiska saimniece.
Šī bija saīsinātā versija LVV šķirklim praktisks, praktiski.

Tik tālu dzīve ir viena vienīga puķu pļava. Nātres un kārkli parādās tad, ja kāds mēģina uzstīvēt vārdam praktiski nozīmi gandrīz, aptuveni un to arī lietot teikumā. Mazākā bēda būtu tā, ka tāds lietojums ir ievazāts no krievu valodas, lielākā bēda ir tur, ka zūd izteiksmes skaidrība un saprotamība. Piemēram, pasakiet man, lūdzu, kā būtu jāsaprot tālāk minētajos teikumos paustā doma:

Juris ar savu veco divriteni praktiski ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs. 
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir praktiski sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā praktiski par pieciem kilogramiem.

Tā varētu turpināt ilgi un dikti, bet, par šiem piemēriem runājot, kā tad īsti bija - ieskrēja Juris tajās durvīs vai neieskrēja? Bija sausā vai nebija? Pieņēmās svarā par tiem pieciem kilogramiem vai nepieņēmās?

Salīdzinājumam piedāvāju versijas, kur vārds praktiski ir izravēts un vietā iedēstīts kāds precīzāks vārds.

Juris ar savu veco divriteni gandrīz ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs.
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir teju sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā turpat par pieciem kilogramiem.

Īsais kopsavilkums - latviešu valodā netrūkst dažādu aptuvenības pakāpes nozīmes vārdu, tos arī vajadzētu lietot, jo - tā ir ne tikai latviskāk, bet arī daudz saprotamāk: praktiski, aptuveni, gandrīz, teju, tikpat kā, tepat, turpat, tikko, tik tikko, teju teju, bezmaz (sarunvalodas vārds).

2012-08-04

Nosaukumi, personvārdi un dusmīte

!!! Brīdinājums uz valodu pasistiem cilvēkiem ar vājiem nerviem - turpmākais teksts ir ieturēts emocionālos toņos un var saturēt literārai un koptai valodai neatbilstošas vienības!


Dusmīte manī mīt jau kādu laiciņu - te noplok, te uzplaiksna. Tēma - sena kā pasaule - personvārdi un uzņēmumu nosaukumi. Galvenokārt jau tie otrie.

Nu padomāsim, mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, kad informācijas ir bezgala daudz un vēl vairāk, kad uzņēmumu ir tik, ka ne saskaitīt, ne apzināt, un kad ziņas traucas kā vējš, raugot paspēt aktualitātes pīķī.

Un kas notiek? Tā vietā, lai pielāgotos straujajam dzīves ritmam, informācijas pārbagātībai un atvieglotu dzīvi sev un citiem, izvēloties vienkārši lietojamus un nepārprotamus uzņēmumu nosaukumus, uzņēmēji iet pretējo ceļu - spīd ar savām jaunrades spējām un oriģinālautoru dotumiem, radot ko tādu, ka katram normālam redaktoram noteikti gribas tiem uzņēmējiem sadot pa muti. Vai rokām. Vai abiem.

Tad nu par ciešanām pēc kārtas.

Sāpe Nr. 1 - loģiski neizdomājami uzņēmumu nosaukumi. Lūk, atnāk pie manis kolēģis un saka, ka jāizlabo "K-Rauta" uz "K-rauta", jo tā būs pareizi. Un tagad kāds man pasakiet - kā to normāli var zināt, m? Kā? Jo "Lursoftā", kur es mēdzu palīdzību meklēt gadījumos, kad skaidrības maz un vēl mazāk, ir vēl cita versija - "K rauta". Un šis vēl nav tas traģiskākais piemērs. "airBaltic" ir milzu uzņēmums, pie tā apmēram būtu pierasts, kaut gan arī - ja neviens nepateiks, ka pareizi ir šitā, tad var palikt nezinot (turklāt - pilnais nosaukums ir "Air Baltics Corporation" kaut kāds). Vai arī vēl kāds brīnums - "kim?". Kādos kafijas biezumos ir jāskatās, lai saprastu, kā to pareizi uzrakstīt un ko tas nozīmē? Tas esot saīsinājums no "Kas ir māksla?". Bet tādā gadījumā pareizi (nu - pēc pieņemtā latviešu valodā, kas kalpo tam, lai izskaustu no dzīves neskaidrības) būtu KIM? (par to jautājuma zīmi īsti nezinu, bet varbūt arī varētu atstāt, kaut gan var radīt pārpratumus ar teikuma beigām). Šo vaimanāšanu varētu turpināt bez gala. Es saprotu, ka visiem gribas būt oriģināliem un atmiņā paliekošiem, bet, manuprāt, atmiņā labāk paliek tas, ko var saprast, izrunāt un pareizi pierakstīt.

Sāpe Nr. 2 - nepareizi uzņēmumu nosaukumi. Jep, taisni tā, jo mēdz būt arī tādi. Parasti, ieraugot kaut ko pēdiņās, mēdzu uzmest aci, vai tur nav kāda kļūda ieviesusies, bet gadījumos, kad kļūda ir, nākamais solis ir nevis labot, bet gan doties uz "Lursoft", lai apskatītos, ka tas uzņēmums ir reģistrēts, jo var gadīties, ka reģistrēts ir ar visu kļūdu. Tipiskākais piemērs - "Ventspils naftas termināls". Ja zinātu, kurš to "terminālu" tur ir ielicis, aizietu un nosodoši paskatītos. Ļoti nosodoši. Termināls ir īpašības vārds, tāpat kā, piemēram, anāls banāls vai brūns, vai  optionāls. Lietvārds, kuram tur vajadzētu atrasties, ir terminālis, tāpat kā ir skaidrs, ka brūns zirgs var būt brūnis. Kur cilvēki skatījās, kad to nosaukumu reģistrēja?! Un vēl ir daudz jo daudz šādu brīnumu... Šī varētu būt laba tēma kādam konferences referātam - nepareizie uzņēmumu nosaukumi!

Sāpe Nr. 3 - Latvijas uzņēmumu nelatviskie nosaukumi. Saprotu, ka te tiek mērķēts uz starptautisku darbību, tāpat, kā, piemēram, mazi blogerīši sāk rakstīt blogus vai tvītot angliski, jo tur lielāks tirgus un nu tik visi viņus lasīs. Un tā - acīm noglāstot veikalu un citu iestāžu nosaukumus kaut vai tajā pašā Čaka ielā, acis ne reizi vien sametas pie nosaukumiem, kas galīgi nerada priekšstatu par valsti, kurā iestādījums atrodas. Visiem "starptautiski domājošajiem" varu ieteikt vienkāršu lietu - izvēlēties skanīgu uzņēmuma nosaukumu no senaizmirsto latviešu valodas vārdu pūra, raugot, lai tas būtu skanīgs, viegli izrunājams un bez diakritiskajām zīmēm. Ja vēl paveiktos atrast skaistu vārdu, kas atbilst nozarei, tad būtu laime pilnīga. Un tā vietā, lai līstu angliski saprotošajiem rietumiem tur, kur viens mīkstums sadalās divos, labāk būtu skaidrot, ko konkrētais labi skanošais vārds latviski nozīmē  un cik labi tas sasaucas ar nozari. Man šķiet, "Stenders" nenožēlo, ka nenosaucās par, teiksim, "Marco Ysterox". Par latvisku leksiku runājot - es šonedēļ gandrīz palecos aiz sajūsmas krēslā, ziņās lasot par leknu labību un kādu nelieti, kas slamstījās gar ēku.

Te iedvesmai variācija par tēmu, šķirstot Latviešu valodas vēsturisko vārdnīcu: kāzu salons "Abidivi", maiznīca "Abra", īpašo zālīšu veikals "Magone", spēka sporta piederumu veikals "Milna" u.tml.

Augusta "Deko" kā reize kafejnīcas "Maize" īpašniece saka to, ko es te gribēju pateikt: Itālijā ir vienkārši: ja tirgo pienu, tad veikals saucas "Piens". Ja tas ir restorāns, tad nesarežģījot - "Pipars" vai "Tomāts". Mums laikam gribas izcelties, būt stilīgiem, asprātīgiem. Cilvēki vienkārši ir kompleksaināki, tāpēc gribas ieviest kombinācijas, svešvārdus, kas it kā skan gudrāk.

Sāpe Nr. 4 - personvārdi. Es saprotu, ka cilvēkam, kādu nu vārdu vecāki iedevuši, ar tādu jādzīvo. Bet vecāki - nu kur prāts likt bērniem vārdus, kas no kāda labi zināma vārda atšķiras tikai ar vienu skaņu?! Es katrreiz saraujos, redzot tekstā Einaru Repši vai Gundaru Āboliņu, jo pārliecības par to, vai pareizi gadījumā nebūtu "Einārs" un "Guntars", man nav. Un kāda dzīve gan ir mazajam cilvēkam, ja visiem jāskaidro: Nē, es neesmu Anna, es esmu Ana," vai "jā, Kristīne, tikai ar īso "i". Es saprotu, ka aiz cieņas pret cilvēku var iemācīties viņa vārdu, BET - ja to cilvēku ir tik daudz, tie "iemācīšanās" resursi ir ierobežoti...

Nu kaut kā tā es domāju.

2012-08-03

Kā pēdiņas sadzīvo ar citām pieturzīmēm

Labvakar, manu mazo draudziņ! Ļauj man šovakar Tev pastāstīt jauku un uz patiesiem faktiem balstītu pasaciņu par pēdiņām tekstā. Aiz loga spoži spīd pilnmēness, kas nozīmē vien to, ka Tev, manu mazo draudziņ, miedziņš nenāk, bet man - gribēsies rakstīt vēl nedēļu (nē, tiešām - katrreiz, kad iedomājos, ka vajadzētu kaut ko uzrakstīt, kalendārā vīd pilnmēness aplītis).

Lielos vilcienos - ar pēdiņām parasti ir visai maz sarežģījumu. Cilvēki no skolas laikiem atceras, ka pēdiņās liek tiešās runas, citātus, nosaukumus un īpaši izceļamus vārdus, kuri nereti domāti pretējā nozīmē. Nelielas grūtības parasti rodas tad, ja pēdiņās ieliktais jēdziens ir pagadījies teikuma beigās un jāsāk domāt - kur likt teikuma beigu pieturzīmi. Kaut kā Blinkena par to neko nav sacījusi, kaut gan no piemēriem šā kā tā taisnību var izžmiegt.

Vārdu sakot - ir tā: ja teikums beidzas ar tiešo runu, tad teikuma beigu pieturzīme ir pēdiņās iekšā un nekādu citu pieturzīmi vairs nevajag, burti neaizbēgs. Piemēram: Jūsma nakts vidū sāka bakstīt gultasbiedru: "Maigoni, Maigoni, man salst." Ja teikums beidzas ar piebildi, nevis tiešo runu, tad tur vispār bēdas maz, tik jāatceras, ka tiešās runas daļai šā kā tā ar kādu pieturzīmi jābeidzas - ar jautājuma vai izsaukuma zīmi, ja teksts to prasa, citos gadījumos - vienkārši ar komatu, piemēram, "Mmm, ļauj taču man skatīties sapni!" neapmierināti ņurdēja Maigonis. "Vai es vainīgs, ka tu pirms gulētiešanas skatījies šausmu filmu?" Maigonis turpināja. "Un kafiju tu arī pati sev lēji," nerimās piemigušais vīrelis.

Pārējos gadījumos teikuma beigu pieturzīme, komats vai domuzīme atradīsies aiz pēdiņām. Var mēģināt pie sevis iztēloties, ka pēdiņās ieliktais teksts ir vienots veselums ar pēdiņām, tāpēc likt pirms pēdējās pēdiņas komatu būtu tāpat, kā bāzt skabargu aiz naga. Piemēri ar lietojumu: Jūsma nikni parāva segu uz savu pusi, pikti domādama par to, ka "vīrieši nekad neko nesaprot pareizi", kā bija teikts pēdējā "Cosmo". Jūsma palēnām grima snaudā, domājot par nelietīgo Maigoni, līdz šīs domas noveda pie zefīra "Maigums", un te Jūsmas vaigos uzplaiksnīja smaida atblāzma, kas atgādināja lāpu gājiena drebelīgās gaismiņas, kam naudiņu sameta partija "Visus Latvijai arī!". Jūsma pagriezās pret Maigoni un nodomāja: ""Maigs" tu man esi, "maigs", ļoti."

Tātad - pēdiņu iekšpusē pieturzīme ir tad, ja iekšā liekamais teksts ir konkrēta* tiešā runa. Visos citos gadījumos - ārpusē.



___________
* "Nekonkrēta" tiešā runa - tad, ja teikumā tiek iekļauts precīzs citāts, taču ne kā tiešā runa, bet gan kā teksta turpinājums, piemēram: Maigonis, skatoties uz novecojošo Jūsmu, nodomāja, ka "uzstāšanos šajā pilsētā vairs nebūs".

2012-07-31

"Papildu" vs. "papildus"

Valodā ir daudz āķīgu jautājumu. Tas ir valodas spožums un posts. Ar šiem diviem draugiem - papildu un papildus - tiekos teju ik dienas un nu bez žagošanās varu izdomāt, kurā vietā kuram vajadzētu atrasties. It kā nav nekas sarežģīts, tomēr piedomāt nākas.

Pareizi ir abi vārdi, vienkārši papildu ir sastindzis ģenitīvs, kas lietojams kopā ar lietvārdiem, savukārt papildus ir visparastākais apstākļa vārds, kas teikumā parasti paskaidro darbības vārdu. Piemēram, Anna jau bija apēdusi četras bulciņas un nu domāja, vai papildu bulciņa pirms iešanas mājās būs nepieciešama. Juris klāt pie atvaļinājuma papildus piešķīra sev vēl vienu brīvu nedēļu, jo uzskatīja, ka lietainās dienas par atvaļinājumu nevar uzskatīt.

Bija arī teikums, kas it kā palīdzot atcerēties, kad jālieto kurš vārds, kaut gan mani māc šaubas par to, vai kāds, kurš slikti šķir šo divu vārdu lietojumu, to teikumu maz varēs pareizi atcerēties. Teikums ir šāds: Papildus darīt papildu darbu. Nu te skaidri redzams, ka papildus ir pirms darbības vārda, kā jau apstākļa vārdam piedienas, un papildu ir pirms lietvārda.

Vēl viens paņēmiens, kā atcerēties, - izmantojot līdzīgus vārdus. Teiksim, jāšus, skriešus, braukšus - te ir skaidri redzams, ka tie ir apstākļa vārdi, un tikpat skaidri redzams, ka tie beidzas ar -us, tātad - no papildu/papildus pārīša apstākļa vārds ir papildus un teikumā paskaidros darbības vārdu.

Ir arī gadījumi, kad pareizi var būt abi vārdi, pareizumu nosaka autors, kurš izvēlas, kas tiks uzsvērts. Tas ir gadījumos, kad viens aiz otra (vai bezkaunīgi tuvu) atrodas darbības vārds un lietvārds un papildu/papildus varētu tikt attiecināts uz abiem, piemēram, Juris bija lāga dvēsele un, plānojot ģimenes budžetu, nolēma Annai piešķirt papildus/papildu naudu bulciņām. Te pareizais vārds ir atkarīgs no tā, vai tur ir papildus piešķirt vai papildu nauda. Var būt abējādi. Tas ir autora un konteksta ziņā.

Ceru, ka tiem, kam skaidrības šajā jautājumā (vai nojausmas, ka tāds jautājums maz eksistē) bija maz, skaidrība radās, savukārt tiem, kam skaidrība jau bija, es galvu nesajaucu.

Komentāros portālā "Delfi" lasītāji pievienoja pāris noderīgus paņēmienus, kā vieglāk atcerēties, kad jālieto kurš vārds. Raudzīšu pārstāstīt, ja nu kādam noder.

1. Vārdu papildu lieto kopā ar lietvārdiem, un vairumā gadījumu var izveidot salikteni. Tātad - ja var izveidot salikteni, tad ir papildu. Piemēram, Anna gribēja papildu porciju bulciņu / bulciņu papildporciju, Juris domāja tik ātri, it kā viņam uz vienu dienu būtu piešķirta papildu galva / papildgalva. Ar darbības vārdiem tā nesanāk, līdz ar to tur jālieto vārds papildus, piemēram, Juris papildus veica kādu negaidītu manevru / papildveica .

2. Var mēģināt iztēloties visu to būšanu vizuāli - papildu salīdzinājumā ar papildus ir īsāks vārds. Un apzīmējums lietvārds salīdzinājumā ar apzīmējumu darbības vārds arī ir īsāks. Tātad - īsākais ar īsāko, garākais ar garāko - papildu + lietvārds, papildus + darbības vārds.

2012-07-05

Lieku galdā neatbildētu "ar ar" jautājumu

Jā, es joprojām esmu dzīva un "turu rūpi" par latviešu valodu. Tiesa - atvaļinājums, pārvākšanās un vasara blogošanai jūtami nenāk par labu.

Lai vai kā - šodien kā vecāsmātes adatas dūrās acīs teikums, ar kuru vēlos padalīties: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri ar stiklu pārklātu ātriju zem tā." Skatos vienreiz - kaut kas nav tā, skatos otrreiz - varbūt tomēr viss kārtībā, skatos trešo reizi, un aust gaisma - trūkst viena ar vietā, kur viens ar jau ir: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri ar ar stiklu pārklātu ātriju zem tā." - jo ir ar stiklu pārklāts un amfiteātris ar ātriju. Saliekot to kopā sākotnējā konstrukcijā, abiem "ar" būtu jāatrodas blakus, kas pat paviršam lasītājam šķistu aizdomīgi.

Lai nemulsinātu sevi un citus, pārveidoju visu teikumu līdz gauži vienkāršai formai: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri, zem kura būtu ar stiklu pārklāts ātrijs." Tomēr jautājums paliek - cik vēlama vai nevēlama ir šāda dubult-ar-ošana? Valodnieciskajā literatūrā līdz šim nav gadījies par to lasīt, kaut gan praksē sporta ziņās šī problēma parādās it bieži - Ivars spēlēja ar ar trešo numuru izlikto Ievu.

No vienas puses - formāli varbūt arī vainas nebūtu, viss vietās un sasaitīts, no otras puses - labskaņas nav nemaz un acis mežģās. No trešās puses - varbūt kaut kur ir pareizā atbilde? No savas puses pagaidām laikam iesaku šādas konstrukcijas, ja kur redzētas, gauži nenicināt, bet savos tekstos arī nelolot un pārveidot uz vieglāk uzveramām.

2012-04-24

Ko darīt Uldim, Raitim un Artim?

Pirms dienām dažām man tepat komentāros pajautāja, ko Uldim ar sevi darīt - mīt to līdzskani lokot vai tomēr nemīt. Atbildēju pēc labākās sirdsapziņas, bet bez avota sev aiz muguras. Šeku reku - kamēr šodien darbā nebija elektrības, tikmēr notika kabineta literatūras apzināšana (jā, pat vērot žūstošu krāsu ir interesantāk salīdzinājumā ar sēdēšanu pie datora ne tikai bez interneta, bet arī bez elektrības).

Tātad - atradās maza grāmatiņa "Valodas aktualitātes". Protams, nav tik uzticams informācijas avots kā akmens bluķi, uz kuriem bauslības iekaltas, tomēr šā kā tā tāds izdevums ir labāks par "viena tante teica".

Otrās deklinācijas vārdos vienskaitļa ģenitīvā (un daudzskaitļa daudzos locījumos) notiek līdzskaņu mija. Tā kā personvārdos tas var radīt labskaņas problēmas, ir ieviests mazs likumiņš. Divzilbju īpašvārdos, kas beidzas ar -tis vai -dis, pēc tradīcijas nav līdzskaņu mijas. Tas attiecas uz tādiem vārdiem kā Aldis - Alda, Uldis - Ulda, Gatis - Gata, Artis - Arta, Raitis - Raita, Rūdis - Rūda u.c.

Piemēri gludākai lietošanai. Kaimiņš savā dārzā atrada aizdomīgus veļas gabalus un klusībā sev jautāja - vai tie gadījumā nav Gata? Artis lepni pie auto durvīm pienagloja plāksnīti ar uzrakstu "Arta jaunais braucamais".  Matilde, cerot izpelnīties Ulda labvēlību, ar drāšu birsti tīrīja baložu nedarbus no vējstikla.

Tiesa - pie vārda Valdis bez formas Valda minēta arī forma Valža. Pieņemu, ka tas tādēļ, ka likums nav vis akmenī cirsts, bet gan tradīcija. Un tradīcijām mēdz būt arī tradicionāli izņēmumi.

BET - tajos vārdos, kas ar -tis vai -dis nebeidzas, līdzskaņu mija ir nepieciešama. Ja līdzskani nevar samīkstināt, jāpiekabina j burts. Piemēram, Aivis - Aivja, Uvis - Uvja, Raivis - Raivja (tāpat kā cirvis - cirvja).

Šķiet, ar citiem otrās deklinācijas īpašvārdiem viss būtu skaidrs - tur notiek līdzskaņu mija - Dagnis - Dagņa, Hermanis - Hermaņa, Laimnesis - Laimneša, Indulis - Induļa.

Starp citu - teorētiski līdzskaņu mija notiek arī vārdos, kas beidzas ar -ris, bet praktiski rakstos tā netiek atspoguļota - neviens nemīl mīksto ŗ (laikam tāpēc, ka mīkstais). Marģeris - Marģeŗa, Nauris - Nauŗa.

Tiesa, mazais informācijas avots nesniedz padomus daudzskaitļa locījumiem - ko darīt, ja vienā vietā netīšām pulcējas pieci Valži (vai Valdi?), Ulži (vai Uldi?), Raiti (vai Raiši?). Daudzskaitlī līdzskaņu mija ir teju visos locījumos, un tad var parādīties dikti savdabīgas formas. It kā likumam par līdzskaņu mijas ignorēšanu vajadzētu attiekties arī uz daudzskaitli, bet minēts tas nav. Par šo jautājumu informācija vēl būs jāpameklē.

2012-04-17

Personvārdi ar galotni -us

Oi, kā tauta šodien kasījās portālā "Satori" galīgi ne par tēmu, bet gan par uzvārdu locīšanu. Diskusija te komentāros par uzvārdu Poškus. Kā locīt un vai locīt. Cik ļoti locīt un vai prātīgāk nebūtu tomēr nelocīt. Kā uzvārda nēsātājs pats sevi loka utt. No vienas puses - interesanti, no otras puses - muļķība mēdz izsaukt vardarbīgas tieksmes. Labi, neiztirzāšu sāpīgu tēmu par to, kurš un kāpēc ir muļķis, labāk pastāstīšu, kā nebūt muļķim.

Mūžīgā sāpe par to, kā locīt trešās deklinācijas (beidzas ar galotni -us un ir vīriešu dzimtē) īpašvārdus. Kā locīt vārdus Mikus, Poškus, Markus, Ingus un tamlīdzīgus vārdus? Vienmēr atrodas kāds, kurš virtuozi mēdz izlocīt vārdu tā, ka izlasot smadzenes apmet kūleni un viena acs sāk raustīties.

Kas tas par fenomenu? Ja jāloka tirgus, medus vai ledus, viss iet rūkdams, tikko vārds ir ar lielo burtu, iestājas lingvistiskā amnēzija un mēs neko vairs neprotam. Skumji.

Izrādot cieņu visiem cilvēkiem, kuriem nācies ciest tādēļ, ka viņu vārds vai uzvārds ir trešajai deklinācijai piederīgs, ievietošu mazu tabuliņu par to, kā jāloka trešās deklinācijas lietvārdi. Starp citu - visiem tiem, kas grib sevi vai citus pārliecināt par to, ka uz īpašvārdiem var attiekties citi locīšanas noteikumi, iesaku palūkoties likumos- divpadsmitajā punktā stāv rakstīts, ka īpašvārdus ar galotni -us loka pēc lietvārdu locīšanas parauga. Tik vienkārši.

Tātad - trešās deklinācijas lietvārdu locīšana

N. kas?    -us     medus, Mikus
Ģ. kā?     -us     medus, Mikus
D. kam?  -um    medum, Mikum
A. ko?     -u     medu, Miku
L. kur?    -ū     medū, Mikū
V. -         -u     medu! Miku!

daudzskaitlis
N. -i          ledi, Miki
Ģ. -u         ledu, Miku
D. -iem     lediem, Mikiem
A. -us       ledus, Mikus
L. -os       ledos, Mikos
V. -i         ledi! Miki!


Varētu jau arī norādīt avotu, kur smelties zināšanas, bet šajā gadījumā tas būtu apmēram tāpat, kā matemātikā norādīt avotu tam, kur var pārbaudīt, ka 2+2=4. Locīšanas tabulas var atrast jebkurā pamatskolai domātā latviešu valodas mācību līdzeklī.

Tā, vēl viena piebilde par uzvārdiem - kā zināms, tādi uzvārdi var gadīties arī daiļā dzimuma pārstāvēm. Ja tā gadās, tos loka tāpat kā vīriešu dzimtes uzvārdus, izņemot datīvu - vienskaitlī datīvs sieviešu dzimtē būs ar galotni -ui - Santai Didžui, daudzskaitlī datīvā - galotne -ūm - Santām Didžūm. Visur citur - dragā ar vīriešu dzimtes galotnēm, kas ļoti labi der:
kas? - Didžus,
kā? - Didžus, 
kam? - Didžui,
ko? - Didžu,
kur? - Didžū, 
V. - Didžu!

Te 41. punktā tas ir minēts: likumi.

2012-03-26

Sīkums, bet patīkami - dubultuzvārdi

Bija reiz tāda nepiedienīga anekdote, kas beidzās ar frāzi "sīkums, bet patīkami". Nestāstīšu, jo nepiedienīga, bet pastāstīšu par kādu citu sīkumu, kā ievērošana vērš manu (un citu ļaužu)  ikdienu patīkamāku.

Tātad - dubultuzvārdu rakstība. Jau no tās nelaimīgās dienas, kad kāds izdomāja, ka cilvēkam var būt vairāk par vienu uzvārdu, radās grūtības ar šo uzvārdu saistīšanu vienā veselā vienumā un konsekventu šī saistījuma lietošanu.

Latviešu valodā starp dubultuzvārda daļām lieto defisi - īsāko no tekstam paredzētajām strīpiņām BEZ atstarpēm abās pusēs. Piemēri: ejot garām Rīgas pilij, man vienmēr skumji ap sirdi par to, ka es tā arī ne reizi nebiju pie Vairas Vīķes-Freibergas uz tēju; Apolonija Priede-Apse nolēma pastāvēt zem bērza, līdz pāries lietus. (Tas ir pat likumos rakstīts, var apskatīt te: dokuments par īpašvārdiem.)

Tā, tas ir par dubultuzvārdiem. Par dubult-, trubult- un četrubultvārdiem - starp tiem nekādas strīpiņas neliek. Arī tas ir tajos pašos noteikumos, kur stāv rakstīts: "Ja personai ir divi vārdi, tos raksta vienu aiz otra un starp tiem nelieto nekādas pieturzīmes." 

Tiesa, nedaudz miglā tīts jautājums par to, kāpēc uzvārdus jāsavelk vienā veselumā, bet vārdi drīkst peldēt katrs savā universā. Nedaudz pameditējot par šo tēmu, aizdomājos līdz pavisam vienkāršām lietām - uzvārds mūsdienu pasaulē tomēr ir nedaudz svarīgāks personas identitātes rādītājs nekā vārds, un - ja uzvārdi ir divi, tad tie jāsakabina kopā pēc iespējas ciešāk, lai kāds no tiem nepazūd un nerada problēmas. Kā arī - saskaņā ar noteikumiem latviešu valodā personai drīkst būt ne vairāk kā divi uzvārdi (tas ir - viens dubultuzvārds), ko savelk kopā ar defisi. Savukārt par vārdu daudzumu nekas nav teikts, tāpēc starp tiem neko neliek, lai neveidotos kaut kādas dīvainas konstrukcijas, kā Anna-Solvita-Petronela Bērziņa-Krūmiņa. Tāpat - ja personai ir vairāki vārdi, nereti biežāk lieto vienu - tas ir - personvārdi ir nedaudz patstāvīgāki nekā uzvārdi, tādēļ arī netiek sadefišoti.

Neatbildēts pagaidām paliek jautājums par ārzemnieku personvārdiem, kur defises tiek sastumtas visās spraugās visiem tiem Žaniem-Lukiem, Annām-Marijām un Pējiem-Fransiem. No vienas puses - ja mēs latviešu valodā tur neko neliekam, kāpēc gan lai liktu starp vārdiem, kas šā kā tā tiek pierakstīti latviešu valodā, no otras puses - Blinkena pie defišu tēmas 408. lapā raksta: "Ļoti bieži defise tiek lietota svešu īpašvārdu rakstībā." Tā nu šis jautājums pagaidām ir neatbildēts.

Nobeigumā atkārtošu to, ar ko sāku un ko gribēju pateikt: dubultuzvārdus savieno ar defisi, nelietojot atstarpes.

2012-02-27

Punkts (pieturzīme, nevis darbu mešana pie malas!)

Februāris ir gada īsākais mēnesis - atruna, kas der jebkādai neizdarībai un slinkošanai!

Gada īsākajam mēnesim piedien mazas lietas. Mazākais, kas atrodams tekstā latviešu valodā - punkts. Droši vien visi par punktu visu zina, tāpēc pastāstīšu pāris specifiskākas lietas.

Punktu lieto aiz arābu cipariem, kas apzīmē kārtas skaitli. Punkts aiz kārtas (kārtas - pirmais, otrais, .. simtais, .. miljonais utt.; pamata - viens, divi, .. simts, .. miljons utt.) skaitļiem sastopams vien nedaudzās valodās, tostarp latviešu. Lietuvieši un citas tautas izlīdzas ar apzīmējošām konstrukcijām un ko tik vēl ne, lai norādītu, kā skaitlis pareizi jāsaprot - kā kārtas vai pamata. Jo ir starpība - es šodien šokolādi ēdu 1 reizi un es šodien šokolādi ēdu 1. reizi (= es šodien ēdu vienu reizi; es šodien ēdu pirmo reizi).

Pierakstot datumu, būtu labi atcerēties, ka aiz visiem kārtas skaitļiem jāliek punkts - arī aiz gada, piemēram, sviestmaize derīga līdz 30.02.2012. No skolas laikiem visi droši vien atceras, ka aiz romiešu cipariem punktu neliek. To atļaujas iekabināt vien tad, ja brašais romiešu cipars viens pats veido veselu teikumu.
I. Kartupeļu mizošanas apskats.
II. Kartupeļu vārīšanas apskats.

Latviešu valodā, pierakstot laiku, starp stundām un minūtēm liek punktu, nevis kolu, kā daudziem labpatīk. Piemēram, pagrīdes saldumu veikals šodien strādā no 15.00 līdz 17.30. Reizēm ziņās vai citos tekstos apaļas stundas mēdz pierakstīt ar diviem cipariem, nulles minūšu vietā nemaz nepūloties ieklabināt. Jāteic, ka man subjektīvi labāk tīk, ja tās nulles tur tomēr ir - tā tekstā ir vieglāk orientēties un pamanīt būtisko (ja šis būtiskais ir laiks).

Senākos laikos punktu lika arī starp garāku skaitļu cipariem, lai tos būtu ērtāk uztvert. Mūsdienās latviešu valodā izlīdzas ar atstarpi, nekādus punktus neliek, jo tas var radīt pārpratumus - ej nu sazin - punkts ir tikai atdalītājs vai tomēr kāds to ierakstījis komata vietā. Uztveres ērtībai atdala pa trim cipariem, sākot no labās puses. Ja ir četrciparu skaitlis, atstarpi parasti nelieto. Piemēram, Alberts sapņoja pat fantastisku algu - par 123 000 latu gadā, taču saņēma vien 5000 latus.

Un nu tas, ko visi allaž vēlas zināt - paraksti vēstuļu apakšā. Tur punktus neliek - ne aiz paraksta, ne aiz vietas un laika, ja laiks pierakstīts ar vārdiem, ja datums minēts tikai arābu cipariem, tad punktu liek. Piemēram:

Dārgais Induli,
gaidīšu Tevi uz siltām vakariņām parīt pie siltumnīcas.
                                                                                  Ārija
Plēšauniekos
2012. gada 27. februārī


P.S. Ēdamo paņem līdzi pats - ko nu Tev kārojas!

Tiesa - es parakstoties priekšroku tomēr dodu vietai un laikam nominatīva, kaut gan arī lokatīvs ir pamatos - kur un kad bija rakstītājs, tapinot savu sacerējumu.

2012-01-25

"Un es tieši gāju vārdu meklēt..." ...es arī.

Bija tā...

Caur manām acīm dienā iziet visai daudz ziņu un preses relīžu, un dažas tur arī aizķeras. Jau pērn biju ievērojusi, ka O. Vācieša memoriālajā mājā notiek valodas pasākumi "Un es tieši gāju vārdu meklēt". Un ko domājies - uzzinu, ka tādi valodas vakari būs arī šogad. Ziņa bija apmēram šāda:

Rīga, 20.janv., LETA. Arī šogad Latviešu valodas aģentūra (LVA) turpinās tradīciju un jau trešo gadu katra mēneša pēdējā trešdienā aicinās uz valodas vakariem "Un es tieši gāju vārdu meklēt" Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā, aģentūru LETA informēja LVA projektu vadītāja Velga Līcīte.


Lai arī cilvēki dzimtajā valodā justos kā mājās un uzzinātu, ko par valodu pašlaik domā valodas meistari - rakstnieki, dzejnieki un tulkotāji -, LVA sadarbībā ar Vācieša memoriālo muzeju jau trešo gadu turpina rīkot valodas vakarus, kuru moto ir Vācieša dzejoļa vārdi "Un es tieši gāju vārdu meklēt".

Par vārda meklējumiem un atradumiem, valodu un literatūru laikmetu griežos un valodu kultūrvēsturiskā skatījumā Vācieša memoriālajā muzejā Rīgā, O. Vācieša ielā 19, tiks spriests katra mēneša pēdējā trešdienā plkst.18. Valodas vakaru apmeklējums būs bez maksas.

Pasākumā īpaši gaidīti skolotāji un skolēni, lai iepazītos ar tautā iemīļotiem rakstniekiem un dzejniekiem.


Ko gan man vairāk vajag - saberzēju rokas, sagaidu pareizo dienu, kad man ir brīvs vakars un tur viss notiek, un dodos ceļā. Domās asinu prātu, domāju, par kādiem interesantiem valodas jautājumiem varētu spriest vakara goda viesi, cik aktīva publika varētu būt diskusijās, cik daudz jauna uzzināšu un kā iedvesmošos. Jūs redzas iepriekš teiktajā to pašu, ko nu redzu es? - Jā, pārāk daudz es gaidīju no tā pasākuma.

Transports - desmitais tramvajs vai divdesmit piektais autobuss. Izvēlos tramvaju. Aptuveni apskatos kartē, kur tālāk jāiet, šķiet, ka nojausma ir. Tiesa, kad tiku līdz izkāpšanai no tramvaja nedaudz pirms sešiem, nemaz nebiju tik droša, ka tiešām zinu pareizo virzienu. Pirms manis tieši izkāpa gara auguma vīrietis ar palielu ādas plecu somu. Es nodomāju - šis džeks noteikti iet uz to pašu pasākumu. Nekļūdījos, kā izrādījās vēlāk. Uz Vācieša muzeju strīpām vien plūda pensionētā inteliģence - dāmas labākajos gados, kas pirms pasākuma sākuma cītīgi strēba tēju un apsprieda savas vainas.

Nākot uz muzeju, es klusībā iedomājos - tas varētu būt tāds saietu vakars, kur dāmas labākajos gados nāk ar groziņiem - kūkām, pīrāgiem, cepumiem - un lieliski pavada laiku intelektuālā sabiedrībā. Gandrīz iespurdzos, ieraugot, ka tur tiešām ir kafijas galds. Tiesa, vien kādi 5% no tā, ko es biju paspējusi uzburt savā iztēlē kā dāmu kulinārijas paraugdemonstrējumu.

Kāpēc es tik gari rakstu par niekiem, bet ne par pašu pasākumu? Jo pasākums bija tāds, ka tapetes varētu sākt lobīties no sienām aiz garlaicības. Paskaidrošu, kāpēc.

Ja kāds sola valodai veltītus vakarus, valodnieki kaut kā perversi iedomājas, ka tur būs kaut kas ar valodniecību saistīts - psiholingvistiskie vārda izvēles aspekti, sociolingvistiskie valodas lietojuma faktori, morfēmu izvēle eifonijas panākšanai tekstā u.tml. Nu - tādas interesantas lietas, kas tieši saistītas ar tekstveidi un ļoti labi atbilst pasākuma nosaukumam "Un es tieši gāju vārdu meklēt". Sacerējos...

Pasākums sākās ar Liānas Langas apcerējumu par Rokpeļņa dzīvi un dzeju. Garš apcerējums bez jebkādas asprātības, ieinteresētības vai saistošuma dzirksts. Viss labākajās literatūrzinātnes lekciju tradīcijās, ko es augstskolā no sirds ienīdu.

Kad pie vārda tika pats Rokpelnis, pirmais, ko es pamanīju - balss viņam ir kā tam zilonim no multenes par 38 papagaiļiem. No punkts punktā. Varbūt viņš to lomu arī ir ierunājis, ko var zināt.


Pasākumā pusotru stundu tika runāts par visu ko, tikai ne par valodu. Visa saruna izskatījās pēc tādas intelektuālu cilvēku tikšanās, kas lēni un bez degsmes apspriež visiem zināmas lietas no sava skatpunkta - par reliģiju, par bohēmu, padomju gadiem, kafejnīcu "Kaza", dogmām, kristiešiem, austrumu reliģijām, Rokpeļņa dzīvi un bērnību pie vecāsmātes. Un vēl visādus niekus.

Tā kā es nelaimīgā kārtā biju apsēdusies pārāk tālu no durvīm, mēģināju noturēt sevi nomodā ar piezīmju rakstīšanu. Pierakstīju daudz. Un skumu, ka man nav viedtelefona, lai varētu visu to pasākumu komentēt tviterī.

Valodniecībai tuvākā lieta, kas šajā pasākumā bija - Rokpeļņa nepareizie "e". Neviena paša platā "e", visi šaurie! Un tā vēl vajag mācēt! (Ja jums liekas, ka tas nav nekas īpašs, pamēģiniet skaļi pateikt "tēvs" un "vēsture" ar šauro "e"!)

Tātad - sausais atlikums no šī pasākuma. - Literātu un es nezinu kādu ļaužu tikšanās, kas domāta tam, lai klusi sēdētu un klausīties, ko par dzīvi un dzeju gudri spriež divi priekšā sēdošie. Publika nekādās sarunās iesaistīta netiek, bezkaunīgākie paši atgādina par savu klātbūtni un iestarpina pa vārdam.

Tā kā šo pasākumu atbalsta Latviešu valodas aģentūra, es joprojām nesaprotu - kur tur ir valoda?! Ja kāds zina, lūdzu, pasakiet, citādi es te sāku pavisam slikti domāt.

Turpmāko pasākumu kalendārs te: Valodas vakari.

2012-01-03

Kādēļ man netīk vārds "salīdzinoši"

Sveiciens šajā gadā! Ceru, ka visi ir pie labas veselības un moža gara, jo man, šķiet, trūkst kā viena, tā otra. Šausmīgas iesnas pērn kā sākās, tā šogad vēl nav devušās prom. Ar nepacietību gaidu šīs ciemošanās beigas, - man te šņupdrāniņas iet uz beigām.

Katrs taču būs gan dzirdējis, gan lietojis kaut ko tamlīdzīgu - šī bija salīdzinoši laba ziema, kompots bija salīdzinoši garšīgs, klepus nepārgāja salīdzinoši ilgi, jaunākā "Hausa" sērija bija salīdzinoši interesanta u.tml.

Tātad - kas vainas vārdam salīdzinoši? Pēdējā laikā šī vārda lietojums atgādina invazīvu zivju sugu, kas iepeldējusi ne savā upē un nu izēd visu dabas daudzveidību. Tieši tā vārds salīdzinoši uzvedas mūsdienu latviešu valodā.

Kaut arī gramatiski tur viss pat būtu pieņemami (-ošs, -oša - tas ir lokāmais darāmās kārtas tagadnes divdabis, ko pilnīgi mierīgi var izmantot par apzīmētāju), stilistiski tas ir uzurpējis valodas daudzveidību ar visai nesaprotamu formu, kas pati maz ko pasaka par lietas būtību. Pirmkārt - tas vairs nav apzīmētājs, bet gan ar galotni -i kļuvis par apstākļa vārdu, otrkārt - tas ir tik neitrāls un izplūdis savā nozīmē šādā lietojumā, ka tikai aizņem vietu teikumā - minētās piemēru frāzes tikai iegūtu, ja tajās nebūtu šī šaubīgā vārda.

Labi, man apnika teoretizēt, pateikšu, kur es šo deķīti velku. Tātad - ja teikumā akurāt kaut ko vajag salīdzināt, tad, lūdzu, man par prieku (un sev par labumu) lietojiet konkrētu salīdzināšanu, pasakot arī - kas ar ko tiek salīdzināts, piemēram, šī, salīdzinot ar pagājušo gadu, bija laba ziema; kompots bija garšīgs, ja salīdzina ar tēju, kurai kāds cukura vietā bija piebēris sāli; klepus salīdzinājumā ar citām reizēm nepārgāja ilgi; jaunākā "Hausa" sērija bija interesanta salīdzinājumā ar iepriekšējo. Nu kaut kā tā. (Svarīga piebilde pie šī - salīdzinot veido divdabja teicienu, kas jāatdala ar komatiem, salīdzinājumā ar ar komatiem nav jāatdala.)

Bet - labāks un saprātīgāks risinājums - vairot valodas daudzveidību un ielikt tiešām noderīgu ekvivalentu, kas ne tikai aizņem vietu tekstā, bet arī pasaka kaut ko būtisku. Ir vesela rinda lielisku vārdu. Piemēram, neitrālie - diezgan, samērā, visnotaļ, visai, apmierinošišī bija samērā laba ziema, kompots bija diezgan garšīgs.

Pozitīvie - ļoti, patiešām, neticami, trakoti, iepriecinoši, pārsteidzoši, iespaidīgi utt., piemēram, šī bija neticami laba ziema, kompots bija ārkārtīgi garšīgs, klepus nepārgāja neparasti ilgi, jaunākā "Hausa" sērija bija pārsteidzoši interesanta.

Es šajā gadā esmu PAR valodas daudzveidību! Mums ir lieliska bagāta valoda, nedrīkst ļaut tai noplicināties slinkumiņa dēļ.