Zaļš samulsis trusis ieiet bārā...

No vienas puses, gramatika ir stabila un visnotaļ racionāla disciplīna ar skaidru noteikumu kopu. No otras puses — ir visai plaša pelēkā zona, kas cilvēkiem jauc prātu. It īpaši tiem cilvēkiem, kuriem latviešu valodas skolotājas pamanījušās ar lineālu smadzenēs iedauzīt kaudzīti it kā nemainīgu likumu bez piedienīgiem skaidrojumiem. Ja viena no gramatikas rievām smadzenēs glabā informāciju par to, ka pirms “lai” vienmēr jāliek komats, tad mēs redzēsim krietni daudz aplamu komatu tādās konstrukcijās kā “es lai ietu muti mazgāt” un “tas lai pats tiek galā”.

Bet stāsts šodien ir par apzīmētājiem. Vienlīdzīgiem. Viena no gramatikas pamatdogmām vēsta, ka starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem mēs liekam komatu. It kā vienkārši. Lācis, alnis un zaķis ieiet bārā. Viss skaidrs. Trīs vienlīdzīgi čaļi. Bet ko darīt ar apzīmētājiem? Pēc šīs pašas teorijas roka pati saliek komatus tādās frāzēs kā “mirgojoša apaļa bumba” un “brūnās ērtās kurpes”. Es tur komatu neieliku. Jo tas tur nav vajadzīgs. It kā.

Apzīmētāju vienlīdzība ir drīzāk filozofisks, ne gramatisks jautājums. Jo apzīmētāji, kas attiecas uz vienu apzīmējamo reāliju, ļoti reti ir pilnīgi vienlīdzīgi, biežāk tie arī paskaidro viens otru. Apaļā bumba bija mirgojoša. Un ērtās kurpes bija brūnā krāsā. Katrs apzīmētājs paskaidro ne tikai to reāliju, uz kuru attiecas, bet arī pārējos apzīmētājus, ja tādi ir. 

Un tad jūs man jautāsiet — vai tiešām nekad nevajag komatu? Nu, reizēm vajag, reizēm gribas. Reizēm pat noder. Bet lielā tiesā gadījumu tas būs visai lieki, jo turklāt tekstā rada intonatīvo pauzi, kurai tur nevajag būt, ja jūs vienkārši aprakstāt kaut kā veidu vai izskatu. 

Palūkojiet uz šo brīnišķīgo grāmatas nosaukumu. Teorētiski tur ir divi vienlīdzīgi apzīmētāji vienādā formā (īpašības vārdi ar noteikto galotni), praktiski — šis ir vienkāršs gadījums — brīnišķīga ir nevis pasaule, bet gan tieši jaunā pasaule. Tāpēc likt komatu būtu noziedzīgi.

Savukārt kāda cita populāra seriāla nosaukums nav tik vienkārši interpretējams no interpunkcijas aspekta. 

“Šaurā zilā strīpiņa” — skaidrs, ka strīpiņa ir gan šaura, gan zila, bet — lai būtu šaura, tai nav obligāti jābūt zilai. Šie apzīmētāji viens otru nepaskaidro. Tomēr komats pa vidu likts netiek. Un nevajag arī.

Gana gari un plaši par šo tēmu ir izrunājusies arī mana mīļā Blinkena. 73. paragrāfs tam veltīts. Paragrāfs pagarš, bet doma īsumā tāda pati — var likt, var nelikt. Ja ir izteikti redzams apzīmētāju savstarpējais pakārtojums (kā Hakslijam), tad komatu noteikti nevajag, savukārt Atkinsona gadījumā — pēc vēlēšanās. Ja vēlas uzsvērt abu minēto īpatnību vienlīdzību, tad komatu var likt.

(Citāts no “Latviešu interpunkcijas” 73. paragrāfa)

Mana mīļā I. Lokmane LU Akadēmiskā apgāda izdotajā lielgrāmatā “Latviešu valoda” (2013) gan pārāk nekrāmējas un lielākoties iesaka likt komatu, taču tur 117. lpp. ir lasāmi arī šādi vārdi:

Tas arī atbild uz jautājumu, vai komatus var nelikt arī starp vairāk nekā diviem apzīmētājiem.

Man labāk tīk dzīve bez komata — teksts izskatās plūdenāk un mīlīgāk. Ja jums ikurāt šķiet, ka bez komata pasaule pārstās griezties — lieciet vien, šķību aci neviens neskatīsies.

Viedoklis par pieturzīmēm plakātos

Atruna — šis ieraksts ir tikai manas pārdomas.

Droši vien acīgākie internetizklaides tīkotāji būs pamanījuši jaunu lapu feisbukā — Dainu skapis. Tur asprāši būtībā nodarbojas ar to, ar ko savas stundas aizpilda ikviens literatūras skolotājs — interpretē par tēmu “ko autors ar šo domāja”. Tikai daudz jēdzīgākā veidā.

Lūk, piemērs. Šīs bildes klejo arī tviterī. Attēls bez atļaujas izgrābts no Dainu skapja Facebook lapas.

Ilgi nebija jāgaida grammar nazi reakcija — trūkst komata aiz Blaumaņa! Tā trūkstot, ka acī dur. Es arī tā paskatījos, tā paskatījos. Un sāku domāt. Redz — lasot uzrakstu, nemaz nav tik uzkrītoši, ka komata nav. Jo intonatīvā pauze tur šā kā tā ir.

Komats latviešu valodā ir atdalītājpieturzīme. Paredzēts tam, lai palīdzētu lasītājam saprast tekstu, peldēt pa to un iepauzēt īstajās vietās. Kā arī — nereti tieši komatu izkārtojums nosaka nozīmi. Blinkena par komatu saka šādus vārdus:

Komats lietojams gan kā atsevišķa pieturzīme ar atdalītājpieturzīmes nozīmi, .., gan arī pāros .. . Turklāt komats tiek lietots arī kā nosacīta tehniska zīme.*

Tātad — iepriekšminētā Blaumaņa gadījumā tur būtu jālieto komats kā atdalītājpieturzīme — atdala salikta sakārtota teikuma daļa. Taču vizuālos attēlos viss ir nedaudz citādi. Redzat — teksts ir izvietots tā, ka tas jau dabiski ir atdalīts. Salīdzinājumamа — ja starp diviem pagastiem ir 5 m plata un dziļa upe, kas iezīme šo pagastu robežu, tad kāda rutka pēc vēl papildus būvēt robežžogu?

Nezinu, ko grafiskie dizaineri par šo domā un ko viņiem skolā māca, bet gara acīm redzu, kā katrā aģentūra strādā pa niknai korektorei, kas dzīvo pēc likumiem, nevis pēc loģikas. Un gadījumā, ja kādā reklāmas materiālā ir uzskaitījums, katru rindiņu sāk ar mazo burtu un galā spītīgi liek semikolus, kaut gan lielā plakātā šāda pieeja izskatās, mazākais, dīvaini.

Punkts ir beigu pieturzīme. Plakātos to neviens nelieto tā vienkāršā iemesla dēļ, ka plakāts ir ierobežotā izmērā un ir skaidrs, ka diezin vai teksts turpināsies aiz plakāta robežām. Un ar komatiem vajadzētu būt līdzīgi — ja teksts dabiski tiek sadalīts tur, kur vajadzētu būt komatam, tad komata nebūšanu nevajadzētu uzskatīt par kļūdu, jo atdalīšana tiek veikta ar citiem paņēmieniem. Līdzīgi kā saistītā tekstā — ja nosaukums tiek izcelts treknrakstā, tad vairs nav nekādas nepieciešamības lietot pēdiņas, kas tieši to arī dara — izceļ.

Rezumējot — pieturzīmes ir būtiska kvalitatīva teksta sastāvdaļa. Taču jāatceras, ka tās kalpo atdalīšanai, izdalīšanai un izcelšanai. Vizuālā pasaulē ir daudz vairāk līdzekļu šo funkciju izpildei, līdz ar to atsevišķos gadījumos būtu vērts padomāt, vai pieturzīmes nedublē kādu vizuālu atdalītāju. Tas ir — nav obligāti ravēt ārā visas pieturzīmes tikai tāpēc, ka intonatīvās pauzes tiek norādītas ar citiem līdzekļiem, bet es par kļūdu to noteikti neuzskatītu.

________________
*Blinkena A. Latviešu interpunkcija. Zvaigzne ABC, 2009, 372.–373. lpp.