par valodnieku sugu

nu jau kādu nedēļu manī briest dusmiņa. un ik pa laikam gadās kaut kādi nieki vai lielākas lietas, kas to uzjunda un audzē par konkrētu dusmu.

tēma - valodnieki.

tiesa, šodien rūpīgi sekoju "krējuma izstrādājuma", "krēmeļa" un "krējumeļa" problēmai (te var pasekot līdzi daļai procesa: krējumeļa vārdnīca). tas mani dikti uzjautrināja, līdz ar to dusma noplaka, bet zinu, ka tāpat drīz būs atkal kaut kas, kā dēļ man gribēsies piecelties kājās un kādam uzkliegt, tāpēc labāk norakstīti sāpi jau tagad.

tātad tēma - valodnieki. un filologi vispār. provokatīvs jautājums - kāds sabiedrībai labums no filologiem? nē, nopietni - kāds valstij labums no tā, ka katru gadu teju no visām augstākās izglītības iestādēm izlaižas vesela varza ļaužu ar filologa grādiem dažādos svaros? katrs filologs/valodnieks sitīs sev pie krūts un putām uz lūpām stāstīs, cik viņa izglītība svarīga valsts un kultūras saglabāšanai, valodas kopšanai un saglabāšanai. tie, kas nav filologi, vai nu lāga nezina, kas tas vispār tāds ir, vai arī ir pārāk apdomīgi, lai raudzītu spriest par tik sarežģītām lietām, tāpēc droši vien teiktu, ka filologs ir kaut kāds izglītots cilvēks.

ja man šodien kāds jautātu, kas ir filologs/valodnieks, es teiktu, ka tas ir sīkumains knauzerīgs sūdabrālis. un man pat ir pamatojums.

empīriskā pieredze rāda, ka filoloģijas fakultātē studē vidēji trīs veidu cilvēki. apmēram 0,5% filoloģija ir sirdslieta, valoda ir aicinājums, atnākuši uz turieni, kur grib būt. no šiem, visticamāk, nākotnē taps profesori un zinātnieki. apmēram 25% ir no sērijas gribu-būt-rakstnieks. šie otrajā/trešajā gadā aizies studēt literatūrzinātni, lietos gudrus vārdus, dienās varbūt uzceps kādu emuāru, kur rakstīs par kaut ko, kas, viņuprāt, varētu satricināt pasauli. neko paliekošu, visticamāk, neradīs. no šiem kāds viens kaut kur regulāri raudzīs publicēt kaut kādus niekus, ko neviens, izņemot tuvākos draugus, ģimenes locekļus un nejaušus garāmskrējējus, nelasīs, savukārt atlikušie atmetīs filoloģijai ar roku un darīs kaut ko nesaistītu. tālāk. palikuši apmēram 74,5%. tā ir masa, no kuras daļa atbirs studiju laikā, daļa kaut kā tiks līdz grādiem. daži vēlāk strādās par skolotājiem, korektoriem, varbūt redaktoriem, lielākā daļa - darīs kaut  ko pilnīgi ar valodu nesaistītu.

tā, un kas tad gala beigās sanāk - no visiem katra gada absolventu simtiem apmēram 3 būs zinātnieki, kaut cik strādās ar valodu saistītās jomās, kur neko jaunu neradīs, tikai raudzīsies, lai citi dara pareizi.

ko es ar to gribu sacīt. filoloģijā nav vidusslāņa. bet, kā mēs labi zinām, vidusslānis ir labklājības pamatā. ir zinātnieki, kas pēta kaut ko tik no reālās dzīves atrautu kā supīnu prūšu valodā, ablatīva īpatnības sēliskajās izloksnēs un kādus tik brīnumus vēl ne. tātad parastajiem mirstīgajiem no šīs daļas nav nekāda labuma, tik vien kā patīkamā apziņa, ka kaut kur uz pasaules ir tik gudri cilvēki. un bez zvērinātajiem zinātniekiem ir tie, kas man pēdējā laikā krīt uz nerviem - valodnieki - sīkmanīgi sūdzambībeles, īdētāji un kasītāji, burtakalpi.

valoda ir sabiedrības īpašums, un valodniekiem vajadzētu darboties sabiedrības labā. tiešām ar pienākuma apziņu. valoda ir dzīvs visas runājošās sabiedrības kopīpašums. ir veselības veicināšanas organizācija, kāpēc nav valodas veicināšanas organizācijas? ir visādas no tautas un reālās dzīves atrautas iestādes, kas nesniedz pašu būtiskāko - ikdienas ieteikumus valodas lietošanā valodas lietotājiem. tagad tas ir tādā līmenī - ja gribi rakstīt - raksti un meklē pats, kas un kā būtu pareizāk. ja kaut ko atceries no skolas gadiem - lieliski, ja neatceries, pats vainīgs.

reizēm ir sajūta, ka valodnieki sēž uz savām zināšanām kā suņi uz siena kaudzes, kaut ko viņi zina, bet visu nekad nepateiks, lai kāds nesadomātos zināt lietas, ko lemts zināt tikai valodniekiem! un kur ir sāpe - nav jau kur iemest aci tādam parastajam mirstīgajam. nav jau visi tik advancēti, lai turētu pie rokas trīs skaidrojošās vārdnīcas un Blinkenas komatu bībeli (lieliska grāmata, un dārga).

pēdējā laikā man šķiet, ka valodnieks ir cilvēks, kur aizrādīs par nepareizu ka un kad lietošanu, jo to viņš zina, kā ir pareizi, kā arī klausīsies, vai sarunu biedram dēļ nepaspruks pirms paskaidrojošās daļas, bet neko labu sabiedrībai nedos. tikai sēdēs un pukstēs, cik visi pavirši izturas pret valodu.

bet nav viss tik slikti. latviešiem patīk laba latviešu valoda. rakstošie latvieši cenšas rakstīt labi un pareizi. reizēm studēju Kušķi (eifēmisms, protams). viņš svīst un cepas par daudzām lietām, bet interesanti pavērot, ka no senāk aktuālām problēmām daļa ir atrisinātas vai vismaz ikdienā vairs nav dzirdētas. valodas lietotāji savu iespēju robežās cenšas. būtu lieliski, ja valodnieku varza pacenstos no savas puses un to veicinātu.

vēl viens novērojums iz dzīves. valodniekiem patīk apgalvot, ka viņi ir daudz labāki par žurnālistiem, jo žurnālistiem elementāru latviešu valodu nemaz nemāca, savukārt valodnieki būtu lieliski rakstītā vārda pavēlnieki. citējot kādu prātīgu vīru: "gudri d***t nav malku cirst". nu un, ka valodnieki kaut ko zina labāk - žurnālisti rakstīs, un kāds to lasīs, savukārt valodnieki tikai turpinās runāt par to, cik ļoti piesārņota un šķība tā valoda kļūst.

piemērs iz šodienas - tviterī panesās spriedelējumi par krēmeli. un jau no paša rīta bija ziņa - valodnieka komentārs, ka pēc vārddarināšanas pareizi būtu krējumelis. tas mani sadusmoja ne pa jokam - tauta rada, bet valodnieki tikai kritizē. valoda ir tautas īpašums. kāpēc pret radošu spēlēšanos ar vārddarināšanu jārada nepatika ar visgrudru spriedelēšanu? valodnieki ir visai mazspējīgi radīšanā, galīgi trūkst radošās domas lidojuma, tad kāpēc tādi stīvi ļautiņi jālaiž pie jaunu vārdu radīšanas šprices?! dodiet cilvēkiem zināšanas, tas līdzēs vairāk nekā klamzīgi jaunvārdu piedāvājumi.