“A viņam tur komats trūkst!”

Tā jau ir klasika – kad beidzas argumenti par tēmu, ķeras klāt vai nu gramatikai, vai ad hominem. Vai abiem reizē. Mīlā un karā visi līdzekļi labi. It kā valodas nepilnības liecinātu arī par kādiem prāta trūkumiem. (Reizēm jā, bet vai lasītājam pašam pietiek prāta izvērtēt, kur ir nezināšana, un kur – māksliniecisks paņēmiens?)

Bet redz, kā ir ar to valodu... Tā netika nonesta no debesīm uz māla plāksnes. Un autortiesības uz to nevienam nepieder, lai varētu droši apgalvot, ka tā ir pareizi, bet šādi nu gan ne.

Valoda veidojās līdz ar cilvēkiem un ir mainījusies nepārtraukti, reaģējot uz lietotāju vajadzībām. Un viena no vajadzībām (katrai valodai citā laikā, mums – pirms kāda simta gadu) ir nodrošināt iespēju sazināties lielākam skaitam indivīdu, tā, ka visi dzirdēto vai lasīto saprot apmēram līdzīgi. Tas ir svarīgs uzdevums. Tāpēc sava laika gudrākie prāti sanāca kopā un... kaut kādā mērā apcirpa valodai spārnus, notraucot visu lieko, dažādo, mainīgo, ieliekot valodu kastītē un pasludinot to par literāro valodu.

Tas bija vērtīgs un vajadzīgs solis. Pilnīgi noteikti. Bet kaut kā līdz ar literārās valodas dominanci publiskajā telpā mēs pavisam vairs nedomājam par visu valodas plašumu. Nav tā, ka eksistē tikai tā valoda, kas pierakstīta, trīsreiz rediģēta, divreiz koriģēta un iespiesta. 

Cilvēki joprojām sarunājas, sarakstās, sūta sev vien saprotamas zīmes un izdveš skaņas, kurām nozīme ir tikai kontekstā. Mūsu brīnišķīgajā tehnoloģiju laikmetā rakstītā teksta ir neiedomājami daudz. Subjektīvi pat šķiet, ka rakstām mēs vairāk nekā runājam. Un vai nu tiešām tas viss notiek kristāldzidrā literārajā valodā, kas tomēr ir visai ierobežota savā izteiksmes plašumā? Retorisks jautājums, protams.

Zinātniskie un populārzinātniskie teksti, svarīgas ziņas un fakti (viss, kas veido valodas lietotāju zināšanu kodolu) – tam visam būtu jābūt ārkārtīgi labā literārajā valodā. Pirmkārt jau tāpēc, ka tas ir standarts, ko apgūst visi valodas lietotāji, attiecīgi visiem arī būs saprotams. Otrkārt, standarti atvieglo arī tulkošanu, vienalga – cilvēku vai mašīntulkošanas rīku veiktu. Treškārt, tas viss būs skaidrāks un mazāk pārprotams arī pēc ilga, ilga laika. Kas zināšanu korpusam ir svarīgi.

Bet pārējā dzīve, kuras vēl ir tik neiedomājami daudz? Nav neviena iemesla mēģināt ielikt visu dzīvi literārās valodas kastītē. Proti likt komatus – brīnišķīgi. Nesanāk? Nu nekas, to vēstuli vecmāmiņai tāpat vari uzrakstīt, gan jau viņa sapratīs, jo jums tomēr ir kopīgs informācijas fons.

Atkārtošu vēlreiz tiem, kas pēdējā rindā: nav visai dzīvei jābūt pierakstītai literāri nevainojamā valodā. Tā ir mūsu visu valoda – lietojam tā, kā mums vajag. Un kā mēs spējam un protam. 

Jā, protams, es mēdzu vērtēt cilvēkus pēc viņu prasmes apieties ar valodu. Bet man tāds darbs. Zobārsti skatās sarunbiedriem zobos un veido viedokli, fizioterapeiti vērtē stāju, bet modes speciālisti, nu, tiem vispār grūti laiki...

Vienīgais, kas ir patiesi svarīgi, pirms kas tiek rakstīts un nodots publikas vērtējumam – vai tev tiešām ir ko teikt? Ja ir, vai spēj to pateikt skaidri, saprotami, nepārprotami un konkrēti? (Ja vien tā nav dzeja, protams, tur citi likumi.)

Es neņemu ļaunā, ja mani aicina kā tiesnesi izvērtēt, vai kādam netīkama persona nav kur nepareizi ielikusi komatu, bet es jēgu tam tiešām neredzu. Aiciniet arī zobārstus izteikt viedokli par jums netīkamu personu performanci, ja reiz meklējat, kur piesieties.

Sarunvaloda ienāk rakstītos tekstos, un tas ir tikai normāli, jo mums visa dzīve ir pārceļojusi uz rakstītu vidi. Par to nav jāšausminās, jāelš un jāpūš. Svarīgi, lai mēs viens otru saprotam, lai līdzīgi domājošie satiekas un tam visam ir arī kāda jēga.

Un es pie sirds allaž turu viedu padomiņu: pirms ko saki, pārdomā, vai tā ir patiesība, vai tas ir vajadzīgi un vai tas ir laipni.

Kā es ienīstu angļu valodu...

Šodien projekta glosārijā ieraudzīju, ka 24/7 jātulko kā... 24/7, un tas bija pēdējais piliens. Ko es darīšu? Nu neko, tikai pastāstīšu, kāpēc šāds lokalizējums ir kaitīgs.

Jūs teiksiet – nu kas tur tāds! Kaut kas darbojas 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā. Tas tikai tāds saīsināts pieraksts, visi saprot, ko tas nozīmē. Un es teikšu, ka, pirmkārt, nez vai tiešām visi un vienmēr saprot, un, otrkārt, šādus ciparu ķiņķēziņus var lietot valodās, kurās nevajag galotnes locījumu norādīšanai. Ko redzam, to lasām. Latviešu valoda nav tāda valoda. “Veikals atvērts divdesmit četri septiņi.” Skaisti, nu. Tikai nav skaisti. To nav iespējams normāli izrunāt. Uzrakstīt, protams, var, bet viss rakstītais ir paredzēts lasīšanai. Un to nevar arī normāli izlasīt. Tikai interpretēt galvā simbolu nozīmi.

24/7 ir “diennakts”. Jo – ja kaut kas strādā naktī, tas pilnīgi noteikti strādās arī brīvdienās un svētku dienās. “Diennakts veikals.” Un viss, dzīvojam laimīgi. Nu galīgi nav tā, ka skaitļos ietverta kaut kāda maģiska nozīme, ko par visām varītēm vajadzētu paturēt. Mēs drīkstam lietot to, kas mums der. Kultūras taču arī atšķiras, ja lokalizējam, tad domājam par tiem, kas lokalizēto saturu skatīs.

Ja reiz par kultūrām, tad vēl viena sāpīga lieta ir vārds “fun”, kas slinkiem tulkotājiem un mašīntulkošanas rīkiem allaž pārvēršas par “jautri”. Bet tas nepavisam nav jautri. Viena precīza vārda, kas ietvertu kaut daļu no “fun” nozīmēm, mums nav, bet nevajag arī. Mums ir konteksts. Un konteksts pateiks priekšā, vai tas bija pasākums, kur visi smējās,* vēderus turēdami, vai tomēr vienkārši labi pavadīja laiku. Amerikānis aizies uz zoodārzu un teiks, ka bija “fun”. Viņam tiešām tur bija jautri? Žirafes stāstīja jokus? Lūši uzstājās kā klauni? Vai tomēr vienkārši patīkami pavadīja laiku? Konteksts un sinonīmi lai jūs pavada!

Komplektā pievienošu vēl pāris lietas, kas kaitina manu prātu. Tā sacīt, dalīta bēda – dubultbēda, jo jūs arī sāksiet bēdāties tur, kur agrāk nebēdājāties.

Trešās personas darītājs. Latviešu valodā, ja darītājs nav zināms, mēs izmantojam ciešamo kārtu. Vai arī darāmo, bet darītājs netiek pieminēts nekādā veidā. Angļu valodā mēdz iebāzt trešās personas vietniekvārdu. “They took away my dog.” Ja tekstā nav minēts, kas tie “viņi” varētu būt, tad latviešu valodā nekādiem “viņiem” tur nevajadzētu parādīties. Vai nu ciešamā kārta “suns tika aizvests prom”, vai bez darītāja “manu suni aizveda”. Ja parādās “viņi”, tad ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kas tie “viņi” ir. Tas būtu jauki.

Ko jūs gribētu vai negribētu. Ak, jaunā paaudze, kas nupat jau sāks domāt angliski, es uz jums skatos. Tas neveiklais “you would not want to...” ir ieteikums kaut ko darīt vai nedarīt. Jūs nevarat zināt, ko es gribētu vai negribētu, tāpēc nevajag nodarboties ar pieņēmumiem. Turklāt arī gari un liekvārdīgi. Un neveikli. Un kaitinoši. Man turpināt? Tu negribētu apdedzināt rokas > Sargi rokas / Var apdedzināt rokas. Tu negribētu piededzināt katlu > Nepiededzini katlu / Jāuzmanās no katla piededzināšanas.

Tas īsumā par manām sāpēm. Jā, kļuva nedaudz vieglāk.

*Teorētiski tur komatu nevajag, jo tas ir frazeoloģisms, bija kaut kāds atsevišķs izņēmums. Bet nespēju neielikt.

Kā intervēt valodnieku

Podkāsti un raidieraksti visās malās. Tēmas tādas un intervējamie šitādi. Un man allažiņ gribas, lai paaicina arī kādu lingvistu. Valodnieku. Tulkotāju kaut vai! Bet tad tiešām paaicina... Un... saruna ir garlaicīga. Un es nedomāju, ka tas tāpēc, ka es pati esmu valodniece un redzu tam priekškaram no otras puses. Drīzāk – valoda ir sarežģīta tēma ar savu vienkāršību. Valoda ir mums visiem. Mēs visi to lietojam. Kā nu kuram sanāk. Visi ir mācījušies, un visi zina tos pamatpostulātus, kas tāpat izlien katrā sarunā. Tas ir:

• lai labi rakstītu, ir daudz jālasa;
• jābūt iecietīgiem pret citu kļūdām, jo kam negadās, bet tik un tā jācenšas rakstīt pēc iespējas pareizāk;
• latviešu valoda nav maza;
• latviešu valodā var pateikt visu to pašu, ko citās valodās;
• anglicismi un ko ar tiem darīt (ko tieši tur varētu darīt?!);
• un tā tālāk (ievietojiet sausu komentāru pēc saviem ieskatiem).

Un, tā kā tēma ir valoda, tad visiem gribas izskatīties pēc baigajiem nažiem, attiecīgi sarunas reģistrs ir visai stīvs un formāls. Un tā tautiņās turpina veidoties priekšstats par valodniekiem kā baigajiem sausiņiem.

Intervētāju grūtības es visnotaļ saprotu. Ja man vajadzētu intervēt zeķu uzvilkšanas speciālistu, man arī nebūtu ne jausmas, ko ar tādu runāt. Jo zeķes man ir, velku, ar baigajām grūtībām nesastopos, ko tieši vesels speciālists (vai pat nozare) tur varētu krāmēties?!

Tādēļ es empātiski vēlos te ieskicēt dažas lietas, ko varbūt ir vērts pajautāt valodniekiem (bet vispār arī citu mazzināmu specialitāšu pārstāvjiem), kad kādu noķerat.

1. Kā tu nonāci savā jomā? Aicinājums vai nejaušība? Un ko atklāji par nozari, kad sāki iedziļināties?
2. Ko tieši dara valodnieki? Vispār un konkrēti intervējamā persona? Detalizēti!
3. Kas visvairāk patīk savā darbā? Un kas patīk vismazāk?
4. Kādas ir globālās tendences valodas jomā? Kā tas ietekmēs latviešu valodu?
5. Kurās mazāk acīmredzamās jomās valoda ir svarīga?
6. Vai darba dzīvē gadās arī kas smieklīgs?

Šis tā – iedvesmai, lai jūs zinātu, ka nav obligāti ar valodnieku jārunā par ka/kad un -īt/-ināt. Jo pēc sarunas tāpat nez vai tās konkrētās lietas baigi aizķersies prātā.

Ko es atbildētu uz pašas uzdotajiem jautājumiem? Nav ne jausmas, jāpadomā!

1. Vairāk nejaušība. Filoloģijas fakultāte bukletā bija daiļi aprakstīta, tā bija otrā prioritāte, pirmā bija komunikācijas zinātne, uz ko manā gadā bija pieteikušies VISI. Man bija plāns studēt literatūru, bet pēc pirmā semestra sapratu, ka tas nu būs pēdējais, ko es gribētu padziļināti apgūt. Paldies, nē, paldies. Bet valodniecība bija strukturēta, faktos un patiesībās balstīta, saprotama un noderīga. Tur arī paliku līdz maģistra studiju beigām. Paralēli sāku strādāt par korektori, kas man nedz patika, nedz padevās, labam korektoram nedaudz citas kvalitātes ir vajadzīgas. Bet – izrādās, ka daļu no prasmēm tomēr var uztrenēt.

2. Kā kurš. Daži māca, citi pēta. Mūsdienās ļoti daudz darba valodniekiem sagādā visas pasaules digitalizācija, mašīnmācīšanās un valodas dabūšana tīmeklī tā, lai to pēc tam varētu izmantot citiem mērķiem. Mans ikdienas darbs ir tulkošana un rediģēšana. Un šī darba rezultāts nereti kalpo par nākamo barību mašīntulkošanas rīkiem.

3. Patīk rediģēt gatavu tekstu. Vai tulkot mārketingu, kur ir plašākas izpausmes iespējas. Bet dienās, kad nekas nesanāk, ļoti novērtēju, ka mašīntulkošanas rīki “sausajās” tēmās palīdz ātri tikt uz priekšu. Tulkotu tekstu rediģēšanu kaut kādā mērā uztveru kā sportu – atrast veiksmīgāko veidu, kā kaut specifisku pateikt. Un te arī tas jautājums, vai latviešu valodā var pateikt to pašu un tāpat kā angļu valodā. Reizēm var, reizēm jāmeklē kompromisi. Bet atslēga uz pareizo izteiksmes līdzekļu atrašanu primāri ir saprašana. Saprast būtību avota tekstam (vai avota domai, ja teksts ir rakstīts latviski). Ko man te mēģina pateikt un kā man par to būtu jājūtas. Ja to saprot, tad var lūkot pēc valodas līdzekļiem, kas to vislabāk atspoguļos mērķa valodā. Jo visbiežāk tad, ja kāds apgalvo, ka “šito latviski nevar pateikt”, tas drīzāk nozīmē, ka nevis nevar, bet runātājs pilnībā neizprot būtību, tāpēc ir bail pazaudēt tulkojumā. Šis jo īpaši attiecas uz frazeoloģismiem. “Two birds one stone” neslēpj nekādu dziļu iekodētu domu, ko nepaustu “divi zaķi ar vienu šāvienu”.

Nepatīk valodas mācīšana ārzemniekiem. Man gan tas nav jādara. Bet, cik ir nācies, tās ir šausmas. Mums nav normālu resursu, nav digitālu resursu, nav Duolingo latviešu valodai. Tas ir briesmīgi. Un man šķiet arī visai nežēlīgi, ka mēs esam tik, nezinu, skopi. It kā latviski drīkstētu runāt tikai latvieši. Un visi malējie – lai peras kā pliki pa nātrēm un pierāda, ka ir šīs valodas cienīgi. Visa mana apbrīna tiem ārzemniekiem, kas latviešu valodu ir iemācījušies! (Te gan es nerunāju par tiem, kas latviešu valodas vidē dzīvo kopš dzimšanas un joprojām nerunā. Tiem fuj ar kaudzīti!)

4. Globālās tendences ir brīnišķīgas un šausmīgas reizē. No vienas puses, angļu valodā kā mells mākulis pārņem visu digitālo telpu. No otras puses, vēl nekad iepriekš citām valodām nav bijušas tādas digitālās iespējas. No jebkuras pasaules valodas tulkot jebkurā pasaules valodā sekunžu laikā! Un kaut kādā mērā šie procesi līdzsvarojas. It kā tās angļu valodas ir visur pārāk daudz, bet ir arī iepriekš nebijušas iespējas visu tulkot savā valodā ciešamā (un bieži pat ļoti labā) kvalitātē. Šis man nedaudz atgādina laikus, kad tika veidota latviešu valodas literārā valoda. Tas ir process, kas valodu standartizē, bet vienlaikus arī noplicina. Sarunvalodā katrā valsts stūrī kartupeļus sauc savā vārdā, literārajā valodā ir tikai viens apzīmējums. Un tie malējie pamazām izzūd. Kas it kā ir bēdīgi, bet – valodas standartizācija pilnīgi noteikti ir galvenais pīlārs valodas saglabāšanā. Līdzīgi kā kopjot koku – mazāk svarīgos zarus nozāģē, lai vairāk spēka paliek stumbram. Un ar globalizāciju ir līdzīgi – kaut kas no valodas dailes un ekspresijas mums droši vien būs jāziedo, bet tā ir normāla cena par iespējām, ko mēs saņemam pretī. Es turu visus īkšķus, lai tās komandas, kas stādā pie mašīnmācīšanās rīkiem un visa kā cita (ko es pat nespēju iedomāties), lai tā valoda tiktu tālāk, dara savu darbu izcilā kvalitātē, jo tas ir nākotnes pamats.

5. Mūsdienās tik populārās stāvizrādes un dažādi humora pasākumi tiešā veidā balstās uz valodas kājām. Tas, cik joks būs veiksmīgs, ir atkarīgs no tā, cik precīzi, strukturēti un trāpīgi būs veidots teksts. Pat vissmieklīgāko joku var nogalināt slikta sintakse. Un otrādi – saliekot akcentus un uzsvarus pareizajās vietās, uzsverot būtisko un neizplūstot nebūtiskajā, pat viduvējs joks pareizā kontekstā var izsaukt smieklu vētru. “Kā” pastāstīt ir ne mazāk svarīgi par “ko” pastāstīt.

6. Biežākie izklaižu avoti manā darbiņā ir pārrakstīšanās kļūdas, kā arī mašīntulkošanas rīku piedāvātās versijas par doto tēmu. Viens no maniem mīļākajiem joprojām ir Google Translate jaunības dienu veikums: Tavs pārlūks, šķiet, ir cepumi invalīdiem. (Cepums tam, kas uzminēs, kāds teksts tika ievadīts angļu valodā!)

Paldies, ka izlasīji tik daudz burtu! Un atvaino par reklāmām blogā, bet tos divus centus mēnesī tomēr gribas nopelnīt.