Rāda ziņas ar etiķeti stilistika. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti stilistika. Rādīt visas ziņas

07/03/2024

Atvainojiet, bet par ko mēs te atvainojamies?

Tēma par “atvainojiet” un “atvainojos” manus apziņas horizontus pirmoreiz šķērsoja pirms gadiem, nezinu, padsmit, kad televizora ekrānā kāda skolotāja par kaut ko tika apbalvota un intervijā izskanēja teikums: ““Atvainojiet”, nevis “atvainojos”, un mani skolēni zina, par ko ir stāsts,” (aptuvens atstāstījums, precīzi neatceros). Toreiz vien nodomāju, ka man gan šīs sakrālās zinības ir liegtas, jo es NEZINU. Nospriedu, ka gan jau kāda pūristu pasaules skatījuma atlieka, un dzīvoju tik tālāk.

Pēc tam ar šiem maģiskajiem vārdiņiem ceļi krustojos darbā. Kur viens klients bija cieti noteicis nekad nelietot formu “atvainojamies”, jo viņi nekad ne pie kā nav vainīgi un attiecīgi nav nekādas vajadzības tā atvainoties. Tikai un vienīgi “atvainojiet”. Kāds cits lūdz vienkārši bez tās vainošanās iztikt un lietot vārdu “diemžēl”, kur nu kontekstā tas būtu iederīgi.

Līdz patiesībai šajā jautājumā tā arī nebija sanācis aizrakties, jo nešķita ne pārāk svarīgi, ne aktuāli. Bet nu pēdējās dienās vienā tekstā redzot “atvainojamies” septiņdesmit tūkstošus reižu un tad vēl uzskrienot virsū tviterī, tomēr jāsāk domāt. Labākais laiks, lai tiktu ar šo skaidrībā, bija pirms tiem padsmit gadiem, nākamais labākais laiks ir tagad.

Tātad. Kur ir problēma? Pēc būtības atgriezeniskā forma “atvainojos” nav nekāda atvainošanās. Konservatīvākie valodnieki uzskata, ka tā ir “vainas noņemšana no sevis”, “es at-vainojos”. Vai arī vienkārši uz sevi vērsta darbība, ka “es pašlaik veicu atvainošanās aktu, un man diezgan vienalga, ko otra puse jūt, jo es ar šo no sevis vainu noņemu”. Es te izplūdu, bet nu apmēram tā.

Kurpretim “atvainojiet” ir kā lūgums otrai pusei “noņemt vainu”, nevis pašrocīgi to no sevis nokratīt.

Teiksiet, ka tas viss ir dzīves sīkumi? Es piekritīšu, nekādas baigās nozīmes tam tik tiešām nav. It īpaši tāpēc, ka valodas lietotāji šo šķīrumu starp diviem vārdiem neizjūt un uz labu laimi pamīšus lieto abus vārdus kā vienkāršas formulas (jo kuram gan rūp, vai ne). Un tomēr – ja es kaut ko zinu, tad pēc tam ignorēt ir grūti. Tas ir kā ar bērnībā iekaltiem zababonym (debiliem ticējumiem), kur nedrīkst vienā dvielī rokas slaucīt reizē, dot kaut ko pār slieksni u.tml.

Iedomājieties situāciju. Jūs tešat pa ietvi gaismas ātrumā, uzskrienat virsū kādam nabadziņam. Pasakāt “Oi, es atvainojos!” un diebjat tālāk, jo visa vaina jau ir nokratīta, ko tur vairs. Savukārt “Vai, atvainojiet!” (vismaz manā valodas izjūtā) paredz tomēr sagaidīt kaut kādu reakciju no cietušās puses, ka tā vainas noņemšana ir notikusi.

Savdabīgi, ka šo tēmu neatrodu  nevienā no valodas zinību grāmatām, kas man plauktā diezgan krietnā kaudzē stāv. Viss iepriekš lasāmais ir mana interpretācija par konkrēto tēmu no zināšanu galiņiem, kas sagramstīti šur un tur.

Tēzaurs neko daudz te nepalīdz. Nozīme abiem vārdiem šā kā tā ir ļoti tuva. Un rakšanās pa internetu nekādas skaidrākas atbildes nesniedz. Nedomāju, ka es šo problēmu būtu nosapņojusi. Kaut kur jau tai kājas aug. Bet nu jautājums principā paliek atvērts. Un stāsts jau par to pašu – iepauzēt, pirms ko teikt, un rūpīgi izvēlēties pareizos vārdus īstā vēstījuma nodošanai.







19/08/2014

Pieklājīgā “jūsošanās”

Nepasen (ir tāds vārds latviešu valodā, vai arī es te jau kalkoju no latgaliešu valodas?) man tika uzdots jautājums par pieklājīgā “jūs“ lietošanu — kad tur vajag lielo burtu, kad tas lieks.

Definēju nelielu likumiņu, kas varētu līdzēt — ja personas vietniekvārds lietots, lai privātā sarunā aizstātu personas vārdu, vietniekvārds būtu lietojams ar lielo burtu. Visos citos gadījumos nav nekādas nepieciešamības pēc liekas pogu spaidīšanas un lielajiem burtiem.

Piemēram, Ivars raksta vēstuli Ilzei. Ilzīt, kad es Jūs pirmoreiz ieraudzīju, Jums rokās bija piena paka!

Otra situācija — namsaimnieks ir salaidis dēlī apkures grafiku, tādēļ jau augusta pirmajā nedēļā sāksies apkures sezona. Cienījamie iedzīvotāji, drukas kļūdas dēļ jums apkure tiks pieslēgta desmitajā augustā (10.08.), nevis astotajā oktobrī (8.10.). Lai jums silta vasara! Šeit nav nekādas vajadzības pēc lielā burta — tiek uzrunāti vairāki cilvēki, nevis kāds personiski.

Gramatikas padomu grāmatās, kas man gadījās pa rokai, šis likums vai nu nav minēts, vai arī pausts ārkārtīgi lakoniski.

Brošūrā "Latviešu valoda raksturīgākās kļūdas" (kurš kretīns to nosaukumu rakstīja? Uz vāka teksts izkārtots ar dažādu formatējumu, līdz ar to iztiekot vispār bez pieturzīmēm starp daļām!) stāv rakstīts:
Personu vietniekvārdu tu, jūs (ja to attiecina uz vienu personu), piederības vietniekvārdus tavs, jūsu vēstulēs un iesniegumos raksta ar lielo sākumburtu.
Brošūrā "Latviešu valodas rokasgrāmata" likums ir gauži līdzīgs:
Tu, Jūs, Tavs — visos locījumos vēstulēs un iesniegumos raksta ar lielo burtu, lai pagodinātu adresātu.
Šie teksti ir veci kā pasaule un droši vien pārrakstīti teju visa gadsimta garumā kopš pasaules radīšanas. Kāda būtiska piebilde — arī digitalizācijas laikmetā nevajadzētu aizmirst par pieklājību, tāpēc lieciet aiz auss likumiņus, kad personu vietniekvārdus vēlams rakstīt ar lielo burtu:
  • vēstulēs, kas adresētas vienai konkrētai personai, kur personas vietniekvārds dublē personvārdu;
  • iesniegumos (tie parasti arī ir adresēti kādai konkrētai personai);
  • e-pasta vēstulēs (jo tās arī ir vēstules, ko lasīs viens konkrēts cilvēks);
  • komentāros, uzrunājot autoru vai atbildot uz kāda cita autora komentāru (te arī tiek uzrunāta konkrēta persona, tāpēc būtu pieklājīgi izspiest no sevis lielo burtu).

Lielo sākumburtu nevajag lietot:

  • daudzskaitlī (skaidrs, ka tiek uzrunāts vairāk par vienu personu vai arī vispārīgā nozīmē);
  • reklāmās ar plašu auditoriju (var, protams, visādi iznesties, bet man šādi mākslīgi pieklājības žesti netīkami duras acīs);
  • plašam lietotāju lokam domātos paziņojumos;
  • lietošanas pamācībās (precei būs daudz lietotāju, nevis viens vienīgs, kā arī dažos gadījumos personas vietniekvārds vienkārši var būt lietots daudzskaitlī, domājot par daudziem laimīgiem lietotājiem);
  • atstāstot (rakstiski) sarunas (pat ja sarunas biedrs tiek ļoti cienīts);
  • intervijās un drukātos dialogos (arī sarunas atstāstījums);
  • komentāros lielo burtu nevajag, ja vietniekvārds ir lietots daudzskaitlī, neuzrunājot nevienu personiski.


08/05/2014

Pavasara tīrīšana rakstu darbos

Burvīgais pavasaris, maģiskais ceriņu ziedēšanas laiks, ko liela daļa dažādu izglītības iestāžu pasniedzēju pavada, laiski sēžot zālītē, labojot studentu pēdējā brīdī iesniegtos noslēguma darbus un plēšot matus.

Tā, raugoties uz šiem pavasara rituāliem, es sāku domāt par profesionālo kretīnismu. Redz, tie, kas augām dienām rušinās pa burtiem, ir daudz piekasīgāki pie dažādiem formas un smukuma nosacījumiem. Tāpat kā fitnesa treneri, izejot ielās, droši vien galvā automātiski veido treniņu plānus katram garāmgājējam. Kādas jomas profesionāļiem ir padziļinātas zināšanas, tādēļ viņi “zina labāk” — tā ir profesionālā daļa. Taču nereti profesionāļi vērtē citu veikumu (vai ko nu vēl), aizmirstot, ka zināšanu līmenis atšķiras, — tā ir kretīniskā daļa.

Lai profesionālismu vairotu un kretīnismu mazinātu, piedāvāju nelielu špikerīti teksta sakārtošanā. Skaidrs, ka pats savu lodi nedzird un pareizrakstības kļūdu nemana, bet nedaudz pacensties, lai viss būtu glīti, noteikti var ikviens. Pat ja rakstītājs nav virtuozs komatu pavēlnieks vai maģisks teikumu pinējs, tālāk norādīto ieteikumu ievērošana palīdzēs tekstu sakopt vismaz tik daudz, lai tas neizskatītos pēc rakstzīmju izgāztuves.

Pirmais un svētākais likums — viendabība (meklēju piemērotāku vārdu, bet neatradu; pagaidām).
  • Vienādas pēdiņas visā tekstā. Ja tādas maz tiek lietotas, labais tonis prasa, lai visā tekstā būtu vienāds pēdiņu stils, vienalga, vai tās būtu apaļās “”, taisnās "", stūrainās «» vai vēl sazin kādas. Lai arī kāda būtu gaume, tai jābūt nemainīgai viscaur tekstā. (Šeit par pēdiņām plašāk.)
  • Pareizs (vienāds) domuzīmju garums. Lai viss teksts izskatītos glīti, svarīgi arī domuzīmēm lietot vienu stilu un nespraust iekšā visas strīpiņas, kas gadās pie rokas, bet gan izvēlēties trīs (vai divas, ja slinkums) un lietot tikai tās. Īsākā — defise “-” — vārdu daļu norādīšanai un pārnešanai jaunā rindā (ja kāds ar tādu arhaismu vēl nodarbojas), vidējā bez atstarpēm “–” diapazona norādīšanai, garā “—” — parsatā domuzīme. Sliņķi var apvienot vidējo un garo un lietot tikai vidējo. (Šeit nedaudz plašāk par strīpiņām un to garumu.)
  • Atstarpes tikai tur, kur nepieciešams. Latviešu valodā izmanto vienu pliku atstarpi tur, kur nu tā ir nepieciešama. Nejauši saklabināt vairākas un tā arī atstāt nepavisam nav labais tonis. Un jā — kāds noteikti pamanīs! Tāpat jāuzmanās, lai, veicot labojumus tekstā, netīšām neizdzēstu atstarpi tur, kur tā nepieciešama. Jāraugās, lai atstarpju nebūtu pirms pieturzīmēm (kur nevajag).
  • Nedalāmās atstarpes. Laikus saliekot šos labos draugus tekstā, gadskaitļi, mērvienības un citas savienotās lietas rātni draudzēsies un neizšķirsies pat tad, ja gadīsies nonākt rindas galā. (Šeit sīkāk.)
  • Konsekvence. Ja teksts nav ikurāt dzeja vai poētisks apcerējums, būtu labi elementus, kas atkārtojas, rakstīt vienādi visā tekstā. Piemēram, ja tekstā ir daudz piemēru, tad glītāk izskatās, ja visi piemēri ir norādīti vienādi — piem. vai piemēram, vai kā citādi. Tāpat arī citas lietas. Ja teksts ir par Roberta Brīnumu zapti, tad visā tekstā tai jābūt Roberta Brīnumu zaptei, nevis Robčika Brīnumu zaptei, Roberta brīnumzaptei vai kā citādi.
Ja darbojaties ar kādu datorizētu teksta redaktoru, lieciet lietā visas tā tehniskās iespējas — padariet redzamus slēptos simbolus, lai pārbaudītu, vai nepieciešamajās vietās ir nedalāmās atstarpes. Izmantojiet atrašanas funkciju, lai pārbaudītu vienādos vienumus tekstā, tā arī labi noder, lai izķertu nejauši ieklīdušās dubultās atstarpes. Izmantojiet automātiskās formatēšanas rīkus, lai tekstu padarītu glītu un viegli uztveramu.

Droši vien daudzi rauc degunu un bubina “Thanks, Captain Obvious”, bet, ticiet man, iepriekš minētās pamatlietas mēdz neievērot pat tie, kas redaktora amatam piesakās...

28/04/2014

Veci jaunumi par valūtas pierakstu

Tāda ir tā pieaugušo cilvēku dzīve. Tāpēc es pat nemēģināšu taisnoties, pretējā gadījumā teju visi mani bloga ieraksti sāksies ar žēlabainu “ak vai, cik sen nekas jauns nav stāstīts”. Manam darbam nav ne vainas, bet tas ar kaudzīti piepilda manu dienu no agra rīta līdz pat vēlam vakaram. Un atņem jebkuru vēlmi redzēt kādu monitoru ārpus darbalaika. Drīzāk — nevis vēlmi redzēt, bet vēlmi intensīvi mijiedarboties.

Lai vai kā — valodas lauciņā bija šādi tādi svarīgi jaunumi par valūtas pierakstu latviešu valodā. Tiesa — šo ziņu esmu tik ilgi marinējusi, ka drīzāk jau tie ir “vecumi”.

Līdz šim latviešu valodā nezināmu iemeslu dēļ valūtas simboliskais apzīmējums, kods un saīsinājums tika rakstīts pirms attiecīgā skaitļa, piemēram, Pēteris pavērās savā makā un konstatēja, ka nekā prātīga tur nav — vien USD 3*un LVL 0,05. Šādu šarlatānisku pieeju atbalsta arī Skujiņas kundze, savā apcerējumā par valodu lietišķajos rakstos (20. lpp., ja vēlamies būt precīzi), norādot, ka tā jādara, jo visi tā dara (“.. parasti raksta pirms attiecīgās naudas summas cipariem”). Ne iemesla, ne pamatojuma, tālāk vien norādot, ka lasot gan viss jāgriež kājām gaisā un jālasa tā, kā var izlasīt: 3 ASV dolāri un 5 santīmi.

Pat 20 gadi nepagāja, līdz Valsts valodas centra eksperti pamanīja, ka tā nav vis lāga darīt. To viņi, protams, pamanīja tad, kad aumaļām vien 2013. gada nogalē visi viņiem metās zvanīt, lai noskaidrotu, kā to jauno latviešu naudu dēvēt, kā rakstīt un ko darīt. It kā ar sāpīgo jautājumu par euro, eiro un eiru nebūtu gana, ne vienam vien savajadzējās zināt valūtas koda pierakstu kopā ar summu. Varu derēt, ka ne viens vien censonis nesamierinājās ar atbildi “Rakstām EUR 3, lasām 3 eiro” un pajautāja — kāpēc? Šie kāpēc sasniedza kritisko masu februāra sākumā — nieka pāris mēnešus pēc valūtas maiņas, parādot vēl nepieredzētu ātrumu latviešu valodas problēmu risināšanā. Tika sasaukta ekspertu komisija, kas pēc ilgas galvas kasīšanas un daudziem “jā, tiešām — kāpēc?” nāca pie stringra lēmuma — EUR jāraksta AIZ summas, tāpat arī simboliskais apzīmējums liekams tieši tur, kur tiks izlasīts — AIZ summas.

Lēmums tika publicēts Valsts valodas centra tīmekļa vietnes sadaļā Aktualitātes, kur gozējas joprojām, tā apgrūtinot dzīvi tiem, kam patīk saglabāk svarīgo informāciju grāmatzīmēs — šī sadaļa regulāri (pāris reizes gadā vismaz) tiek papildināta, līdz ar to sākotnēji noskatīto rakstu nostumjot kaut kur tālāk un apgrūtinot tā lietošanu atsaucēm.

Bet prasīgajai publikai ar to nebija gana — VVC tālrunis turpināja dūkt. Šoreiz jautājums bija vēl komplicētāks — ko lai iesāk ar citām valūtām? Eksperti tikai elsa un pūta — atkal jāvīkšās uz sanāksmi, it kā viena reize gadā jau nebūtu pārmēru bieži! Sanāca, elsa, pūta, sprieda, līdz 14. martā nolēma, ka arī ar citām valūtām vajadzētu beigt māžoties un sākt rakstīt tur, kur vajag — aiz summas.

Šis ieteikums ir visnotaļ nopieni ņemams vērā, tādēļ tur, kur ikurāt dzīvība nav apdraudēta, mainot veco kārtību, valūtas pierakstā valūtas kods, simboliskais apzīmējums vai nosaukums ir rakstāms aiz summas ar saistīto atstarpi (Windows vidē var ielikt, lietojot Ctrl+Shift+atstarpes taustiņš vai Alt+0160).

Lai manis teiktais būtu ticamāks, lūk arī saite un citāts.
Tālāk ir citāti no četriem dažādiem ierakstiem, bet, tā kā valsts iestādēm lietošanas ērtums nekad nav bijis prioritāšu sadaļā, norādīt varu tikai vienu saiti. VVC tīmekļa vietnes sadaļa Aktualitātes.

Ieteicamais valūtas pieraksta veids
1) 25,33 EUR (divdesmit pieci eiro un trīsdesmit trīs centi)
2) 25 (divdesmit pieci) eiro
3) 10 € (desmit eiro)

Pēc Latvijas Bankas iniciatīvas 2014. gada 19. februārī notika tikšanās, kurā piedalījās Valsts valodas centra, Finanšu ministrijas, Valsts kancelejas speciālisti un kuras laikā tika noteikts – Eiropas valūtas oficiālais saīsinājums (valūtas kods) EUR kā vēlamais variants turpmāk latviešu valodā rakstāms aiz summas ar saistīto atstarpi.

Piemēram: 25,33 EUR (divdesmit pieci eiro un trīsdesmit trīs centi).

Tādēļ ieteicams turpmāk konsekventi ievērot teksta vienību loģisko secību latviešu valodā un visus valūtas vienību nosaukumus – gan vārdiskos apzīmējumus (lati, dolāri, mārciņas, kronas, jenas, rubļi, eiro, euro u. c.), gan valūtu kodus (LVL, AUD, CAD, NZD, USD, GBP, DKK, NOK, SEK, JPY, RUR, EUR u.c.), gan grafiskos simbolus ($, £, ¥, € u. tml.) – norādīt aiz summas ar saistīto atstarpi.

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2014. gada 12. marta sēdē (prot. Nr. 33, 2. §) vienbalsīgi nolēma atbalstīt ieteikumu turpmāk konsekventi ievērot teksta vienību loģisko secību latviešu valodā un visus valūtas vienību nosaukumus – gan vārdiskos apzīmējumus (lati, dolāri, mārciņas, kronas, jenas, rubļi, eiro, euro u. c.), gan valūtu kodus (LVL, AUD, CAD, NZD, USD, GBP, DKK, NOK, SEK, JPY, RUR, EUR u.c.), gan grafiskos simbolus ($, £, ¥, € u. tml.) – norādīt aiz summas (ar saistīto atstarpi), kā jau minēts iepriekš, proti, Valsts valodas centra 21.02.2014. informācijā "Kā turpmāk pareizi norādīt valūtu kodus?" un 28.01.2014. informācijā "Eiropas vienotā valūta – eiro, euro vai savādāk?". 
____________________________
* nostrīpots, lai netraumētu cilvēkus ar redzes atmiņu

10/04/2013

"Nekavējoši" - ko ar to lai iesāk?

Ir man tāds profesionālais kretīnisms - no rīta klausos, kā diktori (cits labāk nostādītā balsī, cits drebelīgāk) lasa ziņas, un domās laboju viņu sacīto. Sīkumos, protams. Mēdz teikt, ka filologiem nav sliktu vārdu. Tā ir, ja vien šie vārdi atrodas pareizajā kontekstā.

Tā nu neliels veltījums rīta ziņās bieži dzirdētajam vārdam "nekavējoši". Nezinu, vai kāds par to ir aizdomājies, bet jau pirmsākumu pirmsākums - skaidrojošā vārdnīca - bilst, ka šāds vārds būtu nevēlams. Te vajadzētu nedaudz plašāk uz šo draugu palūkoties, nevis vienkārši izmest mēslainē pie miskastēm, benčikiem un birstēm.

"Nekavējošs" pēc saviem radu rakstiem būtu lokāms darāmās kārtas tagadnes divdabis, kam pēc būtības un sūtības būtu jānosauc priekšmeta vai dzīvas būtnes stāvoklis, kādā tas atrodas kādu laiku (neba nu pati izdomāju - norakstīju no 7. klasei domātas mācību grāmatas). "Nekavējoši" - attiecīgi no šāda divdabja darināts apstākļa vārds vai arī šī divdabja vīriešu dzimtes daudzskaitļa forma.

Ar divdabi būtu diezgan vienkārši - nosauc kaut ko tādu, kas nekavē, piemēram, Tantes pie trepju telpas rādīja ar līkiem pirkstiem uz pirmklasniekiem, kas laikus devās uz skolu, un čukstēja: "Re, nekavējoši bērni." Mazais Pēterītis lidostā pētīja sarakstu un centās atrast kaut vienu nekavējošu lidmašīnu.

Izdomāt pareizus piemērus ar apstākļa vārdu ir nedaudz sarežģītāk. Nu, piemēram, Ivars, ieraudzījis, ka pulkstenis rāda 21.55, nekavējoties devās lēnā skrējienā uz bodi. Viņam tas izdevās nekavējoši - paspēja laikus. Govs rāja mietu, pie kura bija piesieta: "Tu mani kavē! Pārstāj uzvesties kavējoši un uzvedies ne-kavējoši!"

Lai arī cik no zaļas zāles izpīpēti piemēri arī neliktos, tīri gramatiski tie ir pareizi (cits jautājums - cik viegli saprotami). Nepareizi šis vārds ir tad, ja to lieto kā vārda "immediately" tulkojumu, piemēram, Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoši. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja nekavējošu mātes rīcību šīs problēmas risināšanā.

Šādi nav pareizi un tā darīt nevajag, pamatojumu sk. iepriekš. Pareizāk būtu vai nu lietot tūlītēji, nekavējoties vai uzreiz, vai arī pārveidot teikumu: Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoties. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja tūlītēju mātes rīcību šīs problēmas risināšanā // pieprasīja, lai māte rīkotos tūlīt.

Nu tā apmēram.

Papildināta: 14.04.2013.

Pēc šī ieraksta nolēmu pajautāt arī Kušķa domas (ielūkojoties grāmatā, protams). Izrādās, pret vārdu "nekavējoši" vērsies jau Endzelīns, novērtējot to kā nelaimīgu vārdu, kas, iespējams, radies kancelejās, mēģinot atdarināt krievu valodas vārdus "ņemedļiteļno" un "nezamedļiteļno". Tiesa, neko daudz vairāk par to, ka jālieto tikai un vienīgi pareizais vārds "nekavējoties", Kušķis gan nepasaka.

09/04/2013

Mazās ikdienas rūpītes

Reizēm, tu, cilvēks, meklē atbildi uz kādu dīvainu jautājumu un pēc tam brīnies, ka atbilde atradusies kādā gaužām necerētā vietā - paša galvā!

Ar mani tā pēdējā laikā tā gadās, domājot par valodu. Līdz šim es tikai maigi košļāju valodniecības teoriju un interpretēju to sev saprotamākā formā. Bet nu dažas lietas pašas pārstrādājas man galvā un top skaidras.

Vakar es domāju par kādu jautājumu, par kuru, šķiet, varētu prātot es vienīgā. Man šķiet, citus tādas problēmas nenomoka - kādu locījumu lietot ar vārdu "palūgt" - datīvu vai akuzatīvu - palūgt klientus vai palūgt klientiem?

Tad es to gluži kā matemātikā reducēju formu līmenī - nenoteiksme+ko? / nenoteiksme+kam?. Ievietoju citu mainīgo, un rezultāts tapa skaidrs - lūgt maizi / lūgt maizei. Objekta un subjekta attieksmes!

Sajutos teju vai kā svēto grālu atradusi - ja kāds lūdz paņemamu lietu (vienkāršojot), tad viņš lūdz "ko?"; ja lūdz kādam, tad lūdz "kam?". (Palūgt draugam naudu // palūgt draugus Dievam.) Protams, ir vēl vesels klājiens papildu teorijas (piemēram, vārdnīcā pie vārda "lūgt" ir "kā?" - lūgt maizes). Ja kāds grib pētīt, var rakt, bet es atbildi uz savu visnotaļ vienkāršo jautājumu atradu (un sajutos dižen priecīgi).

Otra lieta - šodienas meditācija par tēmu "kā lai paskaidro, kāpēc es izlaboju to, ko izlaboju".

Savienojiet iesūtni ar sociālajiem tīkliem, un tā automātiski atjaunina adrešu grāmatu ar jūsu kontaktpersonu jaunāko informāciju. Savienojiet iesūtni ar sociālajiem tīkliem, un tā automātiski atjauninās adrešu grāmatu ar jūsu kontaktpersonu jaunāko informāciju.

Tātad - kā lai paskaidro, kāpēc tagadne tomēr zaudē cīņā par vietu nākotnei. Protams, atbilde ir elementāra un pat piektklasniekam nenāktos domāt, bet es tomēr padomāju, līdz izomāju.

Kaut arī teikumam ir divas neatkarīgas daļas, tās vēsta par kaut ko vienu, līdz ar to darbības vārdu laikiem jābūt saskaņotiem. Tā kā ir minētas divas darbības - savienošana un atjaunināšana, nedaudz jāpievēršas to savstarpējām attieksmēm. Ir visai skaidri redzama cēloņsakarības nozīme (re, kādus garus vārdu es protu rakstīt!) - atjaunināšana var notikt tikai tad, ja ir bijusi savienošana. Līdz ar to abi darbības vārdi nevar tikt lietoti tagadnē, jo darbības nenorisinās vienlaikus. Ja viena ir tagadnē, tad otrai jābūt nākotnē.

Vēl kāds variants - var lietot divdabi. Bet to gan labāk tikai tad, ja skaidrs, ka darbības notiek reizē. Piemēram, Ar skaļu blīkšķi saplīstot krūzei, kaķis palēcās gaisā par triju augumu tiesu. Var taču būt tā, ka kaķis lido gaisā tik ātri pēc krūzes plīšanas, ka izskatās pēc vienlaicīgas darbības?

Izlasīju vēlreiz piemēru par kaķi un iedomājos, ka komats šī teikuma pirmajā daļā varētu krietni vien mainīt nozīmi, ja būtu lietots šādi: Ar skaļu blīkšķi, saplīstot krūzei, kaķis palēcās gaisā par triju augumu tiesu. Mazie filologu prieciņi.

Un tagad es iešu padomāt - dzīve ir lieliska vai tomēr visai nožēlojama, ja viens no priecīgākajiem prieciņiem ir spēlēšanās ar komatiem un vienas saknes vārdu atkārtošana teikumā.


22/02/2013

Augstāk/zemāk VS iepriekš/tālāk + turpmāk

Saule iet uz pavasara pusi. Kopš es katru dienu vienā un tajā pašā laikā dirnu autobusu pieturā, gaismiņas svīšanas paradumu maiņu var novērot itin labi. Kas decembrī bija mella nakte, tas janvārī - spridzīgs rīts.

Bet neba par laiku parunāt es še nācu. Laiks pats ar sevi itin labi tiek galā, ko nevarētu sacīt par tekstu.

Viens smalks teksta kvalitātes rādītājs ir spēja saprast, kā atsaukties uz tālāk ievietotu vai iepriekš jau bijušu gabaliņu. Tātad - ja kaut kas jau ir minēts, tad lieto vārdu "iepriekš" (vai kādu citu piedienīgu sinonīmu, bet ne "augstāk"), ja kaut kas vēl tikai būs, tad raksta "tālāk" (vai ko citu glītu, bet ne "turpmāk" vai "zemāk").

Kāpēc tā? Gaužām vienkārši. Iedomāsimies, ka es te esmu uzmargojusi garum garu emuāra ierakstu un kāds izdomā, ka nebūtu slikti ņemt un izdrukāt to uz skaistām otrreiz pārstrādāta papīra lapām. Un tagad iedomājieties, kā varētu izskatīties teksts, kurā uz nebēdu draiski rotaļājas dažādās vietās sasēdināti "augstāk" un "zemāk". Nevar jau paredzēt, kurā vietiņā kurš vārds atradīsies, kad iznāks laukā uz papīra.

Protams, daudzi tam nemaz nepievērstu uzmanību, bet man šķistu pagalam neglīti, ja lapas pēdējā rindiņā gozītos vārds "zemāk" (piemēram, zemāk ievietota bilde ar kailu ezi). Nu kur nu vēl zemāk... Vai arī - pirmajā rindiņā teksts ar "augstāk" pašā viducī (piemēram, augstāk redzamajā attēlā pievērsiet uzmanību riekstiem vāveres nagos). Ja tā ir pirmā rinda, tad kur ir augstāk?

Toties, lietojot "pareizos" vārdus, šādi jautājumi nerodas.

Tālāk ievietota bilde ar kailu ezi.

Iepriekš redzamajā attēlā pievērsiet uzmanību riekstiem vāveres nagos.

Es te gari izrunājos, bet doma ir gaužām vienkārša - lai novērstu jebkādus pārpratumus vai nesmukumus iekšējās atsaucēs, vienmēr lietojam vārdus "iepriekš" un "tālāk", jo tiem nav nevēlamu papildnozīmju, kas atkarībā no teksta izkārtojuma var vest maldu ceļos.

Vārds "turpmāk" - kas tam vainas.

Nekādas, ja vien tas tiek lietots tam, kam pati māte daba un valodiņa paredzējusi - laika nozīmei. Reizēm to lieto dažādos juridiskos papīros, domājot "no šī brīža" (piemēram, Visudiženais un cienījamais Kailais Ronis - Apmeklētāju Bieds Ir Sumināms [turpmāk tekstā - KRABIS] pasludina savu gribu.). Tur laika nozīmi vēl var nedaudz aiz matu galiem pievilkt klāt - no brīža, kā ir izlasīta šī rindiņa, tiks lietota abreviatūra.

BET - parastos tekstos, kur minētas iekšējās atsauces, vārdu "turpmāk" vārda "tālāk" vietā lietot nevajadzētu. Kaut arī vārdiem "tālāk" un "turpmāk" ir dažas kopīgas nozīmes nianses, ir tomēr jauki zināt atšķirību un lietot šos vārdus dažādos kontekstos. Kāpēc? Jo Mēs Varam!

03/01/2012

Kādēļ man netīk vārds "salīdzinoši"

Sveiciens šajā gadā! Ceru, ka visi ir pie labas veselības un moža gara, jo man, šķiet, trūkst kā viena, tā otra. Šausmīgas iesnas pērn kā sākās, tā šogad vēl nav devušās prom. Ar nepacietību gaidu šīs ciemošanās beigas, - man te šņupdrāniņas iet uz beigām.

Katrs taču būs gan dzirdējis, gan lietojis kaut ko tamlīdzīgu - šī bija salīdzinoši laba ziema, kompots bija salīdzinoši garšīgs, klepus nepārgāja salīdzinoši ilgi, jaunākā "Hausa" sērija bija salīdzinoši interesanta u.tml.

Tātad - kas vainas vārdam salīdzinoši? Pēdējā laikā šī vārda lietojums atgādina invazīvu zivju sugu, kas iepeldējusi ne savā upē un nu izēd visu dabas daudzveidību. Tieši tā vārds salīdzinoši uzvedas mūsdienu latviešu valodā.

Kaut arī gramatiski tur viss pat būtu pieņemami (-ošs, -oša - tas ir lokāmais darāmās kārtas tagadnes divdabis, ko pilnīgi mierīgi var izmantot par apzīmētāju), stilistiski tas ir uzurpējis valodas daudzveidību ar visai nesaprotamu formu, kas pati maz ko pasaka par lietas būtību. Pirmkārt - tas vairs nav apzīmētājs, bet gan ar galotni -i kļuvis par apstākļa vārdu, otrkārt - tas ir tik neitrāls un izplūdis savā nozīmē šādā lietojumā, ka tikai aizņem vietu teikumā - minētās piemēru frāzes tikai iegūtu, ja tajās nebūtu šī šaubīgā vārda.

Labi, man apnika teoretizēt, pateikšu, kur es šo deķīti velku. Tātad - ja teikumā akurāt kaut ko vajag salīdzināt, tad, lūdzu, man par prieku (un sev par labumu) lietojiet konkrētu salīdzināšanu, pasakot arī - kas ar ko tiek salīdzināts, piemēram, šī, salīdzinot ar pagājušo gadu, bija laba ziema; kompots bija garšīgs, ja salīdzina ar tēju, kurai kāds cukura vietā bija piebēris sāli; klepus salīdzinājumā ar citām reizēm nepārgāja ilgi; jaunākā "Hausa" sērija bija interesanta salīdzinājumā ar iepriekšējo. Nu kaut kā tā. (Svarīga piebilde pie šī - salīdzinot veido divdabja teicienu, kas jāatdala ar komatiem, salīdzinājumā ar ar komatiem nav jāatdala.)

Bet - labāks un saprātīgāks risinājums - vairot valodas daudzveidību un ielikt tiešām noderīgu ekvivalentu, kas ne tikai aizņem vietu tekstā, bet arī pasaka kaut ko būtisku. Ir vesela rinda lielisku vārdu. Piemēram, neitrālie - diezgan, samērā, visnotaļ, visai, apmierinošišī bija samērā laba ziema, kompots bija diezgan garšīgs.

Pozitīvie - ļoti, patiešām, neticami, trakoti, iepriecinoši, pārsteidzoši, iespaidīgi utt., piemēram, šī bija neticami laba ziema, kompots bija ārkārtīgi garšīgs, klepus nepārgāja neparasti ilgi, jaunākā "Hausa" sērija bija pārsteidzoši interesanta.

Es šajā gadā esmu PAR valodas daudzveidību! Mums ir lieliska bagāta valoda, nedrīkst ļaut tai noplicināties slinkumiņa dēļ.

28/03/2011

Kā pareizi lietot vārdu “pielietot”

Atbilde uz virsrakstā izvirzīto jautājumu ir lakoniska — nelietot!

Latviešu valodas vārdnīcas (tā viņa arī saucas!) šķirklī pielietot stāv rakstīts: nevēlams sarunvalodas vārds ar nozīmi 'lietot', 'izmantot'. Nevēlams! Lai arī kādas vārdu kombinācijas, kurās pielietot šķiet neaizstājams, nenāktu prātā, tajās visās var lieliski izlīdzēties ar lietot vai izmantot.

Tam, kāpēc tas ir tā, kā ir, skaidrojumi varētu būt dažādi. Pirmais, kas man nāk prātā — valodas lietotāju apsēstība ar nozīmes pastiprināšanu, jo vienmēr liekas, ka, sakabinot priedēkļus, tiek piešķirta sazin kāda nepieciešamā nozīmes nianse, kas palīdzēs labāk domu līdz klausītājam aizvadīt. To lieliski var redzēt svešvārdu lietojumā — arī tiem runātāji neapzināti pievieno priedēkļus, lai pateiktu to, kas jau tāpat ar pašu vārdu ir pateikts, piemēram, reducēt un noreducēt. Būtībā priedēklis no- neko jaunu nepasaka, bet dikti gribas piekabināt, lai būtu pavisam skaidrs.

Rokoties dziļāk pēc patiesības, atvēru priedēkļa pie- šķirkli. Kā jau to varēja gaidīt — nozīmju daudz — viena savienojumā ar lietvārdu un sešas savienojumā ar darbības vārdu. Pielietošanas problemātikai der septītā nozīme: norāda uz darbības pabeigtību. Tātad — runātāji ar pielietošanu droši vien vēlas uzsvērt, ka darbība ir pabeigta vai arī nav daudzkārtēja.

Kopsavilkums — pielietot ir nevēlams sarunvalodas vārds, kas ir absolūti sinonīmisks vārdiem lietot un izmantot. Nekautrējieties — beidziet pielietot, sāciet lietot un izmantot!


______________________
Latviešu valodas vārdnīca, Avots, 2006

28/10/2010

modes lietas

mēdz teikt, ka pasauli uz priekšu virza mode. vismaz tie, kas no modes industrijas, tā saka. un ar modi mēs saprotam... modi. tas ir - apģērbus un visu, ko var redzēt un pataustīt. vienkārši kā vienreizviens.

bet.

mode ir visur. un jo īpaši - valodā. ja nedaudz aizdomājas par to (pat īpaši piepūlēties nevajag), valodā aktuālās lietas nāk un iet īpaši ātri. vispār ātrums varētu būt atsevišķas sarunas tēma.
bet mode.

visiem ir svarīgi izklausīties moderni, mūsdienīgi, aktuāli, interesanti, svaigi un kā tik vēl ne. valoda ir tuvākais rīks.

ja tagad izvilktu no interneta plašumiem kādu iepelējušu sen aizmirstu un divreiz izdzēstu rakstu, kuram nobirusi rindiņa ar datumu, pēc valodas varētu secināt diezgan daudz par tapšanas laiku.

ja nedaudz paskatās pagātnē, bija laiks, kad viss bija košums - dzīve, māksla, mūzika, mazākas un lielākas lietiņas. Mārtiņš Freimanis, šķiet, visu košu pataisīja. un kā ir tagad? košums izbalējis.

toties tagad daudzas visai neēdamas lietas ir kļuvušas garšīgas, par ko jāpateicas, šķiet, Agrim Daņiļēvičam, kas garšu ienesis arī deju zālē un izplatījis pa visu valsti. paspēja vēl laikā, kad dekoderi nebija lieguši pusei televizoru rādītspēju.



te ir brīva vieta pārdomām, jo es dodos prom, lai pie šīs domas atgrieztos vēlāk (: