Lieku galdā neatbildētu "ar ar" jautājumu

Jā, es joprojām esmu dzīva un "turu rūpi" par latviešu valodu. Tiesa - atvaļinājums, pārvākšanās un vasara blogošanai jūtami nenāk par labu.

Lai vai kā - šodien kā vecāsmātes adatas dūrās acīs teikums, ar kuru vēlos padalīties: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri ar stiklu pārklātu ātriju zem tā." Skatos vienreiz - kaut kas nav tā, skatos otrreiz - varbūt tomēr viss kārtībā, skatos trešo reizi, un aust gaisma - trūkst viena ar vietā, kur viens ar jau ir: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri ar ar stiklu pārklātu ātriju zem tā." - jo ir ar stiklu pārklāts un amfiteātris ar ātriju. Saliekot to kopā sākotnējā konstrukcijā, abiem "ar" būtu jāatrodas blakus, kas pat paviršam lasītājam šķistu aizdomīgi.

Lai nemulsinātu sevi un citus, pārveidoju visu teikumu līdz gauži vienkāršai formai: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri, zem kura būtu ar stiklu pārklāts ātrijs." Tomēr jautājums paliek - cik vēlama vai nevēlama ir šāda dubult-ar-ošana? Valodnieciskajā literatūrā līdz šim nav gadījies par to lasīt, kaut gan praksē sporta ziņās šī problēma parādās it bieži - Ivars spēlēja ar ar trešo numuru izlikto Ievu.

No vienas puses - formāli varbūt arī vainas nebūtu, viss vietās un sasaitīts, no otras puses - labskaņas nav nemaz un acis mežģās. No trešās puses - varbūt kaut kur ir pareizā atbilde? No savas puses pagaidām laikam iesaku šādas konstrukcijas, ja kur redzētas, gauži nenicināt, bet savos tekstos arī nelolot un pārveidot uz vieglāk uzveramām.

cipari tekstā

var jau teikt, ka visādas pareizrakstības lietas ir tīrie sīkumi, bet jāliek aiz auss, ka visa dzīve sastāv no šādiem sīkumiem, un, jo rūpīgāk attiecas pret katru atsevišķo sīkumu, jo kvalitatīvāks viss dzīves sīkumu kopums.

ir viena tāda lieta, kam rakstītāji steigā mēdz dragāt pāri - skaitļi, kas izteikti ciparu formātā. pats par sevi saprotams, ka tūkstošus un miljonus daudz ērtāk parādīt ar cipariem, nevis vārdiem (viņš bija veikala trīssimt piecdesmit tūkstoš astoņi simti deviņdesmit ceturtais apmeklētājs), un te arī gadās kļūmes, ja rakstītājs savus ciparus neizlasa skaļi, līdz ar to aizmirst saskaņot ar citiem vārdiem.

ja lielāks vai mazāks skaitlis beidzas ar 1, tad jāsaskaņo vienskaitlī. piemēram, veikalā bija 2981 maizes klaips. izņēmums ir tad, ja saskaņojamā reālija ir daudzskaitļinieks, piemēram, Afanāsijs šodienas spēlē guva 71 vārtus.

tālāk - par ģenitīvu. ar to saistās visi desmitnieki, simti, tūkstoši, miljoni, kā arī padsmitnieki. tas tāpēc, ka šādās konstrukcijās skaitļa vārds ir galvenais, tas atbild uz jautājumu cik? un izsaka skaitu, daudzumu. piemēram, man ir vienpadsmit zeķu, Jānim ir 20 gadu, Annai savulaik bija 200 kaķu, Ivars gribētu mēnesī pelnīt 2000 latu, sētniecei Toņai bija miljons klientu.

jāteic, ka šādās konstrukcijās var lietot arī nominatīvu un akuzatīvu, bet tad mainās uzsvars. tiesa, ar apaļiem tūkstošiem gan vienmēr jālieto ģenitīvs, piemēram, pļavā ganījās 13 000 aitu, viņām kopā bija 13 000 ļipu un 52 000 kāju (tātad: trīspadsmit tūkstoši aitu, piecdesmit divi tūkstoši ļipu).

galvenais, kas jāatceras - ja teikumā ir skaitļi, tie pie sevis jāizlasa skaļi, un tad jau valodas izjūta pati pateiks priekšā, kā saskaņot teikuma locekļus.

Saskaņošana skaitlī

Ir piektdienas vakars, kurā negribas darīt neko svarīgu. 

Un, kā kāds kaut kad kaut kur sacīja, —

ja reiz latvietis ir nolēmis neko nedarīt, 

tad nekas viņu no tā neatturēs.

Tātad, lai neko nedarīšanu padarītu taustāmāku, pastāstīšu par vienu āķīgi sāpīgu lietu — vairāku reāliju saskaņošanu skaitlī. Ko darīt, ja ir divi objekti, kuriem jāpievieno kopīgs apzīmētājs, — rakstīt daudzskaitli (jo objekti tomēr divi) vai vienskaitli? Endzelīns par šo jau ir domājis.

Lai neteiktu gari, teikšu īsi — gadījumos, kur nekas netiek fiziski skaitīts, bet gan tikai saskaņots, saskaņo ar pēdējo, to, kas ir blakus. Piemēram, piektdienas vakarā paredzētas orģijas Pētera un Kārļa dzīvoklī. Nē, pie šī es vēl atgriezīšos, labāk kādu piemēru, kur nav jāskaidro par pārpratumiem. tātad, piemēram, atradu maku uz Barona un Valdemāra ielas krustojuma (pamanījāt, ka es jūs nesu cauri - nav tur nekāda krustojuma!). Tātad — saskaņojam ar pēdējo, pēdējā ir Valdemāra (viena), tātad rakstām iela. Vai, piemēram, vīram un sievai bija laba saskaņa gultā — abiem sāpēja galva.

 

Te vajag nedaudz vizualizēt. Katram ir viena galva, rakstām vienskaitli. Pretējā gadījumā būtu šādi:

Nu sapratāt, par ko ir stāsts. un tā ir ar visām lietām — ja vien tur tiešām zem katras atsevišķās lietas neslēpjas vairākas lietas (piemēram, Kārlim un Jurim ir rokas, — tas ir — katram ir vairāk nekā viena roka!), tad jālieto vienskaitlis (piemēram, Kārlim un Jurim ir deguns).

Tā, tagad atgriezīšos pie piemēra par orģijām — piektdienas vakarā paredzētas orģijas Pētera un Kārļa dzīvoklī. Te jāskatās pēc būtības — ja Kārlis un Pēteris dzīvo vienā dzīvoklī, tad (skaidrs kā diena) jālieto vienskaitlis, ja viņi dzīvo katrs savā dzīvoklī, tad tomēr jālieto daudzskaitlis, lai neradītu pārpratumus.

Tā ir teju ar visu — Antons neprata runāt ne krievu, ne angļu, ne vācu valodā, mētelīšu virinātājs manīts pie Iļģuciema un Āgenskalna poliklīnikas, kefīru ar atlaidi “Maksimā” varēs nopirkt ceturtajā un sestajā datumā, onkulis atkal pārkāpa piekto un sesto bausli, baznīckungs mēdza sist nepaklausīgiem draudzes locekļiem pa galvu ar Veco un Jauno derību.

Vēl viena piebilde pie šī paša — ja ir vairākas personas ar vienu uzvārdu, tad uzvārds jālieto daudzskaitlī — Jānis un Jana Krūmkaziņi mēģināja ar vilnas zeķēm uzslaucīt uz grīdas izlijušo kompotu.


Paturpinot stāstu par uzvārdiem — ja padomā ar galvu un paskatās ar abām (acīm), tad var ieraudzīt kādu niansi — ja pārim uzvārdu raksta vienskaitlī, tad var likties, ka uzvārds ir tikai vienai personai, bet tai, kas minēta pirmā, uzvārda nemaz nav (kā, teiksim, Madonnai). Piemēram, Benedikts un Juris Bērziņš rosījās uz cūku bērēm. Un pēc uzvārda vienskaitlī jums pat prātā neienāks, ka Benedikts un Juris ir brālēni no tēva puses, kam ir vienāds uzvārds (tas ir — arī Benedikts ir Bērziņš).