Aktualitātes — rektors un personvārdi ar gramatikas kļūdām

Parunāsim šodien par problēmām. Lūgums atvērt prātu un nedaudz uzklausīt.

Pirmais jautājums — atkal no aizmirstības izvilktais jautājums par to, vai vārds un uzvārds ir indivīda personīgā darīšana, vai arī gramatika tomēr būtu jāņem vērā un tā ir arī sabiedrības darīšana. Diskusija tviterī bija visai sazarota, bet sākums apmēram te: mrserge

Jautājums ir par tādiem personvārdiem kā Oto/Otto, Rake/Rakke, Ate/Atte.

Mēģināšu paskaidrot īsi. Latviešu valodas rakstība kopē izrunu, izņemot tos gadījumus, kad pozīcijas dēļ kaut kas tiek izrunāts citādi. Piemēram, mēs zinām, ka jāraksta “pats”, nevis “pac”, kaut gan runātā tekstā vārda galotne nedaudz saplūst. Tāpat mēs zinām, kā raksta tādus vārdus kā “aka, bute, pape, trupe, klape”. Mēs arī protam locīt vārdus “medus, ledus” bez īpašām grūtībām. Bet — atliek šos vārdus uzrakstīt ar lielo burtu, kā pēkšņi galva ir tukša, gramatika vairs neeksistē, mēs grimstam aizmirstībā un uzskatām, ka neviens nezina, kā mūsu īpašo uzvārdu pareizi pierakstīt... Man ir skumji. Es ceru, ka jums arī.

Latviešu valodā ir tāds maziņš likumiņš — nebalsīgs līdzskanis starp īsu uzsvērtu un īsu neuzsvērtu patskani izrunā pagarinās. To mūsdienās māca 10. klasē. Attiecīgi literārajā valodā tā tam būtu jānotiek vienmēr, ja mēs gribam runāt pareizi un citiem saprotami. Pavisam banāls piemērs no dzīves — arī manā uzvārdā notiek šī līdzskaņa pagarināšana. Tā kā latgalieši ir tendētu uz īsumiem un lauzumiem, lielpilsētā man visai bieži pārjautāja, kāds īsti ir mans četrburtu uzvārds. Tad es atklāju pareizās izrunas formulu, un nu man divreiz jau gadiem neviens neko nav jautājis. Saprot ar pirmo reizi. Jauki, vai ne?

Tā ir gramatikas būtība — izpētīt valodas sistēmu un sakārtot likumus (kas ir pieejami ikvienam un nav nekāds noslēpums), lai palīdzētu radīt precīzu valodu, kur nevajag četras reizes skaidrot un beigās vēl rakstīt priekšā.

Neaizmirsīsim, ka mūsdienu gramatika ir divdesmitā gadsimta produkts. Laikā, kad uzvārdi tika dalīti, tās vēl nebija, kā arī — vācu baroniem tā diez vai būtu interesējusi, pat ja tā būtu. Tas ir jāņem vērā, rokoties dzimtas uzvārdu līkločos. Es saprotu, ka kādam vecvectēvam uzvārds bija, teiksim, Atte. No mūsdienu gramatikas viedokļa — uzvārds ar drukas kļūdu pašā viducī. Var, protams, izsliet galvu un teikt, ka visa dzimta lepojas ar vēsturisko drukas kļūdu, ka viņi vienmēr ir dzīvojuši ar drukas kļūdu un ka drukas kļūda ir viņu būtība. Bet var arī senču piemiņu godināt sešdesmit septiņos citos veidos — pasūtīt individuālas tapetes ar vēsturisko uzvārdu visai mājai, pielikt pie sienas dekoru, pasūtīt dzimtas kapakmeni ar vienojošu vēsturisko uzvārdu centrā un faktiskajiem apakšā, izšūt uz sava karoga un piekārt pie mājas... Nav tā, ka vēsturiskais uzvārds būtu pasludināts ārpus likuma. Tas vienkārši neatbilst mūsdienu gramatikas prasībām.

Es jau dzirdu argumentu, ka vajadzētu gramatiku pielāgot 21. gadsimta prasībām, nevis 21. gadsimta reālijas esošajai gramatikai. Es esmu atvērti domājoša persona, es saprotu šādu ierosinājumu. Un tam pat būtu jēga, BET (viens liels bet) — ļoti bieži šie gramatikas pārmaiņu alcēji ir cilvēki, kas ar gramatiku ir ļoti “uz jūs”. Un tas vedina domāt, ka problēma ir cilvēkos, kuri slikti pārzina gramatiku, nevis gramatikā, kura būtu tālu no cilvēkiem.

Gadās dzirdēt par cilvēkiem, kuri tiesājas, lai dabūtu sev tādu vai citādu uzvārdu. Man šķiet, es jau esmu teikusi, ko par to domāju. Vai arī nē, jo tas ir visai necenzēts dažādu fonēmu virknējums.

Pamēģināšu paskaidrot, izmantojot galēju piemēru. Iedomāsimies, ja es būtu izdomājusi, ka gribu, lai manu uzvārdu rakstītu TIKAI ar lielajiem burtiem. Jo tas taču ir mans uzvārds, es ar to varu darīt, ko gribu, vai ne? Un tad es iestātos partijā KPV (šķiet, ka tur pie publicitātes visātrāk var tikt), raudzītu iebāzties teju ikkatrā plašsaziņas līdzeklī un publiski lamātu visus žurnālistus, kas uzdrošinātos manu uzvārdu ar mazajiem burtiem rakstīt. Savukārt vēlēšanu biļetenā tas pavisam labi izskatītos.

Rezumējot. Uzvārds ir tikai pliks vārds. Lielais sākumburts nepadara to par kaut ko ārpus likuma. Daudzos uzvārdos neatbilstība gramatikai ir ieviesusies kādas kļūdas dēļ, nevis tāpēc, ka uzvārdam ar šādu kļūdu būtu kāda īpaša augstāko spēku svētība. Pirms gadiem 50–70 visi dokumenti tika rakstīt ar roku. Tāpēc divi manas mammas brāļi ir Civkāji un trešais — Ciukājs. Plika cilvēku kļūda. Viens nepaskatījās, otram bija vienalga, trešajam nepajautāja. Un es nemaz nezinu, kurš būs īstais variants.

Likumi ir vajadzīgi tādēļ, lai rakstītā un runātā pasaule būtu pēc iespējas paredzamāka un pārbaudāmāka. Lai gramatikas likumu kopa galvā jau laikus spētu signalizēt, ja kāds vārds nav pareizi uzrakstīts. Jo juridiskās sekas var būt visnotaļ aizraujošas.

Tiem, kas izlasīja tik tālu, veca anekdote:

- Vārds, uzvārds?
- Jā-jā-jānis Bē-bē-bērziņš.
- Jūs raustāt valodu?
- Nē, valodu raustīja mans tēvs, bet tas, kurš noformēja dzimšanas apliecību, bija idiots. 



Otra aktuālā problēma — atlaists (jau ir vai vēl tiks?) augstskolas SSE Riga rektors A. Pālzovs, jo valsts valodas zināšanu līmenis nav vismaz C1. Kaut arī latviešu valoda man ir sirdij tuva, šajā gadījumā nepiekrītu. Šorīt, 25. janvārī, Rīta Panorāmā bija īsa intervija ar Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāju Jāni Vētru.

Runāja viņa par dažādām tēmām, no 15:45 pieskaras jautājumam par nepieciešamību rektoram zināt latviešu valodu augstākajā līmenī. Un šeit Vētras kungs pauda kādu domu, kam nevar nepiekrist — valodas zināšanas augstākā līmeņa vadītājiem nepieciešamas tādēļ, lai nevarētu atrunāties ar to, ka valodas zināšanu trūkuma dēļ ir pārkāpts likums, kaut kas nav ievērots vai palaists garām. Tas viss ir ļoti loģiski, bet šajā gadījumā to varētu risināt pavisam vienkārši — nosakot, ka šāda līmeņa izglītības iestāžu vadītājiem nepieciešams personīgais asistents, kura atbildība attiecīgi ir nepalaist neko svarīgu garām, tādējādi gādājot, lai nevērības dēļ netiktu pārkāpti likumi. Otrs variants — noteikt, ka valoda ir jāapgūst nepieciešamajā līmenī. Mums ir ļoti daudz pozitīvu piemēru, kas vedina domāt, ka cittautieši itin labi spēj apgūt valodu teicamā līmenī. Manu sirdi allaž silda Hosams Abu Meri. Un kebabus es pēdējā laikā ēdu tikai tāpēc, ka mani apkalpo latviski. Pat ja tie būtu tikai seši vārdi — galvenais ir attieksme.

Tātad — ir absolūta muļķība un tuvredzība atlaist augstākā līmeņa vadītājus un speciālistus TIKAI valodas zināšanu dēļ. To var risināt ar obligātiem asistentiem vai dot noteiktu laiku valodas apguvei. Te gan ir viena cita nianse — negribētos, lai šādi tiktu atvērta Pandoras lāde un beigās mēs attaptos, ka teju visur augstākā līmeņa vadītāji ir ārvalstnieki, teiksim, no dažām kaimiņvalstīm, kas latviešu valodu neprot un pat netaisās apgūt... Tā būtu ļoti skumja perspektīva. Te risinājumam jābūt tādam, lai gan vilks būtu paēdis, gan kaza dzīva (un ganiņš arī!).

Vai dzīvniekus var adoptēt

Īsā atbilde – nē, nevar.

Iemesls: adoptēt — pieņemt ģimenē (bērnu) ar juridisku aktu radniecības tiesisko attiecību nodibināšanai.

Atlika vien ieminēties tviterī, ka man gauži netīk šī vārda lietošana, ja to attiecina uz dzīvniekiem, un sākās polemika par to, ka angļu valodā taču tā lieto, vārds ir derīgs, pauž atbildību un nepieciešamo rūpības un gādības pakāpi. Un tā tālāk.

Tātad, kas būtu jāņem vērā, spēlējoties ar svešvārdiem un aizgūtiem vārdiem. Tie valodā ir importēti ar kādu noteiktu nolūku – radās vajadzība (tas ir – viena konkrēta nozīme), un kāds izlēma par labu vienam vārdam, kas šo nozīmi varētu precīzi paust, neradot pārpratumus. Lūk, sāka runāt par svešu bērnu pieņemšanu ģimenēs un juridiskajām saistībām, ko tas nes līdzi. Lai viss būtu skaisti, precīzi un nepārprotami (kas svarīgi juridiskās lietās), tika importēts vārds adoptēt, lai šo procesu apzīmētu. Tas ir termins. Un terminiem (atšķirībā no parastiem vārdiem) ir kāda būtiska iezīme – tiem ir viena un tikai viena nozīme. Tieši skaidrības un nepārprotamības labad. Piemēram, asinsvads būs jebkurš asinsvads cilvēka (vai kādas citas dzīvas radības) ķermenī. Bet jūga vēna būs tikai viens konkrēts asinsvads. Vai, piemēram, mētāt bumbu var dažādos veidos, bet dribls ir viens konkrēts veids.

Jā, angļu valodā vārda adoptēt nozīme ir plašāka. Daudz plašāka. Tā var ietvert visu – sākot no bērniem līdz pat dzīvniekiem, romānu pārrakstīšanu un filmas versijām. Par pēdējo latviešu valodā runā, lietojot citu terminu – adaptēt (pielāgot kādām savām vajadzībām).

Vārdu kādā valodā var salīdzināt ar augu. Sākumā tas ir mazs stādiņš, tad iedzīvojas un sāk plesties plašumā, laižot atvases ar jaunām nozīmēm uz visām pusēm. Un tad kādā jaukā dienā latviešu dārznieki izdomāja no angļu dārza savā dārzā pārstādīt adoptēšanas kociņu. Viņi neraka laukā visu milzu krūmu ar visām atvasēm. Viņi paņēma tikai to vienu daļu, kas atbilda vajadzībai. Jā, protams, var jau turpināt analoģiju un sacīt, ka arī latviešu valodā vārds, kas reiz bijis termins ar vienu nozīmi, var sākt plesties plašumā un apaugt ar vairākām nozīmēm. Tā var notikt, bet tas nav īsti labi, jo pēc kāda laika tāpat vajadzēs vārdu tikai ar vienu nozīmi, lai nerastos pārpratumi. Jo īpaši juridiskās lietās.

Atkāpe vēsturē. Reiz universitātē pie valodas kultūras pasniedzējas nodarbības laikā atnāca kāda sieviete. Mēs, studenti, rātni kaut ko rakstījām, kamēr pasniedzēja skaidrojās ar šo sievieti. Izrādās, sievietei bija kaut kādi sarežģījumi ar mantojumu – tur figurēja vārds “atteikties”, ko juristiem būtu labpaticies interpretēt kā “izslēgt no savas un ģimenes realitātes pavisam un uz mūžīgiem laikiem”, savukārt sievietei bija svarīgi pierādīt, ka tā nav vienīgā nozīme un atteikšanās var notikt arī par labu kādam, tas ir “es atsakos no šīs lietas, lai tā tiktu manai meitai”. Mīlenbahā un Endzelīnā šī “par labu” versija bija izskaidrota, un tas jau ir gana nopietns arguments. Liela ķēpa viena nozīmēs izplūduša vārda dēļ.

Ko es ar to visu vēlējos pavēstīt – tas vien, ka kādā svešvalodā vienam vārdam ir vairākas dažādas nozīmes, nenozīmē, ka, šo vārdu ieviešot citā valodā, līdzi nāks arī visa nozīmju bagāža. Tā tas nenotiek. Un tas arī nav vajadzīgs. Ņemiet vērā, ka angliski dzīvnieku īpašnieki sevi arī mēdz dēvēt par māmiņām un papucīšiem, un tas, manuprāt, ārkārtīgi degradē vecāku lomu. Nevar cilvēkbērnam būt tāds pats tētis kā sunim.

Ir gana daudz labu vārdu, ko var lietot, lai pastāstītu, ka saimnieki savā dzīvē taisās ieviest mājdzīvnieku – pieņemt, paņemt, ieviest, iemitināt. Tviterī pat izskanēja versijas “iemājināt” un “iesaimēt”. Dzīvnieks ir dzīvnieks. Viņam būs saimnieks (vārds, kas lieliski paskaidro gaidāmās attiecības – saimnieks ir tas, kurš uzņemas visu atbildību) vai īpašnieks. Un ar to pilnīgi pietiek.

Nevajag nonivelēt cilvēku savstarpējās attiecības. Par dzīvnieku pieņemšanu runā daudz biežāk nekā par bērnu. Un man nav grūti iztēloties divu bērnu ģimenē vecāku sarunu par to, vai būtu iespēja adoptēt trešo mazuli, un kāds no esošajiem bērniem ievaicājas: “Tāpat kā suni?”

Redaktoru dzīves ainiņas

Lūk, kā izskatās īsta redaktora darbs. Kolēģe laboja tekstu. Uzdūrās teikumam:

EN: Stunning 360-degree environments stretch around you, above you, and behind you as if you’re really there.
LV: Skaista, visaptveroša vide ap, virs un aiz jumta rada klātbūtnes sajūtu.

Protams, viņa pamanīja, ka ar tulkojumu kaut kas nav kārtībā un ķērās pie labošanas. Pāris veiklu trenētu roku pieskārienu un, lūk, rezultāts:

LV: Skaista, visaptveroša vide ap jumtu, virs jumta un aiz tā rada klātbūtnes sajūtu.

Kad viņa, pēdējoreiz pārlasot, pamanīja, ko bija salabojusi, izšķīda smieklos turpat pie galda. Jāpiekrīt vien ir, ka rezultāts ir krietni vien labāks par sākotnējo variantu!

Ko iesākt ar tviteri

Jūs zinājāt, ka vārds “tviteris” latviešu valodā ir apstiprināts un to legāli var lietot it visur, kur tik nepieciešams? Neticat? Bet tā tiešām ir. Terminologi te pārāk gari nedomāja. Un līdz ar tādiem vārdiem kā blenderis, printeris un skeneris deva zaļo gaismu arī tvitera ienākšanai latviešu valodā. Jā, ar mazo burtu un lokāmu galotni.

Līdz ar to — ja kaut kur vajag smalki un literāri pareizi izteikties, nav jāmokās ap kantaino mikroblogošanas vietni Twitter, sociālo tīklu Twitter vai ko tik vēl ne. Pavisam legāli drīkst sacīt tviteris. Un teorētiski visiem to vajadzētu saprast pareizi.

Var jautāt — kāpēc gan vietnes nosaukums tiek padarīts par sugasvārdu? Oficiālo atbildi, kāpēc terminologi tā lēma, es nezinu, bet varu piedāvāt savu redzējumu. Latviešu valodā vārdam “tviteris” nav pilnīgi nevienas citas nozīmes, izņemot vienu vienīgo jau zināmo. Otra lieta — arī pats pakalpojums tāds ir viens vienīgais un unikāls, līdz ar to arī tur nekādi pārpratumi nevar rasties. Angļu valodā vārdam “twitter” var piemeklēt vēl kaut kādas ar čivināšanu un putniem saistītas nozīmes, taču latviešu valodā nekā tāda nav. Un šī ir valodas lietotājiem ļoti draudzīga pieeja — lokāms vārds, viena nozīme, nav jāsvīst par lielo burtu. Priecājieties!

Te gan terminologi vēl nav paspējuši kārtību ieviest. Latviešu valodas aģentūra 2011. gadā savās atbildēs uz jautājumiem skaidri pauž, ka Twitter būtu lietojams kā sugasvārds tviteris, viena ziņa — tvīts, rakstīt šādas ziņas — tvītot, tvītu rakstītājs — tvītotājs, sazināšanās tviterī — tvītošana. Taču turpat ir sniegta atsauce uz Akadēmisko terminu datubāzi AkadTerm, kur angļu vārdam Twitter tiek atrasts tikai viens termins — Twitter short message — Twitter sīkziņa. Kretīni. Toties, tajā pašā AkadTerm meklējot citus vārdus — tweet, tweeting —, tiek atrasti arī iepriekš minētie termini, tā ka viss ir oficiāli un nepieciešamības gadījumā var droši atsaukties uz AkadTerm, kur šie termini ir atrodami. Izņemot pašu tviteri. Tāda termina tur pagaidām nav.

Te ir visa tvitera pasaules vārdnīciņa vienā tabulā. Nokopēju no Diena.lv,  jo autoritatīvāku avotu nevarēju atrast. Vēl šī pati tabula ir atrodama Pods.lv. Šos terminus ir apstiprinājusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas apakškomisija, tā ka, atsaucoties uz klasiķi, “dokumenti vsje v porjadke!”.

Ja kāds vēlas skatīt pavisam legālu un uzticamu avotu, tad iesaku šo lielisko terminoloģijas komisijas protokolu no Letonikas apcirkņiem, ko man laipni piespēlēja kāds labvēlis pēc šī ieraksta publicēšanas.

Angļu	Latviešu	Paskaidrojums
Twitter	tviteris	kompānijas “Twitter” saziņas pakalpojums internetā rakstāms ar mazo burtu līdzīgi kā televīzija, telefons, internets; izrunā [tvitteris].
tweet (n.)	tvīts	viens tvitera ieraksts (ziņa, paziņojums)
tweet (v.)	tvītot	rakstīt tvītus
tweeting	tvītošana	tvītu rakstīšana, sazināšanās ar tvitera palīdzību
tweeter	tvītotājs	tvītu rakstītājs
tweetup (no Twitter +meetup)	tvikšanās (no tviteris+ tikšanās)	ar tvitera palīdzību organizēts pasākums (piem., interešu grupu tikšanās, preses konference, jaunu produktu demonstrācija)
retweet (n.)	retvīts, pārtvītojums	pārpublicēts tvīts
retweet (v.)	retvītot, pārtvītot	pārpublicēt tvītu
Twitterverse (no Twitter +Universe)	tviterverss (no tviteris+ Universs)	tvitera informācijas un saziņas telpa, tvitera lietotāju komūna izrunā [tvittervers]
twittosphere, twitosphere	tvitosfēra	tvitera informācijas un saziņas telpa, tvitera lietotāju komūna izrunā [tvittosfēra]
follower	sekotājs	tvitera lietotājs, kurš pieteicies lasīt cita konkrēta lietotāja tvītus (sekot tā tvītiem)
follow (v.)	sekot	regulāri lasīt cita konkrēta lietotāja tvītus (sekot tā tvītiem)
reply (n.)	atbilde	tvitera lietotāja atbilde citam konkrētam lietotājam
twammer (no Twitter +spammer)	tvameris	tvitera lietotājs, kas to izmanto nevēlamas (parasti komerciāla rakstura) informācijas izplatīšanai

Alternatīvās(-o) galotnes(-ņu) norādīšana

Iespējams, daudzi pat nebūs pamanījuši, ka dažādos satura ziņā sausākos tekstos tiek norādītas alternatīvās galotnes, lai parādītu, ka minētais teksts attiecas uz, piemēram, vienu vai vairākām reālijām. Piemēram, Anna rakstīja iepirkumu sarakstu: sēne(-es), cepums(-i), arbūzs(-i). Šāda alternatīvo galotņu norādīšana skaidri parāda, ka pieņemami ir abi varianti — vai nu viena sēne, vai vairākas.

Saskaņā ar latviešu valodas gramatiku un tradīcijām pareizas variants, kā norādīt alternatīvās galotnes, ir redzams piemērā — iekavās, bez atstarpes, ar defisi, norādot pilnu daudzskaitļa galotni. Piemēram, cepu kūku kolēģim(-iem), likšu klāt citronu(-us), liešu skaistā(-ās) veidnē(-ēs). Bez atstarpes — lai neradītu pārpratumus, lai būtu skaidrs, ka šī alternatīvā galotne ir nedalāmi saistīta ar vārdu, ar defisi — lai būtu skaidrs, ka tā ir vārda daļa, nevis pilns vārds. Un pilna galotne — arī skaidrības labad. Jo, piemēram, norādot pliku “s” iekavās, tikpat labi var šķist, ka domātas sekundes. Vai vispār var nesaprast, kā pareizi izlasīt vārdu.

Vēl kāds slidens gājiens — alternatīvās galotnes norādīt ar slīpsvītru, jo citur tekstā slīpsvītra tiek izmantota, lai norādītu izvēles variantus, piemēram, nopērc zirgu un/vai aunu. Tas nozīmē, ka jānopērk vai nu viens, vai otrs, vai abi. Taču šāda pieeja neder alternatīvajām galotnēm. Pirmkārt, tā nav pieņemts, otrkārt, iekavas lieto arī tad, lai norādītu kaut ko vārda vidū, līdz ar to tā ir patīkama saskanība — lietot to pašu simbolu. Vārdā kaut ko ar iekavām iesprauž tad, ja tiek norādīts kaut kas, kas atšķiras no literārās normas. Piemēram, kalna galā zied dāboliņ(i)s. Bet Ivo nodarbojas ar pri(h)vatizāciju. 

Vēl kāds jautājums — vai drīkst norādīt tikai pēdējo daudzskaitļa galotnes burtu, ja pārējā galotnes daļa ir tāda pati? Atbilde — nē, nedrīkst. Nav nemaz tik sarežģīti norādīt pilnu galotni.

Ko darīt, ja vienskaitlī un daudzskaitlī atšķiras ne tikai galotne, bet arī saknes daļa. Galotne/galotņu, egle/egļu. Tad lasītāju mīlestības vārdā var norādīt arī šo mainīto burtu klāt pie galotnes. Bet tāda likuma nav, līdz ar to šis ir tikai fakultatīvs ieteikums. Nav obligāti jānorāda. Tikai tad, ja šķiet, ka tas palīdzēs lasītājiem ērtāk iepazīties ar tekstu. Tāpēc par pareiziem būtu uzskatāmi abi varianti: mežā nav egles(-ļu). Dažām trūkst galotnes(-u). Te gan parastā piebilde — vienā tekstā pieejai jābūt vienādai — vai nu lieto to saknes burtu klāt, vai nelieto. Ķīseli nevajag taisīt, nav glīti.

Ja teikumā ir vairāki vārdi, uz ko attiecas šī alternatīvo galotņu būšana, tad labskanības un ērtības labad alternatīvās galotnes jānorāda visiem šiem vārdiem. Lai nerastos pārpratumi. Piemēram, procedūra(-as) drīz tiks pabeigta(-as). Maisiņā ir noslēpta garšīga(-as) šokolāde(-es). Te gan jāpiebilst, ka šis būs sastopams tikai tehniskos tekstos. Daiļliteratūrā un publicistikā parasti izlīdzas ar citiem līdzekļiem. Piemēram, maisiņā ir noslēpta garšīga šokolāde; vai vairākas.

Mīklainās attiecības starp skaitli un procentu zīmi (%)

Tāds mums ir tas 21. gadsimts... Attiecības kļūst neskaidras, robežas — izplūdušas. Un viedokļi — tik noslēpumaini pausti, ka, redzot frāzi “TĀDS tērps!”, domādams neizdomāsi, kas aiz tā slēpjas —  pozitīvs, negatīvs vai neitrāls vērtējums.

Šodien par procentu zīmi % un atstarpi. Pirmajā acu uzmetienā droši vien šķitīs — kas tur ko daudz spriedelēt — viss kopā un kārtībā, šādi: 100%. Tas ir no vienas puses. Bet otrā pusē ir sen zināmā patiesība, ka mērvienību apzīmējumus pie attiecīgā skaitļa glīti pielīmē ar nedalāmo atstarpi. Piemēram, 100 m, 10 l, 5 cm. Un, patiess fakts iz dzīves, — procentu zīme % arī būtībā ir mērvienība. Tātad pēc līdzības ar citām mērvienībām pareizi būtu šādi: 25 %.

Lūk.

Eiropas iestāžu publikāciju noformēšanas rokasgrāmatā ir teikts, ka atstarpe ir jālieto. Var skatīt šeit 10.5.2. sadaļu.

To pašu iesaka arī Latviešu valodas aģentūra, atsaucoties uz Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmatu. Varat palasīt savām acīm LVA vietnē, pie 2009. gada jautājumiem.

Drukātie izdevumi savukārt izliekas, ka nekādas procentu zīmes latviešu valodā nav. Ne Skujiņa, ne Blinkena, ne Ceplīšu pāris nepievērš šim simbolam ne mazāko vērību. Sak, tieciet paši galā. Un tas arī ir saprotams, teorētiski procentu zīme ir visparastākā mērvienība, līdz ar to teorētiski arī likumiem vajadzētu būt tiem pašiem.

Bet mēs visi zinām, ka realitātē tā nav. Lai vai kur šie procenti būtu minēti — šaurā tvitera ierakstā vai lielā grāmatā —, atstarpe, visticamāk, nebūs lietota. Piemēram, Saīsinājumu vārdnīcā nekāds sīkāks apraksts par zīmi nav pieejams, bet vienīgajā piemērā, kur ir skaitlis ar procentu zīmi, atstarpe nav lietota.

Tātad — vienīgie legālie materiāli, ko man izdevās atrast, iesaka atstarpi lietot. Atstarpe būtu jālieto arī pēc līdzības ar citām mērvienībām. Bet — parastajam mirstīgajam droši vien pat prātā nav nācis, ka tur varētu būt atstarpe. Un atstarpes nelietošana nekādu ļaunumu nenodarīs. Tādēļ vienīgais, ko es varu ieteikt — lai arī kā jums patiktu labāk, raugieties, lai vienā tekstā atstarpes lietojums/nelietojums būtu vienāds. Vai nu nekur nav, vai arī visur ir. Tur gan cita varianta nav. Citādi — lietojiet, kā jums labāk patīk. Bet ziniet, ka ir arī otrs variants, ko nevajadzētu uzskatīt par nepareizu.

Viedoklis par pieturzīmēm plakātos

Atruna — šis ieraksts ir tikai manas pārdomas.

Droši vien acīgākie internetizklaides tīkotāji būs pamanījuši jaunu lapu feisbukā — Dainu skapis. Tur asprāši būtībā nodarbojas ar to, ar ko savas stundas aizpilda ikviens literatūras skolotājs — interpretē par tēmu “ko autors ar šo domāja”. Tikai daudz jēdzīgākā veidā.

Lūk, piemērs. Šīs bildes klejo arī tviterī. Attēls bez atļaujas izgrābts no Dainu skapja Facebook lapas.

Ilgi nebija jāgaida grammar nazi reakcija — trūkst komata aiz Blaumaņa! Tā trūkstot, ka acī dur. Es arī tā paskatījos, tā paskatījos. Un sāku domāt. Redz — lasot uzrakstu, nemaz nav tik uzkrītoši, ka komata nav. Jo intonatīvā pauze tur šā kā tā ir.

Komats latviešu valodā ir atdalītājpieturzīme. Paredzēts tam, lai palīdzētu lasītājam saprast tekstu, peldēt pa to un iepauzēt īstajās vietās. Kā arī — nereti tieši komatu izkārtojums nosaka nozīmi. Blinkena par komatu saka šādus vārdus:

Komats lietojams gan kā atsevišķa pieturzīme ar atdalītājpieturzīmes nozīmi, .., gan arī pāros .. . Turklāt komats tiek lietots arī kā nosacīta tehniska zīme.*

Tātad — iepriekšminētā Blaumaņa gadījumā tur būtu jālieto komats kā atdalītājpieturzīme — atdala salikta sakārtota teikuma daļa. Taču vizuālos attēlos viss ir nedaudz citādi. Redzat — teksts ir izvietots tā, ka tas jau dabiski ir atdalīts. Salīdzinājumamа — ja starp diviem pagastiem ir 5 m plata un dziļa upe, kas iezīme šo pagastu robežu, tad kāda rutka pēc vēl papildus būvēt robežžogu?

Nezinu, ko grafiskie dizaineri par šo domā un ko viņiem skolā māca, bet gara acīm redzu, kā katrā aģentūra strādā pa niknai korektorei, kas dzīvo pēc likumiem, nevis pēc loģikas. Un gadījumā, ja kādā reklāmas materiālā ir uzskaitījums, katru rindiņu sāk ar mazo burtu un galā spītīgi liek semikolus, kaut gan lielā plakātā šāda pieeja izskatās, mazākais, dīvaini.

Punkts ir beigu pieturzīme. Plakātos to neviens nelieto tā vienkāršā iemesla dēļ, ka plakāts ir ierobežotā izmērā un ir skaidrs, ka diezin vai teksts turpināsies aiz plakāta robežām. Un ar komatiem vajadzētu būt līdzīgi — ja teksts dabiski tiek sadalīts tur, kur vajadzētu būt komatam, tad komata nebūšanu nevajadzētu uzskatīt par kļūdu, jo atdalīšana tiek veikta ar citiem paņēmieniem. Līdzīgi kā saistītā tekstā — ja nosaukums tiek izcelts treknrakstā, tad vairs nav nekādas nepieciešamības lietot pēdiņas, kas tieši to arī dara — izceļ.

Rezumējot — pieturzīmes ir būtiska kvalitatīva teksta sastāvdaļa. Taču jāatceras, ka tās kalpo atdalīšanai, izdalīšanai un izcelšanai. Vizuālā pasaulē ir daudz vairāk līdzekļu šo funkciju izpildei, līdz ar to atsevišķos gadījumos būtu vērts padomāt, vai pieturzīmes nedublē kādu vizuālu atdalītāju. Tas ir — nav obligāti ravēt ārā visas pieturzīmes tikai tāpēc, ka intonatīvās pauzes tiek norādītas ar citiem līdzekļiem, bet es par kļūdu to noteikti neuzskatītu.

________________
*Blinkena A. Latviešu interpunkcija. Zvaigzne ABC, 2009, 372.–373. lpp.