Kā pareizi lietot vārdu “pielietot”

Atbilde uz virsrakstā izvirzīto jautājumu ir lakoniska — nelietot!

Latviešu valodas vārdnīcas (tā viņa arī saucas!) šķirklī pielietot stāv rakstīts: nevēlams sarunvalodas vārds ar nozīmi 'lietot', 'izmantot'. Nevēlams! Lai arī kādas vārdu kombinācijas, kurās pielietot šķiet neaizstājams, nenāktu prātā, tajās visās var lieliski izlīdzēties ar lietot vai izmantot.

Tam, kāpēc tas ir tā, kā ir, skaidrojumi varētu būt dažādi. Pirmais, kas man nāk prātā — valodas lietotāju apsēstība ar nozīmes pastiprināšanu, jo vienmēr liekas, ka, sakabinot priedēkļus, tiek piešķirta sazin kāda nepieciešamā nozīmes nianse, kas palīdzēs labāk domu līdz klausītājam aizvadīt. To lieliski var redzēt svešvārdu lietojumā — arī tiem runātāji neapzināti pievieno priedēkļus, lai pateiktu to, kas jau tāpat ar pašu vārdu ir pateikts, piemēram, reducēt un noreducēt. Būtībā priedēklis no- neko jaunu nepasaka, bet dikti gribas piekabināt, lai būtu pavisam skaidrs.

Rokoties dziļāk pēc patiesības, atvēru priedēkļa pie- šķirkli. Kā jau to varēja gaidīt — nozīmju daudz — viena savienojumā ar lietvārdu un sešas savienojumā ar darbības vārdu. Pielietošanas problemātikai der septītā nozīme: norāda uz darbības pabeigtību. Tātad — runātāji ar pielietošanu droši vien vēlas uzsvērt, ka darbība ir pabeigta vai arī nav daudzkārtēja.

Kopsavilkums — pielietot ir nevēlams sarunvalodas vārds, kas ir absolūti sinonīmisks vārdiem lietot un izmantot. Nekautrējieties — beidziet pielietot, sāciet lietot un izmantot!


______________________
Latviešu valodas vārdnīca, Avots, 2006

Slinkais marts

Labsvakars. (Tas ir jaunvārds ar uzsvaru uz pirmās zilbes un izrunāts vienā stiepienā, tāpēc tikai izskatās pēc pavisam nepareiza darinājuma!)

Kalendārs nepielūdzami rāda, ka marts iet uz beigām. Un mans emuārs arī rāda šo to ne pārāk tīkamu — izskatās, ka martā neko prātīgu (arī neko neprātīgu) neesmu saveidojusi. Varētu jau sākt stāstīt, kas tik man te viss dzīvē nenotiek, bet tā būtu taisnošanās. Visam pamatā ir slinkums. Tikai un vienīgi.

Tātad — ar šo es vēlējos pateikt, ka esmu dzīva, pie labas veselības, lieliskā noskaņojumā. Emuārs nav nedz miris, nedz aizmirsts. idejas ir, plāni arī. Un laiks atradīsies.

Tāpat arī lieku aiz auss kāda komentētāja pasūtījumu par “pielietojuma” pielietojumu. Palūkošos avotos un raudzīšu ko prātīgu pasacīt!

Lai jums jaukas atlikušās marta dienas. Tiekamies pie valodas jautājumiem!

P.S. Krēmeļa epopeja nav beigusies — tauta par labāko atzinusi variantu “greilis”. Redzēs, ko gala beigās uz trauciņiem drukās.

Par avotiem

Nedaudz pacentos un pievienoju jaunu lapu, kurā ir norādīti līdz šim izmantotie avoti, kur smeļos zinības. Ja būs iedvesma, pacentīšos vēl mazliet un salikšu cipariņus pie emuāra ierakstiem, lai tiem, kas vēlas pārliecināties par to, vai esmu izlasīju pareizi to, ko esmu pierakstījusi, būtu tāda iespēja.

Pati es tā īsti neko jaunu neizdomāju, tikai apvienoju, sistematizēju, interpretēju, sakošļāju un padodu tālāk. Gudrās grāmatās ir ļoti daudz vērtīgas informācijas, bet visu uzreiz tāpat nevar ne izlasīt, ne atcerēties.

Valodas kopšana III

Pārmērīgs brīvā laika daudzums agri vai vēlu noved pie tā, ka sakārojas darīt kaut ko lietderīgu. Tad nu ķēros pie ieteikumiem valodas kopšanā.

1. Sekojoši un šādi
Sekojošs ir tāds, kas seko kādam, iet kādam pa pēdām. Tas ir tā — ja puisis sludinājumā raksta, ka vēlas sekojošu meiteni, tas nozīmē, ka viņš vēlas kādu, kas viņam sekotu līdzi pa pēdām. Ja ir lietu vai prasību uzskaitījums, tad ieteicams būtu izlīdzēties ar vārdu šādi. Piemēram, vakar Jurim veļasmašīnā pazuda šādas zeķes: viena kaprona, viena strīpainā un divas rozā ar sirsniņām.
Tāpat teksta sakārtošanas labad var arī izvairīties no šādas konstrukcijas un veidot teikumu citādi, piemēram, Jurim plauktā stāv dažādas tukšās pudeles — alus, vīna un vermuta. Eleganti un vienkārši.

2. Pulksten un pulkstenis
Te ir gaužām vienkārši — pulksten ir nelokāms apstākļa vārds, ko lieto, runājot par laiku, piemēram, pulksten sešos no rīta Jurim sākās rīta nelabums.
Savukārt pulkstenis ir ierīce laika mērīšanai. Piemēram, Jurim dunēja galva, jo pulkstenis uz virtuves galda tikšķēja ļoti skaļi.
Tātad: Juris pulksten pusseptiņos bija gatavs pats sevi ar tikšķošo pulksteni nosist, jo troksnis bija neizturams.

3. -isks un ģenitīvs
Stāsts ir par piemēriem no sērijas metāla olas un metāliskas olas (piemērs saistībā ar Lieldienu neizbēgamo tuvošanos). Tātad, ja priekšmets ir no kaut kā izgatavots, tad latviešu valodā lieto ģenitīvu. Tātad — metāla olas — olas no metāla. Ja saka metāliskas olas, tad tās ir tādas olas, kurām piemīt atsevišķas metāla īpašības. Kļūdains lietojums būtu tad, ja par olām, kas izgatavotas no metāla, sacītu metāliskas olas. Te der salīdzinājums ar citiem materiāliem — nevar taču pateikt kociskas olas.
Tātad — ja kaut kas no kaut kā ir taisīts, tad ir ģenitīvs, ja kaut kam piemīt kaut kādas īpašības, tad jālieto -isks.
Piemēram, Jurim bija metālisks acu skatiens, kad viņš lūkojās savā metāla krūzē.

4. Humāns un humanitārs
Humanitārs ir tāds, kas saistīts ar humanitārajām zinātnēm, kaut vai humanitārā fakultāte, bet humāns ir “cilvēcīgs”. piemēram, Juris dauzīja galvu pret sienu un domāja par savu humanitāro izglītību — ko gan tā deva, ja vienīgais, ko viņam grūtajā rītā vajadzēja, bija humānā palīdzība. 
Bet, runājot par humāno palīdzību, Kušķis iesaka lietot latviskāku vārdu labdarība, tas ir — labdarības sūtījumi.


5. Dēļ un rezultātā
No šī pāra rezultāts ir sliktais zēns. Pareizi būtu lietot dēļ tur, kur jūs nupat gribējāt iespraucināt rezultātu. Nepareizas konstrukcijas piemērs: vakardienas izdzertā nefiltrētā ūdens rezultātā Jurim šorīt bija slikti. Pareiza konstrukcija: vakardienas izdzertā nefiltrētā ūdens dēļ Jurim šorīt bija slikti. Vēl viens piemērs. Slikti: negatīvās demogrāfiskās situācijas rezultātā nebija neviena, kas Jurim no rīta padotu ūdens glāzi un nopirktu sausiņus; labi: negatīvās demogrāfiskās situācijas dēļ nebija neviena, kas Jurim no rīta padotu glāzi ūdens un nopirktu sausiņus. (Piekrītu nodomātajam — kas gan tur labs, bet — pat ja situācija ir nepatīkama (lai neteiktu — sūdīga), to vismaz var paust pareizā gramatiskā formā.)

Šī bija padomu kraviņa iz J. Kušķa un Dz. Paegles repertuāra. Gana autoritatīvi darboņi, lai viņos ieklausītos!

par labajiem un ne tik labajiem vārdiem

šķiet, esmu palaidusies* slinkumā (vai arī slinkums palaidies manī...). steidzu laboties. diži** sapriecājos, kad atklāju, ka šajā emuārā var ievietot arī tabulas. tas ļoti atvieglo dzīvi, ja ir vēlme ievietot tabulveida*** informāciju. šodien stāsts par labajiem un sliktajiem vārdiem. nav jau tā, ka sliktie būtu galīgi slikti, bet prasmīgiem valodas lietotājiem būtu jāzina, kādos gadījumos atsevišķi vārdi uzskatāmi par nevēlamiem un no tiem būtu jāvairās.

tātad - tabula ar labajiem vārdiem, ko būs lietot ne tik labo vietā, lai tā valodiņa raiti ritinās.
 
šis ir konspektīvs izvilkums no J. Kušķa apcerējuma "Mūsu valoda". te nebūt nav viss, ko tajā grāmatā var atrast, bet iesākumam būs gana (:

slikts vārds	labs vārds	komentārs
apkārtējā vide	vide
apmācību	mācību	Kušķis uzskata, ka vārds apmācība pārāk bieži tiek lietots tur, kur vajadzētu lietot vārdu mācība, apmācīt var: braukt ar traktoru, rīkoties ar kādu tehnisku ierīci, apmācības armijā.
aprunāt	apspriest	aprunāšana ir tas, ko dara bābas, nopietni cilvēki lietas apspriež
ar domu ar mērķi	lai	tas ir – jāveido palīgteikums ar lai, tā būtu ieteicams
atgriezt	atdot atpakal
attiecas	parāda attieksmi
barība sagremojas	barību sagremo	te jāaplūko process pēc būtības – kādam tā barība ir jāgremo, pati tā neko nepaveiks
bez maksas	par velti
dramatisks teātris	drāmas teātris
drīzākajā laikā	drīz
filma skatās	filmu skata	filma pati sevi nevar noskatīties, tāpēc arī nav ieteicams sacīt filma skatās
gadījuma rakstura pircēji	gadījuma pircēji	šādās konstrukcijās raksturs ir gluži lieks vārds, nevajag kautrēties dzēst!
gadu atpakaļ	pirms gada, priekš gada, pērn
grāmata lasās	grāmatu lasa	grāmata pati sevi nez vai izlasīs
griesti	augstākais līmenis
ir neiespējami	nav iespējams
izbēgtu no	izvairītos
izpalika, izpalikt	nenotika, neradās, negadījās, iztrūcis, neieradies
izteikti	acīmredzot, daudz, īsti, ļoti, noteikti, sevišķi, skaidri, spilgti, stipri
jūs no kurienes?	no kurienes jūs esat? no kurienes jūs esat ieradušies?
kā būt	ko darīt kā rīkoties
kā jūs attiecaties	kāda ir jūsu attieksme
kā nekā	taču
katrs otrais	puse
katrs trešais	trešā daļa
kvartāls	ceturksnis
līdzīgi kā	tāpat
līvi	lībieši	šis ir tāpēc, ka līvi ir tas, kā viņi paši sevi sauc, tātad tas ir lībiešu valodas vārds, latviešu valodā mēs viņus saucam par lībiešiem. analoģijai – mēs taču nesaucam krievus par ruskijiem vai igauņus par ēstiem.
nacionāla rakstura problēma	nacionāla problēma
nav pie vainas	nav vainīgs, nav vainojams
negatīvi attiecas	ir negatīva attieksme
negodīgā ceļā	negodīgi
nesen atpakaļ	nesen	atpakaļ laika nozīmē nevajadzētu lietot
organika	gan kūtsmēsli, mēslojums, gan darbība, rīcība, prasme	jāteic, es pēdējo 5 gadu laikā šo vārdu nekur neesmu manījusi
pa Latviju	Latvijā
pabūt	apmeklēt, ierasties, ciemoties, aplūkot, būt
par tik – par cik	tik - cik	bet labi – pārdod par tik, par cik nopirka (un tagad es domāju – Kušķis šo piemēru ir iekļāvis tāpēc, ka tā ir pareizi no valodniecības viedokļa, vai arī tāpēc, ka spekulēt nav labi...)
pārpildīt	pārsniegt	tas ir par plāniem, ne par kūku trauciņiem
pieņemt mērus	rīkoties, darboties, izmantot iespējas vai līdzekļus
piestādīt	iesniegt, piesūtīt	bet, ja runa būs par puķēm dārziņā, tad tās gan var piestādīt tā, ka kāju nav kur nolikt!
piezemēts	neikdienišķs, mazs, nepatīkams, piesardzīgs, praktisks, slikts, sīks, vienkāršs, zems
pilsoņi attiecas pret	pilsoņiem ir attieksme
preces pārdodas	preces pārdod	kāds tomēr to darbību veic, ne pašas preces
programmas ietvaros	pēc programmas
raksturo	ir raksturīgs, raksturīga
rūpe	rūpes	nevajadzētu lietot daudzskaitļinieku vienskaitlī
sacerējums	domraksts	Kušķim nepatīk, jo rusicisms
sāpe	sāpes	vienkārši – nevajadzētu daudzskaitļiniekus lietot vienskaitlī
saskaņā ar kuru	ar ko
tajā pašā laikā	vienlaikus
uz ielas	ielā
uz pasaules	pasaulē
vai ar tevi viss kārtībā	kā tev klājas	nu tas ir tas, ko latvieši reizēm jautā. ārzemju ieteklmē jautā arvien biežāk
valstiska iestāde	valsts iestāde
varēšana	gatavība, spēja, iespēja, prasme, izglītība, sasniegums	dzīvs piemērs, kā viens aizgūts vārda lietojums plicina visu valodu, jo var stāties vismaz 6 dažādu vārdu vietā
veiksmes	veiksme	un te ir vienskaitļinieks daudzskaitlī, kas nav ieteicams
vienlaicīgi	vienlaikus
viennozīmīgi	skaidri, nepārprotami, tieši, droši, gluži, neapšaubāmi, noteikti, negrozāmi, pavisam, pilnīgi, taisni, tāpat, vienprātīgi, viscaur, visnotaļ
vietēja rakstura ticējums	vietējs ticējums

_____________
*, **, *** ja es šo tekstu rediģētu, droši vien piekasītos šiem trim vārdiem, tā kā tas ir mans teksts, atļaušu sev nelielu vaļību! (:

par valodniekiem un par Ģ

uz šo ierakstu mani pamudināja sīka saruna sīko sarunu vietnē - tviterī.

tvitersaruna lieliski ilustrē manu iepriekš pausto apgalvojumu par to, ka valodnieki ir sūdabrāļi, kas nerimdami cepsies par tām trim valodas lietām, ko katrs zina, bet citi ne (piemēram, ak, šausmas, šī sabiedrības atlieka ka no kad neatšķir; šausmas, kā var tā nesaprast starpību starp jutīgs un jūtīgs; kas, šim cilvēkam kādas īpašas privilēģijas, ja drīkst tik kroplīgi sacīt ģenetīvs?! utt.). cepsies, bet neiesprings kaut ko darīt lietas labā, jo var gadīties, ka kāds uzdod kādu sarežģītu jautājumu, par kuru nav gadījies citus lamāt. tā kā nevienam negribas izskatīties kā muļķim, labāk ir klusēt un cepties savējo vidū, jo tie neprasīs tādas kutelīgas lietas kā: ja pašreiz ir pareizā forma, tad kāpēc ir forma patlaban, kāpēc konstrukcija par spīti uzskatāma par sliktu, kāpēc līdzpilsoņi ir slikts vārds u.tml.

saruna ar @ammarita (lai viņa man atvaino, ka izmantoju kā piemēru, tas vienkārši pats gadījās pa rokai, bet daudz ir šādu gudrinieku uz pasaules).

tātad, @ammarita: Visus, kuri lieto konstrukcijas "nav biļete, nav nauda" (vai tamlīdzīgas), ir vēlme sist un slānīt. Ilgi. Ar lielu bomi.
tad es savā visgudrībā bildu:  protams, tas ir vienkāršāk, nekā mīlīgi paskaidrot, kas par vainu!
savukārt viņa: Kopš kura laika mīlīga paskaidrošana iedarbojas?

diži sadusmojos un neko neatbildēju. viņa laikam manu klusēšanu uztvēra kā piekrišanu, kaut gan patiesība ir visai otrāda.

ar šo ierakstu vēlos apgāzt tēzi, ka mīlīga paskaidrošana nedarbojas. man drīzāk liekas, ka cilvēki ļoti ietekmējas viens no otra, līdz ar to izplatās ar mazāk vēlamas īpatnības. ja patur prātā, ka tīrā valodā tāpat neviens nerunā, tad nav ko svīst, galvenais, kas jāatceras - kā ir pēc literārās valodas normām, jo, kā mēs lieliski atceramies, latviešu literārā valoda ir normēta.

ir vārdiņi, kas prasa, lai komplektā ar tiem tiktu lietots ģenitīvs un nekas cits (citādi vārdiņiem sāk sāpēt vēders un viņi ir ļoti nelaimīgi). šādi vārdiņi ir:
daudz, 
maz, 
vairāk, 
mazāk, 
nav, 
trūkst,
vajag, 
nevajag, 
pietiek, 
nepietiek.
piemēram, Juzikam vairs nav skapja. kad bija, tad tajā glabājās daudz apakšbikšu, vēl vairāk tur bija zeķu, jo tās, kā zināms, nāk pa pāriem. Juzikam nav naudas, ja būtu, viņš izņemtu skapi no lombarda. Juzikam pietiek rūpju, tāpēc par to, ka trūkst skapja, viņš domās vēlāk.

par valodnieku sugu

nu jau kādu nedēļu manī briest dusmiņa. un ik pa laikam gadās kaut kādi nieki vai lielākas lietas, kas to uzjunda un audzē par konkrētu dusmu.

tēma - valodnieki.

tiesa, šodien rūpīgi sekoju "krējuma izstrādājuma", "krēmeļa" un "krējumeļa" problēmai (te var pasekot līdzi daļai procesa: krējumeļa vārdnīca). tas mani dikti uzjautrināja, līdz ar to dusma noplaka, bet zinu, ka tāpat drīz būs atkal kaut kas, kā dēļ man gribēsies piecelties kājās un kādam uzkliegt, tāpēc labāk norakstīti sāpi jau tagad.

tātad tēma - valodnieki. un filologi vispār. provokatīvs jautājums - kāds sabiedrībai labums no filologiem? nē, nopietni - kāds valstij labums no tā, ka katru gadu teju no visām augstākās izglītības iestādēm izlaižas vesela varza ļaužu ar filologa grādiem dažādos svaros? katrs filologs/valodnieks sitīs sev pie krūts un putām uz lūpām stāstīs, cik viņa izglītība svarīga valsts un kultūras saglabāšanai, valodas kopšanai un saglabāšanai. tie, kas nav filologi, vai nu lāga nezina, kas tas vispār tāds ir, vai arī ir pārāk apdomīgi, lai raudzītu spriest par tik sarežģītām lietām, tāpēc droši vien teiktu, ka filologs ir kaut kāds izglītots cilvēks.

ja man šodien kāds jautātu, kas ir filologs/valodnieks, es teiktu, ka tas ir sīkumains knauzerīgs sūdabrālis. un man pat ir pamatojums.

empīriskā pieredze rāda, ka filoloģijas fakultātē studē vidēji trīs veidu cilvēki. apmēram 0,5% filoloģija ir sirdslieta, valoda ir aicinājums, atnākuši uz turieni, kur grib būt. no šiem, visticamāk, nākotnē taps profesori un zinātnieki. apmēram 25% ir no sērijas gribu-būt-rakstnieks. šie otrajā/trešajā gadā aizies studēt literatūrzinātni, lietos gudrus vārdus, dienās varbūt uzceps kādu emuāru, kur rakstīs par kaut ko, kas, viņuprāt, varētu satricināt pasauli. neko paliekošu, visticamāk, neradīs. no šiem kāds viens kaut kur regulāri raudzīs publicēt kaut kādus niekus, ko neviens, izņemot tuvākos draugus, ģimenes locekļus un nejaušus garāmskrējējus, nelasīs, savukārt atlikušie atmetīs filoloģijai ar roku un darīs kaut ko nesaistītu. tālāk. palikuši apmēram 74,5%. tā ir masa, no kuras daļa atbirs studiju laikā, daļa kaut kā tiks līdz grādiem. daži vēlāk strādās par skolotājiem, korektoriem, varbūt redaktoriem, lielākā daļa - darīs kaut  ko pilnīgi ar valodu nesaistītu.

tā, un kas tad gala beigās sanāk - no visiem katra gada absolventu simtiem apmēram 3 būs zinātnieki, kaut cik strādās ar valodu saistītās jomās, kur neko jaunu neradīs, tikai raudzīsies, lai citi dara pareizi.

ko es ar to gribu sacīt. filoloģijā nav vidusslāņa. bet, kā mēs labi zinām, vidusslānis ir labklājības pamatā. ir zinātnieki, kas pēta kaut ko tik no reālās dzīves atrautu kā supīnu prūšu valodā, ablatīva īpatnības sēliskajās izloksnēs un kādus tik brīnumus vēl ne. tātad parastajiem mirstīgajiem no šīs daļas nav nekāda labuma, tik vien kā patīkamā apziņa, ka kaut kur uz pasaules ir tik gudri cilvēki. un bez zvērinātajiem zinātniekiem ir tie, kas man pēdējā laikā krīt uz nerviem - valodnieki - sīkmanīgi sūdzambībeles, īdētāji un kasītāji, burtakalpi.

valoda ir sabiedrības īpašums, un valodniekiem vajadzētu darboties sabiedrības labā. tiešām ar pienākuma apziņu. valoda ir dzīvs visas runājošās sabiedrības kopīpašums. ir veselības veicināšanas organizācija, kāpēc nav valodas veicināšanas organizācijas? ir visādas no tautas un reālās dzīves atrautas iestādes, kas nesniedz pašu būtiskāko - ikdienas ieteikumus valodas lietošanā valodas lietotājiem. tagad tas ir tādā līmenī - ja gribi rakstīt - raksti un meklē pats, kas un kā būtu pareizāk. ja kaut ko atceries no skolas gadiem - lieliski, ja neatceries, pats vainīgs.

reizēm ir sajūta, ka valodnieki sēž uz savām zināšanām kā suņi uz siena kaudzes, kaut ko viņi zina, bet visu nekad nepateiks, lai kāds nesadomātos zināt lietas, ko lemts zināt tikai valodniekiem! un kur ir sāpe - nav jau kur iemest aci tādam parastajam mirstīgajam. nav jau visi tik advancēti, lai turētu pie rokas trīs skaidrojošās vārdnīcas un Blinkenas komatu bībeli (lieliska grāmata, un dārga).

pēdējā laikā man šķiet, ka valodnieks ir cilvēks, kur aizrādīs par nepareizu ka un kad lietošanu, jo to viņš zina, kā ir pareizi, kā arī klausīsies, vai sarunu biedram dēļ nepaspruks pirms paskaidrojošās daļas, bet neko labu sabiedrībai nedos. tikai sēdēs un pukstēs, cik visi pavirši izturas pret valodu.

bet nav viss tik slikti. latviešiem patīk laba latviešu valoda. rakstošie latvieši cenšas rakstīt labi un pareizi. reizēm studēju Kušķi (eifēmisms, protams). viņš svīst un cepas par daudzām lietām, bet interesanti pavērot, ka no senāk aktuālām problēmām daļa ir atrisinātas vai vismaz ikdienā vairs nav dzirdētas. valodas lietotāji savu iespēju robežās cenšas. būtu lieliski, ja valodnieku varza pacenstos no savas puses un to veicinātu.

vēl viens novērojums iz dzīves. valodniekiem patīk apgalvot, ka viņi ir daudz labāki par žurnālistiem, jo žurnālistiem elementāru latviešu valodu nemaz nemāca, savukārt valodnieki būtu lieliski rakstītā vārda pavēlnieki. citējot kādu prātīgu vīru: "gudri d***t nav malku cirst". nu un, ka valodnieki kaut ko zina labāk - žurnālisti rakstīs, un kāds to lasīs, savukārt valodnieki tikai turpinās runāt par to, cik ļoti piesārņota un šķība tā valoda kļūst.

piemērs iz šodienas - tviterī panesās spriedelējumi par krēmeli. un jau no paša rīta bija ziņa - valodnieka komentārs, ka pēc vārddarināšanas pareizi būtu krējumelis. tas mani sadusmoja ne pa jokam - tauta rada, bet valodnieki tikai kritizē. valoda ir tautas īpašums. kāpēc pret radošu spēlēšanos ar vārddarināšanu jārada nepatika ar visgrudru spriedelēšanu? valodnieki ir visai mazspējīgi radīšanā, galīgi trūkst radošās domas lidojuma, tad kāpēc tādi stīvi ļautiņi jālaiž pie jaunu vārdu radīšanas šprices?! dodiet cilvēkiem zināšanas, tas līdzēs vairāk nekā klamzīgi jaunvārdu piedāvājumi.