Kurš izgudro tos šausmīgos datorterminus? Neko nevar saprast!

Ja man iedotu eiro par katru reizi, kad nākas dzirdēt šādus apgalvojumus, man jau būtu krietni daudz eiro. Žēl, ka eiro nedod, bet vaimanas dod.

Nupat vienā no mikroblogošanas vietnēm kādam jau atkal kaut kas publiski nepatika. Šoreiz tā bija “datu ezernīca” ('data lakehouse'). Latvisko terminu vispār nevarot saprast, kas tās šausmas ir pieņēmis un apstiprinājis, un vispār viss slikti. Mans pirmais jautājums, ko gan sejas saglabāšanai neuzdevu – vai neapmierinātā persona saprot, kas ir “data lakehouse”? Tas viņam kaut ko izsaka? Jo man tīri vārdu savienojums izteica cik maz vienā valodā, tik maz otrā valodā. Kaut kāds kaut kas.

Un tā ir tā lieta ar datorterminiem. Vai vispār jebkādiem terminiem. Ja tu nezini, kas ir tā reālija, kas tiek apzīmēta, ir diezgan vienalga, kādā valodā tas apzīmējums tev stāv priekšā. Konkrētās sūdzības gadījumā, protams, runātājam bija skaidrs, kas tas ir, un nepatika termins latviešu valodā. Bet – ko tad citu darīt? Nav nekādas ideālās pieejas, kā darināt terminus latviešu valodā tā, lai visi visu saprastu un visiem viss patiktu. Atstāt angliski? Kāda jēga? Pārcelt? “Datu leikhauss” arī liks asarot acīm un ausīm. Attiecīgi tiek darināts jauns termins, kuram tiks piesieta tā konkrētā nozīme (lai kas tas arī būtu). To varēs latviski izrunāt, to varēs pareizi pierakstīt pēc pirmās dzirdēšanas reizes. Un, ja tu ar to lietu strādāsi, gan pieradīsi.

Iedomāsimies analoģiju. Pirmās dinastijas laiki Ķīnā un virtuve imperatora galmā. Ja kāds jums iedotu grāmatu, kur ir aprakstīta šī virtuve, ēdieni, rīki, garšvielas un rituāli, nosaucot visu attiecīgajos vārdos, bet nevienu vārdu nepaskaidrojot ar definīcijām – cik daudz jums no konteksta izdosies izlobīt? Bet – paņemsiet vārdnīcu, un jau pēc kāda brīža tā pasaules aina taps skaidrāka. Vismaz vispārīgās līnijās.

Tā kā datori un viedierīces mūsdienās ir viss un visur, kaut kā dažiem arī gribas, lai jebko lietot būtu tik viegli kā elpot. Protams, tas ir neslikts mērķis, uz ko doties. Bet kaut kas šā kā tā būs jāapgūst ar veco labo mācīšanās metodi. Tas ir – mācoties. Tā tas ir ir visās citās dzīves jomas. 

Kad iekāp automašīnā, arī sagaidi, ka pratīsi braukt? Ieejot jaunā virtuvē, automātiski zini, kur viss atrodas un kā ko lietot? Nu diez vai. Datori ar savu pieejamību ir radījuši sakropļotu izpratni par savu pasauli. Ka viss ir vienkārši, viss visiem ir pieejams, visam jābūt tik ērtam, ka vispār nekur piepūle nav jāpieliek.

Lai arī es piekrītu, ka lietotājam draudzīga vide ir labā prakse (e-veselība un citas lietas, es skatos uz jums), vienlaikus gribu arī atgādināt, ka – ja gribi, lai kaut kas darbojas un sanāk, – mācies. Mācies, kā kārtot failus un datus savās ierīcēs. Mācies, kā glabāt un dublēt svarīgo informāciju. Mācies, kā rūpēties par drošību. Kur līst un kur nelīst. TAS VISS IR JĀMĀCĀS. Skaidrs, ka visiem viss nav jāzina. Bet to, ko tev vajag, – tā ir tava atbildība to apgūt, lai izmantotu optimālā veidā.

Atgādināšu, ko reiz teica vecais labais Mērfijs – jebko var padarīt muļķudrošu, taču nodrošināties pret pilnīgiem idiotiem nav iespējams.

“Krievija mongolu–tatāru jūgu izturēja, bet Latvija zem čangaļu spiediena sabruks”

Es nemēdzu prātot par latgaliešu valodu un tās pastāvēšanas problemātiku. Nav īsti mans lauciņš. Bet šodienas kaismīgās diskusijas bēdīgi slavenajā mikroblogošanas vietnē X man tomēr dažas pārdomas uzjundīja, ar ko vēlos padalīties. Jo, kā smejies, papīrs pacieš visu, un lasīt jau nemaz nav obligāti. Uzreiz atruna – man par šo neviens nemaksā, un ne cents nodokļu maksātāju naudas nav ticis te tērēts.

Kasīšanās bija vienkārša – Toms pamanīja, ka par kāda projekta līdzekļiem iztulkots buklets latgaliski, un publiski sacepās par vājprātīgi nelietderīgu naudas izšķērdēšanu, jo kurš gan latgaliski vispār lasa un kāpēc tur būtu jāieguldās – lai strādā rūpnīcās, ceļ IKP un nepukst daudz. (Brīva interpretācija.) Ja buklets būtu tulkots, izmantojot vergu darbu, par kuru atlīdzību neviens nesaņem, tad Tomam tik ļoti nesāpētu. (Nav interpretācija, pats godīgi atzina.)

Jā, nu kas ir ar to latgaliešu valodu? Un vai tā vispār ir valoda? Redz. Tam nav nozīmes. Kā teica mana Cyukuoru Baba – sauc koč par pūdu, tik iz guņs nalic.

Saprotu, ka mūsdienās to ir grūti iztēloties, bet maniem vecvecākiem latgaliešu valoda bija vienīgā valoda. Nu tā, ka pavisam vienīgā. Rejeņu Baba latgaliski runāja ar visiem – ģimeni, znotiem (tur čiuli vien), mazbērniem, ieklīdušiem svešiniekiem. Nespēju atminēties ne reizi, kad viņa būtu ko pa baltiskam teikusi. Tiesa, lasīt latgaliski gan viņai nepatika – pieņemu, ka tas nejēdzīgais ō tur būs bijis lielā mērā pie vainas, jo grūti izlasīt tekstu tā, lai galvā skan kaut cik pareizi. Cyukoru Baba gan lasīja Katōļu Dzeivi.

Un nebija tā, ka valoda bija kaut kāda pārkrieviskota vai kaut kādā mērā neīsta. Valoda pilnībā atbilda to laiku vajadzībām, jaunas reālijas ienāca lēni. Tā kā mani vecvecāki (visi četri) nāk no absolūti latviskas (šī vārda nacionālajā nozīmē – čiuļu tur īsti nebija, latgalieši vien) vietas, tad nekādi rusicismi, sekošana krievijas kanāliem vai sazin kādas pilsētu muļķības tur nenotika.

Iedomājieties – paaudžu paaudzes, kam latgaliešu valoda ir bijusi vienīgā valoda! Un tie ir bijuši Latvijas patrioti. Tiešām. 

Redz, es te nenācu vilkt visus uz apcerīgu sentimentu. Man nav ilūziju ne par latgaliešu, ne īsti latviešu valodas nākotni. Tīri no mana skatu punkta – latgaliešu valoda velk savas pēdējās dvašas. Kā Ulmanis sāka, tā panesās. 

Valodai ir ļoti daudz funkciju, un paliek arvien mazāk kā tāda, kur latgaliešu valoda būtu neaizstājama (nu, izņemot būšanā par latgaliešu valodu). Dzīves ātrums ir kosmisks, jaunas reālijas ienāk ar ātrumu sazin cik vienības dienā. Valoda ar rūkošu runātāju skaitu tam vienkārši nespēj turēt līdzi. Pat tie vecāki, kas runā ar saviem bērniem latgaliski, nekādu ilgstošu pēctecību nenodrošinās. Jo ar katru nākamo paaudzi runātāju loks sašaurinās, skolās šīs valodas nav, rakstu valodas formai ir gana liela pretestība pašu lietotāju vidū (pi myusu itai nasoka!), un tā tālāk.

Bet projekti un finansējums lietām un procesiem latgaliešu valodā gan ir pavisam cita lieta. Nez, sauciet to par eiropiešu apsēstību ar senlietām (ko, piemēram, ķīnieši nesaprastu, jo savus tempļus no jauna saceļ pēc vajadzības un daudz nebēdā par to, ka simtgadīgais baļķis sapuvis). Kamēr mums vēl ir entuziastiski cilvēki, šis ir pēdējais brīdis noķert valodu aiz astes, fiksēt, iekonservēt un digitalizēt. Par to, kam to vajag un ko ar to iesākt, varēs domāt vēl nākamās tūkstošgades, bet – ja neko neizdarīs tagad, tad nekā vairs nebūs.

Tāpēc apsveicama katra jauna grāmata, katrs digitalizācijas projekts, katrs rakstītais vārds, kas, būsim godīgi, netālā nākotnē guls kā puķe uz valodas kapa (jo runātāji beigsies šā kā tā). Un nē, tā nav nelietderīgi iztērēta nauda. Katrs jauns teksts piedalās valodas korpusa veidošanā. Un labs valodas korpuss mūsdienās ir valodas mugurkauls.

Tā ir mūsu kultūras daļa. Tas ir vesels etnogrāfiskais novads. Kamēr vien ir darītāji, ir jādara. Vēlāk šādu iespēju nebūs. Un, tā kā es esmu saēdusies pesimismu vakariņās, pēc latgaliešu valodas likteņa varēsim paredzēt, kas notiks ar latviešu valodu nedaudz vēlāk.

Un vēl kas – ja tev besī, ka tie latgaļi atkal kaut kur savējos sabalsojuši, paņem savu ierīci un nobalso par savu favorītu, nevis bubini, āpsi.

“A viņam tur komats trūkst!”

Tā jau ir klasika – kad beidzas argumenti par tēmu, ķeras klāt vai nu gramatikai, vai ad hominem. Vai abiem reizē. Mīlā un karā visi līdzekļi labi. It kā valodas nepilnības liecinātu arī par kādiem prāta trūkumiem. (Reizēm jā, bet vai lasītājam pašam pietiek prāta izvērtēt, kur ir nezināšana, un kur – māksliniecisks paņēmiens?)

Bet redz, kā ir ar to valodu... Tā netika nonesta no debesīm uz māla plāksnes. Un autortiesības uz to nevienam nepieder, lai varētu droši apgalvot, ka tā ir pareizi, bet šādi nu gan ne.

Valoda veidojās līdz ar cilvēkiem un ir mainījusies nepārtraukti, reaģējot uz lietotāju vajadzībām. Un viena no vajadzībām (katrai valodai citā laikā, mums – pirms kāda simta gadu) ir nodrošināt iespēju sazināties lielākam skaitam indivīdu, tā, ka visi dzirdēto vai lasīto saprot apmēram līdzīgi. Tas ir svarīgs uzdevums. Tāpēc sava laika gudrākie prāti sanāca kopā un... kaut kādā mērā apcirpa valodai spārnus, notraucot visu lieko, dažādo, mainīgo, ieliekot valodu kastītē un pasludinot to par literāro valodu.

Tas bija vērtīgs un vajadzīgs solis. Pilnīgi noteikti. Bet kaut kā līdz ar literārās valodas dominanci publiskajā telpā mēs pavisam vairs nedomājam par visu valodas plašumu. Nav tā, ka eksistē tikai tā valoda, kas pierakstīta, trīsreiz rediģēta, divreiz koriģēta un iespiesta. 

Cilvēki joprojām sarunājas, sarakstās, sūta sev vien saprotamas zīmes un izdveš skaņas, kurām nozīme ir tikai kontekstā. Mūsu brīnišķīgajā tehnoloģiju laikmetā rakstītā teksta ir neiedomājami daudz. Subjektīvi pat šķiet, ka rakstām mēs vairāk nekā runājam. Un vai nu tiešām tas viss notiek kristāldzidrā literārajā valodā, kas tomēr ir visai ierobežota savā izteiksmes plašumā? Retorisks jautājums, protams.

Zinātniskie un populārzinātniskie teksti, svarīgas ziņas un fakti (viss, kas veido valodas lietotāju zināšanu kodolu) – tam visam būtu jābūt ārkārtīgi labā literārajā valodā. Pirmkārt jau tāpēc, ka tas ir standarts, ko apgūst visi valodas lietotāji, attiecīgi visiem arī būs saprotams. Otrkārt, standarti atvieglo arī tulkošanu, vienalga – cilvēku vai mašīntulkošanas rīku veiktu. Treškārt, tas viss būs skaidrāks un mazāk pārprotams arī pēc ilga, ilga laika. Kas zināšanu korpusam ir svarīgi.

Bet pārējā dzīve, kuras vēl ir tik neiedomājami daudz? Nav neviena iemesla mēģināt ielikt visu dzīvi literārās valodas kastītē. Proti likt komatus – brīnišķīgi. Nesanāk? Nu nekas, to vēstuli vecmāmiņai tāpat vari uzrakstīt, gan jau viņa sapratīs, jo jums tomēr ir kopīgs informācijas fons.

Atkārtošu vēlreiz tiem, kas pēdējā rindā: nav visai dzīvei jābūt pierakstītai literāri nevainojamā valodā. Tā ir mūsu visu valoda – lietojam tā, kā mums vajag. Un kā mēs spējam un protam. 

Jā, protams, es mēdzu vērtēt cilvēkus pēc viņu prasmes apieties ar valodu. Bet man tāds darbs. Zobārsti skatās sarunbiedriem zobos un veido viedokli, fizioterapeiti vērtē stāju, bet modes speciālisti, nu, tiem vispār grūti laiki...

Vienīgais, kas ir patiesi svarīgi, pirms kas tiek rakstīts un nodots publikas vērtējumam – vai tev tiešām ir ko teikt? Ja ir, vai spēj to pateikt skaidri, saprotami, nepārprotami un konkrēti? (Ja vien tā nav dzeja, protams, tur citi likumi.)

Es neņemu ļaunā, ja mani aicina kā tiesnesi izvērtēt, vai kādam netīkama persona nav kur nepareizi ielikusi komatu, bet es jēgu tam tiešām neredzu. Aiciniet arī zobārstus izteikt viedokli par jums netīkamu personu performanci, ja reiz meklējat, kur piesieties.

Sarunvaloda ienāk rakstītos tekstos, un tas ir tikai normāli, jo mums visa dzīve ir pārceļojusi uz rakstītu vidi. Par to nav jāšausminās, jāelš un jāpūš. Svarīgi, lai mēs viens otru saprotam, lai līdzīgi domājošie satiekas un tam visam ir arī kāda jēga.

Un es pie sirds allaž turu viedu padomiņu: pirms ko saki, pārdomā, vai tā ir patiesība, vai tas ir vajadzīgi un vai tas ir laipni.

Saraksti un uzskaitījumi tekstā – ko ar tiem iesākt?

Pārbaudītu un publicētu teorijas materiālu par to, kā veidot uzskaitījumus tekstā, teju nav nemaz. Ir viena Skujiņa no pagājušā gadsimta (1993. gads), uz ko atsaucas LVA savā ieteikumā, un ir viena piezīme Blinkenā. Ir vēl sīkas druskas jaunākā Skujiņā, kas ir pretrunā gan ar vecāko Skujiņu, gan Blinkenu.

Parunājos vēl ar MrSerge, vai viņam nav kas no poligrāfijas puses par to sakāms. Un mēs bijām apmēram uz viena viļņa par to, ka šajā jomā vajag svaigas vēsmas.

Tātad – kā gramatiski pareizi veidot uzskaitījumus un sarakstus tekstā? Īsā atbilde – tā, kā lasītājiem būs visērtāk un uzskatāmāk. Teksti netiek radīti gramatikas likumu apkalpošanai, teksti tiek radīti to lietošanai, tādēļ lasītāja ērtībām un saprotamībai būtu jābūt pirmajā vietā. 

Galvenais, ko tomēr būtu vēlams ņemt vērā – izvēlētā pieeja jāievēro konsekventi. Ja saraksta vienumi sākas ar lielo burtu, tad visi. Ja saraksta vienumi beidzas ar punktu (vai komatu, vai semikolu), tad visi vienādi (izņemot, protams, specifiskus gadījumus, kad puse saraksta ir īpašvārdi vai, piemēram, nodaļu nosaukumi, kam pašiem ir savas beigu pieturzīmes).

Atrastajos materiālos tiek piedāvāti trīs legāli veidi, kā tekstā noformēt uzskaitījumu.

1. Paskaidrojošā daļa beidzas ar kolu. Uzskaitījuma elementi sākas ar mazo burtu un noslēdzas ar komatu vai semikolu, beigās punkts. Nu, tāds kā viens super garš teikums ar vienlīdzīgiem locekļiem.

                                           

(Skujiņa V, Latviešu valoda lietišķajos rakstos, Zvaigzne ABC, 2014)

Bet praktiskais lietojums pašā gramatikai veltītajā literatūrā gan nav tik konsekvents un mums ir arī tādi uzskaitījumi, kur paskaidrojošās daļas beigās nav nekādas pieturzīmes. Tas atbilst principam, ka uzskaitījums ir kā viens garš teikums. Tādēļ drīkst arī tā. Ja drīkstēja Skujiņa, drīkstat arī jūs.

                                            

               (Skujiņa V, Latviešu valoda lietišķajos rakstos, Zvaigzne ABC, 2014)

Pie šī paša gan jāmin arī problēmgadījums, kur uzskaitījuma elementi ir vairāku teikumu garumā. Tad labā prakse it kā paredz, ka pirmais teikums beidzas ar punktu, bet uzskaitījuma vienības pēdējais – ar semikolu, tā turpinot to uzskaitījuma būtību. Es gan vēlētos aicināt pārdomāt, vai tik gariem gabaliem tiešām vajag uzskaitījuma formu. Lasītājiem tas noteikti nav ērti. Lūk, MrSerge iedeva vienu skaistu piemēru, kur uzskaitījums ir iepleties pa vairākām lappusēm, un beigās jau nu nemaz vairs nevar atminēties, ar ko tas viss sākās.

(Gudļevska, Miķelsone, Porīte, Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata, Avots, 2002, – pievērsiet uzmanību piemēriem pie defises – beigu semikolu izpelnījies tikai pēdējais elements no četriem)

2. Paskaidrojošā daļa beidzas ar punktu. Katra uzskaitījuma vienība ir jauns teikums vai rindkopa, kas sākas ar lielo burtu un beidzas ar punktu.

Te es jums uzrakstīšu piemēru, jo neko skaistu neizdevās uz ātru roku sameklēt un šī tomēr tāda primitīva lieta.

• Šis ir pirmais uzskaitījuma teikums.
• Šis ir otrais uzskaitījuma teikums.

Šī, šķiet, ir visneproblemātiskākā pieeja. Un labi der arī tad, ja uzskaitījuma vienumi ir veselas rindkopas. Te arī skaists piemērs, kur tekstā tas gluži labi darbojas. Teksts gan nav mūsu mēlē, bet domas ilustrēšanai der. 

( Edward R. Tufte, The visual display of quantitative information, 2007)

3. Paskaidrojošā daļa beidzas ar kolu, bet uzskaitījuma vienības tiek veidotas kā patstāvīgi teikumi vai frāzes. Šī ir nedaudz neierastāka pieeja, jo LVA savā skaidrojumā par to, kā tad veidot uzskaitījumus, to nemin kā vienu no iespējām. Bet Blinkena savā piezīmē šādu vaļību ļauj. Jo saprot cilvēku vajadzības! 

(Blinkena A, Latviešu interpunkcija, Zvaigzne ABC, 2009)

Pie šī es arī pievienotu tādus gadījumus, kur visi vienumi ir atsevišķi vārdi vai īsas frāzes. Piemēram, valstu saraksti, iepirkumu saraksti un tamlīdzīgi, kur pārspīlēti centieni lietot beigu pieturzīmes izskatītos vienkārši groteski. Ja katrs vienums sākas jaunā rindā, tad tas atdalījums jau tāpat ir skaidrs. Papildu pieturzīmes nekādu vērtīgu informāciju tādos gadījumos nenes.

(Ārlietu ministrija)

Šis piemērs gan man sabojāja noskaņojumu (tāpēc ielieku, lai arī jums pabojātu) – latviski tā ir Čehija. Čehu Republika ir amerikāņiem un citiem, kam ticis lietot pasaulē nejēdzīgāko valodu.

SECINĀJUMI

Ja jums jāveido saraksts vai uzskaitījums – dariet to! Ja ir ērti izmantot kādu no pieejām, ko par labām atzinis LVA ar Skujiņas svētību – droši un uz priekšu. Ja vajadzības šajā standartā tomēr neierakstās, tad nelauziet sevi un tekstu, paskatieties uz to brīvāk, jo pati Blinkena to ļauj.

Kurš gan cits tās vēsmas nesīs, ja ne mēs paši. Vēl arī der atcerēties, ka reizēm saraksti un uzskaitījumi nav tikai tas, kas pats sevi par tādu sauc. Vēl jau ir visvisādi elementi, it īpaši drukātos tekstos, kas pēc savas būtības arī ir šādi uzskaitījumi. Un tie tiek veidoti tā, lai būtu ērti nolasīt tajos pausto informāciju. Kam arī vajadzētu būt jebkāda teksta radīšanas pamatā. 

Un te arī skaists piemērs:

          

(Charlie Hebdo 2025. gada 7. janvāra izdevums)

Abās attēla pusēs ir saraksts, bet pieejamās vietas dēļ vienai pusei saraksta bumbulis ar kodu ir kreisajā pusē, bet otrai – labajā pusē. Un kāpēc ne? Nav tā, ka, paskatoties uz atvēruma labo pusi, notiek pārrāvums kontinuumā un mēs pēkšņi nesaprotam, kas tur rakstīts vai domāts. Es pat gribētu teikt, ka sekošana vizuālajam kodam, nevis gramatikai, šeit to sarakstu palīdz uztvert pat labāk.

Tiem, kas tikuši ierakstam līdz beigām, droši vien šķiet, ka nu jā, viss taču skaidrs, ko tur tik gari rakstīt par pašsaprotamām lietām. Bet tā gluži nav. Manā ikdienas darbā vienīgā izmantotā vadlīnija ir nepilnīgais LVA norādījums par uzskaitījumu veidošanu, kas der tikai daļā gadījumu. Un teorētiskajā literatūrā atsevišķi šī tēma vispār netiek aplūkota. Tikai kā blakusgadījums kola vai semikola lietošanai. 

Bet galvenā motivācija šī raksta tapšanai ir cilvēki, kas uzskaitījuma elementus sāk ar lielo burtu un noslēdz ar semikolu. Tas mani spēj saraudināt uz līdzenas vietas. Lūdzu, tā gan nedariet. Nekad.

Par svarīgām personām un viņu runām

Rakstu šo pirmajā janvārī. Gada pirmajā dienā, kad mēs visi esam pildīti ne tikai ar rosolu* un šampanieti**, bet arī labiem nodomiem visam nākamajam gadam.

Tā nu iegadījās, ka gadumijā izdevās noskatīties gan Ministru prezidentes, gan Valsts prezidenta uzrunu. Katrai runai bija savas kvalitātes un trūkumi satura ziņā, taču mani kaut kā vairāk aizķēra forma. Tēma, par ko es jau kādu brīdi prātoju, bet līdz šim nebiju nevienu domu aizprātojusi līdz galam.

Visi, kas redzēja abas uzrunas, būs vienisprātis, ka Evikai tā bija sausa, kokaina un nekāda, kamēr Edgars teju ielija katrā sirsniņā – dažus iedvesmojot, citus – sarājot, jo, kaut arī teksts nemainās, uztver to katrs no savas perspektīvas.

Bet kas tieši vainas bija Evikas runai? Saturs jau nebija slikts – diezgan plašs un saturīgs aizvadītā gada kopsavilkums, šis tas priecīgs, šis tas mazāk. Humora nekāda, bet visur jau arī nevajag. Balss tembrs patīkams, skatīties jauki. Tad kāpēc tomēr neaizķer?

Runas galvenā problēma ir veids, kā šādas runas tiek rakstītas. Tas ir – uz papīra. Īsta vai digitāla. Neesmu pētījusi, vai par to kaut ko ir teikuši kolēģi, bet – tā ir viena no valodas īpatnībām (turklāt – visās valodās, ne tikai latviešu), ka runātā un rakstītā valoda atšķiras. Atšķiras arī veids, kā mēs tekstu uztveram.

Rakstos teikumi ir garāki, konstrukcijas sarežģītākas, pakārtojumi, savrupinājumi, iespraudumi un blakus domas priekšā un pakaļā. Rakstos nav iespējams pievienot ne balss tembru, ne intonācijas, tādēļ noskaņa tiek radīta citos veidos – izvēloties noteiktus sinonīmus, kas precīzāk pauž sajūtas, veidojot sarežģītākus teikumus, lai paustu kaut kāda veida pārākumu, vai, gluži otrādi, izsakoties strupi, īsi, kā noskaldot.

Pamazām gan arī rakstītā tekstā ieviešas elementi, kā nebija iepriekš – slīpinājumi vai cita veida izcēlumi, lai lasot pie kāda vārda īpaši aizķertos. Brīvākos tekstos tiek pieliktas emocijikonas, kas īsajās saziņas formās sasniedz gluži vai sērgas apmēru.

Un tā nu mēs rakstīto tekstu veidojam un patērējam atšķirīgi no tā, kā mēs runātu. Lasot mēs varam lasīt ātri, lēni, atgriezties, pārlasīt, pasteigties uz priekšu, pasvītrot un iepauzēt, lai padomātu par nupat izlasīto.

Jūtat, uz ko es velku?

Runātais teksts darbojas pavisam citādi. Mums tur ir, pirmkārt, pats runātājs un viņa harizma. Balss tembrs, intonācija, ātrums. Acu kontakts. Smaids, ko var dzirdēt balsī. Daudz dažādu sīkumu, kam mēs pat nepievēršam uzmanību, bet kas iedarbojas uz mūsu maņām un rada kaut kādu iespaidu. Un ļauj uztvert tekstu kā kaut ko vairāk par to, kas tika vienkārši pateikts.

Un te nu mēs tiekam pie problēmas saknes. Tekstus, kas paredzēti nolasīšanai publiski, nevajadzētu veidot tieši tādus, kādus tos iesniegtu publicēšanai drukātā plašsaziņas līdzeklī... Tas ir ļoti nejauki pret tiem, kam šie teksti paredzēti.

Vecgada runas tam ir ļoti uzskatāms piemērs. Evikas runa uz papīra noteikti izskatās lieliski, un, kad tiks publicēta kaut kur, arī būs labi lasāma. Mēs varēsim skatīties uz to tekstu un reflektēt par to, kam piekrītam, kam nepiekrītam, kas par saldu, kas par asu.

Savukārt prezidenta uzruna rakstītā veidā būs sarežģītāk nododama. It īpaši tad, ja kādam ir vēlme pārrakstīt tekstu 1:1 no runas. Un jūtu līdzi tiem, kas pie tulkošanas likti...

Šeit gribas arī pieminēt aizvadītā gada lielisko seriālu “Asistente”, ko visi, kam nav slinkums, slavēja par dzīvo valodu. Nu, es tik ļoti sajūsmā gan nebiju (realitāte ir labi, bet pārāk daudz realitātes mēdz normalizēt to, ko cenšamies (un vajadzētu) labot, bet tas tā), un tomēr – nevaru noliegt, ka valodas aspekts bija atšķirīgi patīkams un ļoti baudāms. Un klusums un acu skatiens tika izmantots tur, kur mazāk talantīgie scenāristi būtu iebliezuši kaut kādu banālu frāzi, jo uz papīra, pēc kā tie kino darboņi vadās, citādi nevar redzēt, par ko ir stāsts!

Ko tad darīt? Šobrīd teju visa pasaule ir redzama ekrānos – vai nu kā rakstīts teksts, vai arī kā video. Un kaut kāda savdabīga izpratne par lietu kārtību liek gribēt, lai teksti sakristu gan runātā, gan rakstītā vidē. Bet varbūt nevajag? Varbūt pieņemam, ka tie ir dažādi spēles laukumi? Žurnālisti iebildīs, ka, nepierakstot visu vārds vārdā, nebūs precīzi, savukārt tie, kas dabū klausīties runas, dabūs arī ciest no šo runu kokainuma, ja tās būs radītas lasīšanai.

Es tomēr gribētu, lai mēs atzīstam, ka tie ir dažādi laukumi, un dodam žurnālistiem darbu, kur tie runas nevis nospiež no video, bet gan izraksta spilgtākos citātus un pārējo pārstāsta rakstītam tekstam piemērotā formā. Savukārt personas, kurām ticis tas cēlais uzdevums runas rakstīt, tās paši arī nolasītu skaļi un ieklausītos, ko tad tur var saklausīt.

Ja es kādreiz izdomātu turpināt studijas, šī būtu brīnišķīga tēma – runātā un rakstītā teksta veidošanas atšķirības, veiksmes un neveiksmes. Ja šo lasa kāds students – droši ņemiet ideju un īstenojiet Tikai kvalitatīvi, lūdzu!

Neizliksimies, ka rakstītais teksts ir tas pats, kas runātais. Jo tā nav. Izmantojot katra teksta pasniegšanas veida stiprās puses, teksti kļūs tikai labāki, un jūsu lieliskās domas – daudz patīkamāk baudāmas.

____

* Rosolistu un rasolistu kaujas man šķiet ļoti absurds žanrs. Rietumu kultūras apsēstība ar vēsturi un to, kā kas ir bijis pirmsākumos. It kā pirmsākumos cilvēki būtu kaut ko sapratuši no pasaules un lietu kārtības. Mēs tos salātus ēdam, un mēs drīkstam saukt tos tā, kā gribam. Nav jārokas vēstures dzīlēs meklēt kaut kādu patiesību. Tās tur nav. Un nekad nav bijis. Nav tāda viena pareizā veida. Neiedeva mums salātu recepti no debesīm uz māla plāksnes.

** Par šampanieti laikam gan drīkst saukt tikai to, kas no Šampaņas. Un te man sakāms apmēram tas pats, kas par rosolu. Ja mēs to burbuļūdeni tā saucam, tad saucam. Valodā galvenais ir nepārprotamība un saprašana. Visi mēģinājumi regulēt šādus jautājumus ar likumiem ir, mazākais, smieklīgi.

Kā es ienīstu angļu valodu...

Šodien projekta glosārijā ieraudzīju, ka 24/7 jātulko kā... 24/7, un tas bija pēdējais piliens. Ko es darīšu? Nu neko, tikai pastāstīšu, kāpēc šāds lokalizējums ir kaitīgs.

Jūs teiksiet – nu kas tur tāds! Kaut kas darbojas 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā. Tas tikai tāds saīsināts pieraksts, visi saprot, ko tas nozīmē. Un es teikšu, ka, pirmkārt, nez vai tiešām visi un vienmēr saprot, un, otrkārt, šādus ciparu ķiņķēziņus var lietot valodās, kurās nevajag galotnes locījumu norādīšanai. Ko redzam, to lasām. Latviešu valoda nav tāda valoda. “Veikals atvērts divdesmit četri septiņi.” Skaisti, nu. Tikai nav skaisti. To nav iespējams normāli izrunāt. Uzrakstīt, protams, var, bet viss rakstītais ir paredzēts lasīšanai. Un to nevar arī normāli izlasīt. Tikai interpretēt galvā simbolu nozīmi.

24/7 ir “diennakts”. Jo – ja kaut kas strādā naktī, tas pilnīgi noteikti strādās arī brīvdienās un svētku dienās. “Diennakts veikals.” Un viss, dzīvojam laimīgi. Nu galīgi nav tā, ka skaitļos ietverta kaut kāda maģiska nozīme, ko par visām varītēm vajadzētu paturēt. Mēs drīkstam lietot to, kas mums der. Kultūras taču arī atšķiras, ja lokalizējam, tad domājam par tiem, kas lokalizēto saturu skatīs.

Ja reiz par kultūrām, tad vēl viena sāpīga lieta ir vārds “fun”, kas slinkiem tulkotājiem un mašīntulkošanas rīkiem allaž pārvēršas par “jautri”. Bet tas nepavisam nav jautri. Viena precīza vārda, kas ietvertu kaut daļu no “fun” nozīmēm, mums nav, bet nevajag arī. Mums ir konteksts. Un konteksts pateiks priekšā, vai tas bija pasākums, kur visi smējās,* vēderus turēdami, vai tomēr vienkārši labi pavadīja laiku. Amerikānis aizies uz zoodārzu un teiks, ka bija “fun”. Viņam tiešām tur bija jautri? Žirafes stāstīja jokus? Lūši uzstājās kā klauni? Vai tomēr vienkārši patīkami pavadīja laiku? Konteksts un sinonīmi lai jūs pavada!

Komplektā pievienošu vēl pāris lietas, kas kaitina manu prātu. Tā sacīt, dalīta bēda – dubultbēda, jo jūs arī sāksiet bēdāties tur, kur agrāk nebēdājāties.

Trešās personas darītājs. Latviešu valodā, ja darītājs nav zināms, mēs izmantojam ciešamo kārtu. Vai arī darāmo, bet darītājs netiek pieminēts nekādā veidā. Angļu valodā mēdz iebāzt trešās personas vietniekvārdu. “They took away my dog.” Ja tekstā nav minēts, kas tie “viņi” varētu būt, tad latviešu valodā nekādiem “viņiem” tur nevajadzētu parādīties. Vai nu ciešamā kārta “suns tika aizvests prom”, vai bez darītāja “manu suni aizveda”. Ja parādās “viņi”, tad ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kas tie “viņi” ir. Tas būtu jauki.

Ko jūs gribētu vai negribētu. Ak, jaunā paaudze, kas nupat jau sāks domāt angliski, es uz jums skatos. Tas neveiklais “you would not want to...” ir ieteikums kaut ko darīt vai nedarīt. Jūs nevarat zināt, ko es gribētu vai negribētu, tāpēc nevajag nodarboties ar pieņēmumiem. Turklāt arī gari un liekvārdīgi. Un neveikli. Un kaitinoši. Man turpināt? Tu negribētu apdedzināt rokas > Sargi rokas / Var apdedzināt rokas. Tu negribētu piededzināt katlu > Nepiededzini katlu / Jāuzmanās no katla piededzināšanas.

Tas īsumā par manām sāpēm. Jā, kļuva nedaudz vieglāk.

*Teorētiski tur komatu nevajag, jo tas ir frazeoloģisms, bija kaut kāds atsevišķs izņēmums. Bet nespēju neielikt.

Atvainojiet, bet par ko mēs te atvainojamies?

Tēma par “atvainojiet” un “atvainojos” manus apziņas horizontus pirmoreiz šķērsoja pirms gadiem, nezinu, padsmit, kad televizora ekrānā kāda skolotāja par kaut ko tika apbalvota un intervijā izskanēja teikums: ““Atvainojiet”, nevis “atvainojos”, un mani skolēni zina, par ko ir stāsts,” (aptuvens atstāstījums, precīzi neatceros). Toreiz vien nodomāju, ka man gan šīs sakrālās zinības ir liegtas, jo es NEZINU. Nospriedu, ka gan jau kāda pūristu pasaules skatījuma atlieka, un dzīvoju tik tālāk.

Pēc tam ar šiem maģiskajiem vārdiņiem ceļi krustojos darbā. Kur viens klients bija cieti noteicis nekad nelietot formu “atvainojamies”, jo viņi nekad ne pie kā nav vainīgi un attiecīgi nav nekādas vajadzības tā atvainoties. Tikai un vienīgi “atvainojiet”. Kāds cits lūdz vienkārši bez tās vainošanās iztikt un lietot vārdu “diemžēl”, kur nu kontekstā tas būtu iederīgi.

Līdz patiesībai šajā jautājumā tā arī nebija sanācis aizrakties, jo nešķita ne pārāk svarīgi, ne aktuāli. Bet nu pēdējās dienās vienā tekstā redzot “atvainojamies” septiņdesmit tūkstošus reižu un tad vēl uzskrienot virsū tviterī, tomēr jāsāk domāt. Labākais laiks, lai tiktu ar šo skaidrībā, bija pirms tiem padsmit gadiem, nākamais labākais laiks ir tagad.

Tātad. Kur ir problēma? Pēc būtības atgriezeniskā forma “atvainojos” nav nekāda atvainošanās. Konservatīvākie valodnieki uzskata, ka tā ir “vainas noņemšana no sevis”, “es at-vainojos”. Vai arī vienkārši uz sevi vērsta darbība, ka “es pašlaik veicu atvainošanās aktu, un man diezgan vienalga, ko otra puse jūt, jo es ar šo no sevis vainu noņemu”. Es te izplūdu, bet nu apmēram tā.

Kurpretim “atvainojiet” ir kā lūgums otrai pusei “noņemt vainu”, nevis pašrocīgi to no sevis nokratīt.

Teiksiet, ka tas viss ir dzīves sīkumi? Es piekritīšu, nekādas baigās nozīmes tam tik tiešām nav. It īpaši tāpēc, ka valodas lietotāji šo šķīrumu starp diviem vārdiem neizjūt un uz labu laimi pamīšus lieto abus vārdus kā vienkāršas formulas (jo kuram gan rūp, vai ne). Un tomēr – ja es kaut ko zinu, tad pēc tam ignorēt ir grūti. Tas ir kā ar bērnībā iekaltiem zababonym (debiliem ticējumiem), kur nedrīkst vienā dvielī rokas slaucīt reizē, dot kaut ko pār slieksni u.tml.

Iedomājieties situāciju. Jūs tešat pa ietvi gaismas ātrumā, uzskrienat virsū kādam nabadziņam. Pasakāt “Oi, es atvainojos!” un diebjat tālāk, jo visa vaina jau ir nokratīta, ko tur vairs. Savukārt “Vai, atvainojiet!” (vismaz manā valodas izjūtā) paredz tomēr sagaidīt kaut kādu reakciju no cietušās puses, ka tā vainas noņemšana ir notikusi.

Savdabīgi, ka šo tēmu neatrodu  nevienā no valodas zinību grāmatām, kas man plauktā diezgan krietnā kaudzē stāv. Viss iepriekš lasāmais ir mana interpretācija par konkrēto tēmu no zināšanu galiņiem, kas sagramstīti šur un tur.

Tēzaurs neko daudz te nepalīdz. Nozīme abiem vārdiem šā kā tā ir ļoti tuva. Un rakšanās pa internetu nekādas skaidrākas atbildes nesniedz. Nedomāju, ka es šo problēmu būtu nosapņojusi. Kaut kur jau tai kājas aug. Bet nu jautājums principā paliek atvērts. Un stāsts jau par to pašu – iepauzēt, pirms ko teikt, un rūpīgi izvēlēties pareizos vārdus īstā vēstījuma nodošanai.

Kā intervēt valodnieku

Podkāsti un raidieraksti visās malās. Tēmas tādas un intervējamie šitādi. Un man allažiņ gribas, lai paaicina arī kādu lingvistu. Valodnieku. Tulkotāju kaut vai! Bet tad tiešām paaicina... Un... saruna ir garlaicīga. Un es nedomāju, ka tas tāpēc, ka es pati esmu valodniece un redzu tam priekškaram no otras puses. Drīzāk – valoda ir sarežģīta tēma ar savu vienkāršību. Valoda ir mums visiem. Mēs visi to lietojam. Kā nu kuram sanāk. Visi ir mācījušies, un visi zina tos pamatpostulātus, kas tāpat izlien katrā sarunā. Tas ir:

• lai labi rakstītu, ir daudz jālasa;
• jābūt iecietīgiem pret citu kļūdām, jo kam negadās, bet tik un tā jācenšas rakstīt pēc iespējas pareizāk;
• latviešu valoda nav maza;
• latviešu valodā var pateikt visu to pašu, ko citās valodās;
• anglicismi un ko ar tiem darīt (ko tieši tur varētu darīt?!);
• un tā tālāk (ievietojiet sausu komentāru pēc saviem ieskatiem).

Un, tā kā tēma ir valoda, tad visiem gribas izskatīties pēc baigajiem nažiem, attiecīgi sarunas reģistrs ir visai stīvs un formāls. Un tā tautiņās turpina veidoties priekšstats par valodniekiem kā baigajiem sausiņiem.

Intervētāju grūtības es visnotaļ saprotu. Ja man vajadzētu intervēt zeķu uzvilkšanas speciālistu, man arī nebūtu ne jausmas, ko ar tādu runāt. Jo zeķes man ir, velku, ar baigajām grūtībām nesastopos, ko tieši vesels speciālists (vai pat nozare) tur varētu krāmēties?!

Tādēļ es empātiski vēlos te ieskicēt dažas lietas, ko varbūt ir vērts pajautāt valodniekiem (bet vispār arī citu mazzināmu specialitāšu pārstāvjiem), kad kādu noķerat.

1. Kā tu nonāci savā jomā? Aicinājums vai nejaušība? Un ko atklāji par nozari, kad sāki iedziļināties?
2. Ko tieši dara valodnieki? Vispār un konkrēti intervējamā persona? Detalizēti!
3. Kas visvairāk patīk savā darbā? Un kas patīk vismazāk?
4. Kādas ir globālās tendences valodas jomā? Kā tas ietekmēs latviešu valodu?
5. Kurās mazāk acīmredzamās jomās valoda ir svarīga?
6. Vai darba dzīvē gadās arī kas smieklīgs?

Šis tā – iedvesmai, lai jūs zinātu, ka nav obligāti ar valodnieku jārunā par ka/kad un -īt/-ināt. Jo pēc sarunas tāpat nez vai tās konkrētās lietas baigi aizķersies prātā.

Ko es atbildētu uz pašas uzdotajiem jautājumiem? Nav ne jausmas, jāpadomā!

1. Vairāk nejaušība. Filoloģijas fakultāte bukletā bija daiļi aprakstīta, tā bija otrā prioritāte, pirmā bija komunikācijas zinātne, uz ko manā gadā bija pieteikušies VISI. Man bija plāns studēt literatūru, bet pēc pirmā semestra sapratu, ka tas nu būs pēdējais, ko es gribētu padziļināti apgūt. Paldies, nē, paldies. Bet valodniecība bija strukturēta, faktos un patiesībās balstīta, saprotama un noderīga. Tur arī paliku līdz maģistra studiju beigām. Paralēli sāku strādāt par korektori, kas man nedz patika, nedz padevās, labam korektoram nedaudz citas kvalitātes ir vajadzīgas. Bet – izrādās, ka daļu no prasmēm tomēr var uztrenēt.

2. Kā kurš. Daži māca, citi pēta. Mūsdienās ļoti daudz darba valodniekiem sagādā visas pasaules digitalizācija, mašīnmācīšanās un valodas dabūšana tīmeklī tā, lai to pēc tam varētu izmantot citiem mērķiem. Mans ikdienas darbs ir tulkošana un rediģēšana. Un šī darba rezultāts nereti kalpo par nākamo barību mašīntulkošanas rīkiem.

3. Patīk rediģēt gatavu tekstu. Vai tulkot mārketingu, kur ir plašākas izpausmes iespējas. Bet dienās, kad nekas nesanāk, ļoti novērtēju, ka mašīntulkošanas rīki “sausajās” tēmās palīdz ātri tikt uz priekšu. Tulkotu tekstu rediģēšanu kaut kādā mērā uztveru kā sportu – atrast veiksmīgāko veidu, kā kaut specifisku pateikt. Un te arī tas jautājums, vai latviešu valodā var pateikt to pašu un tāpat kā angļu valodā. Reizēm var, reizēm jāmeklē kompromisi. Bet atslēga uz pareizo izteiksmes līdzekļu atrašanu primāri ir saprašana. Saprast būtību avota tekstam (vai avota domai, ja teksts ir rakstīts latviski). Ko man te mēģina pateikt un kā man par to būtu jājūtas. Ja to saprot, tad var lūkot pēc valodas līdzekļiem, kas to vislabāk atspoguļos mērķa valodā. Jo visbiežāk tad, ja kāds apgalvo, ka “šito latviski nevar pateikt”, tas drīzāk nozīmē, ka nevis nevar, bet runātājs pilnībā neizprot būtību, tāpēc ir bail pazaudēt tulkojumā. Šis jo īpaši attiecas uz frazeoloģismiem. “Two birds one stone” neslēpj nekādu dziļu iekodētu domu, ko nepaustu “divi zaķi ar vienu šāvienu”.

Nepatīk valodas mācīšana ārzemniekiem. Man gan tas nav jādara. Bet, cik ir nācies, tās ir šausmas. Mums nav normālu resursu, nav digitālu resursu, nav Duolingo latviešu valodai. Tas ir briesmīgi. Un man šķiet arī visai nežēlīgi, ka mēs esam tik, nezinu, skopi. It kā latviski drīkstētu runāt tikai latvieši. Un visi malējie – lai peras kā pliki pa nātrēm un pierāda, ka ir šīs valodas cienīgi. Visa mana apbrīna tiem ārzemniekiem, kas latviešu valodu ir iemācījušies! (Te gan es nerunāju par tiem, kas latviešu valodas vidē dzīvo kopš dzimšanas un joprojām nerunā. Tiem fuj ar kaudzīti!)

4. Globālās tendences ir brīnišķīgas un šausmīgas reizē. No vienas puses, angļu valodā kā mells mākulis pārņem visu digitālo telpu. No otras puses, vēl nekad iepriekš citām valodām nav bijušas tādas digitālās iespējas. No jebkuras pasaules valodas tulkot jebkurā pasaules valodā sekunžu laikā! Un kaut kādā mērā šie procesi līdzsvarojas. It kā tās angļu valodas ir visur pārāk daudz, bet ir arī iepriekš nebijušas iespējas visu tulkot savā valodā ciešamā (un bieži pat ļoti labā) kvalitātē. Šis man nedaudz atgādina laikus, kad tika veidota latviešu valodas literārā valoda. Tas ir process, kas valodu standartizē, bet vienlaikus arī noplicina. Sarunvalodā katrā valsts stūrī kartupeļus sauc savā vārdā, literārajā valodā ir tikai viens apzīmējums. Un tie malējie pamazām izzūd. Kas it kā ir bēdīgi, bet – valodas standartizācija pilnīgi noteikti ir galvenais pīlārs valodas saglabāšanā. Līdzīgi kā kopjot koku – mazāk svarīgos zarus nozāģē, lai vairāk spēka paliek stumbram. Un ar globalizāciju ir līdzīgi – kaut kas no valodas dailes un ekspresijas mums droši vien būs jāziedo, bet tā ir normāla cena par iespējām, ko mēs saņemam pretī. Es turu visus īkšķus, lai tās komandas, kas stādā pie mašīnmācīšanās rīkiem un visa kā cita (ko es pat nespēju iedomāties), lai tā valoda tiktu tālāk, dara savu darbu izcilā kvalitātē, jo tas ir nākotnes pamats.

5. Mūsdienās tik populārās stāvizrādes un dažādi humora pasākumi tiešā veidā balstās uz valodas kājām. Tas, cik joks būs veiksmīgs, ir atkarīgs no tā, cik precīzi, strukturēti un trāpīgi būs veidots teksts. Pat vissmieklīgāko joku var nogalināt slikta sintakse. Un otrādi – saliekot akcentus un uzsvarus pareizajās vietās, uzsverot būtisko un neizplūstot nebūtiskajā, pat viduvējs joks pareizā kontekstā var izsaukt smieklu vētru. “Kā” pastāstīt ir ne mazāk svarīgi par “ko” pastāstīt.

6. Biežākie izklaižu avoti manā darbiņā ir pārrakstīšanās kļūdas, kā arī mašīntulkošanas rīku piedāvātās versijas par doto tēmu. Viens no maniem mīļākajiem joprojām ir Google Translate jaunības dienu veikums: Tavs pārlūks, šķiet, ir cepumi invalīdiem. (Cepums tam, kas uzminēs, kāds teksts tika ievadīts angļu valodā!)

Paldies, ka izlasīji tik daudz burtu! Un atvaino par reklāmām blogā, bet tos divus centus mēnesī tomēr gribas nopelnīt.

Personvārdu došana — kur vilksim robežu?

Janvāra pēdējā dienā internetus pāršalca ziņas par neparastākajiem bērnu vārdiem. Un šaubu nav — Miesassargs uzvarēja ar atrāvienu. Mazulīt, tev pat nav gadiņš, bet tu jau esi slavenība! Varbūt tāds bija vecāku nolūks?

Reizē ar izbrīnu klātesoši bija arī komentāri par to, kā kaut ko tādu var pieļaut. Un klasiskais jautājums, kas uzpeld gandrīz visās sarunās par personvārdiem — kāpēc vēsturiski sastopamo Otto nedrīkst, bet Miesassargu, redz, drīkst.

Atkāpei par Oto un Otto — ir viens vecāks bloga ieraksts. Bet īsumā — šāda rakstība neatbilst mūsdienu latviešu valodas gramatikai. Un gramatika šobrīd ir vienīgā robeža, kas ir novilkta personvārdu izvēlē. Iespējams, bija vēl kaut kāds noteikums par klaji rupjiem vārdiem, bet to droši vien var komentēt tikai dzimtsarakstu nodaļas darbinieki. Es Otto droši vien atļautu kā vienīgo izņēmumu, jo vectēvi un tā. Bet ar piebildi, ka tas bērns jau uzreiz var tikt pasē pierakstīts kā “Mani sauc Otto ar diviem “t””. Jo tieši no šādiem skaidrojumiem mūs glābj gramatikas normu ievērošana. Lielākoties.

Tātad, par Miesassargu. Man gribētos pajautāt tiem, kas ir sašutuši — kur jūs vilktu robežu? Kādiem kritērijiem jāizpildās, lai vārda reģistrēšanu drīkstētu atteikt? Jo, kad tā iedziļinās, tad vairs nemaz tik skaidri tā bilde nezīmējas.

- Neļaut likt klaji rupjus vārdus! Labi, “Dirsu” nereģistrēs. Bet ja vārds būs “Putamadre”? Specifisks, bet nav rupjš! Rupjš tikai tiem, kas prot spāņu valodu.

- Neļaut likt rupjus vārdus ne latviešu, ne citās valodās! Labi, bet kur būs tas reģistrs, kur tās valodas varēs pārbaudīt? Dzimtsarakstu nodaļā nestrādā poligloti. Un kas būs Pērse latvietim, tas būs Dirsa igaunim. Pastāv iespēja, ka kādā no pasaules valodām teju ikviens vārds kaut ko rupju nozīmēs...

- Likt tikai latviskas cilmes vārdus! Labi, bet tad mums tas vārdu loks būs izcili mazs, un pastāv risks neiedomājāmi daudziem atkārtojumiem un dublikātiem, jo uzvārdi jau arī nav pārāk unikāli...

- Nereģistrēt vairāk kā 100 viena vārda nēsātājus gadā! Un iedomājies — decembrī piedzimst mazulis, un dzimtsarakstu nodaļā paziņo, ka Gustavu, Jāņu, Augustu un citu vārdu gada norma jau izpildīta, bet vēl ir pieejami Teņi. Tik daudz, ka var ielikt pat dubultvārdu Tenis Tenis.

Redziet, tā arī ir tā problēma ar demokrātiju. Mēs iezīmējam robežas, bet tas, kas notiek šo robežu iekšienē, jau ir atkarīgs no cilvēku veselā saprāta, kas ir, ko tur liegties, ļoti stiepjams lielums. Kur mēs velkam tās robežas, ko pārkāpt nedrīkst? Mūsdienās ir tik daudz jauktu ģimeņu, kas neizbēgami ienes arī latvieša ausij neierastākus vārdus. Tā pati dažu valodu un kultūru neizbēgamā klātbūtne ikdienā zīmē savus rakstus. 

Likt bāriņtiesai risināt neparastus vārdus? Bet kurš noteiks to, kas ir neparasts, kas nav? Pēc kādiem kritērijiem to vērtēt? Teiksiet — pēc veselā saprāta? Bet kā to izmērīt? Kāpēc Miesassargs ir slikts, bet Hanters, Teilore un Fišers pieņemami?

Neliegšos, arī mana uzacs izbrīnā paceļas, lasot šos vārdu sarakstus. Bet — tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc dzīve tomēr ir laba. Cilvēkiem ir iespēja izpausties sava radošuma un intelekta robežās. Pārējiem, protams, ir visas tiesības to vērtēt. Un ir tomēr labi cepties par personvārdiem, ne kariem, korupciju, klimata krīzi vai citām šausmīgi lielām tēmām.

Piebildīšu, ka vairāk par unikāliem vārdiem mani kaitina plaši sastopamu vārdu variācijas, kas atšķiras tikai ar vienu burtu. Ej nu un zīlē, kā tad bija pareizi. Eduards vai Edvards, Gundars vai Guntars, Evita vai Evika, Iveta vai Ivita, Marika vai Marita... Lūk, tas sarežģī dzīvi sabiedrībā, bet vai tāpēc jāizskauž?

Kā kļūt par latviešu valodas speciālistu? Nekā!

Kamēr gaidu vienu darbu atnākam, piemetīšu arī savu pagali aktuālajā ugunskurā par humanitāro zinātņu situāciju Latvijā. Un to, kurp dodas latviešu valoda (uz izmiršanu un aizmiršanu, ja bez izskaistinājumiem).

LU ir arī mana Alma Mater. Kaut kā tolaik šķita, ka lielākajā valsts universitātē viss būs vislabāk, tāpēc citas pat īpaši neapsvēru. Pavadīju trīs gadus bakalaura studijās un vēl divus maģistra. Ēka bija viena un tā pati, bet fakultātes nosaukums mainījās kādas reizes trīs, un manā maģistra diplomā ir teikts, ka man ir humanitāto zinātņu maģistra grāds filoloģijā, kas man šķiet pārmēru abstrakti, jo es iestājos, lai mācītos baltu filoloģiju (ir arī klasiskā, angļu un kādas tik vēl ne), kā arī — mācījos tieši valodniecību. Kas tomēr visai konkrēti un šauri ievirza manas prasmes un zināšanas.

Bet ne par to es gribēju runāt. Par praktisko pusi. 

Tātad. Es biju maģistra studiju vidū, kad man piedāvāja korektores darbu. Ak, ziniet šito jaunības maksimālismu, kad šķiet, ka jā — es taču mācos, es daudz zinu, mana speciālitāte un tā tālāk. 

Skuju. Darbs no teorijas atšķīrās krietni. Un tur, pie tā raustīgā monitora ar tekstiem ne pārāk ērtā vidē, es sapratu, ka pēc vidusskolas, kur man bija gluži labas latviešu valodas skolotājas, un tobrīd 4 gadiem augstskolas solā, kur neko citu, kā vien latviešu valodu, es faktiski neesmu mācījusies (bija arī citi kursi, bet tie mani gaužām neinteresēja, es pamodos tikai sintakses lekcijās, literatūras priekšmetus, kā man šķita, varētu vienkārši saīsināt līdz grāmatu draugu pulciņam), manas zināšanas praktiskajos aspektos ir, maigi sakot, nepilnīgas.

Rakstīju uz krāsainām lapiņām divdabjus, kas jāatdala, šķirstīju pieejamos bukletus un atzīmēju ar treknu pasvītrojumu, ka balzams rakstāms ar īso a. Un tā tālāk. Tur arī dzima šis emuārs. No manām ciešanām darbā un apziņas, ka es ne tikai neko daudz nezinu, bet arī man nav nekādu ērtu resursu, kur šīs zināšanas iegūt. Tieši praktiskās zināšanas par to, kurus iespraudumus mēs atdalām ar komatiem un kāpēc, nevis prūšu valodas smalkumus un kosmoloģiju tautasdziesmās...

Jā, tā bāze, kopaina, detaļas — to visu studijās var iegūt. Un tas ir vērtīgi. Nenoliedzami. Bet smalkumus, nianses, tieši praktiskās lietas — tomēr nē. Visu to, kas man vajadzīgs praktiskajā darbā, es tomēr tajā praktiskajā darbā arī esmu apguvusi. Lielākoties tik sāpīgā veidā kā manu darbu labojumi ar komentāriem. 

Ja man šobrīd vajadzētu jaunu kolēģi, man īsti nav ideju, kur es meklētu. Un ja man kāds jautātu, kur jāmācās, lai kļūtu par latviešu valodas redaktoru, mana atbilde droši vien būtu “nekur”. Bija reiz maksas kurss literārajiem redaktoriem. Bet sen jau izbija. Reizēm ir atsevišķi kursi, kur galopā izskrien cauri tēmām. Bet tā sistemātiski un padziļināti apgūt ne tikai valodas teoriju, bet arī praksi, īsti tomēr nevar.

Ko es gribēju teikt. Ja tu gribi būt valodas speciālists — ej un roc, gan jau beigās kaut kas sanāks. BET — ja valoda ir mūsu kultūras stūrakmens, tad tāda pašdarbība un paļaušanās uz privātu entuziasmu un iniciatīvu gan no mācībspēku, gan studējošo puses tomēr ir absurda. 

Es priecājos par katru, kas pēta, dara un dalās ar zināšanām. Bet vēl vairāk es priecātos, ja mums būtu spēcīga humanitāro zinātņu fakultāte ar izcilu baltistikas nodaļu, kurā motivēti (un labi apmaksāti) pasniedzēji radītu jaunos valodas speciālistus. Manā Saules pilsētā tā noteikti būtu.

Dievs ar kādu burtu jāraksta?

Īsā atbilde uz virsrakstā redzamo jautājumu — ar kādu burtu vēlaties, ar tādu rakstiet. Galvenais — pamatot sev, kāpēc šāda izvēle ir veikta. Un, ja iespējams, tekstā ievērot konsekvenci, tiesa, ar šo nav tik vienkārši. Tūliņ paskaidrošu.

“Dievs” ir viens no tiem vārdiem, kur sugasvārds sakrīt ar īpašvārdu. Tas nav nekas pārāk neparasts, mums ir visai daudz līdzīgu vārdu:

• Saule/saule — gan debesu spīdeklis, gan arī tās zvaigznes vārds, kas mūsu planētu sistēmas centrā atrodas. Atkarībā no konteksta var rakstīt gan ar lielo burtu, gan ar mazo. Biežāk būs ar mazo.
• Zeme/zeme — gan vienkārši zeme, gan planētas nosaukums. Te arī konteksts diezgan skaidri parādīs, ko un kā vajag.
• Kaimiņš/kaimiņš — gan persona, kas dzīvo blakus, gan arī Artuss Kaimiņš. Nu un atkarībā no tā, par ko tieši ir stāsts, izvēlas lielā burta lietojumu.

Ar “dievu” problēma nedaudz ir semantikā — tā ir pārdabiska augstākā būtne. Un nereti cilvēkiem šķiet, ka šī pārdabiskā augstākā būtne varētu apvainoties, ja kāds nezinītis šo vārdu uzraksta ar mazo burtu. Es gan neviena dieva vārdā runāt nevaru, bet gribētos gan domāt, ka no visiem grēkiem, ar ko cilvēks nodarbojas, šis nu būtu vismazākais.

Tātad. Lielā burta lietošana vai nelietošana ir atkarīga ko konteksta, idejas un jēgas, par ko vispār ir stāsts. Mēģināšu sašķirot.

Daži gadījumi, kad būtu jāraksta ar mazo burtu

• Tas ir ekspresīvs izteiciens, izsaukums, abstrakta emociju izpausme.

Ak dievs, dieviņ tētiņ, te jau dievam jāsmejas.

• Runā vispārīgi par kaut ko, kur dievam ir pakārtota nozīme, tas tiek pieminēts tā, starp citu, tā vietā varētu būt jebkas cits.

Nemuļķojies, dievs visu redz.

• Tiek nosaukti dažādi dievi, kuriem konkrētās reliģijās ir citi vārdi.

Musulmaņu dievs Allāhs, seno latviešu dievs Pērkons, sengrieķu dievi.

• Daudzskaitlī. Tur skaidrs, ka nav domāts kaut kas viens un unikāls, bet gan daudzi, attiecīgi ne-unikāli.

Un tad es dieviem jautāju, par ko man tāda laime!

Situācijas, kuras prasa lielo burtu

• Jūs esat kristiešu mācītājs un rakstāt sprediķi. Kā arī jebkādā ar reliģiju cieši saistītā kontekstā.
• Lūgšanās. Vai sirsnīgos vēlējumos, ja adresāti arī ir kristieši, kur dievam cita vārda nav.
• Kontekstā, kas vēsta par šo vienu konkrēto būtni, nevis abstraktu būtnes ideju.
• Dainās un tautasdziesmās — tur tomēr pasaules ainā bija viens, tiesa, biežāk Dieviņš, ne Dievs. Attiecīgi lielais burts būtu atbilstošāk.
• Ja jūsu teksts ir adresēts kādam, kura dziļākās jūtas tiks aizskartas, redzot mazo burtu.

Es gribēju atrast kādu autoritatīvu avotu par šo tēmu. Neticēsiet, bet tā uz ātru roku neizdevās. Nu tad ar dievpalīgu!

Zaļš samulsis trusis ieiet bārā...

No vienas puses, gramatika ir stabila un visnotaļ racionāla disciplīna ar skaidru noteikumu kopu. No otras puses — ir visai plaša pelēkā zona, kas cilvēkiem jauc prātu. It īpaši tiem cilvēkiem, kuriem latviešu valodas skolotājas pamanījušās ar lineālu smadzenēs iedauzīt kaudzīti it kā nemainīgu likumu bez piedienīgiem skaidrojumiem. Ja viena no gramatikas rievām smadzenēs glabā informāciju par to, ka pirms “lai” vienmēr jāliek komats, tad mēs redzēsim krietni daudz aplamu komatu tādās konstrukcijās kā “es lai ietu muti mazgāt” un “tas lai pats tiek galā”.

Bet stāsts šodien ir par apzīmētājiem. Vienlīdzīgiem. Viena no gramatikas pamatdogmām vēsta, ka starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem mēs liekam komatu. It kā vienkārši. Lācis, alnis un zaķis ieiet bārā. Viss skaidrs. Trīs vienlīdzīgi čaļi. Bet ko darīt ar apzīmētājiem? Pēc šīs pašas teorijas roka pati saliek komatus tādās frāzēs kā “mirgojoša apaļa bumba” un “brūnās ērtās kurpes”. Es tur komatu neieliku. Jo tas tur nav vajadzīgs. It kā.

Apzīmētāju vienlīdzība ir drīzāk filozofisks, ne gramatisks jautājums. Jo apzīmētāji, kas attiecas uz vienu apzīmējamo reāliju, ļoti reti ir pilnīgi vienlīdzīgi, biežāk tie arī paskaidro viens otru. Apaļā bumba bija mirgojoša. Un ērtās kurpes bija brūnā krāsā. Katrs apzīmētājs paskaidro ne tikai to reāliju, uz kuru attiecas, bet arī pārējos apzīmētājus, ja tādi ir. 

Un tad jūs man jautāsiet — vai tiešām nekad nevajag komatu? Nu, reizēm vajag, reizēm gribas. Reizēm pat noder. Bet lielā tiesā gadījumu tas būs visai lieki, jo turklāt tekstā rada intonatīvo pauzi, kurai tur nevajag būt, ja jūs vienkārši aprakstāt kaut kā veidu vai izskatu. 

Palūkojiet uz šo brīnišķīgo grāmatas nosaukumu. Teorētiski tur ir divi vienlīdzīgi apzīmētāji vienādā formā (īpašības vārdi ar noteikto galotni), praktiski — šis ir vienkāršs gadījums — brīnišķīga ir nevis pasaule, bet gan tieši jaunā pasaule. Tāpēc likt komatu būtu noziedzīgi.

Savukārt kāda cita populāra seriāla nosaukums nav tik vienkārši interpretējams no interpunkcijas aspekta. 

“Šaurā zilā strīpiņa” — skaidrs, ka strīpiņa ir gan šaura, gan zila, bet — lai būtu šaura, tai nav obligāti jābūt zilai. Šie apzīmētāji viens otru nepaskaidro. Tomēr komats pa vidu likts netiek. Un nevajag arī.

Gana gari un plaši par šo tēmu ir izrunājusies arī mana mīļā Blinkena. 73. paragrāfs tam veltīts. Paragrāfs pagarš, bet doma īsumā tāda pati — var likt, var nelikt. Ja ir izteikti redzams apzīmētāju savstarpējais pakārtojums (kā Hakslijam), tad komatu noteikti nevajag, savukārt Atkinsona gadījumā — pēc vēlēšanās. Ja vēlas uzsvērt abu minēto īpatnību vienlīdzību, tad komatu var likt.

(Citāts no “Latviešu interpunkcijas” 73. paragrāfa)

Mana mīļā I. Lokmane LU Akadēmiskā apgāda izdotajā lielgrāmatā “Latviešu valoda” (2013) gan pārāk nekrāmējas un lielākoties iesaka likt komatu, taču tur 117. lpp. ir lasāmi arī šādi vārdi:

Tas arī atbild uz jautājumu, vai komatus var nelikt arī starp vairāk nekā diviem apzīmētājiem.

Man labāk tīk dzīve bez komata — teksts izskatās plūdenāk un mīlīgāk. Ja jums ikurāt šķiet, ka bez komata pasaule pārstās griezties — lieciet vien, šķību aci neviens neskatīsies.

Mācieties latviešu valodu, bērni!

Gribēju uzrakstīt niknu ziņu par to, kur raksta un kur neraksta lielos sākumburtus, lietojot tādus vietniekvārdus kā “tu” un “jūs”. Domāju – ja nu cilvēki vienkārši nezina, ja nu neviens nav pateicis...
Nekā. Man ir vecum vecs ieraksts, kur skaidri un gaiši viss izklāstīts.

Ejiet un lasiet visi: Pieklājīgā “jūsošanās”.

Visādi citādi. Vēlos lieku reizi atgādināt, ka nezināt latviešu valodas dziļākos un slēptākos ūdeņus nav nekāds kauns. Jūs taču zobus paši sev nelabojat. Un matus arī biežāk tomēr uzticat speciālistiem. Tāpēc – ja valodas speciālists apgalvo, ka lielie burti nav jālieto, tad tas vienkāršā valodā nozīmē, ka NAV JĀLIETO.

Tas, ka Inesītei no mārketinga nodaļas devītās klases domrakstos bija desmitnieki, nenozīmē, ka Inesīte ir autoritāte šajos jautājumos. Pilnīgi gara acīm redzu sapulci kādā reklāmas vai PR aģentūrā:

- Tā, mums vajag plakātu. Uzraksts varētu būt “Gardākā aukstā zupa tev”.
- Es domāju, ka labāk “Gardākā aukstā zupa Tev”, jo mēs tomēr uzrunājam katru individuāli, katram garāmgājējam burtiski sirsniņā to zupiņu lejam, nevis vienkārši atstrādājam.

Lūdzu, beigsim izlikties samāksloti pieklājīgi, jo nupat jau viss iet tādā absurdā, ka pat tīmekļvietnēs vispārīgas nozīmes teksti ir pārraibināti ar, nebīšos vārda, pretīgiem “Jūsojumiem”.

Sarunājam tā – ja tā ir ar roku rakstīta vēstule vienā eksemplārā – lietojiet kādus burtus gribat. Tāpat tikai vienam acu pārim ar to būs jācīnās. Visur citur – mazie burti ir labi. Mazie burti ir pieklājīgi. Mazie burti ir acīm draudzīgi!

Kā arī – neticiet inesītēm un ivetiņām, kas profesionālu tekstu autoru darbus ar savām kreisajām rociņām uzlabo. Neticēsiet, bet cilvēki speciāli pavada gadus augstskolās, lai apgūtu visvisādus smalkumus. Jums nav jāzina viss, jums tikai pietiek zināt savas kompetences robežas un visu, kas ir aiz tām, uzticēt speciālistiem. Speciālisti netiesā, nekritizē, nesmejas pie kafijas krūzītēm par jūsu izbirušajiem komatiem vai kroplīgajiem lielajiem burtiem. Speciālisti skumst, jo jūs laižat pasaulē sliktus piemērus un radāt iespaidu, ka speciālisti tam ir piekrituši.

Ak, valoda, valodiņa, kādus ceļus ej...

Runājot par valodas attīstību (degradāciju, ja vēlaties), sarunas nez kāpēc grozās lielākoties ap leksiku. Vārdi tādi, vārdi šitādi. Aizguvumi, žargonvārdi, barbarismi. Standarta viedoklis – tas viss ir slikti, tas viss piesārņo valodu. Taču leksika ne tuvu nav vienīgais valodas slānis, kurā notiek pārmaiņas. Un pārmaiņas citos slāņos man šķiet daudz biedējošākas.

Leksika

Ar leksiku ir vienkārši. To var salīdzināt ar produktiem virtuvē – jo plašāka izvēle, jo daudzveidīgākus mielastus var pagatavot. Un, ja neaug avokado, var ievest no zemēm, kurās aug. Uztura speciālisti neļaus samelot – vienveidīgs uzturs nevienam nenāk par labu. Tāpat – ir modes lietas, kas pēc laika pazūd. Par to mēs nez kāpēc nesvīstam. Neredzu demonstrācijas, kur būtu plakāti ar pelēkajiem zirņiem, rāceņiem un skābputru.
Līdzīgi arī ar vārdu krājumu – dzīve ir mainīga, dinamiska. Parādās arvien vairāk jaunu lietu, ko mēs gribam nosaukt vārdā. Jo tikai tas, kas ir nosaukts vārdā, ir īsts. Reizēm terminologu piedāvātie vārdi iedzīvojas labi un ātri (tastatūra, izvēlne, zīmols), reizēm ir kāda aizķeršanās (skandas, aplāde), reizēm – piedāvājums tiek izsmiets un izmests kā nederīgs.
Arī iekšējās pasaules un sajūtu apzīmēšanai tiek meklēti arvien precīzāki vārdi. Vecākiem māca, ka bērniem jāpalīdz savas emocijas nosaukt vārdā, jo tikai tā var attīstīt emocionālo inteliģenci un spēju pārvaldīt savu iekšējo pasauli.
Un tas viss ir labi un pareizi. Kaut kādas drazas leksikā parasti arī tiek atpazītas kā drazas. Un ne viss, kas ir modē šobrīd, pārdzīvos laiku. Nezinu, vai kāds vēl atceras, bet vēlajos deviņdesmitajos biznesmeņi ofisos nodarbojās ar merčendaizingu un strādāja pie kompjūteriem.
Laiks rādīs, kas mums paliks, kas tiks aizmirsts, kas – tiks aizstāts.

Gramatika un sintakse

Gramatika ir nedaudz konservatīvāka. Pārmaiņas ienāk lēnāk, kā arī – inerce ir daudz lielāka. Tieši tāpēc ir sāpīgi redzēt, ka mainās arī šī valodas daļa. Tas valodas plūdumu un domas skaidrību ietekmē krietni.
Pieminēšu dažas pamanītas sāpīgas parādības. Saraksts nebūt nav pilnīgs. Tur droši vien varētu rakstīt un rakstīt.

• Norādāmo vietniekvārdu aizstāšana ar personu vietniekvārdiem. Labais tonis paredz personu vietniekvārdus pataupīt dzīvām būtnēm, taču nu šī ekskluzivitāte mazinās, it īpaši sarunvalodā. Es notīrīju dīvānu, viņš bija apliets.
• Ģenitīva bojāeja. Var jau smieties, ka par šo tikai runā un runā, bet vēl nekas nav nomiris. Nekā. Šī sērga iet plašumā! Ir saraksts ar vārdiem, kas pieprasa ģenitīvu (nav, daudz, maz, vairāk, mazāk, tik, cik) . Un ģenitīva nelietošana pārmetas no viena vārda pie nākamā.
• Saliktā pagātne. Latviešu valodā ir šāds skaists laiks. Un ko es dzirdu ikdienā no jaunākās paaudzes un tiem, kam krievu valoda tuvās asinīs? Vienkāršo pagātni tur, kur jābūt saliktajai! Es par šo jaunumu nekad nezināju. Es šo aktrisi nekad neredzēju. Pat rakstīt skumji...
• Neskaidras teikumu konstrukcijas. Savdabīgi, bet veids, kādā cilvēki lieto valodu, ļoti ietekmē prasmes un iemaņas. Ir cilvēki, kas labi runā, ir cilvēki, kas labi raksta. Bet labi rakstītāji var nebūt labi runātāji (par to es pārliecinājos, kad mēģināju paātrināt darbu, izmantojot runas atpazīšanas lietotni, kas no runāta teksta rada glītu rakstītu tekstu – nekas man nesanāca, nemāku verbāli paust domas). Nu aug īstekstu paaudze – dažādas sīkziņas dažādās lietotnēs, daļa no tām – emocijikonas, kas kompensē mīmikas un intonācijas trūkumu. Šādai saziņai piemērotā vietā un laikā nav nekādas vainas. Bet – ja tas ir galvenais valodas lietošanas veids, tad ar laiku domu formulēšana kļūst pavisam lēna, un beigās pusaudži man stāsta par to tur un tiem tur, kas kaut kur, nu tur, ai, bija. Nu, jā, tā. Un beigās, kad tiek izspiests kaut cik normāls teikums, izrādās, ka reāliju apzīmētāji jāvelk ārā kā ar stangām. Kaut kur ir doma, bet tā nekādā veidā nav tikusi noformulēt
• Personu vietniekvārdi ar lielajiem burtiem vispārīgos tekstos. Tā ir kaut kādas pārprastas pieklājības sērga. Šodien stāvēju pie evakuācijas norāžu paneļa, kur kādam bija šķitis, ka lietotāji varētu ņemt ļaunā vai neuzskatīt tekstu par nopietni uztveramu, tāpēc evakuācijas instrukciju plakātā (doma un noformējums kopumā labs) kāds bija salicis lielos burtus. Pārliecinies, ka Tavi kolēģi ir evakuējušies. Man neradās sajūta, ka plakāts uzrunā tieši mani. Man radās sajūta, ka veidošanas posmā darbojies kāds āpsis... Nav pilnīgi un galīgi neviena iemesla, lai šādos plašam lietotāju lokam paredzētos tekstos kāds lietotu lielo burtu. Es priecājos, ka pamazām atkāpjas stīvums un šādi teksti tiek sacerēti lietotājam draudzīgā valodā. Darbiniekam pirms ēkas pamešanas trauksmes gadījumā jāpārliecinās, vai darbinieka kolēģi spēj dislocēt evakuācijai nepieciešamos maršrutus. Trauksmes gadījumā paskaties, kur ir tavi kolēģi, vai tiem nav nepieciešama palīdzība. Es, protams, pārspīlēju, bet ir tomēr atšķirība.

• Doma netiek līdzi tekstam. Viena ļoti bieži novērota bēda rakstītos tekstos – tiek aizmirsts par lasītāju. Rakstītājs tik raksta, viņam viss skaidrs. Bet lasītājam konteksta nav, ir tikai teksts. Tāpēc ir visai noziedzīgi teikuma vidū pārlekt uz citu domu vai palīgteikumu veidot tā, ka var pārprast. Piemēram: Bet skaitam visu, ko var saskatīt. Katrā ziņā, man liekas, ka cipari grūti lien galvā nekā burti, jo tos daudz zināja vēl 2g nebija. Ko daudz zināja? Tos burtus? Vai ciparus? Palīgteikuma novietojums ir viegli pārprotams. Nav, protams, viss jāraksta galīgi plakani, bet es kaut kā īpaši bieži manu tādu neveiklu aizdreifēšanu no tēmas, kas var radīt pārpratumus. 

Savelkot kopā – tas, ka pusaudži runā tā, it kā vārdu krājumu būtu no kāda sadzīves atkritumu konteinera paņēmuši, vēl nav nekas briesmīgs. Viņi pieaugs, nobriedīs, specializēsies kaut kur un beigs runā piecās valodās vienlaikus. Es par leksiku pārāk nebēdātu (tikai nedaudz). Skumjāk būs, ja paviršas attieksmes dēļ cietīs sintakse un dažādas gramatiskās formas, jo tas ievērojami noplicina izteiksmes bagātību.

Vietvārdu talka

Jūs zinājāt, ka jau kopš februāra notiek vietvārdu talka? Es uzzināju vien pirms dažām dienām!
Nu, kā sacīt jāsaka, labāk vēlu nekā nekad.

Tātad, ir vietne https://vietvardi.lv/. Tur var reģistrēties un visai ērtā saskarnē pievienot vietvārdus Latvijas kartē. Nospiežot pogu “+Pievienot jaunu”, tiks atvērts logs, kur varēs ievadīt savu pievienojamo vietvārdu, kā arī atzīmēt to ārkārtīgi precīzā kartē.

Kāpēc es to te saku? Jo, pirmkārt, man tas šķiet ļoti interesanti. Mana bērnība pagāja, plūcot smaržīgos skaļbus Vuškys oporā un kāpelējot kokā iz Ontona kolna. Nav jau tā, ka pasaule taptu nabagāka, ja citi par to tā arī neuzzinātu, bet – šādos vietvārdos ir milzu lingvistiskais potenciāls! Piemēram, dīķus manā pusē par “oporim” īsti vairs nesauc, bet vietvārdā šis dīķa apzīmējums ir saglabājies!

Tā ka, ja zini kādu vietiņu, kurai ir nosaukums, neslinko – ej un pievieno! Pat ja tas ir tikai 5 draugu vidū lietots apzīmējums. Mūsu valoda, mūsu bagātība. Aiziet un veiksmi darbā!

Vairāk par visu šo pasākumu var izlasīt tīmekļvietnē http://www.unesco.lv/lv/vietvardu-talka/.

Aktualitātes — rektors un personvārdi ar gramatikas kļūdām

Parunāsim šodien par problēmām. Lūgums atvērt prātu un nedaudz uzklausīt.

Pirmais jautājums — atkal no aizmirstības izvilktais jautājums par to, vai vārds un uzvārds ir indivīda personīgā darīšana, vai arī gramatika tomēr būtu jāņem vērā un tā ir arī sabiedrības darīšana. Diskusija tviterī bija visai sazarota, bet sākums apmēram te: mrserge

Jautājums ir par tādiem personvārdiem kā Oto/Otto, Rake/Rakke, Ate/Atte.

Mēģināšu paskaidrot īsi. Latviešu valodas rakstība kopē izrunu, izņemot tos gadījumus, kad pozīcijas dēļ kaut kas tiek izrunāts citādi. Piemēram, mēs zinām, ka jāraksta “pats”, nevis “pac”, kaut gan runātā tekstā vārda galotne nedaudz saplūst. Tāpat mēs zinām, kā raksta tādus vārdus kā “aka, bute, pape, trupe, klape”. Mēs arī protam locīt vārdus “medus, ledus” bez īpašām grūtībām. Bet — atliek šos vārdus uzrakstīt ar lielo burtu, kā pēkšņi galva ir tukša, gramatika vairs neeksistē, mēs grimstam aizmirstībā un uzskatām, ka neviens nezina, kā mūsu īpašo uzvārdu pareizi pierakstīt... Man ir skumji. Es ceru, ka jums arī.

Latviešu valodā ir tāds maziņš likumiņš — nebalsīgs līdzskanis starp īsu uzsvērtu un īsu neuzsvērtu patskani izrunā pagarinās. To mūsdienās māca 10. klasē. Attiecīgi literārajā valodā tā tam būtu jānotiek vienmēr, ja mēs gribam runāt pareizi un citiem saprotami. Pavisam banāls piemērs no dzīves — arī manā uzvārdā notiek šī līdzskaņa pagarināšana. Tā kā latgalieši ir tendētu uz īsumiem un lauzumiem, lielpilsētā man visai bieži pārjautāja, kāds īsti ir mans četrburtu uzvārds. Tad es atklāju pareizās izrunas formulu, un nu man divreiz jau gadiem neviens neko nav jautājis. Saprot ar pirmo reizi. Jauki, vai ne?

Tā ir gramatikas būtība — izpētīt valodas sistēmu un sakārtot likumus (kas ir pieejami ikvienam un nav nekāds noslēpums), lai palīdzētu radīt precīzu valodu, kur nevajag četras reizes skaidrot un beigās vēl rakstīt priekšā.

Neaizmirsīsim, ka mūsdienu gramatika ir divdesmitā gadsimta produkts. Laikā, kad uzvārdi tika dalīti, tās vēl nebija, kā arī — vācu baroniem tā diez vai būtu interesējusi, pat ja tā būtu. Tas ir jāņem vērā, rokoties dzimtas uzvārdu līkločos. Es saprotu, ka kādam vecvectēvam uzvārds bija, teiksim, Atte. No mūsdienu gramatikas viedokļa — uzvārds ar drukas kļūdu pašā viducī. Var, protams, izsliet galvu un teikt, ka visa dzimta lepojas ar vēsturisko drukas kļūdu, ka viņi vienmēr ir dzīvojuši ar drukas kļūdu un ka drukas kļūda ir viņu būtība. Bet var arī senču piemiņu godināt sešdesmit septiņos citos veidos — pasūtīt individuālas tapetes ar vēsturisko uzvārdu visai mājai, pielikt pie sienas dekoru, pasūtīt dzimtas kapakmeni ar vienojošu vēsturisko uzvārdu centrā un faktiskajiem apakšā, izšūt uz sava karoga un piekārt pie mājas... Nav tā, ka vēsturiskais uzvārds būtu pasludināts ārpus likuma. Tas vienkārši neatbilst mūsdienu gramatikas prasībām.

Es jau dzirdu argumentu, ka vajadzētu gramatiku pielāgot 21. gadsimta prasībām, nevis 21. gadsimta reālijas esošajai gramatikai. Es esmu atvērti domājoša persona, es saprotu šādu ierosinājumu. Un tam pat būtu jēga, BET (viens liels bet) — ļoti bieži šie gramatikas pārmaiņu alcēji ir cilvēki, kas ar gramatiku ir ļoti “uz jūs”. Un tas vedina domāt, ka problēma ir cilvēkos, kuri slikti pārzina gramatiku, nevis gramatikā, kura būtu tālu no cilvēkiem.

Gadās dzirdēt par cilvēkiem, kuri tiesājas, lai dabūtu sev tādu vai citādu uzvārdu. Man šķiet, es jau esmu teikusi, ko par to domāju. Vai arī nē, jo tas ir visai necenzēts dažādu fonēmu virknējums.

Pamēģināšu paskaidrot, izmantojot galēju piemēru. Iedomāsimies, ja es būtu izdomājusi, ka gribu, lai manu uzvārdu rakstītu TIKAI ar lielajiem burtiem. Jo tas taču ir mans uzvārds, es ar to varu darīt, ko gribu, vai ne? Un tad es iestātos partijā KPV (šķiet, ka tur pie publicitātes visātrāk var tikt), raudzītu iebāzties teju ikkatrā plašsaziņas līdzeklī un publiski lamātu visus žurnālistus, kas uzdrošinātos manu uzvārdu ar mazajiem burtiem rakstīt. Savukārt vēlēšanu biļetenā tas pavisam labi izskatītos.

Rezumējot. Uzvārds ir tikai pliks vārds. Lielais sākumburts nepadara to par kaut ko ārpus likuma. Daudzos uzvārdos neatbilstība gramatikai ir ieviesusies kādas kļūdas dēļ, nevis tāpēc, ka uzvārdam ar šādu kļūdu būtu kāda īpaša augstāko spēku svētība. Pirms gadiem 50–70 visi dokumenti tika rakstīt ar roku. Tāpēc divi manas mammas brāļi ir Civkāji un trešais — Ciukājs. Plika cilvēku kļūda. Viens nepaskatījās, otram bija vienalga, trešajam nepajautāja. Un es nemaz nezinu, kurš būs īstais variants.

Likumi ir vajadzīgi tādēļ, lai rakstītā un runātā pasaule būtu pēc iespējas paredzamāka un pārbaudāmāka. Lai gramatikas likumu kopa galvā jau laikus spētu signalizēt, ja kāds vārds nav pareizi uzrakstīts. Jo juridiskās sekas var būt visnotaļ aizraujošas.

Tiem, kas izlasīja tik tālu, veca anekdote:

- Vārds, uzvārds?
- Jā-jā-jānis Bē-bē-bērziņš.
- Jūs raustāt valodu?
- Nē, valodu raustīja mans tēvs, bet tas, kurš noformēja dzimšanas apliecību, bija idiots. 



Otra aktuālā problēma — atlaists (jau ir vai vēl tiks?) augstskolas SSE Riga rektors A. Pālzovs, jo valsts valodas zināšanu līmenis nav vismaz C1. Kaut arī latviešu valoda man ir sirdij tuva, šajā gadījumā nepiekrītu. Šorīt, 25. janvārī, Rīta Panorāmā bija īsa intervija ar Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāju Jāni Vētru.

Runāja viņa par dažādām tēmām, no 15:45 pieskaras jautājumam par nepieciešamību rektoram zināt latviešu valodu augstākajā līmenī. Un šeit Vētras kungs pauda kādu domu, kam nevar nepiekrist — valodas zināšanas augstākā līmeņa vadītājiem nepieciešamas tādēļ, lai nevarētu atrunāties ar to, ka valodas zināšanu trūkuma dēļ ir pārkāpts likums, kaut kas nav ievērots vai palaists garām. Tas viss ir ļoti loģiski, bet šajā gadījumā to varētu risināt pavisam vienkārši — nosakot, ka šāda līmeņa izglītības iestāžu vadītājiem nepieciešams personīgais asistents, kura atbildība attiecīgi ir nepalaist neko svarīgu garām, tādējādi gādājot, lai nevērības dēļ netiktu pārkāpti likumi. Otrs variants — noteikt, ka valoda ir jāapgūst nepieciešamajā līmenī. Mums ir ļoti daudz pozitīvu piemēru, kas vedina domāt, ka cittautieši itin labi spēj apgūt valodu teicamā līmenī. Manu sirdi allaž silda Hosams Abu Meri. Un kebabus es pēdējā laikā ēdu tikai tāpēc, ka mani apkalpo latviski. Pat ja tie būtu tikai seši vārdi — galvenais ir attieksme.

Tātad — ir absolūta muļķība un tuvredzība atlaist augstākā līmeņa vadītājus un speciālistus TIKAI valodas zināšanu dēļ. To var risināt ar obligātiem asistentiem vai dot noteiktu laiku valodas apguvei. Te gan ir viena cita nianse — negribētos, lai šādi tiktu atvērta Pandoras lāde un beigās mēs attaptos, ka teju visur augstākā līmeņa vadītāji ir ārvalstnieki, teiksim, no dažām kaimiņvalstīm, kas latviešu valodu neprot un pat netaisās apgūt... Tā būtu ļoti skumja perspektīva. Te risinājumam jābūt tādam, lai gan vilks būtu paēdis, gan kaza dzīva (un ganiņš arī!).

Vai dzīvniekus var adoptēt

Īsā atbilde – nē, nevar.

Iemesls: adoptēt — pieņemt ģimenē (bērnu) ar juridisku aktu radniecības tiesisko attiecību nodibināšanai.

Atlika vien ieminēties tviterī, ka man gauži netīk šī vārda lietošana, ja to attiecina uz dzīvniekiem, un sākās polemika par to, ka angļu valodā taču tā lieto, vārds ir derīgs, pauž atbildību un nepieciešamo rūpības un gādības pakāpi. Un tā tālāk.

Tātad, kas būtu jāņem vērā, spēlējoties ar svešvārdiem un aizgūtiem vārdiem. Tie valodā ir importēti ar kādu noteiktu nolūku – radās vajadzība (tas ir – viena konkrēta nozīme), un kāds izlēma par labu vienam vārdam, kas šo nozīmi varētu precīzi paust, neradot pārpratumus. Lūk, sāka runāt par svešu bērnu pieņemšanu ģimenēs un juridiskajām saistībām, ko tas nes līdzi. Lai viss būtu skaisti, precīzi un nepārprotami (kas svarīgi juridiskās lietās), tika importēts vārds adoptēt, lai šo procesu apzīmētu. Tas ir termins. Un terminiem (atšķirībā no parastiem vārdiem) ir kāda būtiska iezīme – tiem ir viena un tikai viena nozīme. Tieši skaidrības un nepārprotamības labad. Piemēram, asinsvads būs jebkurš asinsvads cilvēka (vai kādas citas dzīvas radības) ķermenī. Bet jūga vēna būs tikai viens konkrēts asinsvads. Vai, piemēram, mētāt bumbu var dažādos veidos, bet dribls ir viens konkrēts veids.

Jā, angļu valodā vārda adoptēt nozīme ir plašāka. Daudz plašāka. Tā var ietvert visu – sākot no bērniem līdz pat dzīvniekiem, romānu pārrakstīšanu un filmas versijām. Par pēdējo latviešu valodā runā, lietojot citu terminu – adaptēt (pielāgot kādām savām vajadzībām).

Vārdu kādā valodā var salīdzināt ar augu. Sākumā tas ir mazs stādiņš, tad iedzīvojas un sāk plesties plašumā, laižot atvases ar jaunām nozīmēm uz visām pusēm. Un tad kādā jaukā dienā latviešu dārznieki izdomāja no angļu dārza savā dārzā pārstādīt adoptēšanas kociņu. Viņi neraka laukā visu milzu krūmu ar visām atvasēm. Viņi paņēma tikai to vienu daļu, kas atbilda vajadzībai. Jā, protams, var jau turpināt analoģiju un sacīt, ka arī latviešu valodā vārds, kas reiz bijis termins ar vienu nozīmi, var sākt plesties plašumā un apaugt ar vairākām nozīmēm. Tā var notikt, bet tas nav īsti labi, jo pēc kāda laika tāpat vajadzēs vārdu tikai ar vienu nozīmi, lai nerastos pārpratumi. Jo īpaši juridiskās lietās.

Atkāpe vēsturē. Reiz universitātē pie valodas kultūras pasniedzējas nodarbības laikā atnāca kāda sieviete. Mēs, studenti, rātni kaut ko rakstījām, kamēr pasniedzēja skaidrojās ar šo sievieti. Izrādās, sievietei bija kaut kādi sarežģījumi ar mantojumu – tur figurēja vārds “atteikties”, ko juristiem būtu labpaticies interpretēt kā “izslēgt no savas un ģimenes realitātes pavisam un uz mūžīgiem laikiem”, savukārt sievietei bija svarīgi pierādīt, ka tā nav vienīgā nozīme un atteikšanās var notikt arī par labu kādam, tas ir “es atsakos no šīs lietas, lai tā tiktu manai meitai”. Mīlenbahā un Endzelīnā šī “par labu” versija bija izskaidrota, un tas jau ir gana nopietns arguments. Liela ķēpa viena nozīmēs izplūduša vārda dēļ.

Ko es ar to visu vēlējos pavēstīt – tas vien, ka kādā svešvalodā vienam vārdam ir vairākas dažādas nozīmes, nenozīmē, ka, šo vārdu ieviešot citā valodā, līdzi nāks arī visa nozīmju bagāža. Tā tas nenotiek. Un tas arī nav vajadzīgs. Ņemiet vērā, ka angliski dzīvnieku īpašnieki sevi arī mēdz dēvēt par māmiņām un papucīšiem, un tas, manuprāt, ārkārtīgi degradē vecāku lomu. Nevar cilvēkbērnam būt tāds pats tētis kā sunim.

Ir gana daudz labu vārdu, ko var lietot, lai pastāstītu, ka saimnieki savā dzīvē taisās ieviest mājdzīvnieku – pieņemt, paņemt, ieviest, iemitināt. Tviterī pat izskanēja versijas “iemājināt” un “iesaimēt”. Dzīvnieks ir dzīvnieks. Viņam būs saimnieks (vārds, kas lieliski paskaidro gaidāmās attiecības – saimnieks ir tas, kurš uzņemas visu atbildību) vai īpašnieks. Un ar to pilnīgi pietiek.

Nevajag nonivelēt cilvēku savstarpējās attiecības. Par dzīvnieku pieņemšanu runā daudz biežāk nekā par bērnu. Un man nav grūti iztēloties divu bērnu ģimenē vecāku sarunu par to, vai būtu iespēja adoptēt trešo mazuli, un kāds no esošajiem bērniem ievaicājas: “Tāpat kā suni?”

Redaktoru dzīves ainiņas

Lūk, kā izskatās īsta redaktora darbs. Kolēģe laboja tekstu. Uzdūrās teikumam:

EN: Stunning 360-degree environments stretch around you, above you, and behind you as if you’re really there.
LV: Skaista, visaptveroša vide ap, virs un aiz jumta rada klātbūtnes sajūtu.

Protams, viņa pamanīja, ka ar tulkojumu kaut kas nav kārtībā un ķērās pie labošanas. Pāris veiklu trenētu roku pieskārienu un, lūk, rezultāts:

LV: Skaista, visaptveroša vide ap jumtu, virs jumta un aiz tā rada klātbūtnes sajūtu.

Kad viņa, pēdējoreiz pārlasot, pamanīja, ko bija salabojusi, izšķīda smieklos turpat pie galda. Jāpiekrīt vien ir, ka rezultāts ir krietni vien labāks par sākotnējo variantu!

Ko iesākt ar tviteri

Jūs zinājāt, ka vārds “tviteris” latviešu valodā ir apstiprināts un to legāli var lietot it visur, kur tik nepieciešams? Neticat? Bet tā tiešām ir. Terminologi te pārāk gari nedomāja. Un līdz ar tādiem vārdiem kā blenderis, printeris un skeneris deva zaļo gaismu arī tvitera ienākšanai latviešu valodā. Jā, ar mazo burtu un lokāmu galotni.

Līdz ar to — ja kaut kur vajag smalki un literāri pareizi izteikties, nav jāmokās ap kantaino mikroblogošanas vietni Twitter, sociālo tīklu Twitter vai ko tik vēl ne. Pavisam legāli drīkst sacīt tviteris. Un teorētiski visiem to vajadzētu saprast pareizi.

Var jautāt — kāpēc gan vietnes nosaukums tiek padarīts par sugasvārdu? Oficiālo atbildi, kāpēc terminologi tā lēma, es nezinu, bet varu piedāvāt savu redzējumu. Latviešu valodā vārdam “tviteris” nav pilnīgi nevienas citas nozīmes, izņemot vienu vienīgo jau zināmo. Otra lieta — arī pats pakalpojums tāds ir viens vienīgais un unikāls, līdz ar to arī tur nekādi pārpratumi nevar rasties. Angļu valodā vārdam “twitter” var piemeklēt vēl kaut kādas ar čivināšanu un putniem saistītas nozīmes, taču latviešu valodā nekā tāda nav. Un šī ir valodas lietotājiem ļoti draudzīga pieeja — lokāms vārds, viena nozīme, nav jāsvīst par lielo burtu. Priecājieties!

Te gan terminologi vēl nav paspējuši kārtību ieviest. Latviešu valodas aģentūra 2011. gadā savās atbildēs uz jautājumiem skaidri pauž, ka Twitter būtu lietojams kā sugasvārds tviteris, viena ziņa — tvīts, rakstīt šādas ziņas — tvītot, tvītu rakstītājs — tvītotājs, sazināšanās tviterī — tvītošana. Taču turpat ir sniegta atsauce uz Akadēmisko terminu datubāzi AkadTerm, kur angļu vārdam Twitter tiek atrasts tikai viens termins — Twitter short message — Twitter sīkziņa. Kretīni. Toties, tajā pašā AkadTerm meklējot citus vārdus — tweet, tweeting —, tiek atrasti arī iepriekš minētie termini, tā ka viss ir oficiāli un nepieciešamības gadījumā var droši atsaukties uz AkadTerm, kur šie termini ir atrodami. Izņemot pašu tviteri. Tāda termina tur pagaidām nav.

Te ir visa tvitera pasaules vārdnīciņa vienā tabulā. Nokopēju no Diena.lv,  jo autoritatīvāku avotu nevarēju atrast. Vēl šī pati tabula ir atrodama Pods.lv. Šos terminus ir apstiprinājusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas apakškomisija, tā ka, atsaucoties uz klasiķi, “dokumenti vsje v porjadke!”.

Ja kāds vēlas skatīt pavisam legālu un uzticamu avotu, tad iesaku šo lielisko terminoloģijas komisijas protokolu no Letonikas apcirkņiem, ko man laipni piespēlēja kāds labvēlis pēc šī ieraksta publicēšanas.

Angļu	Latviešu	Paskaidrojums
Twitter	tviteris	kompānijas “Twitter” saziņas pakalpojums internetā rakstāms ar mazo burtu līdzīgi kā televīzija, telefons, internets; izrunā [tvitteris].
tweet (n.)	tvīts	viens tvitera ieraksts (ziņa, paziņojums)
tweet (v.)	tvītot	rakstīt tvītus
tweeting	tvītošana	tvītu rakstīšana, sazināšanās ar tvitera palīdzību
tweeter	tvītotājs	tvītu rakstītājs
tweetup (no Twitter +meetup)	tvikšanās (no tviteris+ tikšanās)	ar tvitera palīdzību organizēts pasākums (piem., interešu grupu tikšanās, preses konference, jaunu produktu demonstrācija)
retweet (n.)	retvīts, pārtvītojums	pārpublicēts tvīts
retweet (v.)	retvītot, pārtvītot	pārpublicēt tvītu
Twitterverse (no Twitter +Universe)	tviterverss (no tviteris+ Universs)	tvitera informācijas un saziņas telpa, tvitera lietotāju komūna izrunā [tvittervers]
twittosphere, twitosphere	tvitosfēra	tvitera informācijas un saziņas telpa, tvitera lietotāju komūna izrunā [tvittosfēra]
follower	sekotājs	tvitera lietotājs, kurš pieteicies lasīt cita konkrēta lietotāja tvītus (sekot tā tvītiem)
follow (v.)	sekot	regulāri lasīt cita konkrēta lietotāja tvītus (sekot tā tvītiem)
reply (n.)	atbilde	tvitera lietotāja atbilde citam konkrētam lietotājam
twammer (no Twitter +spammer)	tvameris	tvitera lietotājs, kas to izmanto nevēlamas (parasti komerciāla rakstura) informācijas izplatīšanai