Labvakar, manu mazo draudziņ. Lielā dzīves upe lēni plūst savu gaitu, jaunības maksimālisma audzinātos krūmus pieskalojot ar ikdienas rutīnas smiltīm, kas grauž acīs, mēģinot saskatīt, kur dzīvības kokam saknes sietas.
Tā, dienišķā poētikas deva nodrošināta. Daudz pēdējā laikā manā dzīvē izmaiņu bijis. Lielākā droši vien ir tā, ka nomainīju darbu (vai arī darbs nomainīja mani). Un, kā var redzēt, šis jaunais lieliskais darbs paņem visas manas domas, laiku un enerģiju. Lūk, tur arī aprakti visi neuzrakstītie emuāra ziņojumi – astoņu stundu darba dienā (+ stundā pusdienām, + divās stundās sabtranam).
Tā ka tā.
Lai Tavam nācienam uz šo ierakstu būtu kāda paliekošāka jēga, pastāstīšu arī šo to no valodas lietām.
Vienlīdzīgu teikuma locekļu saskaņošana ar kādu cimperlīgu apzīmētāju. Lai būtu skaidrāk – stāsts šodien būs par šādiem gadījumiem: Aina un Ivars ir gudri; apdomīgās Baiba un Ieviņa; Ģederts prot čigānu, pupiņu un latgaliešu valodu.
Kā man laipni pavēstīja Ceplīšu pāris savā lieliskajā grāmatā “Latviešu valodas praktiskā gramatika”, situācijas ir risināmas visnotaļ vienkārši, ņemot vērā, ka te vēstīts par trim gadījumiem.
1. Ja ir viens apzīmētājis pie vairākiem vārdiem. Piemēram, Pie galda stāvēja gudrie Aina un Ivars, spriedelējot par ēdiena ietekmi uz domāšanu; apdomīgie Roberts un Kārlis lēnām šļūca no kalna uz vecas auto riepas. Te svarīgi saprast, kāpēc ir lietots daudzskaitlis. Iemesls ir pavisam vienkāršs – pretējā gadījumā varētu domāt, ka apzīmētājs attiecas tikai uz tuvāko vārdu – Apdomīgais Roberts un Kārlis (nekas nenorāda, ka arī Kārlis būtu apdomīgs). Ainas un Ivara gadījumā ir vēl sarežģītāk – atšķiras dzimtes, tādēļ apzīmētāja saskaņošana tikai ar vienu vārdu nederēs, ja ir iecerēts, ka iezīme attiecas uz abiem. Tāpat arī jāpatur prātā, ka latviešu valodā vispārinošā nozīme ir vīriešu dzimtei, tādēļ, ja vien runa nav par 100% dāmu kolektīvu, vispārinošais apzīmētājs jālieto vīriešu dzimtē, piemēram, Galda labajā pusē sēdēja cienījami viesi – Ausma, Ārija, Brunhilde un Ījābs. Galda kreisajā pusē sēdēja agri ieradušās viešņas – Skaidrīte, Jautrite un Zeltīte.
2. Ja apzīmējamie vārdi ir dažādās dzimtēs – tad parasti saskaņo ar tuvāko, bet nepārprotamības labad var arī lietot vīriešu dzimtes daudzskaitli (vai atkārtot apzīmētāju). Piemēram – Agrā rīta stundā pa trolejbusa logu žēli skatījās mana tante un onkulis, viņiem blakus sēdēja piepūties večuks un balons, savukārt vadītāja vietā bija iekārtojušies gurķis un biete, kas cītīgi vēroja spožos kloķus un spožās pogas.
3. Ja divi vai vairāki vienlīdzīgi apzīmētāji ir izteikti ar ģenitīvu, apzīmējamais vārds parasti ir vienskaitlī, piemēram, Ēdnīcā uz gala karsti kūpēja biešu, skābu kāpostu, sēņu un zeķu zupa. Onufrijs, kurš prata tikai rumāņu un franču valodu, pēc smaržas izvēlējās tīkamāko virumu.
Kā redzams, valodas likumības nav pārāk sarežģītas, bet pilnībā nodrošināties pret pārpratumiem vai neskaidrībām šā vai tā nav iespējams. Kā reiz teica Mērfijs: “Jebko var padarīt muļķudrošu, bet pret pilnīgiem idiotiem nodrošināties nav iespējams.”
22/01/2013
25/10/2012
Divu prievārdu gadījumi
Reizēm dzīve, kas jau tā ir piņķerīga padarīšana, ņem un piedāvā izvēli, piemēram - ejot uz kādu pasākumu, var ņemt vai neņemt vīru līdzi. Izvēle ir laba lieta, tikai kā to labāk pierakstīt ielūgumā - "ierasties ar vai bez vīra"? Kaut kā šķībi izklausās, jo nevar saprast, ko ar ko tur vajadzētu saskaņot.
Te talkā nāk Skujiņas kundze, kas maigā balsī melns uz balta 84. lpp. pakrata pirkstu un pamāca, ka nevar rakstīt blakus divus prievārdus, ja katrs no tiem prasa citu locījumu (ierasties ar vīru vai bez vīra). Lai izvairītos no pārmērīgas atkārtošanās, var izteikties šādi: ierasties ar vīru vai bez tā. Izņēmums varētu būt daudzskaitlis, jo tur formas ir vienādas - ierasties ar vai bez bērniem. Kaut gan - varbūt labāk no tādām konstrukcijām atradināties pavisam, lai vēlāk nav jādomā - kā tur kas lokās.
Piemēri: Mudīte gribēja iet uz naktsklubu un nu domāja - iet ar vīru vai bez tā. Par to, iet ar vai bez bērniem, jautājumi neradās.
Nevajadzētu blakus lietot arī citus prievārdus, piemēram, ar no - Juris mēģināja nosist mušu ar no plaukta paņemtu avīzi, labāk būtu - Juris mēģināja nosist mušu ar avīzi, kas paņemta no plaukta.
Vienīgais gadījums, kad prievārdu lietošana blakus nav noziegums pret gramatiku, ir tajās reizēs, kad prievārdi piesaista vārdus vienā locījumā, piemēram, pirms un pēc - abi piesaista lietvārdu ģenitīvā, tāpēc tos var lietot blakus, piemēram, Mudīte apsolīja Jurim desmitos vakarā atļaut palūrēt pa savu logu, pirms un pēc norunātā laika aizkari būs ciet.
Te talkā nāk Skujiņas kundze, kas maigā balsī melns uz balta 84. lpp. pakrata pirkstu un pamāca, ka nevar rakstīt blakus divus prievārdus, ja katrs no tiem prasa citu locījumu (ierasties ar vīru vai bez vīra). Lai izvairītos no pārmērīgas atkārtošanās, var izteikties šādi: ierasties ar vīru vai bez tā. Izņēmums varētu būt daudzskaitlis, jo tur formas ir vienādas - ierasties ar vai bez bērniem. Kaut gan - varbūt labāk no tādām konstrukcijām atradināties pavisam, lai vēlāk nav jādomā - kā tur kas lokās.
Piemēri: Mudīte gribēja iet uz naktsklubu un nu domāja - iet ar vīru vai bez tā. Par to, iet ar vai bez bērniem, jautājumi neradās.
Nevajadzētu blakus lietot arī citus prievārdus, piemēram, ar no - Juris mēģināja nosist mušu
Vienīgais gadījums, kad prievārdu lietošana blakus nav noziegums pret gramatiku, ir tajās reizēs, kad prievārdi piesaista vārdus vienā locījumā, piemēram, pirms un pēc - abi piesaista lietvārdu ģenitīvā, tāpēc tos var lietot blakus, piemēram, Mudīte apsolīja Jurim desmitos vakarā atļaut palūrēt pa savu logu, pirms un pēc norunātā laika aizkari būs ciet.
04/10/2012
Zoslēni un ķieģeļnīcas
Ko tik cilvēki neizdomā, lai atcerētos paroles, nosaukumus, secību un citas svarīgas lietas. Vidusskolā astronomijā bija pantiņš, kā atcerēties planētu secību no Saules (pieņemot, ka Plutons arī pie planētām pieskaitāms):
Bija arī pantiņš par varavīksnes krāsu secību, bet tas bija krieviski un to es neatceros.
Lai vai kā - šodien stāsts par zoslēniem un ķieģeļnīcām. Ir tāda lieta kā līdzskaņu mija, un ir kaut kas kreptīgāks par to - līdzskaņu pāru mija. Tie ir tie ķēpīgie gadījumi, kad blakus atrodas divi līdzskaņi un ir kaut kas mīksts - un tad ir jādomā - cik daudz no konstrukcijas jāmīkstina tādos vārdos kā šķiņķis, sliņķis, baļķis. Tāpat arī vārdi viena reņģe iesprūda eņģēs varētu radīt grūtības rakstot - vajag tur abus mīkstināt vai tomēr ne.
Te talkā nāk zoslēns, jo - zoslēns ķieģeļņīcas priekšā vienmēr mīksts. Labi, var piesieties pie tā, ka vārdā ķieģeļnīca ņ mīkstināt nevajag, bet mēs pie tā nepiesiesimies.
Tātad - z, s, l, n pirms ķ, ģ, ļ, ņ ir jāmīkstina. Ja kādam labāk tīk uzskatāma teorija - sanāk šādi pāri, kur notiek līdzskaņu mija: sl-šļ, sn-šņ, zl-žļ, zn-žņ, ln-ļņ.
Tagad kādi nebūt piemēri: Uz galda Ažļa* priekšā stāvēja grūslis**, nepagāja ne pāris mirkļu, kā no grūšļa nekas vairs nebija palicis pāri. Daugavas malā rēgojās viznis, Azlis, saēdies grūsli, nolēma uzkāpt uz vižņa. Alnis redzēja, kā Azlis mēģina uzkāpt uz vižņa, un nodomāja - labi, ka nemēģina uzkāpt uz aļņa. Atskanēja skripsnis***. Alnis pagriezās skripšņa virzienā - tur aiz vižņa pazuda grūšļa ēdājs.
Vadoties pēc šī likuma, var arī vēsā mierā izpīpēt, ka vārdā vīkšķis pirmo k mīkstināt nevajag, jo zoslēnā tāda burta nav, savukārt š ir ar diakritisko zīmi, jo atrodas pirms ķieģeļņīcas mīkstā ķ.
Ceru, izteiciens zoslēns ķieģeļņīcas priekšā vienmēr mīksts kādreiz noderēs (jo tad mans darbs nebūs bijis velts!).
__________________________________
* Azlis - hipotētisks cilvēka vārds, ko es izdomāju no zila gaisa, lai sanāk glīta līdzskaņu mija
** grūslis - apvidvārds, nozīmē to pašu, ko kartupeļu biezputra
*** skripsnis - onomatopoētisms, ko es nedaudz pati izdomāju, vārdnīcā atrodams vārds skripšķis
Mums visādas zināšanas māca,
Jo sajūk un nepaliek prātā!Gauži vienkārši - M-V-Z-M-J-S-U-N-P - Merkurs, Venera, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns, Neptūns, Plutons.
Bija arī pantiņš par varavīksnes krāsu secību, bet tas bija krieviski un to es neatceros.
Lai vai kā - šodien stāsts par zoslēniem un ķieģeļnīcām. Ir tāda lieta kā līdzskaņu mija, un ir kaut kas kreptīgāks par to - līdzskaņu pāru mija. Tie ir tie ķēpīgie gadījumi, kad blakus atrodas divi līdzskaņi un ir kaut kas mīksts - un tad ir jādomā - cik daudz no konstrukcijas jāmīkstina tādos vārdos kā šķiņķis, sliņķis, baļķis. Tāpat arī vārdi viena reņģe iesprūda eņģēs varētu radīt grūtības rakstot - vajag tur abus mīkstināt vai tomēr ne.
Te talkā nāk zoslēns, jo - zoslēns ķieģeļņīcas priekšā vienmēr mīksts. Labi, var piesieties pie tā, ka vārdā ķieģeļnīca ņ mīkstināt nevajag, bet mēs pie tā nepiesiesimies.
Tātad - z, s, l, n pirms ķ, ģ, ļ, ņ ir jāmīkstina. Ja kādam labāk tīk uzskatāma teorija - sanāk šādi pāri, kur notiek līdzskaņu mija: sl-šļ, sn-šņ, zl-žļ, zn-žņ, ln-ļņ.
Tagad kādi nebūt piemēri: Uz galda Ažļa* priekšā stāvēja grūslis**, nepagāja ne pāris mirkļu, kā no grūšļa nekas vairs nebija palicis pāri. Daugavas malā rēgojās viznis, Azlis, saēdies grūsli, nolēma uzkāpt uz vižņa. Alnis redzēja, kā Azlis mēģina uzkāpt uz vižņa, un nodomāja - labi, ka nemēģina uzkāpt uz aļņa. Atskanēja skripsnis***. Alnis pagriezās skripšņa virzienā - tur aiz vižņa pazuda grūšļa ēdājs.
Vadoties pēc šī likuma, var arī vēsā mierā izpīpēt, ka vārdā vīkšķis pirmo k mīkstināt nevajag, jo zoslēnā tāda burta nav, savukārt š ir ar diakritisko zīmi, jo atrodas pirms ķieģeļņīcas mīkstā ķ.
Ceru, izteiciens zoslēns ķieģeļņīcas priekšā vienmēr mīksts kādreiz noderēs (jo tad mans darbs nebūs bijis velts!).
__________________________________
* Azlis - hipotētisks cilvēka vārds, ko es izdomāju no zila gaisa, lai sanāk glīta līdzskaņu mija
** grūslis - apvidvārds, nozīmē to pašu, ko kartupeļu biezputra
*** skripsnis - onomatopoētisms, ko es nedaudz pati izdomāju, vārdnīcā atrodams vārds skripšķis
27/08/2012
Otrais dublis - paralimpisks vs. paraolimpisks
Esat lasījuši Svifta grāmatu "Gulivera ceļojumi"? Tur liliputu zemē bija divas karojošās tautiņas, kam naida iemesls bija gauži vienkāršs - nevienprātība par to, vai ola būtu jāsit ar spico vai strupo galu. Tā tievgalnieki un strupgalnieki karoja ilgus gadus. Gaužām bezjēdzīgi, jūs teiksiet? Palasot komentārus un dzirdot viedokļus par to, kā būtu jālieto vārds paraolimpisks/paralimpisks, pārņem tā pati bezjēdzības sajūta, jo piekritēji ir gan vienā, gan otrā pusē.
Bija tā - tviterī ieraudzīju tālāk padotu invalīdu un viņu draugu biedrības "Apeirons" tālāk padoto tvītu, kurā bija saite uz likumu par vārda paraolimpisks lietošanu. Tur ir spēkā esošs terminoloģijas komisijas lēmums Nr. 79, kurā teikts, ka latviešu valodā jālieto termins paraolimpisks, un klāt vēl pamatojums un paskaidrojums, kas man likās visnotaļ saprātīgs. Likums vēlreiz te.
Piedodiet manu naivumu. Man kaut kā šķita, ka likums ir likums ir likums (pārfrāzējot bezjēdzīgo teicienu par rozi). Un vēl kaut kā man likās, ka likumus pieņem skaidrības labad un ievēro, jo - tas ir likums.
Tak kas tev deva... Viss sākās ar vienu "nepiekrītu" zem mana paraolimpiskā ieraksta. Un tad es domāju - kā?! Es taču atsaucos uz likumu, kas ir spēkā esošs, kam tur nepiekrist?! Bet tā kā paskaidrojuma klāt nebija, paliku domājot.
Jau kādu mazu laiciņu mani emuāra ieraksti tiek pārpublicēti portālā "Delfi". Komentāri tur ir mēmās šausmas, goda vārds, bet dažos pavīd arī pa kādai interesantai domai. Tā starp visiem "raksta autore ir galīgi negudra" parādījās arī pa kādam pamatojumam, kāpēc lasītājs nepiekrīt manis teiktajam.
Neraugoties uz to, ka ir pieņemts likums par vārda paraolimpisks lietošanu, ir daudz iemeslu, kāpēc cilvēki tomēr izvēlas lietot terminu paralimpisks.
Tā kā es vairs nezinu, kurā pusē ir skaidrība, vienkārši uzskaitīšu visu, ko pēdējās nedēļas laikā esmu dzirdējusi un lasījusi par šo jautājumu. Argumentus uzskatāmības labad sadalīšu limpiskajos (L.) un olimpiskajos (O.). Brīdinu, ka avoti ir izplūduši un argumenti nepārbaudīti no sērijas "viena tante teica", bet - tā kā pārbaudītais arguments ar likumu un vārddarināšanas tradīcijām daudziem nepatika, varu padot tālāk arī pārējos.
O.1. - Terminoloģijas komisijas lēmums, kas joprojām ir spēkā, tas ir valodnieku izstrādāts un apstiprināts ar visu lietojuma pamatojumu. Argumenta trūkums - Skujiņas kundze esot diktatore, kas citus maz klausoties un dzenot tik savu vagu, turklāt - Skujiņas kundze esot baltkrieviete, un ko viņa vispār zinot par latviešu valodu.
L.1. - Paši senie grieķi (vai vienkārši grieķi, nezinu, nav papīra avota, tikai pārstāsts) šo vārdu darinot, vārda olimpisks pirmo burtu o aizstājot ar priedēkli para, tā izveidojot vārdu paraolimpisks. Argumenta trūkums - katrai valodai ir savas ortoēpijas (labskaņas) prasības, līdz ar to arī atšķiras salikteņu darināšana, viss 1:1 nekad netiek ne pārņemts, ne lietots, uz to būtu muļķīgi ieciklēties (kā traumējošajā filozofijas/filosofijas gadījumā).
L.2. - Ir Starptautiskā Paralimpiskā komiteja (IPC), tāpat arī Latvijas Paralimpiskā komiteja, tātad visam pārējam arī vajadzētu būt limpiskajam. Argumenta trūkums - Starptautisko Paralimpisko komiteju tāpat vēsā mierā varētu tulkot arī kā paraolimpisko - mēs taču nesakām internacionālā, bet gan starptautiskā, tad kāpēc citas lietas būtu burts burtā jāpārceļ?!
L.3. - Starptautiskā Olimpiskā komiteja (IOC) esot aizliegusi lietot vārdu olympic jebkam citam, līdz ar to arī para(o)limpiešiem jāiztiek bez o burta, lai nebūtu zīmola pārkāpuma. Argumenta trūkums - tam īsti nav jēgas - para(o)limpiādes notiek tieši tajā pašā vietā ar to pašu infrastruktūru, kur olimpiāde, tas ir pie-olimpiādes pasākums, un tas, ka tas ir kaut kas ar olimpiādi saistīts, ir tikai loģiski un normāli. Bez tam - notiek taču arī starptautiskas dažādu mācību priekšmetu olimpiādes, un neviens tiesā rīkotājus nesūdz.
O.2. - Salikteņu darināšana latviešu valodā un angļu valodā atšķiras, tāpēc pārņemt visu 1:1 nav ne saprātīgi, ne lietderīgi. Argumenta trūkums - angļu valoda nav vienīgais aspekts, kādā šis jautājums būtu jāskata.
O.3. - Paralimpisks ir kalks no angļu valodas, latviešu valodā visu laiku bijis paraolimpisks.
L.4. - Jo daudzās citās valodās ir limpisks, latvieši izskatās pēc galīgiem muļķiem, turoties pie sava -olimpiskā. Argumenta trūkums - tas nav prātīgākais veids, kā spriest par lietām - mums ir Krievija un Igaunija Rusijas un Estijas vietā, un Eiropa ar pirkstiem vēl nav nobakstījusi par mūsu dīvainību.
O.4. - Grieķu valodā ir paraolimpiskās - Παραολυμπιακοί, pēc tā būtu jāskatās. Argumenta trūkums - nonāk pretrunā ar L.1. argumentu, bet es neesmu grieķu valodas zinātāja, tāpēc nepateikšu, kā tur ir.
O.5. - Spēlēs ir paralēli olimpiskās, tāpēc pareizi būtu paraolimpiskās spēles, bez jebkādas īpašas tālākas iedziļināšanās vēsturē un vārddarināšanā. Argumenta trūkums - argumentēšana bērnudārza līmenī.
L.5. - Konsekvences trūkums - ja vienā tekstā parādās vārdi Latvijas Paralimpiskā komiteja un Starptautiskā Paralimpiskā komiteja, tad redaktoriem neatliek nekas cits, kā arī pārējos saistītos vārdos lietot tāpat, jo vienā tekstā lietot paralimpisks un paraolimpisks ir visai nesaprātīgi.
Tā apmēram izskatās tā aina. Izgraužoties visiem tiem debesu brīnumiem cauri, es laikam tomēr palikšu pie likuma, jo uz to vismaz var atsaukties, pieņemu, ka terminologiem tomēr bija kaut cik veselā saprāta, kad to pieņēma.
Bija tā - tviterī ieraudzīju tālāk padotu invalīdu un viņu draugu biedrības "Apeirons" tālāk padoto tvītu, kurā bija saite uz likumu par vārda paraolimpisks lietošanu. Tur ir spēkā esošs terminoloģijas komisijas lēmums Nr. 79, kurā teikts, ka latviešu valodā jālieto termins paraolimpisks, un klāt vēl pamatojums un paskaidrojums, kas man likās visnotaļ saprātīgs. Likums vēlreiz te.
Piedodiet manu naivumu. Man kaut kā šķita, ka likums ir likums ir likums (pārfrāzējot bezjēdzīgo teicienu par rozi). Un vēl kaut kā man likās, ka likumus pieņem skaidrības labad un ievēro, jo - tas ir likums.
Tak kas tev deva... Viss sākās ar vienu "nepiekrītu" zem mana paraolimpiskā ieraksta. Un tad es domāju - kā?! Es taču atsaucos uz likumu, kas ir spēkā esošs, kam tur nepiekrist?! Bet tā kā paskaidrojuma klāt nebija, paliku domājot.
Jau kādu mazu laiciņu mani emuāra ieraksti tiek pārpublicēti portālā "Delfi". Komentāri tur ir mēmās šausmas, goda vārds, bet dažos pavīd arī pa kādai interesantai domai. Tā starp visiem "raksta autore ir galīgi negudra" parādījās arī pa kādam pamatojumam, kāpēc lasītājs nepiekrīt manis teiktajam.
Neraugoties uz to, ka ir pieņemts likums par vārda paraolimpisks lietošanu, ir daudz iemeslu, kāpēc cilvēki tomēr izvēlas lietot terminu paralimpisks.
Tā kā es vairs nezinu, kurā pusē ir skaidrība, vienkārši uzskaitīšu visu, ko pēdējās nedēļas laikā esmu dzirdējusi un lasījusi par šo jautājumu. Argumentus uzskatāmības labad sadalīšu limpiskajos (L.) un olimpiskajos (O.). Brīdinu, ka avoti ir izplūduši un argumenti nepārbaudīti no sērijas "viena tante teica", bet - tā kā pārbaudītais arguments ar likumu un vārddarināšanas tradīcijām daudziem nepatika, varu padot tālāk arī pārējos.
O.1. - Terminoloģijas komisijas lēmums, kas joprojām ir spēkā, tas ir valodnieku izstrādāts un apstiprināts ar visu lietojuma pamatojumu. Argumenta trūkums - Skujiņas kundze esot diktatore, kas citus maz klausoties un dzenot tik savu vagu, turklāt - Skujiņas kundze esot baltkrieviete, un ko viņa vispār zinot par latviešu valodu.
L.1. - Paši senie grieķi (vai vienkārši grieķi, nezinu, nav papīra avota, tikai pārstāsts) šo vārdu darinot, vārda olimpisks pirmo burtu o aizstājot ar priedēkli para, tā izveidojot vārdu paraolimpisks. Argumenta trūkums - katrai valodai ir savas ortoēpijas (labskaņas) prasības, līdz ar to arī atšķiras salikteņu darināšana, viss 1:1 nekad netiek ne pārņemts, ne lietots, uz to būtu muļķīgi ieciklēties (kā traumējošajā filozofijas/filosofijas gadījumā).
L.2. - Ir Starptautiskā Paralimpiskā komiteja (IPC), tāpat arī Latvijas Paralimpiskā komiteja, tātad visam pārējam arī vajadzētu būt limpiskajam. Argumenta trūkums - Starptautisko Paralimpisko komiteju tāpat vēsā mierā varētu tulkot arī kā paraolimpisko - mēs taču nesakām internacionālā, bet gan starptautiskā, tad kāpēc citas lietas būtu burts burtā jāpārceļ?!
L.3. - Starptautiskā Olimpiskā komiteja (IOC) esot aizliegusi lietot vārdu olympic jebkam citam, līdz ar to arī para(o)limpiešiem jāiztiek bez o burta, lai nebūtu zīmola pārkāpuma. Argumenta trūkums - tam īsti nav jēgas - para(o)limpiādes notiek tieši tajā pašā vietā ar to pašu infrastruktūru, kur olimpiāde, tas ir pie-olimpiādes pasākums, un tas, ka tas ir kaut kas ar olimpiādi saistīts, ir tikai loģiski un normāli. Bez tam - notiek taču arī starptautiskas dažādu mācību priekšmetu olimpiādes, un neviens tiesā rīkotājus nesūdz.
O.2. - Salikteņu darināšana latviešu valodā un angļu valodā atšķiras, tāpēc pārņemt visu 1:1 nav ne saprātīgi, ne lietderīgi. Argumenta trūkums - angļu valoda nav vienīgais aspekts, kādā šis jautājums būtu jāskata.
O.3. - Paralimpisks ir kalks no angļu valodas, latviešu valodā visu laiku bijis paraolimpisks.
L.4. - Jo daudzās citās valodās ir limpisks, latvieši izskatās pēc galīgiem muļķiem, turoties pie sava -olimpiskā. Argumenta trūkums - tas nav prātīgākais veids, kā spriest par lietām - mums ir Krievija un Igaunija Rusijas un Estijas vietā, un Eiropa ar pirkstiem vēl nav nobakstījusi par mūsu dīvainību.
O.4. - Grieķu valodā ir paraolimpiskās - Παραολυμπιακοί, pēc tā būtu jāskatās. Argumenta trūkums - nonāk pretrunā ar L.1. argumentu, bet es neesmu grieķu valodas zinātāja, tāpēc nepateikšu, kā tur ir.
O.5. - Spēlēs ir paralēli olimpiskās, tāpēc pareizi būtu paraolimpiskās spēles, bez jebkādas īpašas tālākas iedziļināšanās vēsturē un vārddarināšanā. Argumenta trūkums - argumentēšana bērnudārza līmenī.
L.5. - Konsekvences trūkums - ja vienā tekstā parādās vārdi Latvijas Paralimpiskā komiteja un Starptautiskā Paralimpiskā komiteja, tad redaktoriem neatliek nekas cits, kā arī pārējos saistītos vārdos lietot tāpat, jo vienā tekstā lietot paralimpisks un paraolimpisks ir visai nesaprātīgi.
Tā apmēram izskatās tā aina. Izgraužoties visiem tiem debesu brīnumiem cauri, es laikam tomēr palikšu pie likuma, jo uz to vismaz var atsaukties, pieņemu, ka terminologiem tomēr bija kaut cik veselā saprāta, kad to pieņēma.
20/08/2012
Pareizie burti vārdā "paraolimpisks"
Tviteris ir kā Getliņi - reizēm tu redzi tikai milzu atkritumu kalnus, bet reizēm pamani, ka tur ir arī siltumnīcas ar tomātiem un pļavās ganās veselīgas aitas.
Tad nu vienu treknu aitu es šodien pamanīju ganāmies taisni tad, kad bija nepieciešams. Par vārda paraolimpisks pareizo formu. Šis gan laikam interesēs tieši valodas lauciņa darboņus, bet arī parastajiem mirstīgajiem skādi nedarīs.
Visu rakstu var atrast te, bet sauso atlikumu varu raudzīt izstāstīt.
Reiz sensenos laikos kāds sāka jaukt galvu citiem un radās jautājums - kā ir pareizi - paralimpisks vai paraolimpisks? Jautājums tika stumdīts un bakstīts, iebakstīta rakstos tika arī Latvijas Paralimpiskā komiteja, BET - valodnieki un terminologi par pareizo variantu ir atzinuši vārdu paraolimpisks, to pamatojot ar vārddarināšanas tradīcijām latviešu valodā - para- ir priedēklis, ko pievieno vārda saknei, tas nozīmē 'blakus', 'pie', tātad - paraolimpisks ir kaut kas, kas notiek klāt pie olimpiskajām spēlēm.
Savukārt vārds paralimpisks var radīt nevēlamas asociācijas ar angļu vārdu limp - 'klibot'. Tas nav tas, ko mēģina ar šo vārdu pateikt. Paraolimpiskās spēles ir olimpisks pasākums, nevis klibiķu saiets.
Tātad - terminologi tā ir teikuši un tauta ar savu lietojuma praksi to ir apstiprinājusi - paraolimpisks ir tas pasākums un visa ar to saistītā atribūtika. Komiteja gan paliek Paralimpiskā, jo tā, redz, šie sevi ir reģistrējuši.
Tad nu vienu treknu aitu es šodien pamanīju ganāmies taisni tad, kad bija nepieciešams. Par vārda paraolimpisks pareizo formu. Šis gan laikam interesēs tieši valodas lauciņa darboņus, bet arī parastajiem mirstīgajiem skādi nedarīs.
Visu rakstu var atrast te, bet sauso atlikumu varu raudzīt izstāstīt.
Reiz sensenos laikos kāds sāka jaukt galvu citiem un radās jautājums - kā ir pareizi - paralimpisks vai paraolimpisks? Jautājums tika stumdīts un bakstīts, iebakstīta rakstos tika arī Latvijas Paralimpiskā komiteja, BET - valodnieki un terminologi par pareizo variantu ir atzinuši vārdu paraolimpisks, to pamatojot ar vārddarināšanas tradīcijām latviešu valodā - para- ir priedēklis, ko pievieno vārda saknei, tas nozīmē 'blakus', 'pie', tātad - paraolimpisks ir kaut kas, kas notiek klāt pie olimpiskajām spēlēm.
Savukārt vārds paralimpisks var radīt nevēlamas asociācijas ar angļu vārdu limp - 'klibot'. Tas nav tas, ko mēģina ar šo vārdu pateikt. Paraolimpiskās spēles ir olimpisks pasākums, nevis klibiķu saiets.
Tātad - terminologi tā ir teikuši un tauta ar savu lietojuma praksi to ir apstiprinājusi - paraolimpisks ir tas pasākums un visa ar to saistītā atribūtika. Komiteja gan paliek Paralimpiskā, jo tā, redz, šie sevi ir reģistrējuši.
16/08/2012
Kas ir un kas nav "praktiski"
Šis gan ir visai bieži cilāts un vētīts valodas kultūras jautājums, bet, kā zināms, atkārtošana ir zināšanu māte (un stostīšanās māsa).
Kāda vaina vārdam praktiski? Nekāda, ja vien vārds ir savā vietā un lietots ar nozīmi:
1) saistīts ar praksi - Cilvēka praktiskā darbība;
2) saistīts ar zināšanu vai iemaņu nostiprināšanu praksē - Studentu praktiskie darbi;
3) lietderīgs, ērti lietojams - Praktiska metode;
4) saimniecisks, labi risina sadzīves jautājumus - Praktiska saimniece.
Šī bija saīsinātā versija LVV šķirklim praktisks, praktiski.
Tik tālu dzīve ir viena vienīga puķu pļava. Nātres un kārkli parādās tad, ja kāds mēģina uzstīvēt vārdam praktiski nozīmi gandrīz, aptuveni un to arī lietot teikumā. Mazākā bēda būtu tā, ka tāds lietojums ir ievazāts no krievu valodas, lielākā bēda ir tur, ka zūd izteiksmes skaidrība un saprotamība. Piemēram, pasakiet man, lūdzu, kā būtu jāsaprot tālāk minētajos teikumos paustā doma:
Juris ar savu veco divriteni praktiski ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs.
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir praktiski sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā praktiski par pieciem kilogramiem.
Tā varētu turpināt ilgi un dikti, bet, par šiem piemēriem runājot, kā tad īsti bija - ieskrēja Juris tajās durvīs vai neieskrēja? Bija sausā vai nebija? Pieņēmās svarā par tiem pieciem kilogramiem vai nepieņēmās?
Salīdzinājumam piedāvāju versijas, kur vārds praktiski ir izravēts un vietā iedēstīts kāds precīzāks vārds.
Juris ar savu veco divriteni gandrīz ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs.
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir teju sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā turpat par pieciem kilogramiem.
Īsais kopsavilkums - latviešu valodā netrūkst dažādu aptuvenības pakāpes nozīmes vārdu, tos arī vajadzētu lietot, jo - tā ir ne tikai latviskāk, bet arī daudz saprotamāk:praktiski, aptuveni, gandrīz, teju, tikpat kā, tepat, turpat, tikko, tik tikko, teju teju, bezmaz (sarunvalodas vārds).
Kāda vaina vārdam praktiski? Nekāda, ja vien vārds ir savā vietā un lietots ar nozīmi:
1) saistīts ar praksi - Cilvēka praktiskā darbība;
2) saistīts ar zināšanu vai iemaņu nostiprināšanu praksē - Studentu praktiskie darbi;
3) lietderīgs, ērti lietojams - Praktiska metode;
4) saimniecisks, labi risina sadzīves jautājumus - Praktiska saimniece.
Šī bija saīsinātā versija LVV šķirklim praktisks, praktiski.
Tik tālu dzīve ir viena vienīga puķu pļava. Nātres un kārkli parādās tad, ja kāds mēģina uzstīvēt vārdam praktiski nozīmi gandrīz, aptuveni un to arī lietot teikumā. Mazākā bēda būtu tā, ka tāds lietojums ir ievazāts no krievu valodas, lielākā bēda ir tur, ka zūd izteiksmes skaidrība un saprotamība. Piemēram, pasakiet man, lūdzu, kā būtu jāsaprot tālāk minētajos teikumos paustā doma:
Juris ar savu veco divriteni praktiski ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs.
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir praktiski sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā praktiski par pieciem kilogramiem.
Tā varētu turpināt ilgi un dikti, bet, par šiem piemēriem runājot, kā tad īsti bija - ieskrēja Juris tajās durvīs vai neieskrēja? Bija sausā vai nebija? Pieņēmās svarā par tiem pieciem kilogramiem vai nepieņēmās?
Salīdzinājumam piedāvāju versijas, kur vārds praktiski ir izravēts un vietā iedēstīts kāds precīzāks vārds.
Juris ar savu veco divriteni gandrīz ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs.
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir teju sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā turpat par pieciem kilogramiem.
Īsais kopsavilkums - latviešu valodā netrūkst dažādu aptuvenības pakāpes nozīmes vārdu, tos arī vajadzētu lietot, jo - tā ir ne tikai latviskāk, bet arī daudz saprotamāk:
04/08/2012
Nosaukumi, personvārdi un dusmīte
!!! Brīdinājums uz valodu pasistiem cilvēkiem ar vājiem nerviem - turpmākais teksts ir ieturēts emocionālos toņos un var saturēt literārai un koptai valodai neatbilstošas vienības!
Dusmīte manī mīt jau kādu laiciņu - te noplok, te uzplaiksna. Tēma - sena kā pasaule - personvārdi un uzņēmumu nosaukumi. Galvenokārt jau tie otrie.
Nu padomāsim, mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, kad informācijas ir bezgala daudz un vēl vairāk, kad uzņēmumu ir tik, ka ne saskaitīt, ne apzināt, un kad ziņas traucas kā vējš, raugot paspēt aktualitātes pīķī.
Un kas notiek? Tā vietā, lai pielāgotos straujajam dzīves ritmam, informācijas pārbagātībai un atvieglotu dzīvi sev un citiem, izvēloties vienkārši lietojamus un nepārprotamus uzņēmumu nosaukumus, uzņēmēji iet pretējo ceļu - spīd ar savām jaunrades spējām un oriģinālautoru dotumiem, radot ko tādu, ka katram normālam redaktoram noteikti gribas tiem uzņēmējiem sadot pa muti. Vai rokām. Vai abiem.
Tad nu par ciešanām pēc kārtas.
Sāpe Nr. 1 - loģiski neizdomājami uzņēmumu nosaukumi. Lūk, atnāk pie manis kolēģis un saka, ka jāizlabo "K-Rauta" uz "K-rauta", jo tā būs pareizi. Un tagad kāds man pasakiet - kā to normāli var zināt, m? Kā? Jo "Lursoftā", kur es mēdzu palīdzību meklēt gadījumos, kad skaidrības maz un vēl mazāk, ir vēl cita versija - "K rauta". Un šis vēl nav tas traģiskākais piemērs. "airBaltic" ir milzu uzņēmums, pie tā apmēram būtu pierasts, kaut gan arī - ja neviens nepateiks, ka pareizi ir šitā, tad var palikt nezinot (turklāt - pilnais nosaukums ir "Air Baltics Corporation" kaut kāds). Vai arī vēl kāds brīnums - "kim?". Kādos kafijas biezumos ir jāskatās, lai saprastu, kā to pareizi uzrakstīt un ko tas nozīmē? Tas esot saīsinājums no "Kas ir māksla?". Bet tādā gadījumā pareizi (nu - pēc pieņemtā latviešu valodā, kas kalpo tam, lai izskaustu no dzīves neskaidrības) būtu KIM? (par to jautājuma zīmi īsti nezinu, bet varbūt arī varētu atstāt, kaut gan var radīt pārpratumus ar teikuma beigām). Šo vaimanāšanu varētu turpināt bez gala. Es saprotu, ka visiem gribas būt oriģināliem un atmiņā paliekošiem, bet, manuprāt, atmiņā labāk paliek tas, ko var saprast, izrunāt un pareizi pierakstīt.
Sāpe Nr. 2 - nepareizi uzņēmumu nosaukumi. Jep, taisni tā, jo mēdz būt arī tādi. Parasti, ieraugot kaut ko pēdiņās, mēdzu uzmest aci, vai tur nav kāda kļūda ieviesusies, bet gadījumos, kad kļūda ir, nākamais solis ir nevis labot, bet gan doties uz "Lursoft", lai apskatītos, ka tas uzņēmums ir reģistrēts, jo var gadīties, ka reģistrēts ir ar visu kļūdu. Tipiskākais piemērs - "Ventspils naftas termināls". Ja zinātu, kurš to "terminālu" tur ir ielicis, aizietu un nosodoši paskatītos. Ļoti nosodoši. Termināls ir īpašības vārds, tāpat kā, piemēram,anāls banāls vai brūns, vai optionāls. Lietvārds, kuram tur vajadzētu atrasties, ir terminālis, tāpat kā ir skaidrs, ka brūns zirgs var būt brūnis. Kur cilvēki skatījās, kad to nosaukumu reģistrēja?! Un vēl ir daudz jo daudz šādu brīnumu... Šī varētu būt laba tēma kādam konferences referātam - nepareizie uzņēmumu nosaukumi!
Sāpe Nr. 3 - Latvijas uzņēmumu nelatviskie nosaukumi. Saprotu, ka te tiek mērķēts uz starptautisku darbību, tāpat, kā, piemēram, mazi blogerīši sāk rakstīt blogus vai tvītot angliski, jo tur lielāks tirgus un nu tik visi viņus lasīs. Un tā - acīm noglāstot veikalu un citu iestāžu nosaukumus kaut vai tajā pašā Čaka ielā, acis ne reizi vien sametas pie nosaukumiem, kas galīgi nerada priekšstatu par valsti, kurā iestādījums atrodas. Visiem "starptautiski domājošajiem" varu ieteikt vienkāršu lietu - izvēlēties skanīgu uzņēmuma nosaukumu no senaizmirsto latviešu valodas vārdu pūra, raugot, lai tas būtu skanīgs, viegli izrunājams un bez diakritiskajām zīmēm. Ja vēl paveiktos atrast skaistu vārdu, kas atbilst nozarei, tad būtu laime pilnīga. Un tā vietā, lai līstu angliski saprotošajiem rietumiem tur, kur viens mīkstums sadalās divos, labāk būtu skaidrot, ko konkrētais labi skanošais vārds latviski nozīmē un cik labi tas sasaucas ar nozari. Man šķiet, "Stenders" nenožēlo, ka nenosaucās par, teiksim, "Marco Ysterox". Par latvisku leksiku runājot - es šonedēļ gandrīz palecos aiz sajūsmas krēslā, ziņās lasot par leknu labību un kādu nelieti, kas slamstījās gar ēku.
Te iedvesmai variācija par tēmu, šķirstot Latviešu valodas vēsturisko vārdnīcu: kāzu salons "Abidivi", maiznīca "Abra", īpašo zālīšu veikals "Magone", spēka sporta piederumu veikals "Milna" u.tml.
Augusta "Deko" kā reize kafejnīcas "Maize" īpašniece saka to, ko es te gribēju pateikt: Itālijā ir vienkārši: ja tirgo pienu, tad veikals saucas "Piens". Ja tas ir restorāns, tad nesarežģījot - "Pipars" vai "Tomāts". Mums laikam gribas izcelties, būt stilīgiem, asprātīgiem. Cilvēki vienkārši ir kompleksaināki, tāpēc gribas ieviest kombinācijas, svešvārdus, kas it kā skan gudrāk.
Sāpe Nr. 4 - personvārdi. Es saprotu, ka cilvēkam, kādu nu vārdu vecāki iedevuši, ar tādu jādzīvo. Bet vecāki - nu kur prāts likt bērniem vārdus, kas no kāda labi zināma vārda atšķiras tikai ar vienu skaņu?! Es katrreiz saraujos, redzot tekstā Einaru Repši vai Gundaru Āboliņu, jo pārliecības par to, vai pareizi gadījumā nebūtu "Einārs" un "Guntars", man nav. Un kāda dzīve gan ir mazajam cilvēkam, ja visiem jāskaidro: Nē, es neesmu Anna, es esmu Ana," vai "jā, Kristīne, tikai ar īso "i". Es saprotu, ka aiz cieņas pret cilvēku var iemācīties viņa vārdu, BET - ja to cilvēku ir tik daudz, tie "iemācīšanās" resursi ir ierobežoti...
Nu kaut kā tā es domāju.
Dusmīte manī mīt jau kādu laiciņu - te noplok, te uzplaiksna. Tēma - sena kā pasaule - personvārdi un uzņēmumu nosaukumi. Galvenokārt jau tie otrie.
Nu padomāsim, mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, kad informācijas ir bezgala daudz un vēl vairāk, kad uzņēmumu ir tik, ka ne saskaitīt, ne apzināt, un kad ziņas traucas kā vējš, raugot paspēt aktualitātes pīķī.
Un kas notiek? Tā vietā, lai pielāgotos straujajam dzīves ritmam, informācijas pārbagātībai un atvieglotu dzīvi sev un citiem, izvēloties vienkārši lietojamus un nepārprotamus uzņēmumu nosaukumus, uzņēmēji iet pretējo ceļu - spīd ar savām jaunrades spējām un oriģinālautoru dotumiem, radot ko tādu, ka katram normālam redaktoram noteikti gribas tiem uzņēmējiem sadot pa muti. Vai rokām. Vai abiem.
Tad nu par ciešanām pēc kārtas.
Sāpe Nr. 1 - loģiski neizdomājami uzņēmumu nosaukumi. Lūk, atnāk pie manis kolēģis un saka, ka jāizlabo "K-Rauta" uz "K-rauta", jo tā būs pareizi. Un tagad kāds man pasakiet - kā to normāli var zināt, m? Kā? Jo "Lursoftā", kur es mēdzu palīdzību meklēt gadījumos, kad skaidrības maz un vēl mazāk, ir vēl cita versija - "K rauta". Un šis vēl nav tas traģiskākais piemērs. "airBaltic" ir milzu uzņēmums, pie tā apmēram būtu pierasts, kaut gan arī - ja neviens nepateiks, ka pareizi ir šitā, tad var palikt nezinot (turklāt - pilnais nosaukums ir "Air Baltics Corporation" kaut kāds). Vai arī vēl kāds brīnums - "kim?". Kādos kafijas biezumos ir jāskatās, lai saprastu, kā to pareizi uzrakstīt un ko tas nozīmē? Tas esot saīsinājums no "Kas ir māksla?". Bet tādā gadījumā pareizi (nu - pēc pieņemtā latviešu valodā, kas kalpo tam, lai izskaustu no dzīves neskaidrības) būtu KIM? (par to jautājuma zīmi īsti nezinu, bet varbūt arī varētu atstāt, kaut gan var radīt pārpratumus ar teikuma beigām). Šo vaimanāšanu varētu turpināt bez gala. Es saprotu, ka visiem gribas būt oriģināliem un atmiņā paliekošiem, bet, manuprāt, atmiņā labāk paliek tas, ko var saprast, izrunāt un pareizi pierakstīt.
Sāpe Nr. 2 - nepareizi uzņēmumu nosaukumi. Jep, taisni tā, jo mēdz būt arī tādi. Parasti, ieraugot kaut ko pēdiņās, mēdzu uzmest aci, vai tur nav kāda kļūda ieviesusies, bet gadījumos, kad kļūda ir, nākamais solis ir nevis labot, bet gan doties uz "Lursoft", lai apskatītos, ka tas uzņēmums ir reģistrēts, jo var gadīties, ka reģistrēts ir ar visu kļūdu. Tipiskākais piemērs - "Ventspils naftas termināls". Ja zinātu, kurš to "terminālu" tur ir ielicis, aizietu un nosodoši paskatītos. Ļoti nosodoši. Termināls ir īpašības vārds, tāpat kā, piemēram,
Sāpe Nr. 3 - Latvijas uzņēmumu nelatviskie nosaukumi. Saprotu, ka te tiek mērķēts uz starptautisku darbību, tāpat, kā, piemēram, mazi blogerīši sāk rakstīt blogus vai tvītot angliski, jo tur lielāks tirgus un nu tik visi viņus lasīs. Un tā - acīm noglāstot veikalu un citu iestāžu nosaukumus kaut vai tajā pašā Čaka ielā, acis ne reizi vien sametas pie nosaukumiem, kas galīgi nerada priekšstatu par valsti, kurā iestādījums atrodas. Visiem "starptautiski domājošajiem" varu ieteikt vienkāršu lietu - izvēlēties skanīgu uzņēmuma nosaukumu no senaizmirsto latviešu valodas vārdu pūra, raugot, lai tas būtu skanīgs, viegli izrunājams un bez diakritiskajām zīmēm. Ja vēl paveiktos atrast skaistu vārdu, kas atbilst nozarei, tad būtu laime pilnīga. Un tā vietā, lai līstu angliski saprotošajiem rietumiem tur, kur viens mīkstums sadalās divos, labāk būtu skaidrot, ko konkrētais labi skanošais vārds latviski nozīmē un cik labi tas sasaucas ar nozari. Man šķiet, "Stenders" nenožēlo, ka nenosaucās par, teiksim, "Marco Ysterox". Par latvisku leksiku runājot - es šonedēļ gandrīz palecos aiz sajūsmas krēslā, ziņās lasot par leknu labību un kādu nelieti, kas slamstījās gar ēku.
Te iedvesmai variācija par tēmu, šķirstot Latviešu valodas vēsturisko vārdnīcu: kāzu salons "Abidivi", maiznīca "Abra", īpašo zālīšu veikals "Magone", spēka sporta piederumu veikals "Milna" u.tml.
Augusta "Deko" kā reize kafejnīcas "Maize" īpašniece saka to, ko es te gribēju pateikt: Itālijā ir vienkārši: ja tirgo pienu, tad veikals saucas "Piens". Ja tas ir restorāns, tad nesarežģījot - "Pipars" vai "Tomāts". Mums laikam gribas izcelties, būt stilīgiem, asprātīgiem. Cilvēki vienkārši ir kompleksaināki, tāpēc gribas ieviest kombinācijas, svešvārdus, kas it kā skan gudrāk.
Sāpe Nr. 4 - personvārdi. Es saprotu, ka cilvēkam, kādu nu vārdu vecāki iedevuši, ar tādu jādzīvo. Bet vecāki - nu kur prāts likt bērniem vārdus, kas no kāda labi zināma vārda atšķiras tikai ar vienu skaņu?! Es katrreiz saraujos, redzot tekstā Einaru Repši vai Gundaru Āboliņu, jo pārliecības par to, vai pareizi gadījumā nebūtu "Einārs" un "Guntars", man nav. Un kāda dzīve gan ir mazajam cilvēkam, ja visiem jāskaidro: Nē, es neesmu Anna, es esmu Ana," vai "jā, Kristīne, tikai ar īso "i". Es saprotu, ka aiz cieņas pret cilvēku var iemācīties viņa vārdu, BET - ja to cilvēku ir tik daudz, tie "iemācīšanās" resursi ir ierobežoti...
Nu kaut kā tā es domāju.
Abonēt:
Ziņas (Atom)