Esat lasījuši Svifta grāmatu "Gulivera ceļojumi"? Tur liliputu zemē bija divas karojošās tautiņas, kam naida iemesls bija gauži vienkāršs - nevienprātība par to, vai ola būtu jāsit ar spico vai strupo galu. Tā tievgalnieki un strupgalnieki karoja ilgus gadus. Gaužām bezjēdzīgi, jūs teiksiet? Palasot komentārus un dzirdot viedokļus par to, kā būtu jālieto vārds paraolimpisks/paralimpisks, pārņem tā pati bezjēdzības sajūta, jo piekritēji ir gan vienā, gan otrā pusē.
Bija tā - tviterī ieraudzīju tālāk padotu invalīdu un viņu draugu biedrības "Apeirons" tālāk padoto tvītu, kurā bija saite uz likumu par vārda paraolimpisks lietošanu. Tur ir spēkā esošs terminoloģijas komisijas lēmums Nr. 79, kurā teikts, ka latviešu valodā jālieto termins paraolimpisks, un klāt vēl pamatojums un paskaidrojums, kas man likās visnotaļ saprātīgs. Likums vēlreiz te.
Piedodiet manu naivumu. Man kaut kā šķita, ka likums ir likums ir likums (pārfrāzējot bezjēdzīgo teicienu par rozi). Un vēl kaut kā man likās, ka likumus pieņem skaidrības labad un ievēro, jo - tas ir likums.
Tak kas tev deva... Viss sākās ar vienu "nepiekrītu" zem mana paraolimpiskā ieraksta. Un tad es domāju - kā?! Es taču atsaucos uz likumu, kas ir spēkā esošs, kam tur nepiekrist?! Bet tā kā paskaidrojuma klāt nebija, paliku domājot.
Jau kādu mazu laiciņu mani emuāra ieraksti tiek pārpublicēti portālā "Delfi". Komentāri tur ir mēmās šausmas, goda vārds, bet dažos pavīd arī pa kādai interesantai domai. Tā starp visiem "raksta autore ir galīgi negudra" parādījās arī pa kādam pamatojumam, kāpēc lasītājs nepiekrīt manis teiktajam.
Neraugoties uz to, ka ir pieņemts likums par vārda paraolimpisks lietošanu, ir daudz iemeslu, kāpēc cilvēki tomēr izvēlas lietot terminu paralimpisks.
Tā kā es vairs nezinu, kurā pusē ir skaidrība, vienkārši uzskaitīšu visu, ko pēdējās nedēļas laikā esmu dzirdējusi un lasījusi par šo jautājumu. Argumentus uzskatāmības labad sadalīšu limpiskajos (L.) un olimpiskajos (O.). Brīdinu, ka avoti ir izplūduši un argumenti nepārbaudīti no sērijas "viena tante teica", bet - tā kā pārbaudītais arguments ar likumu un vārddarināšanas tradīcijām daudziem nepatika, varu padot tālāk arī pārējos.
O.1. - Terminoloģijas komisijas lēmums, kas joprojām ir spēkā, tas ir valodnieku izstrādāts un apstiprināts ar visu lietojuma pamatojumu. Argumenta trūkums - Skujiņas kundze esot diktatore, kas citus maz klausoties un dzenot tik savu vagu, turklāt - Skujiņas kundze esot baltkrieviete, un ko viņa vispār zinot par latviešu valodu.
L.1. - Paši senie grieķi (vai vienkārši grieķi, nezinu, nav papīra avota, tikai pārstāsts) šo vārdu darinot, vārda olimpisks pirmo burtu o aizstājot ar priedēkli para, tā izveidojot vārdu paraolimpisks. Argumenta trūkums - katrai valodai ir savas ortoēpijas (labskaņas) prasības, līdz ar to arī atšķiras salikteņu darināšana, viss 1:1 nekad netiek ne pārņemts, ne lietots, uz to būtu muļķīgi ieciklēties (kā traumējošajā filozofijas/filosofijas gadījumā).
L.2. - Ir Starptautiskā Paralimpiskā komiteja (IPC), tāpat arī Latvijas Paralimpiskā komiteja, tātad visam pārējam arī vajadzētu būt limpiskajam. Argumenta trūkums - Starptautisko Paralimpisko komiteju tāpat vēsā mierā varētu tulkot arī kā paraolimpisko - mēs taču nesakām internacionālā, bet gan starptautiskā, tad kāpēc citas lietas būtu burts burtā jāpārceļ?!
L.3. - Starptautiskā Olimpiskā komiteja (IOC) esot aizliegusi lietot vārdu olympic jebkam citam, līdz ar to arī para(o)limpiešiem jāiztiek bez o burta, lai nebūtu zīmola pārkāpuma. Argumenta trūkums - tam īsti nav jēgas - para(o)limpiādes notiek tieši tajā pašā vietā ar to pašu infrastruktūru, kur olimpiāde, tas ir pie-olimpiādes pasākums, un tas, ka tas ir kaut kas ar olimpiādi saistīts, ir tikai loģiski un normāli. Bez tam - notiek taču arī starptautiskas dažādu mācību priekšmetu olimpiādes, un neviens tiesā rīkotājus nesūdz.
O.2. - Salikteņu darināšana latviešu valodā un angļu valodā atšķiras, tāpēc pārņemt visu 1:1 nav ne saprātīgi, ne lietderīgi. Argumenta trūkums - angļu valoda nav vienīgais aspekts, kādā šis jautājums būtu jāskata.
O.3. - Paralimpisks ir kalks no angļu valodas, latviešu valodā visu laiku bijis paraolimpisks.
L.4. - Jo daudzās citās valodās ir limpisks, latvieši izskatās pēc galīgiem muļķiem, turoties pie sava -olimpiskā. Argumenta trūkums - tas nav prātīgākais veids, kā spriest par lietām - mums ir Krievija un Igaunija Rusijas un Estijas vietā, un Eiropa ar pirkstiem vēl nav nobakstījusi par mūsu dīvainību.
O.4. - Grieķu valodā ir paraolimpiskās - Παραολυμπιακοί, pēc tā būtu jāskatās. Argumenta trūkums - nonāk pretrunā ar L.1. argumentu, bet es neesmu grieķu valodas zinātāja, tāpēc nepateikšu, kā tur ir.
O.5. - Spēlēs ir paralēli olimpiskās, tāpēc pareizi būtu paraolimpiskās spēles, bez jebkādas īpašas tālākas iedziļināšanās vēsturē un vārddarināšanā. Argumenta trūkums - argumentēšana bērnudārza līmenī.
L.5. - Konsekvences trūkums - ja vienā tekstā parādās vārdi Latvijas Paralimpiskā komiteja un Starptautiskā Paralimpiskā komiteja, tad redaktoriem neatliek nekas cits, kā arī pārējos saistītos vārdos lietot tāpat, jo vienā tekstā lietot paralimpisks un paraolimpisks ir visai nesaprātīgi.
Tā apmēram izskatās tā aina. Izgraužoties visiem tiem debesu brīnumiem cauri, es laikam tomēr palikšu pie likuma, jo uz to vismaz var atsaukties, pieņemu, ka terminologiem tomēr bija kaut cik veselā saprāta, kad to pieņēma.
20/08/2012
Pareizie burti vārdā "paraolimpisks"
Tviteris ir kā Getliņi - reizēm tu redzi tikai milzu atkritumu kalnus, bet reizēm pamani, ka tur ir arī siltumnīcas ar tomātiem un pļavās ganās veselīgas aitas.
Tad nu vienu treknu aitu es šodien pamanīju ganāmies taisni tad, kad bija nepieciešams. Par vārda paraolimpisks pareizo formu. Šis gan laikam interesēs tieši valodas lauciņa darboņus, bet arī parastajiem mirstīgajiem skādi nedarīs.
Visu rakstu var atrast te, bet sauso atlikumu varu raudzīt izstāstīt.
Reiz sensenos laikos kāds sāka jaukt galvu citiem un radās jautājums - kā ir pareizi - paralimpisks vai paraolimpisks? Jautājums tika stumdīts un bakstīts, iebakstīta rakstos tika arī Latvijas Paralimpiskā komiteja, BET - valodnieki un terminologi par pareizo variantu ir atzinuši vārdu paraolimpisks, to pamatojot ar vārddarināšanas tradīcijām latviešu valodā - para- ir priedēklis, ko pievieno vārda saknei, tas nozīmē 'blakus', 'pie', tātad - paraolimpisks ir kaut kas, kas notiek klāt pie olimpiskajām spēlēm.
Savukārt vārds paralimpisks var radīt nevēlamas asociācijas ar angļu vārdu limp - 'klibot'. Tas nav tas, ko mēģina ar šo vārdu pateikt. Paraolimpiskās spēles ir olimpisks pasākums, nevis klibiķu saiets.
Tātad - terminologi tā ir teikuši un tauta ar savu lietojuma praksi to ir apstiprinājusi - paraolimpisks ir tas pasākums un visa ar to saistītā atribūtika. Komiteja gan paliek Paralimpiskā, jo tā, redz, šie sevi ir reģistrējuši.
Tad nu vienu treknu aitu es šodien pamanīju ganāmies taisni tad, kad bija nepieciešams. Par vārda paraolimpisks pareizo formu. Šis gan laikam interesēs tieši valodas lauciņa darboņus, bet arī parastajiem mirstīgajiem skādi nedarīs.
Visu rakstu var atrast te, bet sauso atlikumu varu raudzīt izstāstīt.
Reiz sensenos laikos kāds sāka jaukt galvu citiem un radās jautājums - kā ir pareizi - paralimpisks vai paraolimpisks? Jautājums tika stumdīts un bakstīts, iebakstīta rakstos tika arī Latvijas Paralimpiskā komiteja, BET - valodnieki un terminologi par pareizo variantu ir atzinuši vārdu paraolimpisks, to pamatojot ar vārddarināšanas tradīcijām latviešu valodā - para- ir priedēklis, ko pievieno vārda saknei, tas nozīmē 'blakus', 'pie', tātad - paraolimpisks ir kaut kas, kas notiek klāt pie olimpiskajām spēlēm.
Savukārt vārds paralimpisks var radīt nevēlamas asociācijas ar angļu vārdu limp - 'klibot'. Tas nav tas, ko mēģina ar šo vārdu pateikt. Paraolimpiskās spēles ir olimpisks pasākums, nevis klibiķu saiets.
Tātad - terminologi tā ir teikuši un tauta ar savu lietojuma praksi to ir apstiprinājusi - paraolimpisks ir tas pasākums un visa ar to saistītā atribūtika. Komiteja gan paliek Paralimpiskā, jo tā, redz, šie sevi ir reģistrējuši.
16/08/2012
Kas ir un kas nav "praktiski"
Šis gan ir visai bieži cilāts un vētīts valodas kultūras jautājums, bet, kā zināms, atkārtošana ir zināšanu māte (un stostīšanās māsa).
Kāda vaina vārdam praktiski? Nekāda, ja vien vārds ir savā vietā un lietots ar nozīmi:
1) saistīts ar praksi - Cilvēka praktiskā darbība;
2) saistīts ar zināšanu vai iemaņu nostiprināšanu praksē - Studentu praktiskie darbi;
3) lietderīgs, ērti lietojams - Praktiska metode;
4) saimniecisks, labi risina sadzīves jautājumus - Praktiska saimniece.
Šī bija saīsinātā versija LVV šķirklim praktisks, praktiski.
Tik tālu dzīve ir viena vienīga puķu pļava. Nātres un kārkli parādās tad, ja kāds mēģina uzstīvēt vārdam praktiski nozīmi gandrīz, aptuveni un to arī lietot teikumā. Mazākā bēda būtu tā, ka tāds lietojums ir ievazāts no krievu valodas, lielākā bēda ir tur, ka zūd izteiksmes skaidrība un saprotamība. Piemēram, pasakiet man, lūdzu, kā būtu jāsaprot tālāk minētajos teikumos paustā doma:
Juris ar savu veco divriteni praktiski ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs.
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir praktiski sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā praktiski par pieciem kilogramiem.
Tā varētu turpināt ilgi un dikti, bet, par šiem piemēriem runājot, kā tad īsti bija - ieskrēja Juris tajās durvīs vai neieskrēja? Bija sausā vai nebija? Pieņēmās svarā par tiem pieciem kilogramiem vai nepieņēmās?
Salīdzinājumam piedāvāju versijas, kur vārds praktiski ir izravēts un vietā iedēstīts kāds precīzāks vārds.
Juris ar savu veco divriteni gandrīz ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs.
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir teju sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā turpat par pieciem kilogramiem.
Īsais kopsavilkums - latviešu valodā netrūkst dažādu aptuvenības pakāpes nozīmes vārdu, tos arī vajadzētu lietot, jo - tā ir ne tikai latviskāk, bet arī daudz saprotamāk:praktiski, aptuveni, gandrīz, teju, tikpat kā, tepat, turpat, tikko, tik tikko, teju teju, bezmaz (sarunvalodas vārds).
Kāda vaina vārdam praktiski? Nekāda, ja vien vārds ir savā vietā un lietots ar nozīmi:
1) saistīts ar praksi - Cilvēka praktiskā darbība;
2) saistīts ar zināšanu vai iemaņu nostiprināšanu praksē - Studentu praktiskie darbi;
3) lietderīgs, ērti lietojams - Praktiska metode;
4) saimniecisks, labi risina sadzīves jautājumus - Praktiska saimniece.
Šī bija saīsinātā versija LVV šķirklim praktisks, praktiski.
Tik tālu dzīve ir viena vienīga puķu pļava. Nātres un kārkli parādās tad, ja kāds mēģina uzstīvēt vārdam praktiski nozīmi gandrīz, aptuveni un to arī lietot teikumā. Mazākā bēda būtu tā, ka tāds lietojums ir ievazāts no krievu valodas, lielākā bēda ir tur, ka zūd izteiksmes skaidrība un saprotamība. Piemēram, pasakiet man, lūdzu, kā būtu jāsaprot tālāk minētajos teikumos paustā doma:
Juris ar savu veco divriteni praktiski ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs.
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir praktiski sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā praktiski par pieciem kilogramiem.
Tā varētu turpināt ilgi un dikti, bet, par šiem piemēriem runājot, kā tad īsti bija - ieskrēja Juris tajās durvīs vai neieskrēja? Bija sausā vai nebija? Pieņēmās svarā par tiem pieciem kilogramiem vai nepieņēmās?
Salīdzinājumam piedāvāju versijas, kur vārds praktiski ir izravēts un vietā iedēstīts kāds precīzāks vārds.
Juris ar savu veco divriteni gandrīz ieskrēja mikroautobusa sānos atvērtajās durvīs.
Fredis atvēra maku un secināja, ka ir teju sausā.
Milda uzkāpa uz svariem un secināja, ka ir pieņēmusies svarā turpat par pieciem kilogramiem.
Īsais kopsavilkums - latviešu valodā netrūkst dažādu aptuvenības pakāpes nozīmes vārdu, tos arī vajadzētu lietot, jo - tā ir ne tikai latviskāk, bet arī daudz saprotamāk:
04/08/2012
Nosaukumi, personvārdi un dusmīte
!!! Brīdinājums uz valodu pasistiem cilvēkiem ar vājiem nerviem - turpmākais teksts ir ieturēts emocionālos toņos un var saturēt literārai un koptai valodai neatbilstošas vienības!
Dusmīte manī mīt jau kādu laiciņu - te noplok, te uzplaiksna. Tēma - sena kā pasaule - personvārdi un uzņēmumu nosaukumi. Galvenokārt jau tie otrie.
Nu padomāsim, mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, kad informācijas ir bezgala daudz un vēl vairāk, kad uzņēmumu ir tik, ka ne saskaitīt, ne apzināt, un kad ziņas traucas kā vējš, raugot paspēt aktualitātes pīķī.
Un kas notiek? Tā vietā, lai pielāgotos straujajam dzīves ritmam, informācijas pārbagātībai un atvieglotu dzīvi sev un citiem, izvēloties vienkārši lietojamus un nepārprotamus uzņēmumu nosaukumus, uzņēmēji iet pretējo ceļu - spīd ar savām jaunrades spējām un oriģinālautoru dotumiem, radot ko tādu, ka katram normālam redaktoram noteikti gribas tiem uzņēmējiem sadot pa muti. Vai rokām. Vai abiem.
Tad nu par ciešanām pēc kārtas.
Sāpe Nr. 1 - loģiski neizdomājami uzņēmumu nosaukumi. Lūk, atnāk pie manis kolēģis un saka, ka jāizlabo "K-Rauta" uz "K-rauta", jo tā būs pareizi. Un tagad kāds man pasakiet - kā to normāli var zināt, m? Kā? Jo "Lursoftā", kur es mēdzu palīdzību meklēt gadījumos, kad skaidrības maz un vēl mazāk, ir vēl cita versija - "K rauta". Un šis vēl nav tas traģiskākais piemērs. "airBaltic" ir milzu uzņēmums, pie tā apmēram būtu pierasts, kaut gan arī - ja neviens nepateiks, ka pareizi ir šitā, tad var palikt nezinot (turklāt - pilnais nosaukums ir "Air Baltics Corporation" kaut kāds). Vai arī vēl kāds brīnums - "kim?". Kādos kafijas biezumos ir jāskatās, lai saprastu, kā to pareizi uzrakstīt un ko tas nozīmē? Tas esot saīsinājums no "Kas ir māksla?". Bet tādā gadījumā pareizi (nu - pēc pieņemtā latviešu valodā, kas kalpo tam, lai izskaustu no dzīves neskaidrības) būtu KIM? (par to jautājuma zīmi īsti nezinu, bet varbūt arī varētu atstāt, kaut gan var radīt pārpratumus ar teikuma beigām). Šo vaimanāšanu varētu turpināt bez gala. Es saprotu, ka visiem gribas būt oriģināliem un atmiņā paliekošiem, bet, manuprāt, atmiņā labāk paliek tas, ko var saprast, izrunāt un pareizi pierakstīt.
Sāpe Nr. 2 - nepareizi uzņēmumu nosaukumi. Jep, taisni tā, jo mēdz būt arī tādi. Parasti, ieraugot kaut ko pēdiņās, mēdzu uzmest aci, vai tur nav kāda kļūda ieviesusies, bet gadījumos, kad kļūda ir, nākamais solis ir nevis labot, bet gan doties uz "Lursoft", lai apskatītos, ka tas uzņēmums ir reģistrēts, jo var gadīties, ka reģistrēts ir ar visu kļūdu. Tipiskākais piemērs - "Ventspils naftas termināls". Ja zinātu, kurš to "terminālu" tur ir ielicis, aizietu un nosodoši paskatītos. Ļoti nosodoši. Termināls ir īpašības vārds, tāpat kā, piemēram,anāls banāls vai brūns, vai optionāls. Lietvārds, kuram tur vajadzētu atrasties, ir terminālis, tāpat kā ir skaidrs, ka brūns zirgs var būt brūnis. Kur cilvēki skatījās, kad to nosaukumu reģistrēja?! Un vēl ir daudz jo daudz šādu brīnumu... Šī varētu būt laba tēma kādam konferences referātam - nepareizie uzņēmumu nosaukumi!
Sāpe Nr. 3 - Latvijas uzņēmumu nelatviskie nosaukumi. Saprotu, ka te tiek mērķēts uz starptautisku darbību, tāpat, kā, piemēram, mazi blogerīši sāk rakstīt blogus vai tvītot angliski, jo tur lielāks tirgus un nu tik visi viņus lasīs. Un tā - acīm noglāstot veikalu un citu iestāžu nosaukumus kaut vai tajā pašā Čaka ielā, acis ne reizi vien sametas pie nosaukumiem, kas galīgi nerada priekšstatu par valsti, kurā iestādījums atrodas. Visiem "starptautiski domājošajiem" varu ieteikt vienkāršu lietu - izvēlēties skanīgu uzņēmuma nosaukumu no senaizmirsto latviešu valodas vārdu pūra, raugot, lai tas būtu skanīgs, viegli izrunājams un bez diakritiskajām zīmēm. Ja vēl paveiktos atrast skaistu vārdu, kas atbilst nozarei, tad būtu laime pilnīga. Un tā vietā, lai līstu angliski saprotošajiem rietumiem tur, kur viens mīkstums sadalās divos, labāk būtu skaidrot, ko konkrētais labi skanošais vārds latviski nozīmē un cik labi tas sasaucas ar nozari. Man šķiet, "Stenders" nenožēlo, ka nenosaucās par, teiksim, "Marco Ysterox". Par latvisku leksiku runājot - es šonedēļ gandrīz palecos aiz sajūsmas krēslā, ziņās lasot par leknu labību un kādu nelieti, kas slamstījās gar ēku.
Te iedvesmai variācija par tēmu, šķirstot Latviešu valodas vēsturisko vārdnīcu: kāzu salons "Abidivi", maiznīca "Abra", īpašo zālīšu veikals "Magone", spēka sporta piederumu veikals "Milna" u.tml.
Augusta "Deko" kā reize kafejnīcas "Maize" īpašniece saka to, ko es te gribēju pateikt: Itālijā ir vienkārši: ja tirgo pienu, tad veikals saucas "Piens". Ja tas ir restorāns, tad nesarežģījot - "Pipars" vai "Tomāts". Mums laikam gribas izcelties, būt stilīgiem, asprātīgiem. Cilvēki vienkārši ir kompleksaināki, tāpēc gribas ieviest kombinācijas, svešvārdus, kas it kā skan gudrāk.
Sāpe Nr. 4 - personvārdi. Es saprotu, ka cilvēkam, kādu nu vārdu vecāki iedevuši, ar tādu jādzīvo. Bet vecāki - nu kur prāts likt bērniem vārdus, kas no kāda labi zināma vārda atšķiras tikai ar vienu skaņu?! Es katrreiz saraujos, redzot tekstā Einaru Repši vai Gundaru Āboliņu, jo pārliecības par to, vai pareizi gadījumā nebūtu "Einārs" un "Guntars", man nav. Un kāda dzīve gan ir mazajam cilvēkam, ja visiem jāskaidro: Nē, es neesmu Anna, es esmu Ana," vai "jā, Kristīne, tikai ar īso "i". Es saprotu, ka aiz cieņas pret cilvēku var iemācīties viņa vārdu, BET - ja to cilvēku ir tik daudz, tie "iemācīšanās" resursi ir ierobežoti...
Nu kaut kā tā es domāju.
Dusmīte manī mīt jau kādu laiciņu - te noplok, te uzplaiksna. Tēma - sena kā pasaule - personvārdi un uzņēmumu nosaukumi. Galvenokārt jau tie otrie.
Nu padomāsim, mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, kad informācijas ir bezgala daudz un vēl vairāk, kad uzņēmumu ir tik, ka ne saskaitīt, ne apzināt, un kad ziņas traucas kā vējš, raugot paspēt aktualitātes pīķī.
Un kas notiek? Tā vietā, lai pielāgotos straujajam dzīves ritmam, informācijas pārbagātībai un atvieglotu dzīvi sev un citiem, izvēloties vienkārši lietojamus un nepārprotamus uzņēmumu nosaukumus, uzņēmēji iet pretējo ceļu - spīd ar savām jaunrades spējām un oriģinālautoru dotumiem, radot ko tādu, ka katram normālam redaktoram noteikti gribas tiem uzņēmējiem sadot pa muti. Vai rokām. Vai abiem.
Tad nu par ciešanām pēc kārtas.
Sāpe Nr. 1 - loģiski neizdomājami uzņēmumu nosaukumi. Lūk, atnāk pie manis kolēģis un saka, ka jāizlabo "K-Rauta" uz "K-rauta", jo tā būs pareizi. Un tagad kāds man pasakiet - kā to normāli var zināt, m? Kā? Jo "Lursoftā", kur es mēdzu palīdzību meklēt gadījumos, kad skaidrības maz un vēl mazāk, ir vēl cita versija - "K rauta". Un šis vēl nav tas traģiskākais piemērs. "airBaltic" ir milzu uzņēmums, pie tā apmēram būtu pierasts, kaut gan arī - ja neviens nepateiks, ka pareizi ir šitā, tad var palikt nezinot (turklāt - pilnais nosaukums ir "Air Baltics Corporation" kaut kāds). Vai arī vēl kāds brīnums - "kim?". Kādos kafijas biezumos ir jāskatās, lai saprastu, kā to pareizi uzrakstīt un ko tas nozīmē? Tas esot saīsinājums no "Kas ir māksla?". Bet tādā gadījumā pareizi (nu - pēc pieņemtā latviešu valodā, kas kalpo tam, lai izskaustu no dzīves neskaidrības) būtu KIM? (par to jautājuma zīmi īsti nezinu, bet varbūt arī varētu atstāt, kaut gan var radīt pārpratumus ar teikuma beigām). Šo vaimanāšanu varētu turpināt bez gala. Es saprotu, ka visiem gribas būt oriģināliem un atmiņā paliekošiem, bet, manuprāt, atmiņā labāk paliek tas, ko var saprast, izrunāt un pareizi pierakstīt.
Sāpe Nr. 2 - nepareizi uzņēmumu nosaukumi. Jep, taisni tā, jo mēdz būt arī tādi. Parasti, ieraugot kaut ko pēdiņās, mēdzu uzmest aci, vai tur nav kāda kļūda ieviesusies, bet gadījumos, kad kļūda ir, nākamais solis ir nevis labot, bet gan doties uz "Lursoft", lai apskatītos, ka tas uzņēmums ir reģistrēts, jo var gadīties, ka reģistrēts ir ar visu kļūdu. Tipiskākais piemērs - "Ventspils naftas termināls". Ja zinātu, kurš to "terminālu" tur ir ielicis, aizietu un nosodoši paskatītos. Ļoti nosodoši. Termināls ir īpašības vārds, tāpat kā, piemēram,
Sāpe Nr. 3 - Latvijas uzņēmumu nelatviskie nosaukumi. Saprotu, ka te tiek mērķēts uz starptautisku darbību, tāpat, kā, piemēram, mazi blogerīši sāk rakstīt blogus vai tvītot angliski, jo tur lielāks tirgus un nu tik visi viņus lasīs. Un tā - acīm noglāstot veikalu un citu iestāžu nosaukumus kaut vai tajā pašā Čaka ielā, acis ne reizi vien sametas pie nosaukumiem, kas galīgi nerada priekšstatu par valsti, kurā iestādījums atrodas. Visiem "starptautiski domājošajiem" varu ieteikt vienkāršu lietu - izvēlēties skanīgu uzņēmuma nosaukumu no senaizmirsto latviešu valodas vārdu pūra, raugot, lai tas būtu skanīgs, viegli izrunājams un bez diakritiskajām zīmēm. Ja vēl paveiktos atrast skaistu vārdu, kas atbilst nozarei, tad būtu laime pilnīga. Un tā vietā, lai līstu angliski saprotošajiem rietumiem tur, kur viens mīkstums sadalās divos, labāk būtu skaidrot, ko konkrētais labi skanošais vārds latviski nozīmē un cik labi tas sasaucas ar nozari. Man šķiet, "Stenders" nenožēlo, ka nenosaucās par, teiksim, "Marco Ysterox". Par latvisku leksiku runājot - es šonedēļ gandrīz palecos aiz sajūsmas krēslā, ziņās lasot par leknu labību un kādu nelieti, kas slamstījās gar ēku.
Te iedvesmai variācija par tēmu, šķirstot Latviešu valodas vēsturisko vārdnīcu: kāzu salons "Abidivi", maiznīca "Abra", īpašo zālīšu veikals "Magone", spēka sporta piederumu veikals "Milna" u.tml.
Augusta "Deko" kā reize kafejnīcas "Maize" īpašniece saka to, ko es te gribēju pateikt: Itālijā ir vienkārši: ja tirgo pienu, tad veikals saucas "Piens". Ja tas ir restorāns, tad nesarežģījot - "Pipars" vai "Tomāts". Mums laikam gribas izcelties, būt stilīgiem, asprātīgiem. Cilvēki vienkārši ir kompleksaināki, tāpēc gribas ieviest kombinācijas, svešvārdus, kas it kā skan gudrāk.
Sāpe Nr. 4 - personvārdi. Es saprotu, ka cilvēkam, kādu nu vārdu vecāki iedevuši, ar tādu jādzīvo. Bet vecāki - nu kur prāts likt bērniem vārdus, kas no kāda labi zināma vārda atšķiras tikai ar vienu skaņu?! Es katrreiz saraujos, redzot tekstā Einaru Repši vai Gundaru Āboliņu, jo pārliecības par to, vai pareizi gadījumā nebūtu "Einārs" un "Guntars", man nav. Un kāda dzīve gan ir mazajam cilvēkam, ja visiem jāskaidro: Nē, es neesmu Anna, es esmu Ana," vai "jā, Kristīne, tikai ar īso "i". Es saprotu, ka aiz cieņas pret cilvēku var iemācīties viņa vārdu, BET - ja to cilvēku ir tik daudz, tie "iemācīšanās" resursi ir ierobežoti...
Nu kaut kā tā es domāju.
03/08/2012
Kā pēdiņas sadzīvo ar citām pieturzīmēm
Labvakar, manu mazo draudziņ! Ļauj man šovakar Tev pastāstīt jauku un uz patiesiem faktiem balstītu pasaciņu par pēdiņām tekstā. Aiz loga spoži spīd pilnmēness, kas nozīmē vien to, ka Tev, manu mazo draudziņ, miedziņš nenāk, bet man - gribēsies rakstīt vēl nedēļu (nē, tiešām - katrreiz, kad iedomājos, ka vajadzētu kaut ko uzrakstīt, kalendārā vīd pilnmēness aplītis).
Lielos vilcienos - ar pēdiņām parasti ir visai maz sarežģījumu. Cilvēki no skolas laikiem atceras, ka pēdiņās liek tiešās runas, citātus, nosaukumus un īpaši izceļamus vārdus, kuri nereti domāti pretējā nozīmē. Nelielas grūtības parasti rodas tad, ja pēdiņās ieliktais jēdziens ir pagadījies teikuma beigās un jāsāk domāt - kur likt teikuma beigu pieturzīmi. Kaut kā Blinkena par to neko nav sacījusi, kaut gan no piemēriem šā kā tā taisnību var izžmiegt.
Vārdu sakot - ir tā: ja teikums beidzas ar tiešo runu, tad teikuma beigu pieturzīme ir pēdiņās iekšā un nekādu citu pieturzīmi vairs nevajag, burti neaizbēgs. Piemēram: Jūsma nakts vidū sāka bakstīt gultasbiedru: "Maigoni, Maigoni, man salst." Ja teikums beidzas ar piebildi, nevis tiešo runu, tad tur vispār bēdas maz, tik jāatceras, ka tiešās runas daļai šā kā tā ar kādu pieturzīmi jābeidzas - ar jautājuma vai izsaukuma zīmi, ja teksts to prasa, citos gadījumos - vienkārši ar komatu, piemēram, "Mmm, ļauj taču man skatīties sapni!" neapmierināti ņurdēja Maigonis. "Vai es vainīgs, ka tu pirms gulētiešanas skatījies šausmu filmu?" Maigonis turpināja. "Un kafiju tu arī pati sev lēji," nerimās piemigušais vīrelis.
Pārējos gadījumos teikuma beigu pieturzīme, komats vai domuzīme atradīsies aiz pēdiņām. Var mēģināt pie sevis iztēloties, ka pēdiņās ieliktais teksts ir vienots veselums ar pēdiņām, tāpēc likt pirms pēdējās pēdiņas komatu būtu tāpat, kā bāzt skabargu aiz naga. Piemēri ar lietojumu: Jūsma nikni parāva segu uz savu pusi, pikti domādama par to, ka "vīrieši nekad neko nesaprot pareizi", kā bija teikts pēdējā "Cosmo". Jūsma palēnām grima snaudā, domājot par nelietīgo Maigoni, līdz šīs domas noveda pie zefīra "Maigums", un te Jūsmas vaigos uzplaiksnīja smaida atblāzma, kas atgādināja lāpu gājiena drebelīgās gaismiņas, kam naudiņu sameta partija "Visus Latvijai arī!". Jūsma pagriezās pret Maigoni un nodomāja: ""Maigs" tu man esi, "maigs", ļoti."
Tātad - pēdiņu iekšpusē pieturzīme ir tad, ja iekšā liekamais teksts ir konkrēta* tiešā runa. Visos citos gadījumos - ārpusē.
___________
* "Nekonkrēta" tiešā runa - tad, ja teikumā tiek iekļauts precīzs citāts, taču ne kā tiešā runa, bet gan kā teksta turpinājums, piemēram: Maigonis, skatoties uz novecojošo Jūsmu, nodomāja, ka "uzstāšanos šajā pilsētā vairs nebūs".
Lielos vilcienos - ar pēdiņām parasti ir visai maz sarežģījumu. Cilvēki no skolas laikiem atceras, ka pēdiņās liek tiešās runas, citātus, nosaukumus un īpaši izceļamus vārdus, kuri nereti domāti pretējā nozīmē. Nelielas grūtības parasti rodas tad, ja pēdiņās ieliktais jēdziens ir pagadījies teikuma beigās un jāsāk domāt - kur likt teikuma beigu pieturzīmi. Kaut kā Blinkena par to neko nav sacījusi, kaut gan no piemēriem šā kā tā taisnību var izžmiegt.
Vārdu sakot - ir tā: ja teikums beidzas ar tiešo runu, tad teikuma beigu pieturzīme ir pēdiņās iekšā un nekādu citu pieturzīmi vairs nevajag, burti neaizbēgs. Piemēram: Jūsma nakts vidū sāka bakstīt gultasbiedru: "Maigoni, Maigoni, man salst." Ja teikums beidzas ar piebildi, nevis tiešo runu, tad tur vispār bēdas maz, tik jāatceras, ka tiešās runas daļai šā kā tā ar kādu pieturzīmi jābeidzas - ar jautājuma vai izsaukuma zīmi, ja teksts to prasa, citos gadījumos - vienkārši ar komatu, piemēram, "Mmm, ļauj taču man skatīties sapni!" neapmierināti ņurdēja Maigonis. "Vai es vainīgs, ka tu pirms gulētiešanas skatījies šausmu filmu?" Maigonis turpināja. "Un kafiju tu arī pati sev lēji," nerimās piemigušais vīrelis.
Pārējos gadījumos teikuma beigu pieturzīme, komats vai domuzīme atradīsies aiz pēdiņām. Var mēģināt pie sevis iztēloties, ka pēdiņās ieliktais teksts ir vienots veselums ar pēdiņām, tāpēc likt pirms pēdējās pēdiņas komatu būtu tāpat, kā bāzt skabargu aiz naga. Piemēri ar lietojumu: Jūsma nikni parāva segu uz savu pusi, pikti domādama par to, ka "vīrieši nekad neko nesaprot pareizi", kā bija teikts pēdējā "Cosmo". Jūsma palēnām grima snaudā, domājot par nelietīgo Maigoni, līdz šīs domas noveda pie zefīra "Maigums", un te Jūsmas vaigos uzplaiksnīja smaida atblāzma, kas atgādināja lāpu gājiena drebelīgās gaismiņas, kam naudiņu sameta partija "Visus Latvijai arī!". Jūsma pagriezās pret Maigoni un nodomāja: ""Maigs" tu man esi, "maigs", ļoti."
Tātad - pēdiņu iekšpusē pieturzīme ir tad, ja iekšā liekamais teksts ir konkrēta* tiešā runa. Visos citos gadījumos - ārpusē.
___________
* "Nekonkrēta" tiešā runa - tad, ja teikumā tiek iekļauts precīzs citāts, taču ne kā tiešā runa, bet gan kā teksta turpinājums, piemēram: Maigonis, skatoties uz novecojošo Jūsmu, nodomāja, ka "uzstāšanos šajā pilsētā vairs nebūs".
31/07/2012
"Papildu" vs. "papildus"
Valodā ir daudz āķīgu jautājumu. Tas ir valodas spožums un posts. Ar šiem diviem draugiem - papildu un papildus - tiekos teju ik dienas un nu bez žagošanās varu izdomāt, kurā vietā kuram vajadzētu atrasties. It kā nav nekas sarežģīts, tomēr piedomāt nākas.
Pareizi ir abi vārdi, vienkārši papildu ir sastindzis ģenitīvs, kas lietojams kopā ar lietvārdiem, savukārt papildus ir visparastākais apstākļa vārds, kas teikumā parasti paskaidro darbības vārdu. Piemēram, Anna jau bija apēdusi četras bulciņas un nu domāja, vai papildu bulciņa pirms iešanas mājās būs nepieciešama. Juris klāt pie atvaļinājuma papildus piešķīra sev vēl vienu brīvu nedēļu, jo uzskatīja, ka lietainās dienas par atvaļinājumu nevar uzskatīt.
Bija arī teikums, kas it kā palīdzot atcerēties, kad jālieto kurš vārds, kaut gan mani māc šaubas par to, vai kāds, kurš slikti šķir šo divu vārdu lietojumu, to teikumu maz varēs pareizi atcerēties. Teikums ir šāds: Papildus darīt papildu darbu. Nu te skaidri redzams, ka papildus ir pirms darbības vārda, kā jau apstākļa vārdam piedienas, un papildu ir pirms lietvārda.
Vēl viens paņēmiens, kā atcerēties, - izmantojot līdzīgus vārdus. Teiksim, jāšus, skriešus, braukšus - te ir skaidri redzams, ka tie ir apstākļa vārdi, un tikpat skaidri redzams, ka tie beidzas ar -us, tātad - no papildu/papildus pārīša apstākļa vārds ir papildus un teikumā paskaidros darbības vārdu.
Ir arī gadījumi, kad pareizi var būt abi vārdi, pareizumu nosaka autors, kurš izvēlas, kas tiks uzsvērts. Tas ir gadījumos, kad viens aiz otra (vai bezkaunīgi tuvu) atrodas darbības vārds un lietvārds un papildu/papildus varētu tikt attiecināts uz abiem, piemēram, Juris bija lāga dvēsele un, plānojot ģimenes budžetu, nolēma Annai piešķirt papildus/papildu naudu bulciņām. Te pareizais vārds ir atkarīgs no tā, vai tur ir papildus piešķirt vai papildu nauda. Var būt abējādi. Tas ir autora un konteksta ziņā.
Ceru, ka tiem, kam skaidrības šajā jautājumā (vai nojausmas, ka tāds jautājums maz eksistē) bija maz, skaidrība radās, savukārt tiem, kam skaidrība jau bija, es galvu nesajaucu.
Komentāros portālā "Delfi" lasītāji pievienoja pāris noderīgus paņēmienus, kā vieglāk atcerēties, kad jālieto kurš vārds. Raudzīšu pārstāstīt, ja nu kādam noder.
1. Vārdu papildu lieto kopā ar lietvārdiem, un vairumā gadījumu var izveidot salikteni. Tātad - ja var izveidot salikteni, tad ir papildu. Piemēram, Anna gribēja papildu porciju bulciņu / bulciņu papildporciju, Juris domāja tik ātri, it kā viņam uz vienu dienu būtu piešķirta papildu galva / papildgalva. Ar darbības vārdiem tā nesanāk, līdz ar to tur jālieto vārds papildus, piemēram, Juris papildus veica kādu negaidītu manevru / papildveica .
2. Var mēģināt iztēloties visu to būšanu vizuāli - papildu salīdzinājumā ar papildus ir īsāks vārds. Un apzīmējums lietvārds salīdzinājumā ar apzīmējumu darbības vārds arī ir īsāks. Tātad - īsākais ar īsāko, garākais ar garāko - papildu + lietvārds, papildus + darbības vārds.
Pareizi ir abi vārdi, vienkārši papildu ir sastindzis ģenitīvs, kas lietojams kopā ar lietvārdiem, savukārt papildus ir visparastākais apstākļa vārds, kas teikumā parasti paskaidro darbības vārdu. Piemēram, Anna jau bija apēdusi četras bulciņas un nu domāja, vai papildu bulciņa pirms iešanas mājās būs nepieciešama. Juris klāt pie atvaļinājuma papildus piešķīra sev vēl vienu brīvu nedēļu, jo uzskatīja, ka lietainās dienas par atvaļinājumu nevar uzskatīt.
Bija arī teikums, kas it kā palīdzot atcerēties, kad jālieto kurš vārds, kaut gan mani māc šaubas par to, vai kāds, kurš slikti šķir šo divu vārdu lietojumu, to teikumu maz varēs pareizi atcerēties. Teikums ir šāds: Papildus darīt papildu darbu. Nu te skaidri redzams, ka papildus ir pirms darbības vārda, kā jau apstākļa vārdam piedienas, un papildu ir pirms lietvārda.
Vēl viens paņēmiens, kā atcerēties, - izmantojot līdzīgus vārdus. Teiksim, jāšus, skriešus, braukšus - te ir skaidri redzams, ka tie ir apstākļa vārdi, un tikpat skaidri redzams, ka tie beidzas ar -us, tātad - no papildu/papildus pārīša apstākļa vārds ir papildus un teikumā paskaidros darbības vārdu.
Ir arī gadījumi, kad pareizi var būt abi vārdi, pareizumu nosaka autors, kurš izvēlas, kas tiks uzsvērts. Tas ir gadījumos, kad viens aiz otra (vai bezkaunīgi tuvu) atrodas darbības vārds un lietvārds un papildu/papildus varētu tikt attiecināts uz abiem, piemēram, Juris bija lāga dvēsele un, plānojot ģimenes budžetu, nolēma Annai piešķirt papildus/papildu naudu bulciņām. Te pareizais vārds ir atkarīgs no tā, vai tur ir papildus piešķirt vai papildu nauda. Var būt abējādi. Tas ir autora un konteksta ziņā.
Ceru, ka tiem, kam skaidrības šajā jautājumā (vai nojausmas, ka tāds jautājums maz eksistē) bija maz, skaidrība radās, savukārt tiem, kam skaidrība jau bija, es galvu nesajaucu.
Komentāros portālā "Delfi" lasītāji pievienoja pāris noderīgus paņēmienus, kā vieglāk atcerēties, kad jālieto kurš vārds. Raudzīšu pārstāstīt, ja nu kādam noder.
1. Vārdu papildu lieto kopā ar lietvārdiem, un vairumā gadījumu var izveidot salikteni. Tātad - ja var izveidot salikteni, tad ir papildu. Piemēram, Anna gribēja papildu porciju bulciņu / bulciņu papildporciju, Juris domāja tik ātri, it kā viņam uz vienu dienu būtu piešķirta papildu galva / papildgalva. Ar darbības vārdiem tā nesanāk, līdz ar to tur jālieto vārds papildus, piemēram, Juris papildus veica kādu negaidītu manevru /
2. Var mēģināt iztēloties visu to būšanu vizuāli - papildu salīdzinājumā ar papildus ir īsāks vārds. Un apzīmējums lietvārds salīdzinājumā ar apzīmējumu darbības vārds arī ir īsāks. Tātad - īsākais ar īsāko, garākais ar garāko - papildu + lietvārds, papildus + darbības vārds.
05/07/2012
Lieku galdā neatbildētu "ar ar" jautājumu
Jā, es joprojām esmu dzīva un "turu rūpi" par latviešu valodu. Tiesa - atvaļinājums, pārvākšanās un vasara blogošanai jūtami nenāk par labu.
Lai vai kā - šodien kā vecāsmātes adatas dūrās acīs teikums, ar kuru vēlos padalīties: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri ar stiklu pārklātu ātriju zem tā." Skatos vienreiz - kaut kas nav tā, skatos otrreiz - varbūt tomēr viss kārtībā, skatos trešo reizi, un aust gaisma - trūkst viena ar vietā, kur viens ar jau ir: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri ar ar stiklu pārklātu ātriju zem tā." - jo ir ar stiklu pārklāts un amfiteātris ar ātriju. Saliekot to kopā sākotnējā konstrukcijā, abiem "ar" būtu jāatrodas blakus, kas pat paviršam lasītājam šķistu aizdomīgi.
Lai nemulsinātu sevi un citus, pārveidoju visu teikumu līdz gauži vienkāršai formai: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri, zem kura būtu ar stiklu pārklāts ātrijs." Tomēr jautājums paliek - cik vēlama vai nevēlama ir šāda dubult-ar-ošana? Valodnieciskajā literatūrā līdz šim nav gadījies par to lasīt, kaut gan praksē sporta ziņās šī problēma parādās it bieži - Ivars spēlēja ar ar trešo numuru izlikto Ievu.
No vienas puses - formāli varbūt arī vainas nebūtu, viss vietās un sasaitīts, no otras puses - labskaņas nav nemaz un acis mežģās. No trešās puses - varbūt kaut kur ir pareizā atbilde? No savas puses pagaidām laikam iesaku šādas konstrukcijas, ja kur redzētas, gauži nenicināt, bet savos tekstos arī nelolot un pārveidot uz vieglāk uzveramām.
Lai vai kā - šodien kā vecāsmātes adatas dūrās acīs teikums, ar kuru vēlos padalīties: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri ar stiklu pārklātu ātriju zem tā." Skatos vienreiz - kaut kas nav tā, skatos otrreiz - varbūt tomēr viss kārtībā, skatos trešo reizi, un aust gaisma - trūkst viena ar vietā, kur viens ar jau ir: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri ar ar stiklu pārklātu ātriju zem tā." - jo ir ar stiklu pārklāts un amfiteātris ar ātriju. Saliekot to kopā sākotnējā konstrukcijā, abiem "ar" būtu jāatrodas blakus, kas pat paviršam lasītājam šķistu aizdomīgi.
Lai nemulsinātu sevi un citus, pārveidoju visu teikumu līdz gauži vienkāršai formai: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri, zem kura būtu ar stiklu pārklāts ātrijs." Tomēr jautājums paliek - cik vēlama vai nevēlama ir šāda dubult-ar-ošana? Valodnieciskajā literatūrā līdz šim nav gadījies par to lasīt, kaut gan praksē sporta ziņās šī problēma parādās it bieži - Ivars spēlēja ar ar trešo numuru izlikto Ievu.
No vienas puses - formāli varbūt arī vainas nebūtu, viss vietās un sasaitīts, no otras puses - labskaņas nav nemaz un acis mežģās. No trešās puses - varbūt kaut kur ir pareizā atbilde? No savas puses pagaidām laikam iesaku šādas konstrukcijas, ja kur redzētas, gauži nenicināt, bet savos tekstos arī nelolot un pārveidot uz vieglāk uzveramām.
Abonēt:
Ziņas (Atom)