Līgo un Jāņi nāk virsū ar joni, tāpēc vēlējos pateikt, lai centīgā tauta beidz krist man un citiem piekasīgiem ļaužiem uz varžacīm.
Ir: svētki Jāņi, kas jāraksta ar lielo burtu, bet visi salikteņi taisāmi ar mazajiem burtiem: jāņuzāles, jāņabērns // jāņubērns, jāņudziesma // Jāņu dziesma, jāņusiers.
Protams, ja gadās nepieciešamība pieminēt kādu konkrētu Jāni, tad rakstām ar lielo burtu, tāpat — ja runājam par zālēm, kas pieder vienam konkrētam Jānim, tad arī būs Jāņa zāles, un, ja vienam konkrētam Jānim ir bērni, tad tie būs Jāņa bērni. Tāpat arī, ja viens konkrēts Jānis kaut kur būs noslēpis sieru, kas jau sāk izdalīt zeķu aromātu, tad tas būs Jāņa siers. Bet — ja figurāli runājam par visādām lietām, kas saistītas ar pagānu alus dzeršanas svētkiem, tad salikteņi būs ar mazo burtu.
Kā es to zinu? Izpīpēju no jāņuzālēm. Un vēl — atradu zaļajā pareizrakstības vārdnīcā, protams.
20/06/2011
Mūžīgā "lūdzu pateikt, kur te, lūdzu, jāliek komats" problēma
Jau simts gadus taisos un nesataisos ierakstīt šeit kaut ko svaigu un tautas izglītošanai svarīgu. Lai to labotu — pavisam īsi par pavisam senu problēmu — “lūdzu” un komatiem.
Es arī ilgi lauzīju galvu, līdz pareizā atbilde atradās un tur iecementējās. Jācer, uz palikšanu.
Tātad, jāpatur prātā, ka lūdzu var būt gan izsauksmes vārds, gan darbības vārds. Ja tas ir izsauksmes vārds, tad tas ir jāatdala ar komatu, ja tas ir darbības vārds, tad komatu nevajag.
Kā zināt, kad ir kas? Visai vienkārši — darbības vārds saistās ar darbības vārdu nenoteiksmē vai lietvārdu akuzatīvā, teikumā pildot gramatiskā centra izteicēja funkciju (teikuma priekšmets — pirmās personas vietniekvārds “es”, kas var nebūt minēts). Piemēram, [es] lūdzu dot man ēst; lūdzu palīdzību; lūdzu pārlasīt pielikumā pievienotās anekdotes; lūdzu ēdienu; lūdzu izklaidi; lūdzu Dievu.
Izsauksmes vārds lūdzu ir attiecīgi visos citos gadījumos, piemēram, lūdzu, apēdiet saldējumu; lūdzu, iznes miskasti; lūdzu, izslēdz gaismu; aizdod naudu, lūdzu.
Vēl lielākai uzskatāmībai — dažas konstrukcijas, kas atšķiras ar darbības vārdu formām un komatiem, piemēram, lūdzu saklāt gultu = lūdzu, saklāj gultu; lūdzu paglaudīt kaķīti = lūdzu, paglaudiet kaķīti; lūdzu padot aliņu = lūdzu, padodiet aliņu. Un tā bez sava gala.
Vairāk informācijas zinātniskā valodā — Skujiņas grāmatas 61. lpp. (to, kas tā par Skujiņas grāmatu, var noskaidrot šī emuāra lapā, kas veltīta avotiem), kā arī šeit.
Es arī ilgi lauzīju galvu, līdz pareizā atbilde atradās un tur iecementējās. Jācer, uz palikšanu.
Tātad, jāpatur prātā, ka lūdzu var būt gan izsauksmes vārds, gan darbības vārds. Ja tas ir izsauksmes vārds, tad tas ir jāatdala ar komatu, ja tas ir darbības vārds, tad komatu nevajag.
Kā zināt, kad ir kas? Visai vienkārši — darbības vārds saistās ar darbības vārdu nenoteiksmē vai lietvārdu akuzatīvā, teikumā pildot gramatiskā centra izteicēja funkciju (teikuma priekšmets — pirmās personas vietniekvārds “es”, kas var nebūt minēts). Piemēram, [es] lūdzu dot man ēst; lūdzu palīdzību; lūdzu pārlasīt pielikumā pievienotās anekdotes; lūdzu ēdienu; lūdzu izklaidi; lūdzu Dievu.
Izsauksmes vārds lūdzu ir attiecīgi visos citos gadījumos, piemēram, lūdzu, apēdiet saldējumu; lūdzu, iznes miskasti; lūdzu, izslēdz gaismu; aizdod naudu, lūdzu.
Vēl lielākai uzskatāmībai — dažas konstrukcijas, kas atšķiras ar darbības vārdu formām un komatiem, piemēram, lūdzu saklāt gultu = lūdzu, saklāj gultu; lūdzu paglaudīt kaķīti = lūdzu, paglaudiet kaķīti; lūdzu padot aliņu = lūdzu, padodiet aliņu. Un tā bez sava gala.
Vairāk informācijas zinātniskā valodā — Skujiņas grāmatas 61. lpp. (to, kas tā par Skujiņas grāmatu, var noskaidrot šī emuāra lapā, kas veltīta avotiem), kā arī šeit.
27/05/2011
Vajadzīgā vajadzības izteiksme
Šodien diži sasmējos par sevi. Izrādās, man ir paradums lietot blakus vienas saknes apzīmējamo un apzīmētāju gadījumos, kad situācija prasa īpaši sirsnīgu ekspresiju. Piemēram, stulbais stulbenis un riebīgais riebeklis (šie divi pāri ir mani iecienītie). Es zināju, ka es tā saku, bet man pat prātā nebija nācis, ka es to daru tik kaitnieciskos apmēros, ka šis modelis pielīp arī citiem — šodien dzirdēju vārdu salikumu nejēdzīgie nejēgas, kas radies, iedvesmojoties no manis.
No valodniecības un stila viedokļa — vienas saknes vārdu blīvējumi nav pārāk ieteicama parādība koptā tekstā, no mana kā valodas lietotāja viedokļa — man tas palīdz izteikt sajūtas kādos īpaši sāpīgos jautājumos bez vēršanās pie dižās krievu valodas pēc ekspresīvām (un nereti — cenzējamām) leksēmām.
Tā ka — ja gribat ko tādu lietot, tam ir jābūt spēcīgi pamatotam no stila puses (teiksim — ja liekas, ka izlaidīsiet garu, ja nesablīvēsiet pāris vienādas saknes kopā, tad blīvējiet tik uz veselību, bet — ja domājat, tā vai šitādi, tad šis rīks ir par spēcīgu, labāk pieturēties pie klasiskām vērtībām).
Aizpeldēju no tēmas tālēs zilajās, jo aizdomājos, kāpēc man gribējās pateikt “vajadzīgā vajadzības izteiksme”.
Tātad - par vajadzību. Latviešu valodā vajadzības izteiksme ir vienkārša kā vienreizviens — piekabina darbības vārdam priekšā priedēkli jā- un vajadzība gatava! Bet te ir viena svarīga nianse — vajadzības izteiksmi veido ar priedēkli jā- un NOMINATĪVU. Nominatīvu un tā īsti neko citu. Ja gribat būt valodas likumiem paklausīgi, tad te nekādas patvaļas.
Piemēram: Sieva Andulim iedeva iepirkumu sarakstu, kurā melns uz balta stāvēja rakstīts, ka jānopērk griķi, līme, kečups, ceturtā izmēra zeķubikses un marinētas sēnes (nevisgriķus, līmi, kečupu (pārējiem formas sakrīt)). Andulim nebija laika pa veikaliem staigāt, jo bija jāpabeidz remonts (nevis remontu). Pensionētajam Onufrijam jāredz “UgunsGrēks” (nevis “UgunsGrēku”, kaut gan citās situācijās nosaukums ir visnotaļ fleksīvs).
Zinu, ka sīkums, bet patīkami. (Par šo ir anekdote, bet, tā kā nepieklājīga, labāk nerakstīšu.)
No valodniecības un stila viedokļa — vienas saknes vārdu blīvējumi nav pārāk ieteicama parādība koptā tekstā, no mana kā valodas lietotāja viedokļa — man tas palīdz izteikt sajūtas kādos īpaši sāpīgos jautājumos bez vēršanās pie dižās krievu valodas pēc ekspresīvām (un nereti — cenzējamām) leksēmām.
Tā ka — ja gribat ko tādu lietot, tam ir jābūt spēcīgi pamatotam no stila puses (teiksim — ja liekas, ka izlaidīsiet garu, ja nesablīvēsiet pāris vienādas saknes kopā, tad blīvējiet tik uz veselību, bet — ja domājat, tā vai šitādi, tad šis rīks ir par spēcīgu, labāk pieturēties pie klasiskām vērtībām).
Aizpeldēju no tēmas tālēs zilajās, jo aizdomājos, kāpēc man gribējās pateikt “vajadzīgā vajadzības izteiksme”.
Tātad - par vajadzību. Latviešu valodā vajadzības izteiksme ir vienkārša kā vienreizviens — piekabina darbības vārdam priekšā priedēkli jā- un vajadzība gatava! Bet te ir viena svarīga nianse — vajadzības izteiksmi veido ar priedēkli jā- un NOMINATĪVU. Nominatīvu un tā īsti neko citu. Ja gribat būt valodas likumiem paklausīgi, tad te nekādas patvaļas.
Piemēram: Sieva Andulim iedeva iepirkumu sarakstu, kurā melns uz balta stāvēja rakstīts, ka jānopērk griķi, līme, kečups, ceturtā izmēra zeķubikses un marinētas sēnes (nevis
Zinu, ka sīkums, bet patīkami. (Par šo ir anekdote, bet, tā kā nepieklājīga, labāk nerakstīšu.)
19/05/2011
Nedaudz iz priedēkļu operas - “no-”
Pavasaris abās loga pusēs un galvā arīdzan. Un par godu zaļajām lapām un lillā ceriņiem parunāsim par kaut ko, kam ar pavasari vispār nav nekāda sakara. Par priedēkļiem. Konkrētāk — par vienu priedēkli no-. Šāds jautājums iebira manā e-pastā vardotaja[at]gmail.com.
Ķēros pie autoritatīviem avotiem, lai noskaidrotu, vai šo priedēkli ir iespējams lietot valodai kaitnieciskos apmēros. Un šeku reku Kušķis bilst, ka krievu valodas ietekmē priedēklis no- valodā ienāk pārmērīgos daudzumos (jā, jā — tā kā visur tiek vērsta uzmanība uz krievu valodas kaitniecisko ietekmi, zūd ticamības moments, bet — pieņemsim, ka nevis Kušķis to visur saskata kā biedu, bet gan ir aktīvi pētījis tieši jautājumus par krievu valodas ietekmi).
Jā, rakstiņš Kušķim ir, bet nekā vairāk par to, ka no- tiek daudz lietots nevietā, nav. Ja kāds netic — “Mūsu valodas” 78. lpp.
No Kušķa apcerējumā minētajiem piemēriem secināms, ka no- nevēlams ir kopā ar svešvārdiem. Te būs daži paraugi, kur bez “no-” varētu lieliski iztikt: nodemonstrēt (pareizi — demonstrēt vai parādīt), noformulēt (formulēt vai izteikt), nopublicēt (publicēt vai iespiest), jānoreaģē (jāreaģē). tāpat piemēros minēts itin latviskais vārds redzēt, kas kombinācijā ar minēto priedēkli nav ieteicams — noredzēt.
Tā kā Kušķis nekādas īpašas likumības, pēc kurām no- lietošanā būtu jāvadās, nemin, atliek vien paļauties uz savu valodas izjūtu un censties izvairīties no priedēkļa no- lietošanas gadījumos, kad nav skaidrs, ka no- piešķir nepieciešamo nozīmes konotāciju.
Piemēram, ir starpība, vai kartupeļus rok vai norok, tāpat ir starpība starp skatīšanos un noskatīšanos, sišanu un nosišanu, zvanīšanu un nozvanīšanu.
Papildu informācijas iegūšanai nolēmu ķerties pie kā tāda, pie kā pēdējo reizi ķēros tikai pārvācoties — pie Dz. Paegles “Morfoloģijas”. Tiešām lieliska grāmata, kurā derētu ielūkoties biežāk. Tur par darbības vārdiem ir rakstīts daudz, arī par darbības vārdiem un priedēkļiem. Uzsvērts jau zināmais, ka valodā pastāv verbu pāri, kurā viens izsaka nepabeigtu darbību (parasti tie ir bezpriedēkļu verbi), savukārt otrs — pabeigtu.
Klasiskais piemērs – darīt un padarīt. Par verbu saistījumu ar priedēkļiem un nozīmēm tur ir daudz jo daudz rakstīts, taču nav minēts nekas par nevēlamu lietojumu (par verbu kategorijām stāstīts 132. lpp). Tā ka, kā jau minēju iepriekš, jāpaļaujas uz savu valodas izjūtu un jāatceras — kas par daudz, tas par skādi.
Klasiskais piemērs – darīt un padarīt. Par verbu saistījumu ar priedēkļiem un nozīmēm tur ir daudz jo daudz rakstīts, taču nav minēts nekas par nevēlamu lietojumu (par verbu kategorijām stāstīts 132. lpp). Tā ka, kā jau minēju iepriekš, jāpaļaujas uz savu valodas izjūtu un jāatceras — kas par daudz, tas par skādi.
18/04/2011
Īsa apmācība mācīšanā
Ja mīļi palūdz, ir grūti atteikt, ja palūdz un vēl paslavē, tad atteikt ir teju neiespējami. Un vai man grūti?
Mācīt ir literārs vārds. Un apmācīt ir literārs vārds. Abiem ir vairākas nozīmes, kas pārklājas, tā padarot skaidrošanas un saprašanas pasākumu vēl sarežģītāku.
Kušķis savos rakstos uzskata, ka apmācīt var kādā noteiktā arodā vai lai iegūtu noteiktas prasmes. Līdz ar to par visu, kas attiecas uz izglītības sistēmu, vajadzētu sacīt mācīt, savukārt laika ziņā īsākām un prasmju ziņā konkrētākām lietām — apmācīt.
Mācīts — tāds, kas ir izglītojies (parasti kādā specialitātē); izglītots.
Apmācība — teorētisku zināšanu un praktisku iemaņu mācīšana (militārā apmācība, aroda apmācība).
Apmācības — attiecīgās nodarbības.
Vārdam apmācīt nozīme ir nedaudz šaurāka, vārdnīca teic, ka:
apmācīt — mācot sagatavot (kādam uzdevumam, arodam).
savukārt
mācīt — 1) sniegt (kādam) informāciju (par ko) tā, lai (viņš) to varētu praktiski izmantot savās darbībās;
2) dot padomu, norādījumu, pamācīt;
3) paust (noteiktu uzskatu, atziņu).
Novilkt robežu starp šiem vārdiem ir visai grūti. Es domāju — jāskatās pēc būtības un jāievēro mērenība, ja vārdi ir divi, tad abus arī vajadzētu lietot. Un, ņemot vērā, ka vārdam mācīt nozīme ir plašāka, to tad arī vajadzētu izvēlēties biežāk.
Dziļāku ieskatu nozīmēs var rast virtuālajās vārdnīcās http://www.tezaurs.lv/lvv/.
Mācīt ir literārs vārds. Un apmācīt ir literārs vārds. Abiem ir vairākas nozīmes, kas pārklājas, tā padarot skaidrošanas un saprašanas pasākumu vēl sarežģītāku.
Kušķis savos rakstos uzskata, ka apmācīt var kādā noteiktā arodā vai lai iegūtu noteiktas prasmes. Līdz ar to par visu, kas attiecas uz izglītības sistēmu, vajadzētu sacīt mācīt, savukārt laika ziņā īsākām un prasmju ziņā konkrētākām lietām — apmācīt.
Mācīts — tāds, kas ir izglītojies (parasti kādā specialitātē); izglītots.
Apmācība — teorētisku zināšanu un praktisku iemaņu mācīšana (militārā apmācība, aroda apmācība).
Apmācības — attiecīgās nodarbības.
Vārdam apmācīt nozīme ir nedaudz šaurāka, vārdnīca teic, ka:
apmācīt — mācot sagatavot (kādam uzdevumam, arodam).
savukārt
mācīt — 1) sniegt (kādam) informāciju (par ko) tā, lai (viņš) to varētu praktiski izmantot savās darbībās;
2) dot padomu, norādījumu, pamācīt;
3) paust (noteiktu uzskatu, atziņu).
Novilkt robežu starp šiem vārdiem ir visai grūti. Es domāju — jāskatās pēc būtības un jāievēro mērenība, ja vārdi ir divi, tad abus arī vajadzētu lietot. Un, ņemot vērā, ka vārdam mācīt nozīme ir plašāka, to tad arī vajadzētu izvēlēties biežāk.
Dziļāku ieskatu nozīmēs var rast virtuālajās vārdnīcās http://www.tezaurs.lv/lvv/.
28/03/2011
Kā pareizi lietot vārdu “pielietot”
Atbilde uz virsrakstā izvirzīto jautājumu ir lakoniska — nelietot!
Latviešu valodas vārdnīcas (tā viņa arī saucas!) šķirklī pielietot stāv rakstīts: nevēlams sarunvalodas vārds ar nozīmi 'lietot', 'izmantot'. Nevēlams! Lai arī kādas vārdu kombinācijas, kurās pielietot šķiet neaizstājams, nenāktu prātā, tajās visās var lieliski izlīdzēties ar lietot vai izmantot.
Tam, kāpēc tas ir tā, kā ir, skaidrojumi varētu būt dažādi. Pirmais, kas man nāk prātā — valodas lietotāju apsēstība ar nozīmes pastiprināšanu, jo vienmēr liekas, ka, sakabinot priedēkļus, tiek piešķirta sazin kāda nepieciešamā nozīmes nianse, kas palīdzēs labāk domu līdz klausītājam aizvadīt. To lieliski var redzēt svešvārdu lietojumā — arī tiem runātāji neapzināti pievieno priedēkļus, lai pateiktu to, kas jau tāpat ar pašu vārdu ir pateikts, piemēram, reducēt un noreducēt. Būtībā priedēklis no- neko jaunu nepasaka, bet dikti gribas piekabināt, lai būtu pavisam skaidrs.
Rokoties dziļāk pēc patiesības, atvēru priedēkļa pie- šķirkli. Kā jau to varēja gaidīt — nozīmju daudz — viena savienojumā ar lietvārdu un sešas savienojumā ar darbības vārdu. Pielietošanas problemātikai der septītā nozīme: norāda uz darbības pabeigtību. Tātad — runātāji ar pielietošanu droši vien vēlas uzsvērt, ka darbība ir pabeigta vai arī nav daudzkārtēja.
Kopsavilkums — pielietot ir nevēlams sarunvalodas vārds, kas ir absolūti sinonīmisks vārdiem lietot un izmantot. Nekautrējieties — beidziet pielietot, sāciet lietot un izmantot!
______________________
Latviešu valodas vārdnīca, Avots, 2006
Latviešu valodas vārdnīcas (tā viņa arī saucas!) šķirklī pielietot stāv rakstīts: nevēlams sarunvalodas vārds ar nozīmi 'lietot', 'izmantot'. Nevēlams! Lai arī kādas vārdu kombinācijas, kurās pielietot šķiet neaizstājams, nenāktu prātā, tajās visās var lieliski izlīdzēties ar lietot vai izmantot.
Tam, kāpēc tas ir tā, kā ir, skaidrojumi varētu būt dažādi. Pirmais, kas man nāk prātā — valodas lietotāju apsēstība ar nozīmes pastiprināšanu, jo vienmēr liekas, ka, sakabinot priedēkļus, tiek piešķirta sazin kāda nepieciešamā nozīmes nianse, kas palīdzēs labāk domu līdz klausītājam aizvadīt. To lieliski var redzēt svešvārdu lietojumā — arī tiem runātāji neapzināti pievieno priedēkļus, lai pateiktu to, kas jau tāpat ar pašu vārdu ir pateikts, piemēram, reducēt un noreducēt. Būtībā priedēklis no- neko jaunu nepasaka, bet dikti gribas piekabināt, lai būtu pavisam skaidrs.
Rokoties dziļāk pēc patiesības, atvēru priedēkļa pie- šķirkli. Kā jau to varēja gaidīt — nozīmju daudz — viena savienojumā ar lietvārdu un sešas savienojumā ar darbības vārdu. Pielietošanas problemātikai der septītā nozīme: norāda uz darbības pabeigtību. Tātad — runātāji ar pielietošanu droši vien vēlas uzsvērt, ka darbība ir pabeigta vai arī nav daudzkārtēja.
Kopsavilkums — pielietot ir nevēlams sarunvalodas vārds, kas ir absolūti sinonīmisks vārdiem lietot un izmantot. Nekautrējieties — beidziet pielietot, sāciet lietot un izmantot!
______________________
Latviešu valodas vārdnīca, Avots, 2006
27/03/2011
Slinkais marts
Labsvakars. (Tas ir jaunvārds ar uzsvaru uz pirmās zilbes un izrunāts vienā stiepienā, tāpēc tikai izskatās pēc pavisam nepareiza darinājuma!)
Kalendārs nepielūdzami rāda, ka marts iet uz beigām. Un mans emuārs arī rāda šo to ne pārāk tīkamu — izskatās, ka martā neko prātīgu (arī neko neprātīgu) neesmu saveidojusi. Varētu jau sākt stāstīt, kas tik man te viss dzīvē nenotiek, bet tā būtu taisnošanās. Visam pamatā ir slinkums. Tikai un vienīgi.
Tātad — ar šo es vēlējos pateikt, ka esmu dzīva, pie labas veselības, lieliskā noskaņojumā. Emuārs nav nedz miris, nedz aizmirsts. idejas ir, plāni arī. Un laiks atradīsies.
Tāpat arī lieku aiz auss kāda komentētāja pasūtījumu par “pielietojuma” pielietojumu. Palūkošos avotos un raudzīšu ko prātīgu pasacīt!
Lai jums jaukas atlikušās marta dienas. Tiekamies pie valodas jautājumiem!
P.S. Krēmeļa epopeja nav beigusies — tauta par labāko atzinusi variantu “greilis”. Redzēs, ko gala beigās uz trauciņiem drukās.
Kalendārs nepielūdzami rāda, ka marts iet uz beigām. Un mans emuārs arī rāda šo to ne pārāk tīkamu — izskatās, ka martā neko prātīgu (arī neko neprātīgu) neesmu saveidojusi. Varētu jau sākt stāstīt, kas tik man te viss dzīvē nenotiek, bet tā būtu taisnošanās. Visam pamatā ir slinkums. Tikai un vienīgi.
Tātad — ar šo es vēlējos pateikt, ka esmu dzīva, pie labas veselības, lieliskā noskaņojumā. Emuārs nav nedz miris, nedz aizmirsts. idejas ir, plāni arī. Un laiks atradīsies.
Tāpat arī lieku aiz auss kāda komentētāja pasūtījumu par “pielietojuma” pielietojumu. Palūkošos avotos un raudzīšu ko prātīgu pasacīt!
Lai jums jaukas atlikušās marta dienas. Tiekamies pie valodas jautājumiem!
P.S. Krēmeļa epopeja nav beigusies — tauta par labāko atzinusi variantu “greilis”. Redzēs, ko gala beigās uz trauciņiem drukās.
Abonēt:
Ziņas (Atom)