interpunkcija

ņemot vērā, ka mūsdienās (21. gadsimta sākumā (piezīme gadījumam, ja šo lasīs kaut kādas aiznākamās paaudzes)) valoda ir ne tikai mutvārdu, bet arī rakstvārdu saziņas līdzeklis, šajā brīnumjaukajā dienā vakarā vērsīšu savas domas uz dažiem interpunkcijas sīkumiem.

1. normāli inteliģenti rakstītāji komatus spēj salikt intuitīvi, īpaši nesvīstot ar likumu kladīti pie katra teikuma (dabas dots talants, kas jāciena!). laba valodas izjūta ir lieliska kvalitāte, tāpēc jāatceras kāda būtiska lieta, lai teikumi raiti ritinātos - to, kas jāatdala no abām pusēm, arī atdalīt no abām pusēm. gribēju pateikt īsi, bet pateicu neveikli. lai vai kā - doma ir vienkārša - 70% no komatiem tekstā (no gaisa grābta statistika, bet tas nekas, likuma būtību nemaina) atdala salikta teikuma daļas, divdabja teicienus vai kādus iespraudumus. un te jāatceras - ko atdala no vienas puses, nebūs aizmirst atdalīt no otras. tas ir gauži elementāri, nepieciešama tikai uzmanība, ja reiz spēj izdomāt, kura teikuma daļa ir divdabja teiciens (vai palīgteikums), atliek tikai to smuki apspraudīt ar komatiem. kāpēc es stāstu kaut ko tik elementāru? jo mana pieredze rāda, ka šāda neuzmanības sērga ir ārkārtīgi izplatīta.

2. divdabja teicieni. es pieņemu, ka čaiņiki, kas pa valodas maģistrāli vālē uz 220, nerespektējot ne interpunkcijas, ne ortogrāfijas likumus, nez vai te ieklīdīs gudrības smelties, tāpēc neapgrūtināšu sevi ar stāstiem par to, kas ir divdabja teicieni.
tātad - divdabja teicienu veido četri divdabji, kurus viegli atpazīt pēc izskaņām:
-ot/-oties, p. ēdot bulciņas, Emma domāja par svara nomešanu.
-dams/-dama, -damies/-damās, p. Juris locīja iekšā kotletes, domādams, ka neviens viņu neredz.
-ts/-ta (šie viltnieki mēdz maskēties), p., kaķene, piesmieta runču pilnajā pagalmā, izlikās, ka nekas nav noticis.
-is/-usi, -ies/-usies, p., gludi noskuvis kājas, Jēgers jutās gatavs randiņam.
šie draugi teikumā ir jāpamana un jāatdala no abām pusēm ar komatiem. interesants fakts - runājot cilvēki divdabja teicienus gandrīz nemaz neizmanto, tos plaši lieto tikai rakstos. rakstot interesanto faktu, atcerējos vēl vienu svarīgu lietu, kas jāliek aiz auss - viens vientuļš divdabis bez paskaidrojošiem vārdiem divdabja teicienu neveido. tāpat arī jāskatās, vai identificētais it kā divdabis teikumā neveic gramatiskā centra funkcijas, arī tādā gadījumā divdabja teiciens neveidosies.
divdabja teicieniem ir tā brīnišķīgā īpašība, ka tie ļauj nosaukt darbības, kas tiek veiktas (vai notiek) vienlaikus. piemēram, krizdams no koka, Jānis piesauca māti visai neparastā veidā. tātad - Jānis reizē krita un piesauca. un tieši ar viltnieku -ot šo vienlaicību ir svarīgi atcerēties, jo: policisti atrada zagli, sēžot kokā. šādā gadījumā sanāk, ka policija bija tā, kas sēdēja kokā. lai tas attiektos uz zagli, būtu jāsaka šādi: policija atrada zagli sēžam kokā (-am divdabja teicienu neveido).

Blinkena vērš uzmanību uz to, ka frazeoloģiskos teicienus uztver kā vienu veselumu bez divdabošanas, piemēram, klausās muti atplētis ( = uzmanīgi), sēž rokas salicis ( = bez darba), dzīvo cepuri kuldams ( = bez bēdām), melo acis nepamirkšķinājis ( = droši, nekaunīgi), iet krūtis izgāzis ( = lepni), iet degunu nokāris ( = bēdīgi).

nesavrupina: acīm redzot ( = ātri), acīmredzot ( = laikam, droši vien), p., loki uz palodzes auga acīm redzot. acīmredzot nekādi garšīgie vis nebūs.
pavisam negaidot ( = pēkšņi), p., pavisam negaidot sasitu īkšķi pret galda kāju.
gluži nemanot ( = pamazām), p., gluži nemanot plūstoši pārgāju uz mātes piesaukšanu krievu valodā, glaudot sasisto īkšķi.

3. trīs lietas - labas lietas, tāpēc sacīšu vēl kādu sen zināmu lietu - diemžēl vārdu diemžēl ar komatiem neatdala. no otras puses, kāpēc es saku, ka diemžēl? patiesībā jau par laimi, jo tā var ietaupīt komatus.
kā arī - visas puses, no kurām figuratīvi aplūko dažādas reālijas, jāatdala ar komatiem, piemēram, no vienas puses, zināt daudz ir labi, no otras puses, visu jau tāpat neuzzināt. te vienīgais izņēmums ir lietas, kurām tiešām ir divas puses (fiziski!), piemēram, no vienas puses krūzītei bija osiņa, no otras puses bija zīmējums kar kaķīti.

priecīgu pirmdienu, mošķi! ;)

valodas kopšana II

laukā pilnmēness. saka, ka ap to laiku visi dīvaiņi aktivizējas - lasa, raksta, komentē, piesienas, neguļ, murgo u.tml. nebūšu izņēmums! valodā ir vēl ļoti daudz lietu, ko, ja vēlas, lai Endzelīnam būtu prieks, var likt aiz auss un lietot. tā ka piedāvāju nākamās piecas-mīnus-divas lietas (jo garas, un man ir slinkums rakstīt vairāk)!

1. sāpīga lieta - svešvārdi. vispār jau ir tā, ka svešvārdi valodā ienāk kā gatava vienība. mēs viņiem piekabinām latviskas galotnes, vienojamies, kuru patskaņi būs gari, kuri - īsi, un tik dragājam. taču kurš var pateikt, cik ilgi svešvārds ir svešvārds? ir tāda lieta mūsu brīnumainajā valodā - svešvārdiem nepievieno priedēkļus (izņēmums varētu būt nolieguma priedēklis ne- un vajadzības izteiksmes rādītājs jā- darbības vārdiem). svešvārds tiek uztverts kā citas valodas vienība, kas palienēta, līdz ar to, kā šķiet vairumam valodnieku, būtu amorāli kabināt visus antīkos latviešu valodas priedēkļus smalkajiem svešvārdiem. tātad - slikts stils: nodemonstrēt, noformulēt, noraksturot, tā vietā vienkārši demonstrēt, formulēt, raksturot.
pie šī paša - svešvārdiem nozīme ir daudz šaurāka, tāpēc nevajadzētu pārsālīt - nav nekādas nepieciešamības sacīt visoptimālākais, jo vārds optimāls jau arī nozīmē 'vislabākais iespējamais'.

2. defissavienojumi. J. Kušķis pret tiem vēršas kā pret sērgu, kas ieviesusies vēl tālajos sarkanajos laikos. viņš skaisti saka: "Padomju gigantomānijas ietekmē esam pieraduši piedēvēt mazām lietām pārāk dižus vārdus."* piemēram, jauneklis-mīlētājs, sieviete-teicēja, māja-muzejs, grāmatnīca-salons. tā vietā varētu izteikties saprotamāk, latviskāk un bez pārmērīgā patosa: jaunais mīlētājs, teicējas, piemiņas māja, grāmatnīcas salons. un līdzīgi vēl daudzos gadījumos. tā kā šādi savienojumi vietām tiek lietoti arī publicistikā, šī sērga iet plašumā un rakstītājiem rodas vēlme ievilkt strīpiņu pa vidu visam, kas izsaka kādas divas dažādas, bet saistītas domas. par to izsmeļoši raksta arī Blinkena, bet tā kā viņa raksta daudz, tad to es atstāšu kādam citam ierakstam.

3. jautājums, kas mani grauž jau sen, - priekš lietošana. te nu mēs ar cienījamo Kušķi esam vienisprātis. mums, latviešiem, ir tāds brīnumains locījums kā datīvs (atbild uz jautājumu kam? tas ir - viņš gan nezina, kam, bet uz jautājumu atbild). tātad - locījums ir, nav ko priekšoties nolūka nozīmē (te kā vienīgo izņēmumu min teicienu priekš kaķiem, ja runā par ko neizdevušos). nevis priekš manis, priekš tevis, priekš Kārļa nes dāvanas, bet gan man, tev, Kārlim (piemēram, man tev ir dāvana, nevis man priekš tevis ir dāvana). kāpēc tik skarbi? jo vārdam priekš ir savas lietas, ko tas izsaka - vietas un laika nozīmi. piemēram, neilgi priekš Jāņiem, lepojas priekš meitām (jeb meitu priekšā). no piemēriem skaidri redzams, ka priekš ir visai arhaisks vārds. var jau iebilst, ka vārdi mainās, mainās to nozīme (un tā ir taisnība), bet šajā gadījumā ir kāds cits svarīgs aspekts - pēc priekš lietošanas nolūka nozīmē nav nekādas nepieciešamības, jo īpaši tāpēc, ka tas ir citu valodu atdarinājums.

*Kušķis J. Mūsu valoda, RLB Latviešu valodas attīstības kopa, Antava, 2006, 66. lpp.

valodas kopšana

Ir brīnumjauks svētdienas rīts. Nupat paēdu brokastis. Un nu domāju, ka saldajā ēdienā derētu dažas gudras atziņas no valodas kopēja ļ. cien. un a. god. J. Kušķa repertuāra. Viņš tam pievērsies ārkārtīgi nopietni, tādēļ uzskatu, ka viņa domas ir vērts likt aiz auss!

1. Skaužama noteikto galotņu pārmērīga lietošana. Tiesa gan ir, ka latviešu valodā ir gan noteiktās, gan nenoteiktās galotnes, tāpēc būtu vēlams lietot abas atkarībā no situācijas. Taču te ir viens mans vērojums iz dzīves – arvien biežāk valodas lietotāji (es domāju - latviešu valodas lietotāji, jo par citiem nemāku teikt) cenšas sevis teikto izcelt, pasvītrot un pastiprināt. Un to rāda gan noteikto galotņu lietošanas intensitātes pieaugums, gan liekvārdība, mēģinot uzvērt teikto, gan arī dažādi vietniekvārdi lietoti artikula funkcijā. Informācijas pārdaudzuma laikmetā nekas cits neatliek kā vien mēģināt sevis sacīto izcelt ar valodas līdzekļiem cerībā tikt sadzirdētam.

2. “Ja – tad” lietojums – šos saikļus lieto nosacījuma nozīmē: ja ir viens, tad ir otrs, piemēram, ja man būtu gaiši mati, tad arī par mani stāstītu anekdotes. Kušķis uzsver, ka nepareizi lietot šos saikļus pretstatījuma nozīmē, piemēram, ja ar veco mašīnu varēju braukt ātri, tad ar jauno – vēl ātrāk. Te pareizi būtu: ar veco mašīnu varēju braukt ātri, bet ar jauno – vēl ātrāk. Klasisks pretnostatījums, viss lieliski saprotams. pretnostatījuma nozīme, lietojot ja – tad, nākot no krievu valodas. Var jau būt, nav iemesla apšaubīt.

3. Latviešu valodā ir vokatīvs, tas būtu jālieto, kur nepieciešams. Ja ir uzruna, tad vajadzētu būt vokatīvam, nevis datīvam. Slikta lietojuma piemērs: Labrīt visiem klātesošajiem! (datīvs), labs lietojums: Labrīt, klātesošie!. Un šim es piekrītu, jo diži neciešu, ja mani kāds uzrunā nominatīvā. mans vārds tomēr pieļauj vokatīva lietojumu - Sveika, Kristīn!, nevis Sveika, Kristīne!.

4. Vārdu “atpakaļ” lieto vietas, nevis laika nozīmē. Var iet atpakaļ, nākt atpakaļ, dabūt džinu atpakaļ pudelē un tamlīdzīgi, nevis notikt gadu atpakaļ (pirms gada!). Ja pie šī piedomā, tad “atpakaļ” lietojums laika nozīmē tiešām liekas gaužām ačgārns.

5. Vārda “raksturs” lietojums. Galīgi šķērsām ir sacīt: piektdienu vakaros rāda vardarbīga rakstura filmas. Var taču vienkārši sacīt piektdienu vakaros rāda vardarbīgas filmas. Pareizi šo vārdu lieto kā lietvārdu, piemēram, man ir smags raksturs, jo zelta, vai kā darbības vārdu: pēc atgriešanās no Ķīnas delegācijas vadītājs raksturoja abu valstu attiecības. Nepareizi: cementa blokmājas raksturo padomijas celtniecību, pareizi: cementa blokmājas ir raksturīgas (vai – tipiskas) padomijas celtniecībai.

Protams, tas nav vienīgais, ko Jānis Kušķis saka par valodu, bet viss sākas ar mazumiņu.

ja reiz cepos, tad cepums

es laikam esmu cepums, jo pēdējā laikā bieži cepos. cepos var valodnieciskām lietām. nu jau esmu nomierinājusies un atdzisusi, bet šā kā tā padalīšos ar šī rīta sāpi.

kāds valodas jautājumos ieinteresēts ļautiņš tviterī bija padevis tālāk saiti uz apollo, kurā lasāms raksts par kādu Latvijā dzīvojošu vīrišķi, kurš par savu tiesību pārkāpumu uzskata latviskas galotnes pievienošanu savam vārdam. ja interesē, palasiet paši te (ANO: latvisko galotņu pievienošana uzvārdiem ir iejaukšanās privātajā dzīvē), jo es tiešām no rīta biju tik nikna, ka pat vakarā negribas visas tās muļķības pārstāstīt.

tā kā šis bija jau otrs raksts, par ko es šonedēļ sašūmējos (pirmais bija tvnet raksts par to, ka Nīderlandi vajadzētu par Nēderlandi dēvēt, atrast var te - Valodnieku rēbusi: Nīderlande vai Nēderlande) - ir tikai otrdiena, un jau divi raksti, par ko cepties -, tad es sāku aizdomāties par gluži praktiskiem jautājumiem. tātad - Latvijā ir vairākas valsts augstākās izglītības iestādes, kurās ir filoloģijas fakultāte (LU, DU, RA un droši vien vēl kāda), katru gadu šajās fakultātēs mācības sāk daudz jaunu studentu, un katru gadu diezgan daudz studentu saņem grādus filoloģijā. ja skaitītu, noteikti sanāktu visai daudz valodas speciālistu.

un tagad jautājums uz atjautību - kāda jēga no visiem tiem filologiem? nē, tiešām - kāda? tie, kas uzkalpojas līdz doktoriem, visbiežāk paliek savās augstākās izglītības iestādēs un rada jaunus filologus, visi pārējie - difundējas kaut kur sabiedrībā. kāda vajadzība tērēt valsts naudu sazin cik filoloģijas fakultātēm, ja gala beigās tāpat par valodas kopšanu maz kurš rūpējas? ja reiz ANO tiesa var pateikt, ka LATVISKĀS GALOTNES IR PERSONU TIESĪBU PĀRKĀPUMS, ja reiz tulkotāja pēc savas (nezinu, varbūt arī pēc kādas grupas ļaužu) iniciatīvas var SĀKT LIETOT CITĀDU VALSTS NOSAUKUMU, NEKĀ TAS GADU SIMTIEM IR LIETOTS, un nav nevienas autoritatīvas, cienītas un uzklausāmas institūcijas, kas ar maigu pamācību balsī un vēlīgu smaidu ANO apgaismotu, ka latviešu valoda ir fleksīva valoda, kurā galotnes ir teju vienīgais veids, kā parādīt saistījumu starp teikuma locekļiem, lai nerastos pārpratumi, nevajadzīgas muļķības un kuriozi, kas gala beigās varētu nostādīt neērtā situācija cilvēku ar bezgalotnes vārdu, ka latviešu valodā jau izsenis jaunlatvieši centās latviskot dažādus nosaukumus, lai latviešiem būtu gan ērti izrunāt, gan viegli saprast, tad kāda gan jēga no filologiem?!

visur patvaļa, anarhija un kaut kādas pārprastas cilvēktiesības no sērijas "kā gribu, tā daru". es tiešām esmu dusmīga no visas sirds. un jā - arī uz sevi, jo arī es esmu filoloģe.

latviešu valoda & rusicismi

pirms dažām dienām gadījās ielūkoties "Neatkarīgās Rīta Avīzes" lapā (2010. gada 2. decembra numurs), kur kāds Aivars Baumanis (ja atmiņa mani neviļ) izklāstīja savas domas (drīzāk - sašutumu, ko mēģināja apliet ar sarkasma mērcīti) par tēmu rusicismi latviešu valodā. visādi rusicismi - gan kalki (piemēram, viennozīmīgi, kā vietā labāk būtu lietot nepārprotami, skaidri), gan konstrukcijas (piemēram, spēlēt lielu lomu, pareizi - ir liela nozīme). lasīju ilgi un uzmanīgi. tiesa, vairākumu piemēru es jau biju manījusi valodnieka Jāņa Kušķa rakstos, kas apkopotā veidā atrodami grāmatā "Mūsu valoda" (visai sliktā kvalitātē izdevusi RLB Latviešu valodas attīstības kopa apgādā "Antava" 2006. gadā ar Māra Bišofa zīmējumiem).
rusicismi. sāpīga tēma. protams, labi, ja ir kāds, kas pamana, ka valodā ir ievazājušies šādi tādi gruži, ko varētu slaucīt ārā un to vietā lietot gluži latviskus izteikumus. bet te ir vairākas bažas (re - konstrukcija no angļu valodas - few concerns). pirmkārt - kur ir tā robeža, kas nošķir, ka tie ir nevēlami jaunāko laiku rusicismi, kas grauž latviešu valodas sistēmu no iekšpuses, un kur ir tās konstrukcijas, kas radušās jau pirmsākumos - galu galā - latviešu un krievu valodai ir sena radniecība - kopīgi vecvecāki, tā teikt. te radioaktīvo izotopu metode nederēs.

otrkārt - kā var nošķirt, kas ir nevēlama valodas parādība un kas - normāla valodas attīstība? galu galā - ja cilvēki jau no laika gala būtu rūpējušies par to, lai valodā neienāk citvalodu ietekmes, mums nebūtu ne romāņu, ne ģermāņu valodu, puse Eiropas mierīgi sazinātos divās trijās valodās ij ne bēdas nezinātu.

šīm bažām pa vidu es aizdomājos vēl par kādu lietu. par to, kā tie rusicismi (un citu valodu sporas) tiek kaut kur iekšā. ne jau nu pašapputes ceļā. valodā viss notiek caur cilvēkiem. un tagad padomāsim - mēs, latvieši, bieži mīlam (arī rusicisms šādā lietojumā!) atkārtot, ka Latvijas krieviem vajadzētu prast latviešu valodu. ja ar vidēju paaudzi vēl ir kā ir, tad jauniešiem tas īpašas rūpes nesagādā - lielais vairums (laikam labāk būtu, ja teiktu lielākā daļa) runā ka prieks. latvieši sit sev uz pleca un mācās atradināties no kaitīgā ieraduma katru mīļu brīdi tēlot poliglotus. dažos Latvijas reģionos (kā, piemēram, Kurzemē) jaunieši pat vairs neapgūst krievu valodu un ne sū*a krieviski nesaprot, tā vēl vairāk kalpojot augstajam mērķim - ar Latvijas krieviem runāt tikai latviski. nē, no vienas puses, skaisti.

bet tagad palūkosim no otras puses. cik Latvijā ir krievvalodīgo? nu - tādu, kam pirmā valoda ģimenē ir krievu. pieņemsim, tikai pieņemsim, ka kādi 30 hipotētiski procenti. tas nav necik precīzi, bet pārāk tālu no patiesības arī nevarētu būt. un tagad padomājiet - katram trešajam trešajai daļai Latvijas iedzīvotāju pirmā valoda ir krievu, bet sabiedrībā viņi runā latviski. padomājiet. vēlreiz padomājiet. tas ir taisnākais un labākais ceļš - es pat teiktu - ātrsatiksmes maģistrāle -, pa kuru dažādi rusicismi ienāk latviešu valodā. krievvalodīgie jaunieši ir malači - prot latviešu valodu, prot krievu valodu, arī angļu. visas - gana labā līmenī. bet - valoda, kurā cilvēks domā, neizbēgami ietekmēs arī valodu, kurā viņš runās. ja trešdaļa cilvēku domās krieviski, bet runās latviski, interference ir neizbēgama. 

es nedomāju, ka tas ir kaut kāds lielākais pasaules ļaunums, ka visiem vajadzētu runāt tikai vienā valodā, lai nesaķēpātu kādu citu valodu, bet aizdomāties tas liek. mana istabsbiedrene man viendien jautāja, kāpēc es ievāru tēju katrreiz citā krūzē. tīrā latviešu valodā pajautāja, pirms tam ar draugu parunājoties krieviski. latvieši tēju aplej, ievāra krievi.

tā ir ar daudzām konstrukcijām - tās nenokrīt no zila gaisa, tās kāds sāk lietot, tad citi pārņem, un tad Valsts valodas komisija pēc kašķiem vairāku gadu garumā pieņem šīs konstrukcijas kā normu.

kaut kā tā.

pielikumā - konspekts no Baumaņa raksta. pirmajā kolonnā labie vārdi, pretī - vārdi un konstrukcijas, no kā glītā latviešu valodā vajadzētu vairīties.

LABI ------------------ SLIKTI
samērā, diezgan -------- salīdzinoši
ar + Akuzatīvs ---------- ar (kā?) palīdzību
Akuzatīvs --------------- strādāt pie (piemēram, režisēt lugu, nevis strādāt pie režijas)
ir liela nozīme ----------- spēlē lielu lomu
vienlaikus --------------- vienlaicīgi
nepārprotami, skaidri ---- viennozīmīgi
pašlaik ------------------ uz doto momentu
vismaz ------------------- kā minimums
lielākoties, galvenokārt --- pa lielam
runa ir par --------------- runa iet par
tāpēc ka, pēc... --------- tā rezultātā
parasti, vienmēr, allaž ---- kā likums
īstenot, realizēt ---------- īstenot dzīvē, realizēt dīvē
par --------------------- attiecībā uz
pārredzams ------------ caurredzams, caurspīdīgs


kas cits, ja ne paši, ravēs savu valodas dārziņu. par to, vai tas ir lietderīgi, spriediet paši!

teātris (JRT "Latviešu mīlestība")

no visa, kas šodien notika, publiski parakstīšu par teātri. jo tas bija pēdējais, kas tapa piedzīvots. tas ir - es šodien piedzīvoju teātri. kādam bija brīvas biļetes uz Jaunā Rīgas teātra "Latviešu mīlestību", un kādiem kā reize bija laiks, lai brīvās biļetes aizpildītu.

"Latviešu mīlestība"... daudzejādā ziņā izrāde par to brīdi, kad vīrietis cilvēkā saskata sievieti. un otrādi. tātad - par iepazīšanos, satikšanu, "klikšķi" (dažos gadījumos arī "ne-klikšķi").

vispirms jau jāteic, ka man komēdijas tā ne īpaši. visvairāk tas attiecas uz teātri. šķiet, tas galvenokārt tāpēc, ka man nepatīk, ka cilvēki smejas. varētu jau domāt - kas tur slikts, ja cilvēki smejas. nekā slikta tur tiešām nav. bet teātri man smiekli nepatīk. man vispār nepatīk tie mūžīgie klepotāji, purkšķinātāji, tarkšķinātāji un tamlīdzīgi subjekti, kas skatuves priekšā atnākuši sevi parādīt, ne uz citiem paskatīties. manuprāt, teātra skatītājam jābūt tādam, kas redz tikai skatuvi, ar pavērtu muti seko līdzi katrai kustībai, žestam un vārdam, kāri visu izlaižot caur sevi un nemaz nejūtot, ka mute izkaltusi vai siekala notecējusi. tādam, kas sajūsmas saucienus, aplausus un smieklus no sevis izlaiž tāpēc, ka savādāk nevar, nevis tāpēc, ka vienkārši bijis kāds maznozīmīgs jociņš. galu galā, ja reiz cilvēks uz teātri ir atnācis, tad kāpēc gan to neizdzīvot?!

visas tās pārdomas par cilvēkiem mani mocīja izrādes sākumā. tad es iegrimu stāstā un aizmirsu, ka man nepatīk klepotāji un smējēji, aizmirsu, ka man nepatīk komēdijas, aizmirsu, ka man vispār kaut kas mēdz nepatikt. es biju pārņemta. skatījos pavērtu muti un droši vien ar sejas izteiksmi, ko būtu bijis vērts nofilmēt - pēc tā, ka man pēc izrādes sāpēja sejas muskulatūra, pieņemu, ka līdzpārdzīvojums nebija tikai emocionāls.

jā, latviešu mīlestība "Latviešu mīlestībā". tur bija tik daudz viskautkā. daudz un pat vēl vairāk nekā daudz. kad vienkāršas ainas izņem no ikdienišķuma konteksta un savirknē citu citai blakām, daudzas lietas izskatās savādāk. ar latviešu literatūru pārņemta biliotekāre kļūst par gaužām iekārojamu personu literatūras cienītāja acīs, kaut gan no malas viņi abi liekas dīvaiņi. pensionāru pāris, kas ir gaužām atšķirīgi gan pēc dzīves uztveres, gan pēc uzvedības, atrod kopīgu valodu, minot krustvārdu mīklas, un izrādās, ka arī daltoniķis var būt fotogrāfs, tiesa - slikts zemeņu kopējs.

es biju izsmējusies, iz-līdzpārdzīvojusies un iz-līdzijutusies. pārsteidzoši - lai cik arī cilvēki nebūtu dažādi, vienmēr uz pasaules atradīsies kāds, kas domās līdzīgi, tiesa, nevar zināt, vai viņi satiksies. un ja arī satiksies, vai "dabūsies" (kā ainā ar skolnieku un skolotāju - abiem būtu gan interese, gan vēlme, tiek pat izteikts piedāvājums, bet lomu sadalījums sabiedrībā ir tāds, kāds ir).

izrāde bija tik gara un piesātināta... stāstīt jau varētu briesmā daudz, taču ar smaržu vien nepabarot - kas ir redzējuši, paši visu zina, kas nav... tie nav.

šķiet, mans mīļākais brīdis izrādē ir beigas - aplausi. ja aktieri savu darbu ir padarījuši labi, ja man ir paticis skatīties un viņiem - rādīt, tad aplausu daļa ir tā, kurā ir abpusējs gandarījums. un pateicība. aktieris atkal paliek par cilvēku, zālē ierauga skatītājus, skatās tiem acīs, mulst, smaida un pieņem aplausos izteikto pateicību. un tiešām šķiet, ka plaukstas varētu noplaukšķināt līdz zilumiem, ja ir pelnīts. tā ir tā daļa, kurā aktīvi piedalās arī skatītājs, parādot, ka visam sekoja līdzi.

vakara dziesma: klausieties, baudiet, domājiet par mīlestību! ;) Jēkabs un Andris - Tēja

valsts svētki un nesvētki

gāju pēc darba tur, kur parasti iet pēc darba - mājās. tā kā darbs man mēdz beigties vēlu, tas ir - 21.00, tad nolēmu izmantot gadījumu un iziet cauru Vecrīgai, lai paskatītos, kas labs par godu Lāčplēša dienai notiek.
es esmu patriote, nudien esmu, tiesa - sarkastiska.

gāju garām Brīvības piemineklim. kaut arī bija vēls, tur bija cilvēki, mazi bērni, kas izveduši savus vecākus laukā (pieņemu, ka citādi pieaugušu cilvēku grūti dabūt no silta dīvāna laukā, ja vien nav kāds sīcis, kam valstiskas vērtības jāmāca un kas laiku pa laikam jāizklaidē). tātad - vakars, cilvēki, svētki, svecītes. pieejot tuvāk, secināju, ka daudzi nav skopojušies un iepirkuši nevis parastās tējas sveces (vidēji 3 saņi gabalā), bet gan kapu sveces. es jau saprotu, ka kapu svece tā pati svece vien ir, tikai ar vāciņu, lai vējš nenopūš, tomēr zināmu smīnu tas izsauca un atgādināja par veco joku, ka amerikāņiem Brīvībai ir statuja, latviešiem - piemineklis. un tur kapu sveces itin labi iederas.

fonā kaut kāda pūšaminstrumenta pūtējs pūta meldiņu. ziniet, kā ir, ja spēlē nevis instrumentālu skaņdarbu, bet gan tikai dziedamo melodiju. nu tā, kā klavieres ja klimperē ar vienu pirkstu. dziesmu saprast var, bet nekādu baudījumu tas nesniedz. tā nu pūtējs pūta tādu ļoti vienkāršu "Lai latvju saule nenoriet nekad, nekad...", kas man uzreiz atgādināja Avārijas Brigādes multeni par Latvijas vēsturi, kur beigās arī kaut kas tāds skanēja:

http://www.youtube.com/watch?v=4AVWtxGdoD4&feature=related

tiesa, vienas nots meldiņš drīzāk vedināja nevis uz domām par patriotismu, bet gan par to, ka stabulētājam laikam dziesmu uz dienas beigām aptrūcies.

man ir teorija, ka latvieši paliek par patriotiem trijos gadījumos:
a) klausoties Akurateres "Palīdzi, Dievs" --> http://www.youtube.com/watch?v=BnjZVVgqqEU
b) skatoties video par Baltijas Ceļu --> http://www.youtube.com/watch?v=uB6430SYI-U
c) skatoties dziesmusvētku "Saule, Pērkons, Daugava" --> http://www.youtube.com/watch?v=Q0yiq17QiWU
jā, un šis patriotisms ilgst apmēram visu video skatīšanās laiku + 4 sekundes. ja paskatās komentārus zem tādiem video - daudz ir "esmu lepns būt latvietis". un tā arī nesaproti - kāpēc. tāpēc, ka ir tāda dziesma? vai tāpēc, ka ir kaut kas vairāk?

tad vēl man ir teorija, ka ja latvietim, kurš ir ārzemēs, nospēlēs "Virs galvas mūžīgs piena ceļš" http://www.youtube.com/watch?v=LFlBTBKkpdk, šis apraudāsies uz līdzenas vietas. bet tas vēl nav pārbaudīts praksē.

lai vai kā - man ir sarkanbaltsarkana lentīte pie mēteļa. un labi, ka mums ir tādu valsts svētku nedēļa, citādi jau no nez kurā novembra džingl-beli skanētu un visur vizuļotu puzuri kārti.