Saraksti un uzskaitījumi tekstā – ko ar tiem iesākt?

Pārbaudītu un publicētu teorijas materiālu par to, kā veidot uzskaitījumus tekstā, teju nav nemaz. Ir viena Skujiņa no pagājušā gadsimta (1993. gads), uz ko atsaucas LVA savā ieteikumā, un ir viena piezīme Blinkenā. Ir vēl sīkas druskas jaunākā Skujiņā, kas ir pretrunā gan ar vecāko Skujiņu, gan Blinkenu.

Parunājos vēl ar MrSerge, vai viņam nav kas no poligrāfijas puses par to sakāms. Un mēs bijām apmēram uz viena viļņa par to, ka šajā jomā vajag svaigas vēsmas.

Tātad – kā gramatiski pareizi veidot uzskaitījumus un sarakstus tekstā? Īsā atbilde – tā, kā lasītājiem būs visērtāk un uzskatāmāk. Teksti netiek radīti gramatikas likumu apkalpošanai, teksti tiek radīti to lietošanai, tādēļ lasītāja ērtībām un saprotamībai būtu jābūt pirmajā vietā. 

Galvenais, ko tomēr būtu vēlams ņemt vērā – izvēlētā pieeja jāievēro konsekventi. Ja saraksta vienumi sākas ar lielo burtu, tad visi. Ja saraksta vienumi beidzas ar punktu (vai komatu, vai semikolu), tad visi vienādi (izņemot, protams, specifiskus gadījumus, kad puse saraksta ir īpašvārdi vai, piemēram, nodaļu nosaukumi, kam pašiem ir savas beigu pieturzīmes).

Atrastajos materiālos tiek piedāvāti trīs legāli veidi, kā tekstā noformēt uzskaitījumu.

1. Paskaidrojošā daļa beidzas ar kolu. Uzskaitījuma elementi sākas ar mazo burtu un noslēdzas ar komatu vai semikolu, beigās punkts. Nu, tāds kā viens super garš teikums ar vienlīdzīgiem locekļiem.

                                           

(Skujiņa V, Latviešu valoda lietišķajos rakstos, Zvaigzne ABC, 2014)

Bet praktiskais lietojums pašā gramatikai veltītajā literatūrā gan nav tik konsekvents un mums ir arī tādi uzskaitījumi, kur paskaidrojošās daļas beigās nav nekādas pieturzīmes. Tas atbilst principam, ka uzskaitījums ir kā viens garš teikums. Tādēļ drīkst arī tā. Ja drīkstēja Skujiņa, drīkstat arī jūs.

                                            

               (Skujiņa V, Latviešu valoda lietišķajos rakstos, Zvaigzne ABC, 2014)

Pie šī paša gan jāmin arī problēmgadījums, kur uzskaitījuma elementi ir vairāku teikumu garumā. Tad labā prakse it kā paredz, ka pirmais teikums beidzas ar punktu, bet uzskaitījuma vienības pēdējais – ar semikolu, tā turpinot to uzskaitījuma būtību. Es gan vēlētos aicināt pārdomāt, vai tik gariem gabaliem tiešām vajag uzskaitījuma formu. Lasītājiem tas noteikti nav ērti. Lūk, MrSerge iedeva vienu skaistu piemēru, kur uzskaitījums ir iepleties pa vairākām lappusēm, un beigās jau nu nemaz vairs nevar atminēties, ar ko tas viss sākās.

(Gudļevska, Miķelsone, Porīte, Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata, Avots, 2002, – pievērsiet uzmanību piemēriem pie defises – beigu semikolu izpelnījies tikai pēdējais elements no četriem)

2. Paskaidrojošā daļa beidzas ar punktu. Katra uzskaitījuma vienība ir jauns teikums vai rindkopa, kas sākas ar lielo burtu un beidzas ar punktu.

Te es jums uzrakstīšu piemēru, jo neko skaistu neizdevās uz ātru roku sameklēt un šī tomēr tāda primitīva lieta.

• Šis ir pirmais uzskaitījuma teikums.
• Šis ir otrais uzskaitījuma teikums.

Šī, šķiet, ir visneproblemātiskākā pieeja. Un labi der arī tad, ja uzskaitījuma vienumi ir veselas rindkopas. Te arī skaists piemērs, kur tekstā tas gluži labi darbojas. Teksts gan nav mūsu mēlē, bet domas ilustrēšanai der. 

( Edward R. Tufte, The visual display of quantitative information, 2007)

3. Paskaidrojošā daļa beidzas ar kolu, bet uzskaitījuma vienības tiek veidotas kā patstāvīgi teikumi vai frāzes. Šī ir nedaudz neierastāka pieeja, jo LVA savā skaidrojumā par to, kā tad veidot uzskaitījumus, to nemin kā vienu no iespējām. Bet Blinkena savā piezīmē šādu vaļību ļauj. Jo saprot cilvēku vajadzības! 

(Blinkena A, Latviešu interpunkcija, Zvaigzne ABC, 2009)

Pie šī es arī pievienotu tādus gadījumus, kur visi vienumi ir atsevišķi vārdi vai īsas frāzes. Piemēram, valstu saraksti, iepirkumu saraksti un tamlīdzīgi, kur pārspīlēti centieni lietot beigu pieturzīmes izskatītos vienkārši groteski. Ja katrs vienums sākas jaunā rindā, tad tas atdalījums jau tāpat ir skaidrs. Papildu pieturzīmes nekādu vērtīgu informāciju tādos gadījumos nenes.

(Ārlietu ministrija)

Šis piemērs gan man sabojāja noskaņojumu (tāpēc ielieku, lai arī jums pabojātu) – latviski tā ir Čehija. Čehu Republika ir amerikāņiem un citiem, kam ticis lietot pasaulē nejēdzīgāko valodu.

SECINĀJUMI

Ja jums jāveido saraksts vai uzskaitījums – dariet to! Ja ir ērti izmantot kādu no pieejām, ko par labām atzinis LVA ar Skujiņas svētību – droši un uz priekšu. Ja vajadzības šajā standartā tomēr neierakstās, tad nelauziet sevi un tekstu, paskatieties uz to brīvāk, jo pati Blinkena to ļauj.

Kurš gan cits tās vēsmas nesīs, ja ne mēs paši. Vēl arī der atcerēties, ka reizēm saraksti un uzskaitījumi nav tikai tas, kas pats sevi par tādu sauc. Vēl jau ir visvisādi elementi, it īpaši drukātos tekstos, kas pēc savas būtības arī ir šādi uzskaitījumi. Un tie tiek veidoti tā, lai būtu ērti nolasīt tajos pausto informāciju. Kam arī vajadzētu būt jebkāda teksta radīšanas pamatā. 

Un te arī skaists piemērs:

          

(Charlie Hebdo 2025. gada 7. janvāra izdevums)

Abās attēla pusēs ir saraksts, bet pieejamās vietas dēļ vienai pusei saraksta bumbulis ar kodu ir kreisajā pusē, bet otrai – labajā pusē. Un kāpēc ne? Nav tā, ka, paskatoties uz atvēruma labo pusi, notiek pārrāvums kontinuumā un mēs pēkšņi nesaprotam, kas tur rakstīts vai domāts. Es pat gribētu teikt, ka sekošana vizuālajam kodam, nevis gramatikai, šeit to sarakstu palīdz uztvert pat labāk.

Tiem, kas tikuši ierakstam līdz beigām, droši vien šķiet, ka nu jā, viss taču skaidrs, ko tur tik gari rakstīt par pašsaprotamām lietām. Bet tā gluži nav. Manā ikdienas darbā vienīgā izmantotā vadlīnija ir nepilnīgais LVA norādījums par uzskaitījumu veidošanu, kas der tikai daļā gadījumu. Un teorētiskajā literatūrā atsevišķi šī tēma vispār netiek aplūkota. Tikai kā blakusgadījums kola vai semikola lietošanai. 

Bet galvenā motivācija šī raksta tapšanai ir cilvēki, kas uzskaitījuma elementus sāk ar lielo burtu un noslēdz ar semikolu. Tas mani spēj saraudināt uz līdzenas vietas. Lūdzu, tā gan nedariet. Nekad.

Par svarīgām personām un viņu runām

Rakstu šo pirmajā janvārī. Gada pirmajā dienā, kad mēs visi esam pildīti ne tikai ar rosolu* un šampanieti**, bet arī labiem nodomiem visam nākamajam gadam.

Tā nu iegadījās, ka gadumijā izdevās noskatīties gan Ministru prezidentes, gan Valsts prezidenta uzrunu. Katrai runai bija savas kvalitātes un trūkumi satura ziņā, taču mani kaut kā vairāk aizķēra forma. Tēma, par ko es jau kādu brīdi prātoju, bet līdz šim nebiju nevienu domu aizprātojusi līdz galam.

Visi, kas redzēja abas uzrunas, būs vienisprātis, ka Evikai tā bija sausa, kokaina un nekāda, kamēr Edgars teju ielija katrā sirsniņā – dažus iedvesmojot, citus – sarājot, jo, kaut arī teksts nemainās, uztver to katrs no savas perspektīvas.

Bet kas tieši vainas bija Evikas runai? Saturs jau nebija slikts – diezgan plašs un saturīgs aizvadītā gada kopsavilkums, šis tas priecīgs, šis tas mazāk. Humora nekāda, bet visur jau arī nevajag. Balss tembrs patīkams, skatīties jauki. Tad kāpēc tomēr neaizķer?

Runas galvenā problēma ir veids, kā šādas runas tiek rakstītas. Tas ir – uz papīra. Īsta vai digitāla. Neesmu pētījusi, vai par to kaut ko ir teikuši kolēģi, bet – tā ir viena no valodas īpatnībām (turklāt – visās valodās, ne tikai latviešu), ka runātā un rakstītā valoda atšķiras. Atšķiras arī veids, kā mēs tekstu uztveram.

Rakstos teikumi ir garāki, konstrukcijas sarežģītākas, pakārtojumi, savrupinājumi, iespraudumi un blakus domas priekšā un pakaļā. Rakstos nav iespējams pievienot ne balss tembru, ne intonācijas, tādēļ noskaņa tiek radīta citos veidos – izvēloties noteiktus sinonīmus, kas precīzāk pauž sajūtas, veidojot sarežģītākus teikumus, lai paustu kaut kāda veida pārākumu, vai, gluži otrādi, izsakoties strupi, īsi, kā noskaldot.

Pamazām gan arī rakstītā tekstā ieviešas elementi, kā nebija iepriekš – slīpinājumi vai cita veida izcēlumi, lai lasot pie kāda vārda īpaši aizķertos. Brīvākos tekstos tiek pieliktas emocijikonas, kas īsajās saziņas formās sasniedz gluži vai sērgas apmēru.

Un tā nu mēs rakstīto tekstu veidojam un patērējam atšķirīgi no tā, kā mēs runātu. Lasot mēs varam lasīt ātri, lēni, atgriezties, pārlasīt, pasteigties uz priekšu, pasvītrot un iepauzēt, lai padomātu par nupat izlasīto.

Jūtat, uz ko es velku?

Runātais teksts darbojas pavisam citādi. Mums tur ir, pirmkārt, pats runātājs un viņa harizma. Balss tembrs, intonācija, ātrums. Acu kontakts. Smaids, ko var dzirdēt balsī. Daudz dažādu sīkumu, kam mēs pat nepievēršam uzmanību, bet kas iedarbojas uz mūsu maņām un rada kaut kādu iespaidu. Un ļauj uztvert tekstu kā kaut ko vairāk par to, kas tika vienkārši pateikts.

Un te nu mēs tiekam pie problēmas saknes. Tekstus, kas paredzēti nolasīšanai publiski, nevajadzētu veidot tieši tādus, kādus tos iesniegtu publicēšanai drukātā plašsaziņas līdzeklī... Tas ir ļoti nejauki pret tiem, kam šie teksti paredzēti.

Vecgada runas tam ir ļoti uzskatāms piemērs. Evikas runa uz papīra noteikti izskatās lieliski, un, kad tiks publicēta kaut kur, arī būs labi lasāma. Mēs varēsim skatīties uz to tekstu un reflektēt par to, kam piekrītam, kam nepiekrītam, kas par saldu, kas par asu.

Savukārt prezidenta uzruna rakstītā veidā būs sarežģītāk nododama. It īpaši tad, ja kādam ir vēlme pārrakstīt tekstu 1:1 no runas. Un jūtu līdzi tiem, kas pie tulkošanas likti...

Šeit gribas arī pieminēt aizvadītā gada lielisko seriālu “Asistente”, ko visi, kam nav slinkums, slavēja par dzīvo valodu. Nu, es tik ļoti sajūsmā gan nebiju (realitāte ir labi, bet pārāk daudz realitātes mēdz normalizēt to, ko cenšamies (un vajadzētu) labot, bet tas tā), un tomēr – nevaru noliegt, ka valodas aspekts bija atšķirīgi patīkams un ļoti baudāms. Un klusums un acu skatiens tika izmantots tur, kur mazāk talantīgie scenāristi būtu iebliezuši kaut kādu banālu frāzi, jo uz papīra, pēc kā tie kino darboņi vadās, citādi nevar redzēt, par ko ir stāsts!

Ko tad darīt? Šobrīd teju visa pasaule ir redzama ekrānos – vai nu kā rakstīts teksts, vai arī kā video. Un kaut kāda savdabīga izpratne par lietu kārtību liek gribēt, lai teksti sakristu gan runātā, gan rakstītā vidē. Bet varbūt nevajag? Varbūt pieņemam, ka tie ir dažādi spēles laukumi? Žurnālisti iebildīs, ka, nepierakstot visu vārds vārdā, nebūs precīzi, savukārt tie, kas dabū klausīties runas, dabūs arī ciest no šo runu kokainuma, ja tās būs radītas lasīšanai.

Es tomēr gribētu, lai mēs atzīstam, ka tie ir dažādi laukumi, un dodam žurnālistiem darbu, kur tie runas nevis nospiež no video, bet gan izraksta spilgtākos citātus un pārējo pārstāsta rakstītam tekstam piemērotā formā. Savukārt personas, kurām ticis tas cēlais uzdevums runas rakstīt, tās paši arī nolasītu skaļi un ieklausītos, ko tad tur var saklausīt.

Ja es kādreiz izdomātu turpināt studijas, šī būtu brīnišķīga tēma – runātā un rakstītā teksta veidošanas atšķirības, veiksmes un neveiksmes. Ja šo lasa kāds students – droši ņemiet ideju un īstenojiet Tikai kvalitatīvi, lūdzu!

Neizliksimies, ka rakstītais teksts ir tas pats, kas runātais. Jo tā nav. Izmantojot katra teksta pasniegšanas veida stiprās puses, teksti kļūs tikai labāki, un jūsu lieliskās domas – daudz patīkamāk baudāmas.

____

* Rosolistu un rasolistu kaujas man šķiet ļoti absurds žanrs. Rietumu kultūras apsēstība ar vēsturi un to, kā kas ir bijis pirmsākumos. It kā pirmsākumos cilvēki būtu kaut ko sapratuši no pasaules un lietu kārtības. Mēs tos salātus ēdam, un mēs drīkstam saukt tos tā, kā gribam. Nav jārokas vēstures dzīlēs meklēt kaut kādu patiesību. Tās tur nav. Un nekad nav bijis. Nav tāda viena pareizā veida. Neiedeva mums salātu recepti no debesīm uz māla plāksnes.

** Par šampanieti laikam gan drīkst saukt tikai to, kas no Šampaņas. Un te man sakāms apmēram tas pats, kas par rosolu. Ja mēs to burbuļūdeni tā saucam, tad saucam. Valodā galvenais ir nepārprotamība un saprašana. Visi mēģinājumi regulēt šādus jautājumus ar likumiem ir, mazākais, smieklīgi.