“Krievija mongolu–tatāru jūgu izturēja, bet Latvija zem čangaļu spiediena sabruks”

Es nemēdzu prātot par latgaliešu valodu un tās pastāvēšanas problemātiku. Nav īsti mans lauciņš. Bet šodienas kaismīgās diskusijas bēdīgi slavenajā mikroblogošanas vietnē X man tomēr dažas pārdomas uzjundīja, ar ko vēlos padalīties. Jo, kā smejies, papīrs pacieš visu, un lasīt jau nemaz nav obligāti. Uzreiz atruna – man par šo neviens nemaksā, un ne cents nodokļu maksātāju naudas nav ticis te tērēts.

Kasīšanās bija vienkārša – Toms pamanīja, ka par kāda projekta līdzekļiem iztulkots buklets latgaliski, un publiski sacepās par vājprātīgi nelietderīgu naudas izšķērdēšanu, jo kurš gan latgaliski vispār lasa un kāpēc tur būtu jāieguldās – lai strādā rūpnīcās, ceļ IKP un nepukst daudz. (Brīva interpretācija.) Ja buklets būtu tulkots, izmantojot vergu darbu, par kuru atlīdzību neviens nesaņem, tad Tomam tik ļoti nesāpētu. (Nav interpretācija, pats godīgi atzina.)

Jā, nu kas ir ar to latgaliešu valodu? Un vai tā vispār ir valoda? Redz. Tam nav nozīmes. Kā teica mana Cyukuoru Baba – sauc koč par pūdu, tik iz guņs nalic.

Saprotu, ka mūsdienās to ir grūti iztēloties, bet maniem vecvecākiem latgaliešu valoda bija vienīgā valoda. Nu tā, ka pavisam vienīgā. Rejeņu Baba latgaliski runāja ar visiem – ģimeni, znotiem (tur čiuli vien), mazbērniem, ieklīdušiem svešiniekiem. Nespēju atminēties ne reizi, kad viņa būtu ko pa baltiskam teikusi. Tiesa, lasīt latgaliski gan viņai nepatika – pieņemu, ka tas nejēdzīgais ō tur būs bijis lielā mērā pie vainas, jo grūti izlasīt tekstu tā, lai galvā skan kaut cik pareizi. Cyukoru Baba gan lasīja Katōļu Dzeivi.

Un nebija tā, ka valoda bija kaut kāda pārkrieviskota vai kaut kādā mērā neīsta. Valoda pilnībā atbilda to laiku vajadzībām, jaunas reālijas ienāca lēni. Tā kā mani vecvecāki (visi četri) nāk no absolūti latviskas (šī vārda nacionālajā nozīmē – čiuļu tur īsti nebija, latgalieši vien) vietas, tad nekādi rusicismi, sekošana krievijas kanāliem vai sazin kādas pilsētu muļķības tur nenotika.

Iedomājieties – paaudžu paaudzes, kam latgaliešu valoda ir bijusi vienīgā valoda! Un tie ir bijuši Latvijas patrioti. Tiešām. 

Redz, es te nenācu vilkt visus uz apcerīgu sentimentu. Man nav ilūziju ne par latgaliešu, ne īsti latviešu valodas nākotni. Tīri no mana skatu punkta – latgaliešu valoda velk savas pēdējās dvašas. Kā Ulmanis sāka, tā panesās. 

Valodai ir ļoti daudz funkciju, un paliek arvien mazāk kā tāda, kur latgaliešu valoda būtu neaizstājama (nu, izņemot būšanā par latgaliešu valodu). Dzīves ātrums ir kosmisks, jaunas reālijas ienāk ar ātrumu sazin cik vienības dienā. Valoda ar rūkošu runātāju skaitu tam vienkārši nespēj turēt līdzi. Pat tie vecāki, kas runā ar saviem bērniem latgaliski, nekādu ilgstošu pēctecību nenodrošinās. Jo ar katru nākamo paaudzi runātāju loks sašaurinās, skolās šīs valodas nav, rakstu valodas formai ir gana liela pretestība pašu lietotāju vidū (pi myusu itai nasoka!), un tā tālāk.

Bet projekti un finansējums lietām un procesiem latgaliešu valodā gan ir pavisam cita lieta. Nez, sauciet to par eiropiešu apsēstību ar senlietām (ko, piemēram, ķīnieši nesaprastu, jo savus tempļus no jauna saceļ pēc vajadzības un daudz nebēdā par to, ka simtgadīgais baļķis sapuvis). Kamēr mums vēl ir entuziastiski cilvēki, šis ir pēdējais brīdis noķert valodu aiz astes, fiksēt, iekonservēt un digitalizēt. Par to, kam to vajag un ko ar to iesākt, varēs domāt vēl nākamās tūkstošgades, bet – ja neko neizdarīs tagad, tad nekā vairs nebūs.

Tāpēc apsveicama katra jauna grāmata, katrs digitalizācijas projekts, katrs rakstītais vārds, kas, būsim godīgi, netālā nākotnē guls kā puķe uz valodas kapa (jo runātāji beigsies šā kā tā). Un nē, tā nav nelietderīgi iztērēta nauda. Katrs jauns teksts piedalās valodas korpusa veidošanā. Un labs valodas korpuss mūsdienās ir valodas mugurkauls.

Tā ir mūsu kultūras daļa. Tas ir vesels etnogrāfiskais novads. Kamēr vien ir darītāji, ir jādara. Vēlāk šādu iespēju nebūs. Un, tā kā es esmu saēdusies pesimismu vakariņās, pēc latgaliešu valodas likteņa varēsim paredzēt, kas notiks ar latviešu valodu nedaudz vēlāk.

Un vēl kas – ja tev besī, ka tie latgaļi atkal kaut kur savējos sabalsojuši, paņem savu ierīci un nobalso par savu favorītu, nevis bubini, āpsi.

“A viņam tur komats trūkst!”

Tā jau ir klasika – kad beidzas argumenti par tēmu, ķeras klāt vai nu gramatikai, vai ad hominem. Vai abiem reizē. Mīlā un karā visi līdzekļi labi. It kā valodas nepilnības liecinātu arī par kādiem prāta trūkumiem. (Reizēm jā, bet vai lasītājam pašam pietiek prāta izvērtēt, kur ir nezināšana, un kur – māksliniecisks paņēmiens?)

Bet redz, kā ir ar to valodu... Tā netika nonesta no debesīm uz māla plāksnes. Un autortiesības uz to nevienam nepieder, lai varētu droši apgalvot, ka tā ir pareizi, bet šādi nu gan ne.

Valoda veidojās līdz ar cilvēkiem un ir mainījusies nepārtraukti, reaģējot uz lietotāju vajadzībām. Un viena no vajadzībām (katrai valodai citā laikā, mums – pirms kāda simta gadu) ir nodrošināt iespēju sazināties lielākam skaitam indivīdu, tā, ka visi dzirdēto vai lasīto saprot apmēram līdzīgi. Tas ir svarīgs uzdevums. Tāpēc sava laika gudrākie prāti sanāca kopā un... kaut kādā mērā apcirpa valodai spārnus, notraucot visu lieko, dažādo, mainīgo, ieliekot valodu kastītē un pasludinot to par literāro valodu.

Tas bija vērtīgs un vajadzīgs solis. Pilnīgi noteikti. Bet kaut kā līdz ar literārās valodas dominanci publiskajā telpā mēs pavisam vairs nedomājam par visu valodas plašumu. Nav tā, ka eksistē tikai tā valoda, kas pierakstīta, trīsreiz rediģēta, divreiz koriģēta un iespiesta. 

Cilvēki joprojām sarunājas, sarakstās, sūta sev vien saprotamas zīmes un izdveš skaņas, kurām nozīme ir tikai kontekstā. Mūsu brīnišķīgajā tehnoloģiju laikmetā rakstītā teksta ir neiedomājami daudz. Subjektīvi pat šķiet, ka rakstām mēs vairāk nekā runājam. Un vai nu tiešām tas viss notiek kristāldzidrā literārajā valodā, kas tomēr ir visai ierobežota savā izteiksmes plašumā? Retorisks jautājums, protams.

Zinātniskie un populārzinātniskie teksti, svarīgas ziņas un fakti (viss, kas veido valodas lietotāju zināšanu kodolu) – tam visam būtu jābūt ārkārtīgi labā literārajā valodā. Pirmkārt jau tāpēc, ka tas ir standarts, ko apgūst visi valodas lietotāji, attiecīgi visiem arī būs saprotams. Otrkārt, standarti atvieglo arī tulkošanu, vienalga – cilvēku vai mašīntulkošanas rīku veiktu. Treškārt, tas viss būs skaidrāks un mazāk pārprotams arī pēc ilga, ilga laika. Kas zināšanu korpusam ir svarīgi.

Bet pārējā dzīve, kuras vēl ir tik neiedomājami daudz? Nav neviena iemesla mēģināt ielikt visu dzīvi literārās valodas kastītē. Proti likt komatus – brīnišķīgi. Nesanāk? Nu nekas, to vēstuli vecmāmiņai tāpat vari uzrakstīt, gan jau viņa sapratīs, jo jums tomēr ir kopīgs informācijas fons.

Atkārtošu vēlreiz tiem, kas pēdējā rindā: nav visai dzīvei jābūt pierakstītai literāri nevainojamā valodā. Tā ir mūsu visu valoda – lietojam tā, kā mums vajag. Un kā mēs spējam un protam. 

Jā, protams, es mēdzu vērtēt cilvēkus pēc viņu prasmes apieties ar valodu. Bet man tāds darbs. Zobārsti skatās sarunbiedriem zobos un veido viedokli, fizioterapeiti vērtē stāju, bet modes speciālisti, nu, tiem vispār grūti laiki...

Vienīgais, kas ir patiesi svarīgi, pirms kas tiek rakstīts un nodots publikas vērtējumam – vai tev tiešām ir ko teikt? Ja ir, vai spēj to pateikt skaidri, saprotami, nepārprotami un konkrēti? (Ja vien tā nav dzeja, protams, tur citi likumi.)

Es neņemu ļaunā, ja mani aicina kā tiesnesi izvērtēt, vai kādam netīkama persona nav kur nepareizi ielikusi komatu, bet es jēgu tam tiešām neredzu. Aiciniet arī zobārstus izteikt viedokli par jums netīkamu personu performanci, ja reiz meklējat, kur piesieties.

Sarunvaloda ienāk rakstītos tekstos, un tas ir tikai normāli, jo mums visa dzīve ir pārceļojusi uz rakstītu vidi. Par to nav jāšausminās, jāelš un jāpūš. Svarīgi, lai mēs viens otru saprotam, lai līdzīgi domājošie satiekas un tam visam ir arī kāda jēga.

Un es pie sirds allaž turu viedu padomiņu: pirms ko saki, pārdomā, vai tā ir patiesība, vai tas ir vajadzīgi un vai tas ir laipni.

Saraksti un uzskaitījumi tekstā – ko ar tiem iesākt?

Pārbaudītu un publicētu teorijas materiālu par to, kā veidot uzskaitījumus tekstā, teju nav nemaz. Ir viena Skujiņa no pagājušā gadsimta (1993. gads), uz ko atsaucas LVA savā ieteikumā, un ir viena piezīme Blinkenā. Ir vēl sīkas druskas jaunākā Skujiņā, kas ir pretrunā gan ar vecāko Skujiņu, gan Blinkenu.

Parunājos vēl ar MrSerge, vai viņam nav kas no poligrāfijas puses par to sakāms. Un mēs bijām apmēram uz viena viļņa par to, ka šajā jomā vajag svaigas vēsmas.

Tātad – kā gramatiski pareizi veidot uzskaitījumus un sarakstus tekstā? Īsā atbilde – tā, kā lasītājiem būs visērtāk un uzskatāmāk. Teksti netiek radīti gramatikas likumu apkalpošanai, teksti tiek radīti to lietošanai, tādēļ lasītāja ērtībām un saprotamībai būtu jābūt pirmajā vietā. 

Galvenais, ko tomēr būtu vēlams ņemt vērā – izvēlētā pieeja jāievēro konsekventi. Ja saraksta vienumi sākas ar lielo burtu, tad visi. Ja saraksta vienumi beidzas ar punktu (vai komatu, vai semikolu), tad visi vienādi (izņemot, protams, specifiskus gadījumus, kad puse saraksta ir īpašvārdi vai, piemēram, nodaļu nosaukumi, kam pašiem ir savas beigu pieturzīmes).

Atrastajos materiālos tiek piedāvāti trīs legāli veidi, kā tekstā noformēt uzskaitījumu.

1. Paskaidrojošā daļa beidzas ar kolu. Uzskaitījuma elementi sākas ar mazo burtu un noslēdzas ar komatu vai semikolu, beigās punkts. Nu, tāds kā viens super garš teikums ar vienlīdzīgiem locekļiem.

                                           

(Skujiņa V, Latviešu valoda lietišķajos rakstos, Zvaigzne ABC, 2014)

Bet praktiskais lietojums pašā gramatikai veltītajā literatūrā gan nav tik konsekvents un mums ir arī tādi uzskaitījumi, kur paskaidrojošās daļas beigās nav nekādas pieturzīmes. Tas atbilst principam, ka uzskaitījums ir kā viens garš teikums. Tādēļ drīkst arī tā. Ja drīkstēja Skujiņa, drīkstat arī jūs.

                                            

               (Skujiņa V, Latviešu valoda lietišķajos rakstos, Zvaigzne ABC, 2014)

Pie šī paša gan jāmin arī problēmgadījums, kur uzskaitījuma elementi ir vairāku teikumu garumā. Tad labā prakse it kā paredz, ka pirmais teikums beidzas ar punktu, bet uzskaitījuma vienības pēdējais – ar semikolu, tā turpinot to uzskaitījuma būtību. Es gan vēlētos aicināt pārdomāt, vai tik gariem gabaliem tiešām vajag uzskaitījuma formu. Lasītājiem tas noteikti nav ērti. Lūk, MrSerge iedeva vienu skaistu piemēru, kur uzskaitījums ir iepleties pa vairākām lappusēm, un beigās jau nu nemaz vairs nevar atminēties, ar ko tas viss sākās.

(Gudļevska, Miķelsone, Porīte, Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata, Avots, 2002, – pievērsiet uzmanību piemēriem pie defises – beigu semikolu izpelnījies tikai pēdējais elements no četriem)

2. Paskaidrojošā daļa beidzas ar punktu. Katra uzskaitījuma vienība ir jauns teikums vai rindkopa, kas sākas ar lielo burtu un beidzas ar punktu.

Te es jums uzrakstīšu piemēru, jo neko skaistu neizdevās uz ātru roku sameklēt un šī tomēr tāda primitīva lieta.

• Šis ir pirmais uzskaitījuma teikums.
• Šis ir otrais uzskaitījuma teikums.

Šī, šķiet, ir visneproblemātiskākā pieeja. Un labi der arī tad, ja uzskaitījuma vienumi ir veselas rindkopas. Te arī skaists piemērs, kur tekstā tas gluži labi darbojas. Teksts gan nav mūsu mēlē, bet domas ilustrēšanai der. 

( Edward R. Tufte, The visual display of quantitative information, 2007)

3. Paskaidrojošā daļa beidzas ar kolu, bet uzskaitījuma vienības tiek veidotas kā patstāvīgi teikumi vai frāzes. Šī ir nedaudz neierastāka pieeja, jo LVA savā skaidrojumā par to, kā tad veidot uzskaitījumus, to nemin kā vienu no iespējām. Bet Blinkena savā piezīmē šādu vaļību ļauj. Jo saprot cilvēku vajadzības! 

(Blinkena A, Latviešu interpunkcija, Zvaigzne ABC, 2009)

Pie šī es arī pievienotu tādus gadījumus, kur visi vienumi ir atsevišķi vārdi vai īsas frāzes. Piemēram, valstu saraksti, iepirkumu saraksti un tamlīdzīgi, kur pārspīlēti centieni lietot beigu pieturzīmes izskatītos vienkārši groteski. Ja katrs vienums sākas jaunā rindā, tad tas atdalījums jau tāpat ir skaidrs. Papildu pieturzīmes nekādu vērtīgu informāciju tādos gadījumos nenes.

(Ārlietu ministrija)

Šis piemērs gan man sabojāja noskaņojumu (tāpēc ielieku, lai arī jums pabojātu) – latviski tā ir Čehija. Čehu Republika ir amerikāņiem un citiem, kam ticis lietot pasaulē nejēdzīgāko valodu.

SECINĀJUMI

Ja jums jāveido saraksts vai uzskaitījums – dariet to! Ja ir ērti izmantot kādu no pieejām, ko par labām atzinis LVA ar Skujiņas svētību – droši un uz priekšu. Ja vajadzības šajā standartā tomēr neierakstās, tad nelauziet sevi un tekstu, paskatieties uz to brīvāk, jo pati Blinkena to ļauj.

Kurš gan cits tās vēsmas nesīs, ja ne mēs paši. Vēl arī der atcerēties, ka reizēm saraksti un uzskaitījumi nav tikai tas, kas pats sevi par tādu sauc. Vēl jau ir visvisādi elementi, it īpaši drukātos tekstos, kas pēc savas būtības arī ir šādi uzskaitījumi. Un tie tiek veidoti tā, lai būtu ērti nolasīt tajos pausto informāciju. Kam arī vajadzētu būt jebkāda teksta radīšanas pamatā. 

Un te arī skaists piemērs:

          

(Charlie Hebdo 2025. gada 7. janvāra izdevums)

Abās attēla pusēs ir saraksts, bet pieejamās vietas dēļ vienai pusei saraksta bumbulis ar kodu ir kreisajā pusē, bet otrai – labajā pusē. Un kāpēc ne? Nav tā, ka, paskatoties uz atvēruma labo pusi, notiek pārrāvums kontinuumā un mēs pēkšņi nesaprotam, kas tur rakstīts vai domāts. Es pat gribētu teikt, ka sekošana vizuālajam kodam, nevis gramatikai, šeit to sarakstu palīdz uztvert pat labāk.

Tiem, kas tikuši ierakstam līdz beigām, droši vien šķiet, ka nu jā, viss taču skaidrs, ko tur tik gari rakstīt par pašsaprotamām lietām. Bet tā gluži nav. Manā ikdienas darbā vienīgā izmantotā vadlīnija ir nepilnīgais LVA norādījums par uzskaitījumu veidošanu, kas der tikai daļā gadījumu. Un teorētiskajā literatūrā atsevišķi šī tēma vispār netiek aplūkota. Tikai kā blakusgadījums kola vai semikola lietošanai. 

Bet galvenā motivācija šī raksta tapšanai ir cilvēki, kas uzskaitījuma elementus sāk ar lielo burtu un noslēdz ar semikolu. Tas mani spēj saraudināt uz līdzenas vietas. Lūdzu, tā gan nedariet. Nekad.

Par svarīgām personām un viņu runām

Rakstu šo pirmajā janvārī. Gada pirmajā dienā, kad mēs visi esam pildīti ne tikai ar rosolu* un šampanieti**, bet arī labiem nodomiem visam nākamajam gadam.

Tā nu iegadījās, ka gadumijā izdevās noskatīties gan Ministru prezidentes, gan Valsts prezidenta uzrunu. Katrai runai bija savas kvalitātes un trūkumi satura ziņā, taču mani kaut kā vairāk aizķēra forma. Tēma, par ko es jau kādu brīdi prātoju, bet līdz šim nebiju nevienu domu aizprātojusi līdz galam.

Visi, kas redzēja abas uzrunas, būs vienisprātis, ka Evikai tā bija sausa, kokaina un nekāda, kamēr Edgars teju ielija katrā sirsniņā – dažus iedvesmojot, citus – sarājot, jo, kaut arī teksts nemainās, uztver to katrs no savas perspektīvas.

Bet kas tieši vainas bija Evikas runai? Saturs jau nebija slikts – diezgan plašs un saturīgs aizvadītā gada kopsavilkums, šis tas priecīgs, šis tas mazāk. Humora nekāda, bet visur jau arī nevajag. Balss tembrs patīkams, skatīties jauki. Tad kāpēc tomēr neaizķer?

Runas galvenā problēma ir veids, kā šādas runas tiek rakstītas. Tas ir – uz papīra. Īsta vai digitāla. Neesmu pētījusi, vai par to kaut ko ir teikuši kolēģi, bet – tā ir viena no valodas īpatnībām (turklāt – visās valodās, ne tikai latviešu), ka runātā un rakstītā valoda atšķiras. Atšķiras arī veids, kā mēs tekstu uztveram.

Rakstos teikumi ir garāki, konstrukcijas sarežģītākas, pakārtojumi, savrupinājumi, iespraudumi un blakus domas priekšā un pakaļā. Rakstos nav iespējams pievienot ne balss tembru, ne intonācijas, tādēļ noskaņa tiek radīta citos veidos – izvēloties noteiktus sinonīmus, kas precīzāk pauž sajūtas, veidojot sarežģītākus teikumus, lai paustu kaut kāda veida pārākumu, vai, gluži otrādi, izsakoties strupi, īsi, kā noskaldot.

Pamazām gan arī rakstītā tekstā ieviešas elementi, kā nebija iepriekš – slīpinājumi vai cita veida izcēlumi, lai lasot pie kāda vārda īpaši aizķertos. Brīvākos tekstos tiek pieliktas emocijikonas, kas īsajās saziņas formās sasniedz gluži vai sērgas apmēru.

Un tā nu mēs rakstīto tekstu veidojam un patērējam atšķirīgi no tā, kā mēs runātu. Lasot mēs varam lasīt ātri, lēni, atgriezties, pārlasīt, pasteigties uz priekšu, pasvītrot un iepauzēt, lai padomātu par nupat izlasīto.

Jūtat, uz ko es velku?

Runātais teksts darbojas pavisam citādi. Mums tur ir, pirmkārt, pats runātājs un viņa harizma. Balss tembrs, intonācija, ātrums. Acu kontakts. Smaids, ko var dzirdēt balsī. Daudz dažādu sīkumu, kam mēs pat nepievēršam uzmanību, bet kas iedarbojas uz mūsu maņām un rada kaut kādu iespaidu. Un ļauj uztvert tekstu kā kaut ko vairāk par to, kas tika vienkārši pateikts.

Un te nu mēs tiekam pie problēmas saknes. Tekstus, kas paredzēti nolasīšanai publiski, nevajadzētu veidot tieši tādus, kādus tos iesniegtu publicēšanai drukātā plašsaziņas līdzeklī... Tas ir ļoti nejauki pret tiem, kam šie teksti paredzēti.

Vecgada runas tam ir ļoti uzskatāms piemērs. Evikas runa uz papīra noteikti izskatās lieliski, un, kad tiks publicēta kaut kur, arī būs labi lasāma. Mēs varēsim skatīties uz to tekstu un reflektēt par to, kam piekrītam, kam nepiekrītam, kas par saldu, kas par asu.

Savukārt prezidenta uzruna rakstītā veidā būs sarežģītāk nododama. It īpaši tad, ja kādam ir vēlme pārrakstīt tekstu 1:1 no runas. Un jūtu līdzi tiem, kas pie tulkošanas likti...

Šeit gribas arī pieminēt aizvadītā gada lielisko seriālu “Asistente”, ko visi, kam nav slinkums, slavēja par dzīvo valodu. Nu, es tik ļoti sajūsmā gan nebiju (realitāte ir labi, bet pārāk daudz realitātes mēdz normalizēt to, ko cenšamies (un vajadzētu) labot, bet tas tā), un tomēr – nevaru noliegt, ka valodas aspekts bija atšķirīgi patīkams un ļoti baudāms. Un klusums un acu skatiens tika izmantots tur, kur mazāk talantīgie scenāristi būtu iebliezuši kaut kādu banālu frāzi, jo uz papīra, pēc kā tie kino darboņi vadās, citādi nevar redzēt, par ko ir stāsts!

Ko tad darīt? Šobrīd teju visa pasaule ir redzama ekrānos – vai nu kā rakstīts teksts, vai arī kā video. Un kaut kāda savdabīga izpratne par lietu kārtību liek gribēt, lai teksti sakristu gan runātā, gan rakstītā vidē. Bet varbūt nevajag? Varbūt pieņemam, ka tie ir dažādi spēles laukumi? Žurnālisti iebildīs, ka, nepierakstot visu vārds vārdā, nebūs precīzi, savukārt tie, kas dabū klausīties runas, dabūs arī ciest no šo runu kokainuma, ja tās būs radītas lasīšanai.

Es tomēr gribētu, lai mēs atzīstam, ka tie ir dažādi laukumi, un dodam žurnālistiem darbu, kur tie runas nevis nospiež no video, bet gan izraksta spilgtākos citātus un pārējo pārstāsta rakstītam tekstam piemērotā formā. Savukārt personas, kurām ticis tas cēlais uzdevums runas rakstīt, tās paši arī nolasītu skaļi un ieklausītos, ko tad tur var saklausīt.

Ja es kādreiz izdomātu turpināt studijas, šī būtu brīnišķīga tēma – runātā un rakstītā teksta veidošanas atšķirības, veiksmes un neveiksmes. Ja šo lasa kāds students – droši ņemiet ideju un īstenojiet Tikai kvalitatīvi, lūdzu!

Neizliksimies, ka rakstītais teksts ir tas pats, kas runātais. Jo tā nav. Izmantojot katra teksta pasniegšanas veida stiprās puses, teksti kļūs tikai labāki, un jūsu lieliskās domas – daudz patīkamāk baudāmas.

____

* Rosolistu un rasolistu kaujas man šķiet ļoti absurds žanrs. Rietumu kultūras apsēstība ar vēsturi un to, kā kas ir bijis pirmsākumos. It kā pirmsākumos cilvēki būtu kaut ko sapratuši no pasaules un lietu kārtības. Mēs tos salātus ēdam, un mēs drīkstam saukt tos tā, kā gribam. Nav jārokas vēstures dzīlēs meklēt kaut kādu patiesību. Tās tur nav. Un nekad nav bijis. Nav tāda viena pareizā veida. Neiedeva mums salātu recepti no debesīm uz māla plāksnes.

** Par šampanieti laikam gan drīkst saukt tikai to, kas no Šampaņas. Un te man sakāms apmēram tas pats, kas par rosolu. Ja mēs to burbuļūdeni tā saucam, tad saucam. Valodā galvenais ir nepārprotamība un saprašana. Visi mēģinājumi regulēt šādus jautājumus ar likumiem ir, mazākais, smieklīgi.