Rakstu šo pirmajā janvārī. Gada pirmajā dienā, kad mēs visi esam pildīti ne tikai ar rosolu* un šampanieti**, bet arī labiem nodomiem visam nākamajam gadam.
Tā nu iegadījās, ka gadumijā izdevās noskatīties gan Ministru prezidentes, gan Valsts prezidenta uzrunu. Katrai runai bija savas kvalitātes un trūkumi satura ziņā, taču mani kaut kā vairāk aizķēra forma. Tēma, par ko es jau kādu brīdi prātoju, bet līdz šim nebiju nevienu domu aizprātojusi līdz galam.
Visi, kas redzēja abas uzrunas, būs vienisprātis, ka Evikai tā bija sausa, kokaina un nekāda, kamēr Edgars teju ielija katrā sirsniņā – dažus iedvesmojot, citus – sarājot, jo, kaut arī teksts nemainās, uztver to katrs no savas perspektīvas.
Bet kas tieši vainas bija Evikas runai? Saturs jau nebija slikts – diezgan plašs un saturīgs aizvadītā gada kopsavilkums, šis tas priecīgs, šis tas mazāk. Humora nekāda, bet visur jau arī nevajag. Balss tembrs patīkams, skatīties jauki. Tad kāpēc tomēr neaizķer?
Runas galvenā problēma ir veids, kā šādas runas tiek rakstītas. Tas ir – uz papīra. Īsta vai digitāla. Neesmu pētījusi, vai par to kaut ko ir teikuši kolēģi, bet – tā ir viena no valodas īpatnībām (turklāt – visās valodās, ne tikai latviešu), ka runātā un rakstītā valoda atšķiras. Atšķiras arī veids, kā mēs tekstu uztveram.
Rakstos teikumi ir garāki, konstrukcijas sarežģītākas, pakārtojumi, savrupinājumi, iespraudumi un blakus domas priekšā un pakaļā. Rakstos nav iespējams pievienot ne balss tembru, ne intonācijas, tādēļ noskaņa tiek radīta citos veidos – izvēloties noteiktus sinonīmus, kas precīzāk pauž sajūtas, veidojot sarežģītākus teikumus, lai paustu kaut kāda veida pārākumu, vai, gluži otrādi, izsakoties strupi, īsi, kā noskaldot.
Pamazām gan arī rakstītā tekstā ieviešas elementi, kā nebija iepriekš – slīpinājumi vai cita veida izcēlumi, lai lasot pie kāda vārda īpaši aizķertos. Brīvākos tekstos tiek pieliktas emocijikonas, kas īsajās saziņas formās sasniedz gluži vai sērgas apmēru.
Un tā nu mēs rakstīto tekstu veidojam un patērējam atšķirīgi no tā, kā mēs runātu. Lasot mēs varam lasīt ātri, lēni, atgriezties, pārlasīt, pasteigties uz priekšu, pasvītrot un iepauzēt, lai padomātu par nupat izlasīto.
Jūtat, uz ko es velku?
Runātais teksts darbojas pavisam citādi. Mums tur ir, pirmkārt, pats runātājs un viņa harizma. Balss tembrs, intonācija, ātrums. Acu kontakts. Smaids, ko var dzirdēt balsī. Daudz dažādu sīkumu, kam mēs pat nepievēršam uzmanību, bet kas iedarbojas uz mūsu maņām un rada kaut kādu iespaidu. Un ļauj uztvert tekstu kā kaut ko vairāk par to, kas tika vienkārši pateikts.
Un te nu mēs tiekam pie problēmas saknes. Tekstus, kas paredzēti nolasīšanai publiski, nevajadzētu veidot tieši tādus, kādus tos iesniegtu publicēšanai drukātā plašsaziņas līdzeklī... Tas ir ļoti nejauki pret tiem, kam šie teksti paredzēti.
Vecgada runas tam ir ļoti uzskatāms piemērs. Evikas runa uz papīra noteikti izskatās lieliski, un, kad tiks publicēta kaut kur, arī būs labi lasāma. Mēs varēsim skatīties uz to tekstu un reflektēt par to, kam piekrītam, kam nepiekrītam, kas par saldu, kas par asu.
Savukārt prezidenta uzruna rakstītā veidā būs sarežģītāk nododama. It īpaši tad, ja kādam ir vēlme pārrakstīt tekstu 1:1 no runas. Un jūtu līdzi tiem, kas pie tulkošanas likti...
Šeit gribas arī pieminēt aizvadītā gada lielisko seriālu “Asistente”, ko visi, kam nav slinkums, slavēja par dzīvo valodu. Nu, es tik ļoti sajūsmā gan nebiju (realitāte ir labi, bet pārāk daudz realitātes mēdz normalizēt to, ko cenšamies (un vajadzētu) labot, bet tas tā), un tomēr – nevaru noliegt, ka valodas aspekts bija atšķirīgi patīkams un ļoti baudāms. Un klusums un acu skatiens tika izmantots tur, kur mazāk talantīgie scenāristi būtu iebliezuši kaut kādu banālu frāzi, jo uz papīra, pēc kā tie kino darboņi vadās, citādi nevar redzēt, par ko ir stāsts!
Ko tad darīt? Šobrīd teju visa pasaule ir redzama ekrānos – vai nu kā rakstīts teksts, vai arī kā video. Un kaut kāda savdabīga izpratne par lietu kārtību liek gribēt, lai teksti sakristu gan runātā, gan rakstītā vidē. Bet varbūt nevajag? Varbūt pieņemam, ka tie ir dažādi spēles laukumi? Žurnālisti iebildīs, ka, nepierakstot visu vārds vārdā, nebūs precīzi, savukārt tie, kas dabū klausīties runas, dabūs arī ciest no šo runu kokainuma, ja tās būs radītas lasīšanai.
Es tomēr gribētu, lai mēs atzīstam, ka tie ir dažādi laukumi, un dodam žurnālistiem darbu, kur tie runas nevis nospiež no video, bet gan izraksta spilgtākos citātus un pārējo pārstāsta rakstītam tekstam piemērotā formā. Savukārt personas, kurām ticis tas cēlais uzdevums runas rakstīt, tās paši arī nolasītu skaļi un ieklausītos, ko tad tur var saklausīt.
Ja es kādreiz izdomātu turpināt studijas, šī būtu brīnišķīga tēma – runātā un rakstītā teksta veidošanas atšķirības, veiksmes un neveiksmes. Ja šo lasa kāds students – droši ņemiet ideju un īstenojiet Tikai kvalitatīvi, lūdzu!
Neizliksimies, ka rakstītais teksts ir tas pats, kas runātais. Jo tā nav. Izmantojot katra teksta pasniegšanas veida stiprās puses, teksti kļūs tikai labāki, un jūsu lieliskās domas – daudz patīkamāk baudāmas.
____
* Rosolistu un rasolistu kaujas man šķiet ļoti absurds žanrs. Rietumu kultūras apsēstība ar vēsturi un to, kā kas ir bijis pirmsākumos. It kā pirmsākumos cilvēki būtu kaut ko sapratuši no pasaules un lietu kārtības. Mēs tos salātus ēdam, un mēs drīkstam saukt tos tā, kā gribam. Nav jārokas vēstures dzīlēs meklēt kaut kādu patiesību. Tās tur nav. Un nekad nav bijis. Nav tāda viena pareizā veida. Neiedeva mums salātu recepti no debesīm uz māla plāksnes.
** Par šampanieti laikam gan drīkst saukt tikai to, kas no Šampaņas. Un te man sakāms apmēram tas pats, kas par rosolu. Ja mēs to burbuļūdeni tā saucam, tad saucam. Valodā galvenais ir nepārprotamība un saprašana. Visi mēģinājumi regulēt šādus jautājumus ar likumiem ir, mazākais, smieklīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru