Personvārdu došana — kur vilksim robežu?

Janvāra pēdējā dienā internetus pāršalca ziņas par neparastākajiem bērnu vārdiem. Un šaubu nav — Miesassargs uzvarēja ar atrāvienu. Mazulīt, tev pat nav gadiņš, bet tu jau esi slavenība! Varbūt tāds bija vecāku nolūks?

Reizē ar izbrīnu klātesoši bija arī komentāri par to, kā kaut ko tādu var pieļaut. Un klasiskais jautājums, kas uzpeld gandrīz visās sarunās par personvārdiem — kāpēc vēsturiski sastopamo Otto nedrīkst, bet Miesassargu, redz, drīkst.

Atkāpei par Oto un Otto — ir viens vecāks bloga ieraksts. Bet īsumā — šāda rakstība neatbilst mūsdienu latviešu valodas gramatikai. Un gramatika šobrīd ir vienīgā robeža, kas ir novilkta personvārdu izvēlē. Iespējams, bija vēl kaut kāds noteikums par klaji rupjiem vārdiem, bet to droši vien var komentēt tikai dzimtsarakstu nodaļas darbinieki. Es Otto droši vien atļautu kā vienīgo izņēmumu, jo vectēvi un tā. Bet ar piebildi, ka tas bērns jau uzreiz var tikt pasē pierakstīts kā “Mani sauc Otto ar diviem “t””. Jo tieši no šādiem skaidrojumiem mūs glābj gramatikas normu ievērošana. Lielākoties.

Tātad, par Miesassargu. Man gribētos pajautāt tiem, kas ir sašutuši — kur jūs vilktu robežu? Kādiem kritērijiem jāizpildās, lai vārda reģistrēšanu drīkstētu atteikt? Jo, kad tā iedziļinās, tad vairs nemaz tik skaidri tā bilde nezīmējas.

- Neļaut likt klaji rupjus vārdus! Labi, “Dirsu” nereģistrēs. Bet ja vārds būs “Putamadre”? Specifisks, bet nav rupjš! Rupjš tikai tiem, kas prot spāņu valodu.

- Neļaut likt rupjus vārdus ne latviešu, ne citās valodās! Labi, bet kur būs tas reģistrs, kur tās valodas varēs pārbaudīt? Dzimtsarakstu nodaļā nestrādā poligloti. Un kas būs Pērse latvietim, tas būs Dirsa igaunim. Pastāv iespēja, ka kādā no pasaules valodām teju ikviens vārds kaut ko rupju nozīmēs...

- Likt tikai latviskas cilmes vārdus! Labi, bet tad mums tas vārdu loks būs izcili mazs, un pastāv risks neiedomājāmi daudziem atkārtojumiem un dublikātiem, jo uzvārdi jau arī nav pārāk unikāli...

- Nereģistrēt vairāk kā 100 viena vārda nēsātājus gadā! Un iedomājies — decembrī piedzimst mazulis, un dzimtsarakstu nodaļā paziņo, ka Gustavu, Jāņu, Augustu un citu vārdu gada norma jau izpildīta, bet vēl ir pieejami Teņi. Tik daudz, ka var ielikt pat dubultvārdu Tenis Tenis.

Redziet, tā arī ir tā problēma ar demokrātiju. Mēs iezīmējam robežas, bet tas, kas notiek šo robežu iekšienē, jau ir atkarīgs no cilvēku veselā saprāta, kas ir, ko tur liegties, ļoti stiepjams lielums. Kur mēs velkam tās robežas, ko pārkāpt nedrīkst? Mūsdienās ir tik daudz jauktu ģimeņu, kas neizbēgami ienes arī latvieša ausij neierastākus vārdus. Tā pati dažu valodu un kultūru neizbēgamā klātbūtne ikdienā zīmē savus rakstus. 

Likt bāriņtiesai risināt neparastus vārdus? Bet kurš noteiks to, kas ir neparasts, kas nav? Pēc kādiem kritērijiem to vērtēt? Teiksiet — pēc veselā saprāta? Bet kā to izmērīt? Kāpēc Miesassargs ir slikts, bet Hanters, Teilore un Fišers pieņemami?

Neliegšos, arī mana uzacs izbrīnā paceļas, lasot šos vārdu sarakstus. Bet — tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc dzīve tomēr ir laba. Cilvēkiem ir iespēja izpausties sava radošuma un intelekta robežās. Pārējiem, protams, ir visas tiesības to vērtēt. Un ir tomēr labi cepties par personvārdiem, ne kariem, korupciju, klimata krīzi vai citām šausmīgi lielām tēmām.

Piebildīšu, ka vairāk par unikāliem vārdiem mani kaitina plaši sastopamu vārdu variācijas, kas atšķiras tikai ar vienu burtu. Ej nu un zīlē, kā tad bija pareizi. Eduards vai Edvards, Gundars vai Guntars, Evita vai Evika, Iveta vai Ivita, Marika vai Marita... Lūk, tas sarežģī dzīvi sabiedrībā, bet vai tāpēc jāizskauž?

Kā kļūt par latviešu valodas speciālistu? Nekā!

Kamēr gaidu vienu darbu atnākam, piemetīšu arī savu pagali aktuālajā ugunskurā par humanitāro zinātņu situāciju Latvijā. Un to, kurp dodas latviešu valoda (uz izmiršanu un aizmiršanu, ja bez izskaistinājumiem).

LU ir arī mana Alma Mater. Kaut kā tolaik šķita, ka lielākajā valsts universitātē viss būs vislabāk, tāpēc citas pat īpaši neapsvēru. Pavadīju trīs gadus bakalaura studijās un vēl divus maģistra. Ēka bija viena un tā pati, bet fakultātes nosaukums mainījās kādas reizes trīs, un manā maģistra diplomā ir teikts, ka man ir humanitāto zinātņu maģistra grāds filoloģijā, kas man šķiet pārmēru abstrakti, jo es iestājos, lai mācītos baltu filoloģiju (ir arī klasiskā, angļu un kādas tik vēl ne), kā arī — mācījos tieši valodniecību. Kas tomēr visai konkrēti un šauri ievirza manas prasmes un zināšanas.

Bet ne par to es gribēju runāt. Par praktisko pusi. 

Tātad. Es biju maģistra studiju vidū, kad man piedāvāja korektores darbu. Ak, ziniet šito jaunības maksimālismu, kad šķiet, ka jā — es taču mācos, es daudz zinu, mana speciālitāte un tā tālāk. 

Skuju. Darbs no teorijas atšķīrās krietni. Un tur, pie tā raustīgā monitora ar tekstiem ne pārāk ērtā vidē, es sapratu, ka pēc vidusskolas, kur man bija gluži labas latviešu valodas skolotājas, un tobrīd 4 gadiem augstskolas solā, kur neko citu, kā vien latviešu valodu, es faktiski neesmu mācījusies (bija arī citi kursi, bet tie mani gaužām neinteresēja, es pamodos tikai sintakses lekcijās, literatūras priekšmetus, kā man šķita, varētu vienkārši saīsināt līdz grāmatu draugu pulciņam), manas zināšanas praktiskajos aspektos ir, maigi sakot, nepilnīgas.

Rakstīju uz krāsainām lapiņām divdabjus, kas jāatdala, šķirstīju pieejamos bukletus un atzīmēju ar treknu pasvītrojumu, ka balzams rakstāms ar īso a. Un tā tālāk. Tur arī dzima šis emuārs. No manām ciešanām darbā un apziņas, ka es ne tikai neko daudz nezinu, bet arī man nav nekādu ērtu resursu, kur šīs zināšanas iegūt. Tieši praktiskās zināšanas par to, kurus iespraudumus mēs atdalām ar komatiem un kāpēc, nevis prūšu valodas smalkumus un kosmoloģiju tautasdziesmās...

Jā, tā bāze, kopaina, detaļas — to visu studijās var iegūt. Un tas ir vērtīgi. Nenoliedzami. Bet smalkumus, nianses, tieši praktiskās lietas — tomēr nē. Visu to, kas man vajadzīgs praktiskajā darbā, es tomēr tajā praktiskajā darbā arī esmu apguvusi. Lielākoties tik sāpīgā veidā kā manu darbu labojumi ar komentāriem. 

Ja man šobrīd vajadzētu jaunu kolēģi, man īsti nav ideju, kur es meklētu. Un ja man kāds jautātu, kur jāmācās, lai kļūtu par latviešu valodas redaktoru, mana atbilde droši vien būtu “nekur”. Bija reiz maksas kurss literārajiem redaktoriem. Bet sen jau izbija. Reizēm ir atsevišķi kursi, kur galopā izskrien cauri tēmām. Bet tā sistemātiski un padziļināti apgūt ne tikai valodas teoriju, bet arī praksi, īsti tomēr nevar.

Ko es gribēju teikt. Ja tu gribi būt valodas speciālists — ej un roc, gan jau beigās kaut kas sanāks. BET — ja valoda ir mūsu kultūras stūrakmens, tad tāda pašdarbība un paļaušanās uz privātu entuziasmu un iniciatīvu gan no mācībspēku, gan studējošo puses tomēr ir absurda. 

Es priecājos par katru, kas pēta, dara un dalās ar zināšanām. Bet vēl vairāk es priecātos, ja mums būtu spēcīga humanitāro zinātņu fakultāte ar izcilu baltistikas nodaļu, kurā motivēti (un labi apmaksāti) pasniedzēji radītu jaunos valodas speciālistus. Manā Saules pilsētā tā noteikti būtu.

Dievs ar kādu burtu jāraksta?

Īsā atbilde uz virsrakstā redzamo jautājumu — ar kādu burtu vēlaties, ar tādu rakstiet. Galvenais — pamatot sev, kāpēc šāda izvēle ir veikta. Un, ja iespējams, tekstā ievērot konsekvenci, tiesa, ar šo nav tik vienkārši. Tūliņ paskaidrošu.

“Dievs” ir viens no tiem vārdiem, kur sugasvārds sakrīt ar īpašvārdu. Tas nav nekas pārāk neparasts, mums ir visai daudz līdzīgu vārdu:

• Saule/saule — gan debesu spīdeklis, gan arī tās zvaigznes vārds, kas mūsu planētu sistēmas centrā atrodas. Atkarībā no konteksta var rakstīt gan ar lielo burtu, gan ar mazo. Biežāk būs ar mazo.
• Zeme/zeme — gan vienkārši zeme, gan planētas nosaukums. Te arī konteksts diezgan skaidri parādīs, ko un kā vajag.
• Kaimiņš/kaimiņš — gan persona, kas dzīvo blakus, gan arī Artuss Kaimiņš. Nu un atkarībā no tā, par ko tieši ir stāsts, izvēlas lielā burta lietojumu.

Ar “dievu” problēma nedaudz ir semantikā — tā ir pārdabiska augstākā būtne. Un nereti cilvēkiem šķiet, ka šī pārdabiskā augstākā būtne varētu apvainoties, ja kāds nezinītis šo vārdu uzraksta ar mazo burtu. Es gan neviena dieva vārdā runāt nevaru, bet gribētos gan domāt, ka no visiem grēkiem, ar ko cilvēks nodarbojas, šis nu būtu vismazākais.

Tātad. Lielā burta lietošana vai nelietošana ir atkarīga ko konteksta, idejas un jēgas, par ko vispār ir stāsts. Mēģināšu sašķirot.

Daži gadījumi, kad būtu jāraksta ar mazo burtu

• Tas ir ekspresīvs izteiciens, izsaukums, abstrakta emociju izpausme.

Ak dievs, dieviņ tētiņ, te jau dievam jāsmejas.

• Runā vispārīgi par kaut ko, kur dievam ir pakārtota nozīme, tas tiek pieminēts tā, starp citu, tā vietā varētu būt jebkas cits.

Nemuļķojies, dievs visu redz.

• Tiek nosaukti dažādi dievi, kuriem konkrētās reliģijās ir citi vārdi.

Musulmaņu dievs Allāhs, seno latviešu dievs Pērkons, sengrieķu dievi.

• Daudzskaitlī. Tur skaidrs, ka nav domāts kaut kas viens un unikāls, bet gan daudzi, attiecīgi ne-unikāli.

Un tad es dieviem jautāju, par ko man tāda laime!

Situācijas, kuras prasa lielo burtu

• Jūs esat kristiešu mācītājs un rakstāt sprediķi. Kā arī jebkādā ar reliģiju cieši saistītā kontekstā.
• Lūgšanās. Vai sirsnīgos vēlējumos, ja adresāti arī ir kristieši, kur dievam cita vārda nav.
• Kontekstā, kas vēsta par šo vienu konkrēto būtni, nevis abstraktu būtnes ideju.
• Dainās un tautasdziesmās — tur tomēr pasaules ainā bija viens, tiesa, biežāk Dieviņš, ne Dievs. Attiecīgi lielais burts būtu atbilstošāk.
• Ja jūsu teksts ir adresēts kādam, kura dziļākās jūtas tiks aizskartas, redzot mazo burtu.

Es gribēju atrast kādu autoritatīvu avotu par šo tēmu. Neticēsiet, bet tā uz ātru roku neizdevās. Nu tad ar dievpalīgu!

Zaļš samulsis trusis ieiet bārā...

No vienas puses, gramatika ir stabila un visnotaļ racionāla disciplīna ar skaidru noteikumu kopu. No otras puses — ir visai plaša pelēkā zona, kas cilvēkiem jauc prātu. It īpaši tiem cilvēkiem, kuriem latviešu valodas skolotājas pamanījušās ar lineālu smadzenēs iedauzīt kaudzīti it kā nemainīgu likumu bez piedienīgiem skaidrojumiem. Ja viena no gramatikas rievām smadzenēs glabā informāciju par to, ka pirms “lai” vienmēr jāliek komats, tad mēs redzēsim krietni daudz aplamu komatu tādās konstrukcijās kā “es lai ietu muti mazgāt” un “tas lai pats tiek galā”.

Bet stāsts šodien ir par apzīmētājiem. Vienlīdzīgiem. Viena no gramatikas pamatdogmām vēsta, ka starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem mēs liekam komatu. It kā vienkārši. Lācis, alnis un zaķis ieiet bārā. Viss skaidrs. Trīs vienlīdzīgi čaļi. Bet ko darīt ar apzīmētājiem? Pēc šīs pašas teorijas roka pati saliek komatus tādās frāzēs kā “mirgojoša apaļa bumba” un “brūnās ērtās kurpes”. Es tur komatu neieliku. Jo tas tur nav vajadzīgs. It kā.

Apzīmētāju vienlīdzība ir drīzāk filozofisks, ne gramatisks jautājums. Jo apzīmētāji, kas attiecas uz vienu apzīmējamo reāliju, ļoti reti ir pilnīgi vienlīdzīgi, biežāk tie arī paskaidro viens otru. Apaļā bumba bija mirgojoša. Un ērtās kurpes bija brūnā krāsā. Katrs apzīmētājs paskaidro ne tikai to reāliju, uz kuru attiecas, bet arī pārējos apzīmētājus, ja tādi ir. 

Un tad jūs man jautāsiet — vai tiešām nekad nevajag komatu? Nu, reizēm vajag, reizēm gribas. Reizēm pat noder. Bet lielā tiesā gadījumu tas būs visai lieki, jo turklāt tekstā rada intonatīvo pauzi, kurai tur nevajag būt, ja jūs vienkārši aprakstāt kaut kā veidu vai izskatu. 

Palūkojiet uz šo brīnišķīgo grāmatas nosaukumu. Teorētiski tur ir divi vienlīdzīgi apzīmētāji vienādā formā (īpašības vārdi ar noteikto galotni), praktiski — šis ir vienkāršs gadījums — brīnišķīga ir nevis pasaule, bet gan tieši jaunā pasaule. Tāpēc likt komatu būtu noziedzīgi.

Savukārt kāda cita populāra seriāla nosaukums nav tik vienkārši interpretējams no interpunkcijas aspekta. 

“Šaurā zilā strīpiņa” — skaidrs, ka strīpiņa ir gan šaura, gan zila, bet — lai būtu šaura, tai nav obligāti jābūt zilai. Šie apzīmētāji viens otru nepaskaidro. Tomēr komats pa vidu likts netiek. Un nevajag arī.

Gana gari un plaši par šo tēmu ir izrunājusies arī mana mīļā Blinkena. 73. paragrāfs tam veltīts. Paragrāfs pagarš, bet doma īsumā tāda pati — var likt, var nelikt. Ja ir izteikti redzams apzīmētāju savstarpējais pakārtojums (kā Hakslijam), tad komatu noteikti nevajag, savukārt Atkinsona gadījumā — pēc vēlēšanās. Ja vēlas uzsvērt abu minēto īpatnību vienlīdzību, tad komatu var likt.

(Citāts no “Latviešu interpunkcijas” 73. paragrāfa)

Mana mīļā I. Lokmane LU Akadēmiskā apgāda izdotajā lielgrāmatā “Latviešu valoda” (2013) gan pārāk nekrāmējas un lielākoties iesaka likt komatu, taču tur 117. lpp. ir lasāmi arī šādi vārdi:

Tas arī atbild uz jautājumu, vai komatus var nelikt arī starp vairāk nekā diviem apzīmētājiem.

Man labāk tīk dzīve bez komata — teksts izskatās plūdenāk un mīlīgāk. Ja jums ikurāt šķiet, ka bez komata pasaule pārstās griezties — lieciet vien, šķību aci neviens neskatīsies.