Kāpēc nav smuki gramstīties ap svešu valodu fazeoloģismiem

Vispirms – kas ir frazeoloģismi? Tie ir stabili vārdu savienojumi vai frāzes, kuru nozīme nereti krietni atšķiras no tām nozīmēm, ko nes katrs no frazeoloģismā ietilpstošajiem vārdiem. Tādas kā valodas mēmes (memes, mīmi, nu, tie štrunti), kur viens fiksēts mirklis sevī nes kaut kādu noteiktu emocionālo vai nozīmes lādiņu, kas ir saprotams lielai tiesai konkrētās valodas runātāju. Runājot savā dzimtajā valodā, cilvēki ar šīm valodas mēmēm mētājas priekšā un pakaļā, to pat tā īpaši nejūtot. Visi viens otru saprot, un ko gan vairāk šajā dzīvē vajag.

Man patīk frazeoloģismi. Droši vien jums arī. Taču brutāli iztulkoti citu valodu frazeoloģismi ir vardarbība. Par šo es sāku skaļi prātot pēc Delfi.lv ziņas par “medus slazdiem”. Nē, mēs te necenšamies apkarot lāču invāziju. Vienkārši kaut kur Amerikā skaistas sievietes ievilina naivus vīriešus savās skavās un lēnītēm izsūc sev (gan jau ne sev, bet saimniekam) interesējošo informāciju. Bet, tā ka viņas nav materiālistes, tad vīrieši pret šādu taktiku publiski nevēršas.

Ko darīt ar frazeoloģismiem no citām valodām? Ir divas pareizas iespējas un viena nepareiza. 

Nepareizā – iztulkot burtiski un izskatīties pēc pilnīga muļķa.

Pirmā pareizā iespēja – lietot analogu savas valodas frazeoloģismu. Lai cik neticami tas reizēm nešķistu, ir gana daudz universālu cilvēces pieredžu, par kurām mums ir gribējies izteikties kādā krāšņākā un kodolīgākā veidā. “Two birds, one stone” – “divi zaķi ar vienu šāvienu”, “bullseye” – “acīte”. Un tā tālāk. 

Otrā pareizā iespēja – atmest mežģīnes un saukt lietas īstajos vārdos. Piemēram, negadījumā cietusi nezināma persona, nevis Džons Do, dokuments tiek parakstīts, nevis izgreznots ar Džonu Hensvortu, un zāles tiek atmestas bez sagatavošanās, nevis ar aukstā tītara metodi.

Es jau dzirdu vaidus par to, ka latviešu valodā nevar kaut ko pateikt tā, kā angļu valodā (vai kādā citā). Nu, nevar, bet var citādi. Dzīvojot ar tulkotu literatūru pie sāniem, var tikai apbrīnot, ko spēj paveikt tulkotāji, kas necenšas ar zobiem iekosties katrā tēlainākā frāzē. Atceros vienu tulkotājas komentāru pie kādas ķepīgas teksta vietas: “Autoram te bija netulkojams joks, tāpēc šo iztulkoju vienkārši, bet joku kompensācijai iestrādāju piemērotākā vietā tālāk tekstā.” Vai nav skaisti? Ja autors prastu latviešu valodu, viņš simt punkti tā arī būtu izdarījis.

Es te varētu rindkopu rindkopas sacerēt par to, cik ļoti man nepatīk angļu valoda un valodas nesēju kultūras dominance it visur. Bet to jūs paši zināt.

Atvainojiet, bet par ko mēs te atvainojamies?

Tēma par “atvainojiet” un “atvainojos” manus apziņas horizontus pirmoreiz šķērsoja pirms gadiem, nezinu, padsmit, kad televizora ekrānā kāda skolotāja par kaut ko tika apbalvota un intervijā izskanēja teikums: ““Atvainojiet”, nevis “atvainojos”, un mani skolēni zina, par ko ir stāsts,” (aptuvens atstāstījums, precīzi neatceros). Toreiz vien nodomāju, ka man gan šīs sakrālās zinības ir liegtas, jo es NEZINU. Nospriedu, ka gan jau kāda pūristu pasaules skatījuma atlieka, un dzīvoju tik tālāk.

Pēc tam ar šiem maģiskajiem vārdiņiem ceļi krustojos darbā. Kur viens klients bija cieti noteicis nekad nelietot formu “atvainojamies”, jo viņi nekad ne pie kā nav vainīgi un attiecīgi nav nekādas vajadzības tā atvainoties. Tikai un vienīgi “atvainojiet”. Kāds cits lūdz vienkārši bez tās vainošanās iztikt un lietot vārdu “diemžēl”, kur nu kontekstā tas būtu iederīgi.

Līdz patiesībai šajā jautājumā tā arī nebija sanācis aizrakties, jo nešķita ne pārāk svarīgi, ne aktuāli. Bet nu pēdējās dienās vienā tekstā redzot “atvainojamies” septiņdesmit tūkstošus reižu un tad vēl uzskrienot virsū tviterī, tomēr jāsāk domāt. Labākais laiks, lai tiktu ar šo skaidrībā, bija pirms tiem padsmit gadiem, nākamais labākais laiks ir tagad.

Tātad. Kur ir problēma? Pēc būtības atgriezeniskā forma “atvainojos” nav nekāda atvainošanās. Konservatīvākie valodnieki uzskata, ka tā ir “vainas noņemšana no sevis”, “es at-vainojos”. Vai arī vienkārši uz sevi vērsta darbība, ka “es pašlaik veicu atvainošanās aktu, un man diezgan vienalga, ko otra puse jūt, jo es ar šo no sevis vainu noņemu”. Es te izplūdu, bet nu apmēram tā.

Kurpretim “atvainojiet” ir kā lūgums otrai pusei “noņemt vainu”, nevis pašrocīgi to no sevis nokratīt.

Teiksiet, ka tas viss ir dzīves sīkumi? Es piekritīšu, nekādas baigās nozīmes tam tik tiešām nav. It īpaši tāpēc, ka valodas lietotāji šo šķīrumu starp diviem vārdiem neizjūt un uz labu laimi pamīšus lieto abus vārdus kā vienkāršas formulas (jo kuram gan rūp, vai ne). Un tomēr – ja es kaut ko zinu, tad pēc tam ignorēt ir grūti. Tas ir kā ar bērnībā iekaltiem zababonym (debiliem ticējumiem), kur nedrīkst vienā dvielī rokas slaucīt reizē, dot kaut ko pār slieksni u.tml.

Iedomājieties situāciju. Jūs tešat pa ietvi gaismas ātrumā, uzskrienat virsū kādam nabadziņam. Pasakāt “Oi, es atvainojos!” un diebjat tālāk, jo visa vaina jau ir nokratīta, ko tur vairs. Savukārt “Vai, atvainojiet!” (vismaz manā valodas izjūtā) paredz tomēr sagaidīt kaut kādu reakciju no cietušās puses, ka tā vainas noņemšana ir notikusi.

Savdabīgi, ka šo tēmu neatrodu  nevienā no valodas zinību grāmatām, kas man plauktā diezgan krietnā kaudzē stāv. Viss iepriekš lasāmais ir mana interpretācija par konkrēto tēmu no zināšanu galiņiem, kas sagramstīti šur un tur.

Tēzaurs neko daudz te nepalīdz. Nozīme abiem vārdiem šā kā tā ir ļoti tuva. Un rakšanās pa internetu nekādas skaidrākas atbildes nesniedz. Nedomāju, ka es šo problēmu būtu nosapņojusi. Kaut kur jau tai kājas aug. Bet nu jautājums principā paliek atvērts. Un stāsts jau par to pašu – iepauzēt, pirms ko teikt, un rūpīgi izvēlēties pareizos vārdus īstā vēstījuma nodošanai.

Vai dzīvniekus var adoptēt

Īsā atbilde – nē, nevar.

Iemesls: adoptēt — pieņemt ģimenē (bērnu) ar juridisku aktu radniecības tiesisko attiecību nodibināšanai.

Atlika vien ieminēties tviterī, ka man gauži netīk šī vārda lietošana, ja to attiecina uz dzīvniekiem, un sākās polemika par to, ka angļu valodā taču tā lieto, vārds ir derīgs, pauž atbildību un nepieciešamo rūpības un gādības pakāpi. Un tā tālāk.

Tātad, kas būtu jāņem vērā, spēlējoties ar svešvārdiem un aizgūtiem vārdiem. Tie valodā ir importēti ar kādu noteiktu nolūku – radās vajadzība (tas ir – viena konkrēta nozīme), un kāds izlēma par labu vienam vārdam, kas šo nozīmi varētu precīzi paust, neradot pārpratumus. Lūk, sāka runāt par svešu bērnu pieņemšanu ģimenēs un juridiskajām saistībām, ko tas nes līdzi. Lai viss būtu skaisti, precīzi un nepārprotami (kas svarīgi juridiskās lietās), tika importēts vārds adoptēt, lai šo procesu apzīmētu. Tas ir termins. Un terminiem (atšķirībā no parastiem vārdiem) ir kāda būtiska iezīme – tiem ir viena un tikai viena nozīme. Tieši skaidrības un nepārprotamības labad. Piemēram, asinsvads būs jebkurš asinsvads cilvēka (vai kādas citas dzīvas radības) ķermenī. Bet jūga vēna būs tikai viens konkrēts asinsvads. Vai, piemēram, mētāt bumbu var dažādos veidos, bet dribls ir viens konkrēts veids.

Jā, angļu valodā vārda adoptēt nozīme ir plašāka. Daudz plašāka. Tā var ietvert visu – sākot no bērniem līdz pat dzīvniekiem, romānu pārrakstīšanu un filmas versijām. Par pēdējo latviešu valodā runā, lietojot citu terminu – adaptēt (pielāgot kādām savām vajadzībām).

Vārdu kādā valodā var salīdzināt ar augu. Sākumā tas ir mazs stādiņš, tad iedzīvojas un sāk plesties plašumā, laižot atvases ar jaunām nozīmēm uz visām pusēm. Un tad kādā jaukā dienā latviešu dārznieki izdomāja no angļu dārza savā dārzā pārstādīt adoptēšanas kociņu. Viņi neraka laukā visu milzu krūmu ar visām atvasēm. Viņi paņēma tikai to vienu daļu, kas atbilda vajadzībai. Jā, protams, var jau turpināt analoģiju un sacīt, ka arī latviešu valodā vārds, kas reiz bijis termins ar vienu nozīmi, var sākt plesties plašumā un apaugt ar vairākām nozīmēm. Tā var notikt, bet tas nav īsti labi, jo pēc kāda laika tāpat vajadzēs vārdu tikai ar vienu nozīmi, lai nerastos pārpratumi. Jo īpaši juridiskās lietās.

Atkāpe vēsturē. Reiz universitātē pie valodas kultūras pasniedzējas nodarbības laikā atnāca kāda sieviete. Mēs, studenti, rātni kaut ko rakstījām, kamēr pasniedzēja skaidrojās ar šo sievieti. Izrādās, sievietei bija kaut kādi sarežģījumi ar mantojumu – tur figurēja vārds “atteikties”, ko juristiem būtu labpaticies interpretēt kā “izslēgt no savas un ģimenes realitātes pavisam un uz mūžīgiem laikiem”, savukārt sievietei bija svarīgi pierādīt, ka tā nav vienīgā nozīme un atteikšanās var notikt arī par labu kādam, tas ir “es atsakos no šīs lietas, lai tā tiktu manai meitai”. Mīlenbahā un Endzelīnā šī “par labu” versija bija izskaidrota, un tas jau ir gana nopietns arguments. Liela ķēpa viena nozīmēs izplūduša vārda dēļ.

Ko es ar to visu vēlējos pavēstīt – tas vien, ka kādā svešvalodā vienam vārdam ir vairākas dažādas nozīmes, nenozīmē, ka, šo vārdu ieviešot citā valodā, līdzi nāks arī visa nozīmju bagāža. Tā tas nenotiek. Un tas arī nav vajadzīgs. Ņemiet vērā, ka angliski dzīvnieku īpašnieki sevi arī mēdz dēvēt par māmiņām un papucīšiem, un tas, manuprāt, ārkārtīgi degradē vecāku lomu. Nevar cilvēkbērnam būt tāds pats tētis kā sunim.

Ir gana daudz labu vārdu, ko var lietot, lai pastāstītu, ka saimnieki savā dzīvē taisās ieviest mājdzīvnieku – pieņemt, paņemt, ieviest, iemitināt. Tviterī pat izskanēja versijas “iemājināt” un “iesaimēt”. Dzīvnieks ir dzīvnieks. Viņam būs saimnieks (vārds, kas lieliski paskaidro gaidāmās attiecības – saimnieks ir tas, kurš uzņemas visu atbildību) vai īpašnieks. Un ar to pilnīgi pietiek.

Nevajag nonivelēt cilvēku savstarpējās attiecības. Par dzīvnieku pieņemšanu runā daudz biežāk nekā par bērnu. Un man nav grūti iztēloties divu bērnu ģimenē vecāku sarunu par to, vai būtu iespēja adoptēt trešo mazuli, un kāds no esošajiem bērniem ievaicājas: “Tāpat kā suni?”

"Nekavējoši" - ko ar to lai iesāk?

Ir man tāds profesionālais kretīnisms - no rīta klausos, kā diktori (cits labāk nostādītā balsī, cits drebelīgāk) lasa ziņas, un domās laboju viņu sacīto. Sīkumos, protams. Mēdz teikt, ka filologiem nav sliktu vārdu. Tā ir, ja vien šie vārdi atrodas pareizajā kontekstā.

Tā nu neliels veltījums rīta ziņās bieži dzirdētajam vārdam "nekavējoši". Nezinu, vai kāds par to ir aizdomājies, bet jau pirmsākumu pirmsākums - skaidrojošā vārdnīca - bilst, ka šāds vārds būtu nevēlams. Te vajadzētu nedaudz plašāk uz šo draugu palūkoties, nevis vienkārši izmest mēslainē pie miskastēm, benčikiem un birstēm.

"Nekavējošs" pēc saviem radu rakstiem būtu lokāms darāmās kārtas tagadnes divdabis, kam pēc būtības un sūtības būtu jānosauc priekšmeta vai dzīvas būtnes stāvoklis, kādā tas atrodas kādu laiku (neba nu pati izdomāju - norakstīju no 7. klasei domātas mācību grāmatas). "Nekavējoši" - attiecīgi no šāda divdabja darināts apstākļa vārds vai arī šī divdabja vīriešu dzimtes daudzskaitļa forma.

Ar divdabi būtu diezgan vienkārši - nosauc kaut ko tādu, kas nekavē, piemēram, Tantes pie trepju telpas rādīja ar līkiem pirkstiem uz pirmklasniekiem, kas laikus devās uz skolu, un čukstēja: "Re, nekavējoši bērni." Mazais Pēterītis lidostā pētīja sarakstu un centās atrast kaut vienu nekavējošu lidmašīnu.

Izdomāt pareizus piemērus ar apstākļa vārdu ir nedaudz sarežģītāk. Nu, piemēram, Ivars, ieraudzījis, ka pulkstenis rāda 21.55, nekavējoties devās lēnā skrējienā uz bodi. Viņam tas izdevās nekavējoši - paspēja laikus. Govs rāja mietu, pie kura bija piesieta: "Tu mani kavē! Pārstāj uzvesties kavējoši un uzvedies ne-kavējoši!"

Lai arī cik no zaļas zāles izpīpēti piemēri arī neliktos, tīri gramatiski tie ir pareizi (cits jautājums - cik viegli saprotami). Nepareizi šis vārds ir tad, ja to lieto kā vārda "immediately" tulkojumu, piemēram, Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoši. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja nekavējošu mātes rīcību šīs problēmas risināšanā.

Šādi nav pareizi un tā darīt nevajag, pamatojumu sk. iepriekš. Pareizāk būtu vai nu lietot tūlītēji, nekavējoties vai uzreiz, vai arī pārveidot teikumu: Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoties. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja tūlītēju mātes rīcību šīs problēmas risināšanā // pieprasīja, lai māte rīkotos tūlīt.

Nu tā apmēram.

Papildināta: 14.04.2013.

Pēc šī ieraksta nolēmu pajautāt arī Kušķa domas (ielūkojoties grāmatā, protams). Izrādās, pret vārdu "nekavējoši" vērsies jau Endzelīns, novērtējot to kā nelaimīgu vārdu, kas, iespējams, radies kancelejās, mēģinot atdarināt krievu valodas vārdus "ņemedļiteļno" un "nezamedļiteļno". Tiesa, neko daudz vairāk par to, ka jālieto tikai un vienīgi pareizais vārds "nekavējoties", Kušķis gan nepasaka.