Divu prievārdu gadījumi

Reizēm dzīve, kas jau tā ir piņķerīga padarīšana, ņem un piedāvā izvēli, piemēram - ejot uz kādu pasākumu, var ņemt vai neņemt vīru līdzi. Izvēle ir laba lieta, tikai kā to labāk pierakstīt ielūgumā - "ierasties ar vai bez vīra"? Kaut kā šķībi izklausās, jo nevar saprast, ko ar ko tur vajadzētu saskaņot.

Te talkā nāk Skujiņas kundze, kas maigā balsī melns uz balta 84. lpp. pakrata pirkstu un pamāca, ka nevar rakstīt blakus divus prievārdus, ja katrs no tiem prasa citu locījumu (ierasties ar vīru vai bez vīra). Lai izvairītos no pārmērīgas atkārtošanās, var izteikties šādi: ierasties ar vīru vai bez tā. Izņēmums varētu būt daudzskaitlis, jo tur formas ir vienādas - ierasties ar vai bez bērniem. Kaut gan - varbūt labāk no tādām konstrukcijām atradināties pavisam, lai vēlāk nav jādomā - kā tur kas lokās.

Piemēri: Mudīte gribēja iet uz naktsklubu un nu domāja - iet ar vīru vai bez tā. Par to, iet ar vai bez bērniem, jautājumi neradās.

Nevajadzētu blakus lietot arī citus prievārdus, piemēram, ar no - Juris mēģināja nosist mušu ar no plaukta paņemtu avīzi, labāk būtu - Juris mēģināja nosist mušu ar avīzi, kas paņemta no plaukta.

Vienīgais gadījums, kad prievārdu lietošana blakus nav noziegums pret gramatiku, ir tajās reizēs, kad prievārdi piesaista vārdus vienā locījumā, piemēram, pirms un pēc - abi piesaista lietvārdu ģenitīvā, tāpēc tos var lietot blakus, piemēram, Mudīte apsolīja Jurim desmitos vakarā atļaut palūrēt pa savu logu, pirms un pēc norunātā laika aizkari būs ciet.

Zoslēni un ķieģeļnīcas

Ko tik cilvēki neizdomā, lai atcerētos paroles, nosaukumus, secību un citas svarīgas lietas. Vidusskolā astronomijā bija pantiņš, kā atcerēties planētu secību no Saules (pieņemot, ka Plutons arī pie planētām pieskaitāms):

Mums visādas zināšanas māca, 

Jo sajūk un nepaliek prātā!

Gauži vienkārši - M-V-Z-M-J-S-U-N-P - Merkurs, Venera, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns, Neptūns, Plutons.

Bija arī pantiņš par varavīksnes krāsu secību, bet tas bija krieviski un to es neatceros.

Lai vai kā - šodien stāsts par zoslēniem un ķieģeļnīcām. Ir tāda lieta kā līdzskaņu mija, un ir kaut kas kreptīgāks par to - līdzskaņu pāru mija. Tie ir tie ķēpīgie gadījumi, kad blakus atrodas divi līdzskaņi un ir kaut kas mīksts - un tad ir jādomā - cik daudz no konstrukcijas jāmīkstina tādos vārdos kā šķiņķis, sliņķis, baļķis.  Tāpat arī vārdi viena reņģe iesprūda eņģēs varētu radīt grūtības rakstot - vajag tur abus mīkstināt vai tomēr ne.

Te talkā nāk zoslēns, jo - zoslēns ķieģeļņīcas priekšā vienmēr mīksts. Labi, var piesieties pie tā, ka vārdā ķieģeļnīca ņ mīkstināt nevajag, bet mēs pie tā nepiesiesimies.

Tātad - z, s, l, n pirms ķ, ģ, ļ, ņ ir jāmīkstina. Ja kādam labāk tīk uzskatāma teorija - sanāk šādi pāri, kur notiek līdzskaņu mija: sl-šļ, sn-šņ, zl-žļ, zn-žņ, ln-ļņ.

Tagad kādi nebūt piemēri: Uz galda Ažļa* priekšā stāvēja grūslis**, nepagāja ne pāris mirkļu, kā no grūšļa nekas vairs nebija palicis pāri. Daugavas malā rēgojās viznis, Azlis, saēdies grūsli, nolēma uzkāpt uz vižņa. Alnis redzēja, kā Azlis mēģina uzkāpt uz vižņa, un nodomāja - labi, ka nemēģina uzkāpt uz aļņa. Atskanēja skripsnis***. Alnis pagriezās skripšņa virzienā - tur aiz vižņa pazuda grūšļa ēdājs. 

Vadoties pēc šī likuma, var arī vēsā mierā izpīpēt, ka vārdā vīkšķis pirmo k mīkstināt nevajag, jo zoslēnā tāda burta nav, savukārt š ir ar diakritisko zīmi, jo atrodas pirms ķieģeļņīcas mīkstā ķ.

Ceru, izteiciens zoslēns ķieģeļņīcas priekšā vienmēr mīksts kādreiz noderēs (jo tad mans darbs nebūs bijis velts!).


__________________________________
* Azlis - hipotētisks cilvēka vārds, ko es izdomāju no zila gaisa, lai sanāk glīta līdzskaņu mija
** grūslis - apvidvārds, nozīmē to pašu, ko kartupeļu biezputra
*** skripsnis - onomatopoētisms, ko es nedaudz pati izdomāju, vārdnīcā atrodams vārds skripšķis