Šodien projekta glosārijā ieraudzīju, ka 24/7 jātulko kā... 24/7, un tas bija pēdējais piliens. Ko es darīšu? Nu neko, tikai pastāstīšu, kāpēc šāds lokalizējums ir kaitīgs.
Jūs teiksiet – nu kas tur tāds! Kaut kas darbojas 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā. Tas tikai tāds saīsināts pieraksts, visi saprot, ko tas nozīmē. Un es teikšu, ka, pirmkārt, nez vai tiešām visi un vienmēr saprot, un, otrkārt, šādus ciparu ķiņķēziņus var lietot valodās, kurās nevajag galotnes locījumu norādīšanai. Ko redzam, to lasām. Latviešu valoda nav tāda valoda. “Veikals atvērts divdesmit četri septiņi.” Skaisti, nu. Tikai nav skaisti. To nav iespējams normāli izrunāt. Uzrakstīt, protams, var, bet viss rakstītais ir paredzēts lasīšanai. Un to nevar arī normāli izlasīt. Tikai interpretēt galvā simbolu nozīmi.
24/7 ir “diennakts”. Jo – ja kaut kas strādā naktī, tas pilnīgi noteikti strādās arī brīvdienās un svētku dienās. “Diennakts veikals.” Un viss, dzīvojam laimīgi. Nu galīgi nav tā, ka skaitļos ietverta kaut kāda maģiska nozīme, ko par visām varītēm vajadzētu paturēt. Mēs drīkstam lietot to, kas mums der. Kultūras taču arī atšķiras, ja lokalizējam, tad domājam par tiem, kas lokalizēto saturu skatīs.
Ja reiz par kultūrām, tad vēl viena sāpīga lieta ir vārds “fun”, kas slinkiem tulkotājiem un mašīntulkošanas rīkiem allaž pārvēršas par “jautri”. Bet tas nepavisam nav jautri. Viena precīza vārda, kas ietvertu kaut daļu no “fun” nozīmēm, mums nav, bet nevajag arī. Mums ir konteksts. Un konteksts pateiks priekšā, vai tas bija pasākums, kur visi smējās,* vēderus turēdami, vai tomēr vienkārši labi pavadīja laiku. Amerikānis aizies uz zoodārzu un teiks, ka bija “fun”. Viņam tiešām tur bija jautri? Žirafes stāstīja jokus? Lūši uzstājās kā klauni? Vai tomēr vienkārši patīkami pavadīja laiku? Konteksts un sinonīmi lai jūs pavada!
Komplektā pievienošu vēl pāris lietas, kas kaitina manu prātu. Tā sacīt, dalīta bēda – dubultbēda, jo jūs arī sāksiet bēdāties tur, kur agrāk nebēdājāties.
Trešās personas darītājs. Latviešu valodā, ja darītājs nav zināms, mēs izmantojam ciešamo kārtu. Vai arī darāmo, bet darītājs netiek pieminēts nekādā veidā. Angļu valodā mēdz iebāzt trešās personas vietniekvārdu. “They took away my dog.” Ja tekstā nav minēts, kas tie “viņi” varētu būt, tad latviešu valodā nekādiem “viņiem” tur nevajadzētu parādīties. Vai nu ciešamā kārta “suns tika aizvests prom”, vai bez darītāja “manu suni aizveda”. Ja parādās “viņi”, tad ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kas tie “viņi” ir. Tas būtu jauki.
Ko jūs gribētu vai negribētu. Ak, jaunā paaudze, kas nupat jau sāks domāt angliski, es uz jums skatos. Tas neveiklais “you would not want to...” ir ieteikums kaut ko darīt vai nedarīt. Jūs nevarat zināt, ko es gribētu vai negribētu, tāpēc nevajag nodarboties ar pieņēmumiem. Turklāt arī gari un liekvārdīgi. Un neveikli. Un kaitinoši. Man turpināt? Tu negribētu apdedzināt rokas > Sargi rokas / Var apdedzināt rokas. Tu negribētu piededzināt katlu > Nepiededzini katlu / Jāuzmanās no katla piededzināšanas.
Tas īsumā par manām sāpēm. Jā, kļuva nedaudz vieglāk.
*Teorētiski tur komatu nevajag, jo tas ir frazeoloģisms, bija kaut kāds atsevišķs izņēmums. Bet nespēju neielikt.
