es laikam esmu cepums, jo pēdējā laikā bieži cepos. cepos var valodnieciskām lietām. nu jau esmu nomierinājusies un atdzisusi, bet šā kā tā padalīšos ar šī rīta sāpi.
kāds valodas jautājumos ieinteresēts ļautiņš tviterī bija padevis tālāk saiti uz apollo, kurā lasāms raksts par kādu Latvijā dzīvojošu vīrišķi, kurš par savu tiesību pārkāpumu uzskata latviskas galotnes pievienošanu savam vārdam. ja interesē, palasiet paši te (ANO: latvisko galotņu pievienošana uzvārdiem ir iejaukšanās privātajā dzīvē), jo es tiešām no rīta biju tik nikna, ka pat vakarā negribas visas tās muļķības pārstāstīt.
tā kā šis bija jau otrs raksts, par ko es šonedēļ sašūmējos (pirmais bija tvnet raksts par to, ka Nīderlandi vajadzētu par Nēderlandi dēvēt, atrast var te - Valodnieku rēbusi: Nīderlande vai Nēderlande) - ir tikai otrdiena, un jau divi raksti, par ko cepties -, tad es sāku aizdomāties par gluži praktiskiem jautājumiem. tātad - Latvijā ir vairākas valsts augstākās izglītības iestādes, kurās ir filoloģijas fakultāte (LU, DU, RA un droši vien vēl kāda), katru gadu šajās fakultātēs mācības sāk daudz jaunu studentu, un katru gadu diezgan daudz studentu saņem grādus filoloģijā. ja skaitītu, noteikti sanāktu visai daudz valodas speciālistu.
un tagad jautājums uz atjautību - kāda jēga no visiem tiem filologiem? nē, tiešām - kāda? tie, kas uzkalpojas līdz doktoriem, visbiežāk paliek savās augstākās izglītības iestādēs un rada jaunus filologus, visi pārējie - difundējas kaut kur sabiedrībā. kāda vajadzība tērēt valsts naudu sazin cik filoloģijas fakultātēm, ja gala beigās tāpat par valodas kopšanu maz kurš rūpējas? ja reiz ANO tiesa var pateikt, ka LATVISKĀS GALOTNES IR PERSONU TIESĪBU PĀRKĀPUMS, ja reiz tulkotāja pēc savas (nezinu, varbūt arī pēc kādas grupas ļaužu) iniciatīvas var SĀKT LIETOT CITĀDU VALSTS NOSAUKUMU, NEKĀ TAS GADU SIMTIEM IR LIETOTS, un nav nevienas autoritatīvas, cienītas un uzklausāmas institūcijas, kas ar maigu pamācību balsī un vēlīgu smaidu ANO apgaismotu, ka latviešu valoda ir fleksīva valoda, kurā galotnes ir teju vienīgais veids, kā parādīt saistījumu starp teikuma locekļiem, lai nerastos pārpratumi, nevajadzīgas muļķības un kuriozi, kas gala beigās varētu nostādīt neērtā situācija cilvēku ar bezgalotnes vārdu, ka latviešu valodā jau izsenis jaunlatvieši centās latviskot dažādus nosaukumus, lai latviešiem būtu gan ērti izrunāt, gan viegli saprast, tad kāda gan jēga no filologiem?!
visur patvaļa, anarhija un kaut kādas pārprastas cilvēktiesības no sērijas "kā gribu, tā daru". es tiešām esmu dusmīga no visas sirds. un jā - arī uz sevi, jo arī es esmu filoloģe.
2010-12-07
2010-12-04
latviešu valoda & rusicismi
pirms dažām dienām gadījās ielūkoties "Neatkarīgās Rīta Avīzes" lapā (2010. gada 2. decembra numurs), kur kāds Aivars Baumanis (ja atmiņa mani neviļ) izklāstīja savas domas (drīzāk - sašutumu, ko mēģināja apliet ar sarkasma mērcīti) par tēmu rusicismi latviešu valodā. visādi rusicismi - gan kalki (piemēram, viennozīmīgi, kā vietā labāk būtu lietot nepārprotami, skaidri), gan konstrukcijas (piemēram, spēlēt lielu lomu, pareizi - ir liela nozīme). lasīju ilgi un uzmanīgi. tiesa, vairākumu piemēru es jau biju manījusi valodnieka Jāņa Kušķa rakstos, kas apkopotā veidā atrodami grāmatā "Mūsu valoda" (visai sliktā kvalitātē izdevusi RLB Latviešu valodas attīstības kopa apgādā "Antava" 2006. gadā ar Māra Bišofa zīmējumiem).
rusicismi. sāpīga tēma. protams, labi, ja ir kāds, kas pamana, ka valodā ir ievazājušies šādi tādi gruži, ko varētu slaucīt ārā un to vietā lietot gluži latviskus izteikumus. bet te ir vairākas bažas (re - konstrukcija no angļu valodas - few concerns). pirmkārt - kur ir tā robeža, kas nošķir, ka tie ir nevēlami jaunāko laiku rusicismi, kas grauž latviešu valodas sistēmu no iekšpuses, un kur ir tās konstrukcijas, kas radušās jau pirmsākumos - galu galā - latviešu un krievu valodai ir sena radniecība - kopīgi vecvecāki, tā teikt. te radioaktīvo izotopu metode nederēs.
otrkārt - kā var nošķirt, kas ir nevēlama valodas parādība un kas - normāla valodas attīstība? galu galā - ja cilvēki jau no laika gala būtu rūpējušies par to, lai valodā neienāk citvalodu ietekmes, mums nebūtu ne romāņu, ne ģermāņu valodu, puse Eiropas mierīgi sazinātos divās trijās valodās ij ne bēdas nezinātu.
šīm bažām pa vidu es aizdomājos vēl par kādu lietu. par to, kā tie rusicismi (un citu valodu sporas) tiek kaut kur iekšā. ne jau nu pašapputes ceļā. valodā viss notiek caur cilvēkiem. un tagad padomāsim - mēs, latvieši, bieži mīlam (arī rusicisms šādā lietojumā!) atkārtot, ka Latvijas krieviem vajadzētu prast latviešu valodu. ja ar vidēju paaudzi vēl ir kā ir, tad jauniešiem tas īpašas rūpes nesagādā - lielais vairums (laikam labāk būtu, ja teiktu lielākā daļa) runā ka prieks. latvieši sit sev uz pleca un mācās atradināties no kaitīgā ieraduma katru mīļu brīdi tēlot poliglotus. dažos Latvijas reģionos (kā, piemēram, Kurzemē) jaunieši pat vairs neapgūst krievu valodu un ne sū*a krieviski nesaprot, tā vēl vairāk kalpojot augstajam mērķim - ar Latvijas krieviem runāt tikai latviski. nē, no vienas puses, skaisti.
bet tagad palūkosim no otras puses. cik Latvijā ir krievvalodīgo? nu - tādu, kam pirmā valoda ģimenē ir krievu. pieņemsim, tikai pieņemsim, ka kādi 30 hipotētiski procenti. tas nav necik precīzi, bet pārāk tālu no patiesības arī nevarētu būt. un tagad padomājiet -katram trešajam trešajai daļai Latvijas iedzīvotāju pirmā valoda ir krievu, bet sabiedrībā viņi runā latviski. padomājiet. vēlreiz padomājiet. tas ir taisnākais un labākais ceļš - es pat teiktu - ātrsatiksmes maģistrāle -, pa kuru dažādi rusicismi ienāk latviešu valodā. krievvalodīgie jaunieši ir malači - prot latviešu valodu, prot krievu valodu, arī angļu. visas - gana labā līmenī. bet - valoda, kurā cilvēks domā, neizbēgami ietekmēs arī valodu, kurā viņš runās. ja trešdaļa cilvēku domās krieviski, bet runās latviski, interference ir neizbēgama.
es nedomāju, ka tas ir kaut kāds lielākais pasaules ļaunums, ka visiem vajadzētu runāt tikai vienā valodā, lai nesaķēpātu kādu citu valodu, bet aizdomāties tas liek. mana istabsbiedrene man viendien jautāja, kāpēc es ievāru tēju katrreiz citā krūzē. tīrā latviešu valodā pajautāja, pirms tam ar draugu parunājoties krieviski. latvieši tēju aplej, ievāra krievi.
tā ir ar daudzām konstrukcijām - tās nenokrīt no zila gaisa, tās kāds sāk lietot, tad citi pārņem, un tad Valsts valodas komisija pēc kašķiem vairāku gadu garumā pieņem šīs konstrukcijas kā normu.
kaut kā tā.
pielikumā - konspekts no Baumaņa raksta. pirmajā kolonnā labie vārdi, pretī - vārdi un konstrukcijas, no kā glītā latviešu valodā vajadzētu vairīties.
LABI ------------------ SLIKTI
samērā, diezgan -------- salīdzinoši
ar + Akuzatīvs ---------- ar (kā?) palīdzību
Akuzatīvs --------------- strādāt pie (piemēram, režisēt lugu, nevis strādāt pie režijas)
ir liela nozīme ----------- spēlē lielu lomu
vienlaikus --------------- vienlaicīgi
nepārprotami, skaidri ---- viennozīmīgi
pašlaik ------------------ uz doto momentu
vismaz ------------------- kā minimums
lielākoties, galvenokārt --- pa lielam
runa ir par --------------- runa iet par
tāpēc ka, pēc... --------- tā rezultātā
parasti, vienmēr, allaž ---- kā likums
īstenot, realizēt ---------- īstenot dzīvē, realizēt dīvē
par --------------------- attiecībā uz
pārredzams ------------ caurredzams, caurspīdīgs
kas cits, ja ne paši, ravēs savu valodas dārziņu. par to, vai tas ir lietderīgi, spriediet paši!
rusicismi. sāpīga tēma. protams, labi, ja ir kāds, kas pamana, ka valodā ir ievazājušies šādi tādi gruži, ko varētu slaucīt ārā un to vietā lietot gluži latviskus izteikumus. bet te ir vairākas bažas (re - konstrukcija no angļu valodas - few concerns). pirmkārt - kur ir tā robeža, kas nošķir, ka tie ir nevēlami jaunāko laiku rusicismi, kas grauž latviešu valodas sistēmu no iekšpuses, un kur ir tās konstrukcijas, kas radušās jau pirmsākumos - galu galā - latviešu un krievu valodai ir sena radniecība - kopīgi vecvecāki, tā teikt. te radioaktīvo izotopu metode nederēs.
otrkārt - kā var nošķirt, kas ir nevēlama valodas parādība un kas - normāla valodas attīstība? galu galā - ja cilvēki jau no laika gala būtu rūpējušies par to, lai valodā neienāk citvalodu ietekmes, mums nebūtu ne romāņu, ne ģermāņu valodu, puse Eiropas mierīgi sazinātos divās trijās valodās ij ne bēdas nezinātu.
šīm bažām pa vidu es aizdomājos vēl par kādu lietu. par to, kā tie rusicismi (un citu valodu sporas) tiek kaut kur iekšā. ne jau nu pašapputes ceļā. valodā viss notiek caur cilvēkiem. un tagad padomāsim - mēs, latvieši, bieži mīlam (arī rusicisms šādā lietojumā!) atkārtot, ka Latvijas krieviem vajadzētu prast latviešu valodu. ja ar vidēju paaudzi vēl ir kā ir, tad jauniešiem tas īpašas rūpes nesagādā - lielais vairums (laikam labāk būtu, ja teiktu lielākā daļa) runā ka prieks. latvieši sit sev uz pleca un mācās atradināties no kaitīgā ieraduma katru mīļu brīdi tēlot poliglotus. dažos Latvijas reģionos (kā, piemēram, Kurzemē) jaunieši pat vairs neapgūst krievu valodu un ne sū*a krieviski nesaprot, tā vēl vairāk kalpojot augstajam mērķim - ar Latvijas krieviem runāt tikai latviski. nē, no vienas puses, skaisti.
bet tagad palūkosim no otras puses. cik Latvijā ir krievvalodīgo? nu - tādu, kam pirmā valoda ģimenē ir krievu. pieņemsim, tikai pieņemsim, ka kādi 30 hipotētiski procenti. tas nav necik precīzi, bet pārāk tālu no patiesības arī nevarētu būt. un tagad padomājiet -
es nedomāju, ka tas ir kaut kāds lielākais pasaules ļaunums, ka visiem vajadzētu runāt tikai vienā valodā, lai nesaķēpātu kādu citu valodu, bet aizdomāties tas liek. mana istabsbiedrene man viendien jautāja, kāpēc es ievāru tēju katrreiz citā krūzē. tīrā latviešu valodā pajautāja, pirms tam ar draugu parunājoties krieviski. latvieši tēju aplej, ievāra krievi.
tā ir ar daudzām konstrukcijām - tās nenokrīt no zila gaisa, tās kāds sāk lietot, tad citi pārņem, un tad Valsts valodas komisija pēc kašķiem vairāku gadu garumā pieņem šīs konstrukcijas kā normu.
kaut kā tā.
pielikumā - konspekts no Baumaņa raksta. pirmajā kolonnā labie vārdi, pretī - vārdi un konstrukcijas, no kā glītā latviešu valodā vajadzētu vairīties.
LABI ------------------ SLIKTI
samērā, diezgan -------- salīdzinoši
ar + Akuzatīvs ---------- ar (kā?) palīdzību
Akuzatīvs --------------- strādāt pie (piemēram, režisēt lugu, nevis strādāt pie režijas)
ir liela nozīme ----------- spēlē lielu lomu
vienlaikus --------------- vienlaicīgi
nepārprotami, skaidri ---- viennozīmīgi
pašlaik ------------------ uz doto momentu
vismaz ------------------- kā minimums
lielākoties, galvenokārt --- pa lielam
runa ir par --------------- runa iet par
tāpēc ka, pēc... --------- tā rezultātā
parasti, vienmēr, allaž ---- kā likums
īstenot, realizēt ---------- īstenot dzīvē, realizēt dīvē
par --------------------- attiecībā uz
pārredzams ------------ caurredzams, caurspīdīgs
kas cits, ja ne paši, ravēs savu valodas dārziņu. par to, vai tas ir lietderīgi, spriediet paši!
2010-11-28
teātris (JRT "Latviešu mīlestība")
no visa, kas šodien notika, publiski parakstīšu par teātri. jo tas bija pēdējais, kas tapa piedzīvots. tas ir - es šodien piedzīvoju teātri. kādam bija brīvas biļetes uz Jaunā Rīgas teātra "Latviešu mīlestību", un kādiem kā reize bija laiks, lai brīvās biļetes aizpildītu.
"Latviešu mīlestība"... daudzejādā ziņā izrāde par to brīdi, kad vīrietis cilvēkā saskata sievieti. un otrādi. tātad - par iepazīšanos, satikšanu, "klikšķi" (dažos gadījumos arī "ne-klikšķi").
vispirms jau jāteic, ka man komēdijas tā ne īpaši. visvairāk tas attiecas uz teātri. šķiet, tas galvenokārt tāpēc, ka man nepatīk, ka cilvēki smejas. varētu jau domāt - kas tur slikts, ja cilvēki smejas. nekā slikta tur tiešām nav. bet teātri man smiekli nepatīk. man vispār nepatīk tie mūžīgie klepotāji, purkšķinātāji, tarkšķinātāji un tamlīdzīgi subjekti, kas skatuves priekšā atnākuši sevi parādīt, ne uz citiem paskatīties. manuprāt, teātra skatītājam jābūt tādam, kas redz tikai skatuvi, ar pavērtu muti seko līdzi katrai kustībai, žestam un vārdam, kāri visu izlaižot caur sevi un nemaz nejūtot, ka mute izkaltusi vai siekala notecējusi. tādam, kas sajūsmas saucienus, aplausus un smieklus no sevis izlaiž tāpēc, ka savādāk nevar, nevis tāpēc, ka vienkārši bijis kāds maznozīmīgs jociņš. galu galā, ja reiz cilvēks uz teātri ir atnācis, tad kāpēc gan to neizdzīvot?!
visas tās pārdomas par cilvēkiem mani mocīja izrādes sākumā. tad es iegrimu stāstā un aizmirsu, ka man nepatīk klepotāji un smējēji, aizmirsu, ka man nepatīk komēdijas, aizmirsu, ka man vispār kaut kas mēdz nepatikt. es biju pārņemta. skatījos pavērtu muti un droši vien ar sejas izteiksmi, ko būtu bijis vērts nofilmēt - pēc tā, ka man pēc izrādes sāpēja sejas muskulatūra, pieņemu, ka līdzpārdzīvojums nebija tikai emocionāls.
jā, latviešu mīlestība "Latviešu mīlestībā". tur bija tik daudz viskautkā. daudz un pat vēl vairāk nekā daudz. kad vienkāršas ainas izņem no ikdienišķuma konteksta un savirknē citu citai blakām, daudzas lietas izskatās savādāk. ar latviešu literatūru pārņemta biliotekāre kļūst par gaužām iekārojamu personu literatūras cienītāja acīs, kaut gan no malas viņi abi liekas dīvaiņi. pensionāru pāris, kas ir gaužām atšķirīgi gan pēc dzīves uztveres, gan pēc uzvedības, atrod kopīgu valodu, minot krustvārdu mīklas, un izrādās, ka arī daltoniķis var būt fotogrāfs, tiesa - slikts zemeņu kopējs.
es biju izsmējusies, iz-līdzpārdzīvojusies un iz-līdzijutusies. pārsteidzoši - lai cik arī cilvēki nebūtu dažādi, vienmēr uz pasaules atradīsies kāds, kas domās līdzīgi, tiesa, nevar zināt, vai viņi satiksies. un ja arī satiksies, vai "dabūsies" (kā ainā ar skolnieku un skolotāju - abiem būtu gan interese, gan vēlme, tiek pat izteikts piedāvājums, bet lomu sadalījums sabiedrībā ir tāds, kāds ir).
izrāde bija tik gara un piesātināta... stāstīt jau varētu briesmā daudz, taču ar smaržu vien nepabarot - kas ir redzējuši, paši visu zina, kas nav... tie nav.
šķiet, mans mīļākais brīdis izrādē ir beigas - aplausi. ja aktieri savu darbu ir padarījuši labi, ja man ir paticis skatīties un viņiem - rādīt, tad aplausu daļa ir tā, kurā ir abpusējs gandarījums. un pateicība. aktieris atkal paliek par cilvēku, zālē ierauga skatītājus, skatās tiem acīs, mulst, smaida un pieņem aplausos izteikto pateicību. un tiešām šķiet, ka plaukstas varētu noplaukšķināt līdz zilumiem, ja ir pelnīts. tā ir tā daļa, kurā aktīvi piedalās arī skatītājs, parādot, ka visam sekoja līdzi.
vakara dziesma: klausieties, baudiet, domājiet par mīlestību! ;) Jēkabs un Andris - Tēja
"Latviešu mīlestība"... daudzejādā ziņā izrāde par to brīdi, kad vīrietis cilvēkā saskata sievieti. un otrādi. tātad - par iepazīšanos, satikšanu, "klikšķi" (dažos gadījumos arī "ne-klikšķi").
vispirms jau jāteic, ka man komēdijas tā ne īpaši. visvairāk tas attiecas uz teātri. šķiet, tas galvenokārt tāpēc, ka man nepatīk, ka cilvēki smejas. varētu jau domāt - kas tur slikts, ja cilvēki smejas. nekā slikta tur tiešām nav. bet teātri man smiekli nepatīk. man vispār nepatīk tie mūžīgie klepotāji, purkšķinātāji, tarkšķinātāji un tamlīdzīgi subjekti, kas skatuves priekšā atnākuši sevi parādīt, ne uz citiem paskatīties. manuprāt, teātra skatītājam jābūt tādam, kas redz tikai skatuvi, ar pavērtu muti seko līdzi katrai kustībai, žestam un vārdam, kāri visu izlaižot caur sevi un nemaz nejūtot, ka mute izkaltusi vai siekala notecējusi. tādam, kas sajūsmas saucienus, aplausus un smieklus no sevis izlaiž tāpēc, ka savādāk nevar, nevis tāpēc, ka vienkārši bijis kāds maznozīmīgs jociņš. galu galā, ja reiz cilvēks uz teātri ir atnācis, tad kāpēc gan to neizdzīvot?!
visas tās pārdomas par cilvēkiem mani mocīja izrādes sākumā. tad es iegrimu stāstā un aizmirsu, ka man nepatīk klepotāji un smējēji, aizmirsu, ka man nepatīk komēdijas, aizmirsu, ka man vispār kaut kas mēdz nepatikt. es biju pārņemta. skatījos pavērtu muti un droši vien ar sejas izteiksmi, ko būtu bijis vērts nofilmēt - pēc tā, ka man pēc izrādes sāpēja sejas muskulatūra, pieņemu, ka līdzpārdzīvojums nebija tikai emocionāls.
jā, latviešu mīlestība "Latviešu mīlestībā". tur bija tik daudz viskautkā. daudz un pat vēl vairāk nekā daudz. kad vienkāršas ainas izņem no ikdienišķuma konteksta un savirknē citu citai blakām, daudzas lietas izskatās savādāk. ar latviešu literatūru pārņemta biliotekāre kļūst par gaužām iekārojamu personu literatūras cienītāja acīs, kaut gan no malas viņi abi liekas dīvaiņi. pensionāru pāris, kas ir gaužām atšķirīgi gan pēc dzīves uztveres, gan pēc uzvedības, atrod kopīgu valodu, minot krustvārdu mīklas, un izrādās, ka arī daltoniķis var būt fotogrāfs, tiesa - slikts zemeņu kopējs.
es biju izsmējusies, iz-līdzpārdzīvojusies un iz-līdzijutusies. pārsteidzoši - lai cik arī cilvēki nebūtu dažādi, vienmēr uz pasaules atradīsies kāds, kas domās līdzīgi, tiesa, nevar zināt, vai viņi satiksies. un ja arī satiksies, vai "dabūsies" (kā ainā ar skolnieku un skolotāju - abiem būtu gan interese, gan vēlme, tiek pat izteikts piedāvājums, bet lomu sadalījums sabiedrībā ir tāds, kāds ir).
izrāde bija tik gara un piesātināta... stāstīt jau varētu briesmā daudz, taču ar smaržu vien nepabarot - kas ir redzējuši, paši visu zina, kas nav... tie nav.
šķiet, mans mīļākais brīdis izrādē ir beigas - aplausi. ja aktieri savu darbu ir padarījuši labi, ja man ir paticis skatīties un viņiem - rādīt, tad aplausu daļa ir tā, kurā ir abpusējs gandarījums. un pateicība. aktieris atkal paliek par cilvēku, zālē ierauga skatītājus, skatās tiem acīs, mulst, smaida un pieņem aplausos izteikto pateicību. un tiešām šķiet, ka plaukstas varētu noplaukšķināt līdz zilumiem, ja ir pelnīts. tā ir tā daļa, kurā aktīvi piedalās arī skatītājs, parādot, ka visam sekoja līdzi.
vakara dziesma: klausieties, baudiet, domājiet par mīlestību! ;) Jēkabs un Andris - Tēja
2010-11-11
valsts svētki un nesvētki
gāju pēc darba tur, kur parasti iet pēc darba - mājās. tā kā darbs man mēdz beigties vēlu, tas ir - 21.00, tad nolēmu izmantot gadījumu un iziet cauru Vecrīgai, lai paskatītos, kas labs par godu Lāčplēša dienai notiek.
es esmu patriote, nudien esmu, tiesa - sarkastiska.
gāju garām Brīvības piemineklim. kaut arī bija vēls, tur bija cilvēki, mazi bērni, kas izveduši savus vecākus laukā (pieņemu, ka citādi pieaugušu cilvēku grūti dabūt no silta dīvāna laukā, ja vien nav kāds sīcis, kam valstiskas vērtības jāmāca un kas laiku pa laikam jāizklaidē). tātad - vakars, cilvēki, svētki, svecītes. pieejot tuvāk, secināju, ka daudzi nav skopojušies un iepirkuši nevis parastās tējas sveces (vidēji 3 saņi gabalā), bet gan kapu sveces. es jau saprotu, ka kapu svece tā pati svece vien ir, tikai ar vāciņu, lai vējš nenopūš, tomēr zināmu smīnu tas izsauca un atgādināja par veco joku, ka amerikāņiem Brīvībai ir statuja, latviešiem - piemineklis. un tur kapu sveces itin labi iederas.
fonā kaut kāda pūšaminstrumenta pūtējs pūta meldiņu. ziniet, kā ir, ja spēlē nevis instrumentālu skaņdarbu, bet gan tikai dziedamo melodiju. nu tā, kā klavieres ja klimperē ar vienu pirkstu. dziesmu saprast var, bet nekādu baudījumu tas nesniedz. tā nu pūtējs pūta tādu ļoti vienkāršu "Lai latvju saule nenoriet nekad, nekad...", kas man uzreiz atgādināja Avārijas Brigādes multeni par Latvijas vēsturi, kur beigās arī kaut kas tāds skanēja:
http://www.youtube.com/watch?v=4AVWtxGdoD4&feature=related
tiesa, vienas nots meldiņš drīzāk vedināja nevis uz domām par patriotismu, bet gan par to, ka stabulētājam laikam dziesmu uz dienas beigām aptrūcies.
man ir teorija, ka latvieši paliek par patriotiem trijos gadījumos:
a) klausoties Akurateres "Palīdzi, Dievs" --> http://www.youtube.com/watch?v=BnjZVVgqqEU
b) skatoties video par Baltijas Ceļu --> http://www.youtube.com/watch?v=uB6430SYI-U
c) skatoties dziesmusvētku "Saule, Pērkons, Daugava" --> http://www.youtube.com/watch?v=Q0yiq17QiWU
jā, un šis patriotisms ilgst apmēram visu video skatīšanās laiku + 4 sekundes. ja paskatās komentārus zem tādiem video - daudz ir "esmu lepns būt latvietis". un tā arī nesaproti - kāpēc. tāpēc, ka ir tāda dziesma? vai tāpēc, ka ir kaut kas vairāk?
tad vēl man ir teorija, ka ja latvietim, kurš ir ārzemēs, nospēlēs "Virs galvas mūžīgs piena ceļš" http://www.youtube.com/watch?v=LFlBTBKkpdk, šis apraudāsies uz līdzenas vietas. bet tas vēl nav pārbaudīts praksē.
lai vai kā - man ir sarkanbaltsarkana lentīte pie mēteļa. un labi, ka mums ir tādu valsts svētku nedēļa, citādi jau no nez kurā novembra džingl-beli skanētu un visur vizuļotu puzuri kārti.
es esmu patriote, nudien esmu, tiesa - sarkastiska.
gāju garām Brīvības piemineklim. kaut arī bija vēls, tur bija cilvēki, mazi bērni, kas izveduši savus vecākus laukā (pieņemu, ka citādi pieaugušu cilvēku grūti dabūt no silta dīvāna laukā, ja vien nav kāds sīcis, kam valstiskas vērtības jāmāca un kas laiku pa laikam jāizklaidē). tātad - vakars, cilvēki, svētki, svecītes. pieejot tuvāk, secināju, ka daudzi nav skopojušies un iepirkuši nevis parastās tējas sveces (vidēji 3 saņi gabalā), bet gan kapu sveces. es jau saprotu, ka kapu svece tā pati svece vien ir, tikai ar vāciņu, lai vējš nenopūš, tomēr zināmu smīnu tas izsauca un atgādināja par veco joku, ka amerikāņiem Brīvībai ir statuja, latviešiem - piemineklis. un tur kapu sveces itin labi iederas.
fonā kaut kāda pūšaminstrumenta pūtējs pūta meldiņu. ziniet, kā ir, ja spēlē nevis instrumentālu skaņdarbu, bet gan tikai dziedamo melodiju. nu tā, kā klavieres ja klimperē ar vienu pirkstu. dziesmu saprast var, bet nekādu baudījumu tas nesniedz. tā nu pūtējs pūta tādu ļoti vienkāršu "Lai latvju saule nenoriet nekad, nekad...", kas man uzreiz atgādināja Avārijas Brigādes multeni par Latvijas vēsturi, kur beigās arī kaut kas tāds skanēja:
http://www.youtube.com/watch?v=4AVWtxGdoD4&feature=related
tiesa, vienas nots meldiņš drīzāk vedināja nevis uz domām par patriotismu, bet gan par to, ka stabulētājam laikam dziesmu uz dienas beigām aptrūcies.
man ir teorija, ka latvieši paliek par patriotiem trijos gadījumos:
a) klausoties Akurateres "Palīdzi, Dievs" --> http://www.youtube.com/watch?v=BnjZVVgqqEU
b) skatoties video par Baltijas Ceļu --> http://www.youtube.com/watch?v=uB6430SYI-U
c) skatoties dziesmusvētku "Saule, Pērkons, Daugava" --> http://www.youtube.com/watch?v=Q0yiq17QiWU
jā, un šis patriotisms ilgst apmēram visu video skatīšanās laiku + 4 sekundes. ja paskatās komentārus zem tādiem video - daudz ir "esmu lepns būt latvietis". un tā arī nesaproti - kāpēc. tāpēc, ka ir tāda dziesma? vai tāpēc, ka ir kaut kas vairāk?
tad vēl man ir teorija, ka ja latvietim, kurš ir ārzemēs, nospēlēs "Virs galvas mūžīgs piena ceļš" http://www.youtube.com/watch?v=LFlBTBKkpdk, šis apraudāsies uz līdzenas vietas. bet tas vēl nav pārbaudīts praksē.
lai vai kā - man ir sarkanbaltsarkana lentīte pie mēteļa. un labi, ka mums ir tādu valsts svētku nedēļa, citādi jau no nez kurā novembra džingl-beli skanētu un visur vizuļotu puzuri kārti.
2010-10-30
vārdiem ir nozīme, nozīmei ir vārdi
vienmēr ir tā, ka katrs kaut kas kaut ko nozīmē. ja konkrētāk, kā uzskata viedie valodnieki, valodas zīmei ir divas puses - saturs un forma (jeb materiālā un nemateriālā puse). savā starpā tās saista lērums sarežģītu un nosacītu attieksmju, jo vienai formai var būt vairāki saturi (tie paši homonīmi ir no šīs operas), tāpat arī vienam saturam var būt vairākas formas (absolūto sinonīmu gadījumā kaut vai). bet tas nav tik vienkārši, jo ir arī nozīmes papildkomponenti, kas sevī ietver kaut vai tik neizmērāmu lietu kā sajūtas, vārdu izsakot.
vakar biju ieklīdusi literāri muzikālajā ČēBēKā. manā pasaulē nosaukums "Četri balti krekli" ir kaut kas nedaudz mītisks. tas ir klubs, tā ir dziesma, tas ir Imants Kalniņš, tas ir Māris Čaklais, tas ir Menuets un filma galu galā. tu, cilvēks, skaties uz glīto nosaukumu
un domā savas literāri muzikālās domas. man jau nu ļoti patīk. vismaz patika.
vakar klubā ieraudzīju kaut ko neredzētu - aiz dīdžeja pults pie sienas tiešām bija izkārti krekli. četri. balti. īsti četri balti krekli. vārdu primārais materializējums taustāmā formā. un man nepatika. man tas likās galīgi bērnišķīgi un kluba dziļi filozofiskajai nosaukuma būtībai nepiederīgi. jo tagad, iedomājoties nosaukumu, prātā nāk ne vairs dziesma, bet šis
es svēti ticu, ka tik tēlainus nosaukumus nevajag materializēt, pretējā gadījumā tie kļūst banāli. tāpēc jau nosaukums ir nosaukums.
vakar biju ieklīdusi literāri muzikālajā ČēBēKā. manā pasaulē nosaukums "Četri balti krekli" ir kaut kas nedaudz mītisks. tas ir klubs, tā ir dziesma, tas ir Imants Kalniņš, tas ir Māris Čaklais, tas ir Menuets un filma galu galā. tu, cilvēks, skaties uz glīto nosaukumu
vakar klubā ieraudzīju kaut ko neredzētu - aiz dīdžeja pults pie sienas tiešām bija izkārti krekli. četri. balti. īsti četri balti krekli. vārdu primārais materializējums taustāmā formā. un man nepatika. man tas likās galīgi bērnišķīgi un kluba dziļi filozofiskajai nosaukuma būtībai nepiederīgi. jo tagad, iedomājoties nosaukumu, prātā nāk ne vairs dziesma, bet šis
2010-10-28
modes lietas
mēdz teikt, ka pasauli uz priekšu virza mode. vismaz tie, kas no modes industrijas, tā saka. un ar modi mēs saprotam... modi. tas ir - apģērbus un visu, ko var redzēt un pataustīt. vienkārši kā vienreizviens.
bet.
mode ir visur. un jo īpaši - valodā. ja nedaudz aizdomājas par to (pat īpaši piepūlēties nevajag), valodā aktuālās lietas nāk un iet īpaši ātri. vispār ātrums varētu būt atsevišķas sarunas tēma.
bet mode.
visiem ir svarīgi izklausīties moderni, mūsdienīgi, aktuāli, interesanti, svaigi un kā tik vēl ne. valoda ir tuvākais rīks.
ja tagad izvilktu no interneta plašumiem kāduiepelējušu sen aizmirstu un divreiz izdzēstu rakstu, kuram nobirusi rindiņa ar datumu, pēc valodas varētu secināt diezgan daudz par tapšanas laiku.
ja nedaudz paskatās pagātnē, bija laiks, kad viss bija košums - dzīve, māksla, mūzika, mazākas un lielākas lietiņas. Mārtiņš Freimanis, šķiet, visu košu pataisīja. un kā ir tagad? košums izbalējis.
toties tagad daudzas visai neēdamas lietas ir kļuvušas garšīgas, par ko jāpateicas, šķiet, Agrim Daņiļēvičam, kas garšu ienesis arī deju zālē un izplatījis pa visu valsti. paspēja vēl laikā, kad dekoderi nebija lieguši pusei televizoru rādītspēju.
te ir brīva vieta pārdomām, jo es dodos prom, lai pie šīs domas atgrieztos vēlāk (:
bet.
mode ir visur. un jo īpaši - valodā. ja nedaudz aizdomājas par to (pat īpaši piepūlēties nevajag), valodā aktuālās lietas nāk un iet īpaši ātri. vispār ātrums varētu būt atsevišķas sarunas tēma.
bet mode.
visiem ir svarīgi izklausīties moderni, mūsdienīgi, aktuāli, interesanti, svaigi un kā tik vēl ne. valoda ir tuvākais rīks.
ja tagad izvilktu no interneta plašumiem kādu
ja nedaudz paskatās pagātnē, bija laiks, kad viss bija košums - dzīve, māksla, mūzika, mazākas un lielākas lietiņas. Mārtiņš Freimanis, šķiet, visu košu pataisīja. un kā ir tagad? košums izbalējis.
toties tagad daudzas visai neēdamas lietas ir kļuvušas garšīgas, par ko jāpateicas, šķiet, Agrim Daņiļēvičam, kas garšu ienesis arī deju zālē un izplatījis pa visu valsti. paspēja vēl laikā, kad dekoderi nebija lieguši pusei televizoru rādītspēju.
te ir brīva vieta pārdomām, jo es dodos prom, lai pie šīs domas atgrieztos vēlāk (:
viss sākas te
iesākumā tika radītas Debesis un Zeme. un kopš tā laika viss gāja uz leju.
lūk. šis tagad būs mans emuārs. mazs stūrītis interneta plašumos, kur es klusi rakstīšu un skaļi domāšu par vārdiem un nevārdiem, domām un nedomām gan baltās dienās, gan nebaltās. taisnības labad gan jāsaka, ka nebaltās dienās sakāmā allažiņ gadās vairāk.
lielos sākumburtus es lietoju tikai tad, kad tiešām ir jālieto lielais sākumburts. teikuma sākums nav pietiekams pamats, lai internetā lietotu lielo burtu reģistru. tā nav nedz pārliecība, nedz untums. man ir ērtāk lasīt tekstu, kur izceltas ir tikai patiesi izceļamas lietas, un šādu tekstu piedāvāju arī publiskajā telpā.
tas pagaidām (:
Abonēt:
Ziņas (Atom)